"Neglītie pupi" un citi pārsteigumi jeb Kā pa Peru ceļoja Samanta Tīna, Reiniks, Jubalts un Adamss

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", viņi uz Dienvidameriku devās šovā "Četri uz koferiem".

"Ceļojums bija pilnīgs kosmoss! Gan labā, gan izaicinājumu ziņā, jo piedzīvojām visu sajūtu gammu. Un prieks, ka neviens no mums nepadevās kaut kādam vājumam! Novērtēju to, ka mēs četri esam trenēti cilvēki – trenēti nesabrukt, paciest grūtības, pārkāpt sev pāri... Un tas bija brīnišķīgākais, kas mūs saturēja kopā," tā Ieva Adamss, stāstot žurnālam "Kas Jauns" par piedzīvoto Peru.

Pie viena no pasaules brīnumiem

Par savu kompāniju ceļojumā Ieva teic: “Lielākais izaicinājums bija tas, ka mēs trīs – Samanta, Lauris un es – pēc savas būtības esam solisti, bet tikai viens no mums – Jānis – ir pieradis būt grupā. Un tieši Jānis saprot, ko nozīmē ceļot grupā, neizvirzīt savas vajadzības kā primārās... Tagad esmu secinājusi: ja ceļo kompānijā, nevaru iedomāties labāku ceļabiedru par Jāni. Viņš ir zelts, ne cilvēks! Savukārt gan pie sevis, gan pie Laura un Samantas novēroju, ka dažreiz ir ļoti grūti no solista pārtapt par ansambļa dalībnieku. Bet šķiet, ka mums tas tomēr izdevās. Un nu esmu pārliecināta, ka mums izveidojusies komanda, ar kuru var doties kaut vai mēnesi garā ceļojumā!”

Kas tad ir tas visspilgtākais, kas ceļotājiem iespiedies atmiņā? “It kā ir muļķīgi, ka pirmās atmiņas no šādiem ceļojumiem ir par grūtībām. Kā mūsu gadījumā, jo mājupceļā apspriedām: “Vai atceries to šausmīgo nakti smirdīgajā autobusā? Vai atceries to briesmīgo istabiņu, kurā mums bija jāguļ visiem četriem un kur nebija pat nevienas elektrības rozetes? Vai atceries, cik slapjas un aukstas bija tās peldošās salas Titikakas ezerā?” Bet no otras puses – ak mans Dievs, mēs taču apmeklējām vienu no septiņiem pasaules brīnumiem Maču Pikču, un tas bija viens no tiem īpašajiem mirkļiem. Pirms tam šķita, kas tad tur būs – vecas drupas –, bet, kad aizbraucām, izrādījās, ir daudz, daudz kas vairāk. Mums tur uzsmaidīja saulīte, kaut arī prognozes solīja negaisu ar krusu, bija burvīgs laiks, brīnišķīga ainava un īpašas izjūtas. Tur sajutos kā komunikācijas punktā starp civilizācijām, starp pagātni un nākotni... Tas bija iespaidīgi,” sajūsminās Ieva Adamss.

Vēl viņai pamatīgu iespaidu atstāja Titikakas ezers. “Man agrāk nebija ienācis prātā, ko nozīmē tā nosaukums. Izrādās, ka Titikaka no indiāņu valodas ir “neglītie pupi!”,” smejas Ieva, stāstot: “Nokļūstot tur, pēkšņi sajutāmies ļoti latviski. Jo Latvija lielākoties ir vēsa, mitra, ar drēgnumu mazliet līdz kaulam, un šie Latvijai raksturīgie apstākļi mums uzglūnēja Titikakas ezera vidū. Pieļauju, ka tajā esošās peldošās salas ir baudāmas vasaras vidū, saulainos un siltos laikapstākļos, taču mēs ieradāmies, kad Peru jau bija iestājies rudens.”

Kā ietaupīt uz ērtībām

Bet, ja runā par ekstrēmām situācijām, Ieva Adamss atzīst, ka vienu no tādām radījusi tieši viņa. “Plānojot katrs savas izvēlētās aktivitātes, ar šausmām sapratu, ka manas dienas būs visdārgākās, jo nokļūšana uz Maču Pikču ir nenormāli dārga un aizņem daudz laika. Vispirms mēs lidojām no Limas uz Kusko, tad ar automašīnu braucām uz Maču Pikču tuvāko pilsētiņu, ko mēs iesaucām par Olaini, jo tās nosaukumu Ollantaytambo patiešām nespējām izrunāt, no turienes ar vilcienu devāmies līdz ciematiņam Maču Pikču pakājē, un tālāk vēl jābrauc ar autobusu vai septiņas stundas jāiet kājām.

Ārvalstu tūristiem šis pasākums izmaksā milzu naudu, tāpēc sapratu, ka vienīgais, kur varu ietaupīt savu budžetu, ir uz viesnīcas rēķina mūsu dēvētajā “Olainē”. Tā nu rezervēju hosteli, kur divas naktis četriem cilvēkiem izmaksāja 37 eiro. Nācās gulēt visiem vienā istabiņā, un smēju, ka nu mums būs kārtīgs team building. Ceļabiedrus mierināju, ka jāpriecājas par to, ka ir jumts virs galvas un nav pat jāguļ uz klona grīdas. Un viņi tik noteica: “Ļoti labi!” Atceros, kā pamodāmies nākamajā rītā, un tieši todien Samantai Tīnai bija dzimšanas diena. Viņa pamodās un teica: “Nekad nebiju iedomājusies, ka savā dzimšanas vietā būšu tāāādā vietā!”,” smejas Ieva Adamss, piebilstot: “Dažreiz šādus studentu tipa hostelīšus vajadzētu izmēģināt, jo tas tomēr ir jautri, tā ir neaizmirstama pieredze. Lai gan šoreiz mums nekādas jautrības nebija, piedevām istabā nestrādāja neviena no trim elektrības rozetēm. Tas nozīmē, ka palikām bez uzlādētiem mobilajiem telefoniem. Tas bija stulbi. Un vēl šajā viesnīciņā blakus bija kaut kādi īgni poļi, kuri, kad no rīta pamodāmies un sākām smieties, iebrāzās pie mums un sauca, lai mēs apklustam, jo citi cilvēki tomēr vēl guļ...”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" svētku dubultnumurā!