Andžāns slēpās kokā, Dīcis purvā - kā aktieri "Bada spēlēs" no vajātājiem muka

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", starp viņiem bija arī Dailes teātra aktieri Artūrs Dīcis un Gints Andžāns. Viņi atkal piedalījās piedzīvojumu sacensībās "Bada spēles", kas Latvijā notika otro reizi, viņi atkal tērpās kamuflāžā, cerībā palikt nepamanītiem mežā un izvairīties no vajātājiem vismaz 32 stundas.

Tikai šoreiz pati daba parūpējās par vēl skarbākiem laikapstākļiem, jo nākamās dienas agrā rītā termometra stabiņš rādīja pat mīnus desmit grādu, turklāt starp ķērājiem bija ne tikai pieredzējuši orientieristi, ultra garo distanču cienītāji, bet arī pat Latvijas olimpiete - biatloniste Baiba Bendika!

Veselīgs dullums

Aktieri bija pirmie, kas pieteicās šā gada "Bada spēlēm". “Pirmajā reizē šis piedzīvojums tik ļoti aizrāva, ka, tiklīdz izsludināja pieteikšanos uz nākamajām spēlēm, uzreiz piereģistrējāmies. Nu nevar laist garām tādu piedzīvojumu, un arī turpmāk obligāti pieteiksimies. Nezinu, kam jānotiek, lai nepiedalītos! Tāpēc, līdzko būs zināmi pasākuma norises datumi, tā darīšu visu, lai tajā laikā izbrīvētu sev brīvdienas,” pārliecināts ir Gints Andžāns.

Viņam gan šoreiz neveicās tik labi kā aizvadītajā rudenī. “Nu, atrada mani… Lai gan, manuprāt, biju labi noslēpies… Biju uzrāpies eglē, taču viens no vajātājiem paskatījās uz augšu un mani pamanīja,” smejas Gints Andžāns, žurnālam "Kas Jauns" stāstot, kā tad tagad gāja. “Nepaveicās. Kad vajātājam prasīju, kas bija par iemeslu, kāpēc viņš paskatījās augšā uz koku, kas bija tas, ar ko sevi atklāju, viņš atbildēja – vienkārši izdomājis paskatīties. Tā nu man šī spēle beidzās sešās stundās un 15 minūtēs pēc sākuma,” iespaidos dalās Gints, piebilstot: “Pēc divām "Bada spēlēm" esmu secinājis, ka diezgan izšķirīgs ir veiksmes faktors. Piemēram, sagadās tā, ka tajā meža pusē, kur slēpies, tieši tobrīd nav neviena vajātāja. Bet to jau dalībnieki nevar zināt.”

Par "Bada spēlēm" viņš teic, ka tas ir lielisks izaicinājums, kā pārbaudīt sevi, savu fizisko sagatavotību, emocionālo noturību. “Lielisks veids, kā “iztīrīt galvu”, saplūst ar dabu. Tas ir daudz patīkamāk nekā sēdēt dīvānā. Bet laikapstākļi šoreiz patiešām bija nelāgi. Ja nekustējās, tad aukstums diezgan ātri piezagās,” atzīst Gints, sakot, ka liels pārsteigums bijis, starp vajātājiem ieraugot biatlonisti Baibu Bendiku: “Tas tiešām bija satraucoši. It sevišķi, kad pirms starta organizatori paziņoja: ja līdz sešiem vakarā nevienu no mums nevarēs noķert, Baiba ņems talkā savu sporta “instrumentu”, ar kuru viņa bliež pa mērķiem. Protams, tas bija joks, bet tik un tā satraukums uzreiz bija krietni lielāks. Baiba bija visbīstamākais vajātājs, un bija liels gods mukt un slēpties no Latvijas olimpietes. Kas to būtu domājis, ka radīsies tāda iespēja!”

Purvs nepalīdzēja

Savukārt Artūru Dīci vajātāji noķēra ap deviņiem vakarā – šoreiz viņam neizdevās tik ilgi slēpties kā pirmajās "Bada spēlēs", kad viņš turējās līdz nākamās dienas agram rītam. Jāatzīmē gan, ka Artūrs vajātāju rokās nonāca divreiz, bet pēc pirmās noķeršanas jau sākuma raundā bija starp tiem veiksminiekiem, kuriem ļāva atgriezties spēlē (to paredz noteikumi).

“Pirmajā raundā nepaveicās tāpēc, ka kolēģis ielūza ledū un vajātāji sadzirdēja ledus krakšķus, līdz ar to mūs pamanīja. Bet, kad iestājās vakars, jāatzīst, ķērāji bija jau progresējuši un darbojās ar daudz efektīvāku taktiku. Mani cītīgi meklēja kādi septiņi vajātāji, līdz viens tomēr uznāca virsū,” stāsta aktieris, sakot, ka bija atradis, viņaprāt, ideālu slēptuvi, taču... “Biju paslēpies purvā uz saliņas, kur visapkārt bija ūdens. Līdz savai slēptuvei pārlīdu pa sakritušiem kokiem, biju pārliecināts, ka tumsā neviens man netiks klāt, ka ķērāji taču nebridīs pa ledus auksto ūdeni. Bet izrādījās, ka vienā vietā purviņš tomēr bija aizsalis, un tieši pa turieni vajātājs bez problēmām man tika klāt. Cik tas bija stulbi – es uz savu slēptuvi līdu tik sarežģīti, tik ilgi, bet viņš tā vienkārši pārgāja pa ledu,” smejas Dīcis.

Vai Artūru nebiedēja ziemīgie laikapstākļi? “Nē! Kad saule vēl spīdēja, bija jau silts. Taču, tiklīdz norietēja, tad gan sals stindzināja. Bet es visu laiku biju kustībā, nosalu vien tad, kad nekustīgi tupēju purva vidū. Biju domājis doties tālāk, taču tas nebija iespējams, jo dzirdēju un pēc vajātāju lukturīšu gaismām redzēju, ka mani meklē. Bet meklēja patiešām ilgi, tāpēc paspēju nosalt. Un naktī palika pavisam auksts, taču to gan diemžēl neizdevās izbaudīt, jo tiku noķerts. Kāpēc diemžēl? Jo es patiešām gribēju vismaz vēl vienu nakts raundu izturēt. Tas būtu bijis labs izaicinājums!” atzīst Dīcis.

Šokē ar savdabīgo stratēģiju

Arī Artūrs ir pārliecināts, ka šajā piedzīvojumā visvairāk nepieciešama veiksme, par to viņš šoreiz pats pārliecinājies. “Pārskatījos laikus, kad beidzas raundi un iestājas imunitātes stunda, kurā vairs nedrīkst ķert un kuras laikā jānokļūst bāzē, lai atzīmētos un atpūstos. Izgāju no meža pusstundu agrāk, skrēju pārdesmit minūtes pa lielāko ceļu uz bāzi, redzēju jau mūsu autostāvvietu, bet izbrīnījos, kāpēc nesastopu nevienu citu dalībnieku, kāpēc neviens no viņiem nedodas uz bāzi. Izrādījās, ka tajā laikā visi vēl aktīvi slēpās, un man paveicās, ka tobrīd mani nepamanīja kāds no vajātājiem. Tā tiešām bija mana laime, ka vajātāji bija aizņemti meklējumos tālāk prom no šī ceļa, pa kuru viņi pārsvarā pārvietojās. Interesanti, ka tie, kas datorā ar GPS sekoja manām darbībām, bija ļoti izbrīnīti par manu tik savdabīgu taktiku – pārdroši iziet atklātā vietā, uz labi pārredzama ceļa, kas ir vajātāju viens no galvenajiem maršrutiem. Es gan neteicu, ka kļūdījos, stāstīju, ka tā bija mana apzināta taktika,” smejas Dīcis.

Un kas Artūram ir šīs "Bada spēles"? “Sportisks pasākums, kas ietver sevī visiem mums kopš bērnības labi pazīstamo aizraujošo paslēpju spēli. Tā ir ne tikai skriešana un orientēšanās, bet taktiska cīņa, kur visu laiku jādomā pareizākā stratēģija. Īsts šahs. Man patīk, ka tā ir iespēja daudzas stundas pavadīt dabā, kad visas maņas sasprindzinātas līdz maksimumam, cenšoties pārvietoties, neizdodot ne skaņu, vienlaikus klausoties, vai nesadzirdēsi vajātājus.

Vajātāja stāsts

Ķērājiem līdzi devās arī Mareks Gaļinovskis – tautas un profesionālā sporta fotogrāfs, kurš pats labprāt piedalās dažādās ekstrēmās avantūrās un iemūžina tās fotogrāfijās.

“Diennakti pirms Spēlēm, tāpat kā pirmajā reizē, emocijas sakāpinātas, patīkams satraukums. Patiesībā lielais satraukums sākās jau sacensību nedēļas sākumā, kad kļuva skaidrs, ka laika prognoze ir nepielūdzama un apstākļi būs ziemīgi un savā ziņā arī draudīgi. Līdz pat mīnus 10 grādiem naktī, spēlē, kurā uzvar, vismaz teorētiski, tas, kurš prasmīgi slēpsies un izvairīsies no kontakta ar vajātājiem visilgāk, pavadīs mežā, iespējams, pat 24 stundas un vairāk. Piecas dienas pirms starta uz īsu brīdi organizatoru komandu pārņēma bažas un satraukums – vai to vajag... Panika ātri pārgāja, jo sapratām: tieši to arī vajag, jo lielākā daļa mūsu dalībnieku tieši pēc tā arī atnāca – pēc asām izjūtām, adrenalīna, riska, varbūt pat uz saprāta robežas. Nolemts – darām, lai vai kas!

Sacensību zonā ierados iepriekšējās dienas vakarā – gaiss dzestrs, sterili tīrs un dzidrs, debesis zvaigžņotas un visapkārt smaržo pēc ziemas, galīgi ne pēc aprīļa. Pienāk sacensību rīts. Pašpārliecinātības līmenis ir liels gan organizatoriem, gan arī daudziem dalībniekiem, kuri Spēlē ir jau otro reizi, un šķiet, visi jūtamies kā profesionāļi un veterāni, kuri zina visu. Starts. Diena, jauns apvidus, pavisam cita karte, daudz jaunu stratēģiju un arī vecu kļūdu, vecu taktiku un jaunu kļūdu, adrenalīns sāk uzkāpt kā pašiem, tā dalībniekiem. Ķeras labi, raitāk nekā pirmajā reizē, bet arī veterāniem slēpšanās taktikā klājas šķietami labāk.

Pienāk vakars un tumsa, spēlē vēl 15 dalībnieki, aiz muguras 15 stundas. Un te paliek auksti, reāli auksti, arvien aukstāk. Pēc 15 stundām, pavadītām mežā, sniegā, mitrājā un purvā, grāvjos un jaunaudzēs medījot, klausoties, izsekojot, spēlējot paslēpes un minot rēbusus, arī vajātāji ir pārsaluši un uz nosalšanas robežas. Tikmēr organizatoru pārstāvji, kas monitorē sacensību gaitu, pastiprināti seko dalībniekiem – kādā kondīcijā kurš ierodas bāzē atzīmēties, vai kādam nav jāpievērš īpaša uzmanība.

Esam pilnā kaujas gatavībā pēc mazākā apdraudējuma signāla doties mežā palīgā, ja kāds nebūs laikus atgriezies nometnē un būs kaut mazākās pazīmes, ka kāds ir pakļauts augstākam riskam. Tomēr, izrādās, izturīgākais piecnieks nebūt nav nekādi vārguļi un savā kondīcijā ir daudz labāki par vajātājiem, kuri jau nespēj bez atpūtas un sasildīšanās pauzes doties atpakaļ medībās. Aukstums stindzinošs un mokošs, ja ir jāpavada bez kustības ar gandrīz aizturētu elpu, klausoties mežā un gaidot, kad kāds no dalībniekiem sevi nodos. Bet nodot var viss – viedpulksteņa ekrāna ieslēgšanās vai korpusa vibrēšana, mugursomas lences, kas iečīkstas kaut kur starp šuvēm, skaņa, kas rodas no termoveļas berzes pret jakas oderi, pat pārāk straujš un dziļš elpas vilciens... Gaiss dzidrs, nakts klusa, dzird visu 100 metru rādiusā un pat vairāk. Mēs dzirdam viņus, viņi dzird mūs. Medības turpinās. Noķeram ceturto dalībnieku no beigām – meiteni.. Ārā mīnus10, spēlē trīs dalībnieki un sauja nomocītu, nosalušu, bet apņēmības pilnu vajātāju. Vēl pēc divām stundām viss beidzas. Šoreiz tas prasīja 22 stundas. Salīdzinoši nav daudz, salīdzinoši, bet šīs 22 stundas bija ļoti dinamiskas, piesātinātas, interesantas, piedzīvojumu, pārdzīvojumu, emociju, kļūdu un panākumu pilnas. Tiekamies 8. oktobrī atkal!”

Kas ir "Bada spēles"?

"Bada spēles" ir “cilvēku medības” 32 stundu garumā. Iedvesmojoties no romāna un filmas "Bada spēles", to organizators Edijs Dzalbs un viņa "Latvia Trail Race" komanda transformēja filmas sižetu un dažus elementus adaptēja savām sacensībām. Noteikumi ir šādi – desmit kvadrātkilometru plašā norobežotā un marķētā teritorijā tiek ielaisti 60–80 cīnītāji, kuru uzdevums pēc iespējas ilgāk palikt neatrastiem un nenotvertiem. Vienlaikus teritorijā darbojas 12 mednieki jeb vajātāji, kuru uzdevums ir atrast un noķert visus dalībniekus. Noķertais dalībnieks izstājas no spēles. Uzvar dalībnieks, kurš spēlē paliek pēdējais. Uzdevumu sarežģī tas, ka ik pa laikam dalībniekiem ir jāatgriežas sacensību centrā, lai atzīmētos, nedaudz atpūstos. Šādi laika intervāli atkārtojas, bet atpūtai veltītais laiks ar katru reizi saīsinās. Katrs dalībnieks un vajātājs ir aprīkots ar GPS raidītāju, lai skatītājiem būtu aizraujoši vērot šīs medības savos datoru ekrānos.