"Ir sajūta, it kā pasaule būtu aizgājusi bojā," - Jānis Peters par karu un ciešanām

Pirms dažiem gadiem stāstījāt, ka vislabāk jūtaties laukos, pie dabas. Kur jūsu ikdiena rit patlaban?

Mājās esmu, Rīgā. Ar veselību ne visai, pašsajūta nav tik laba, kā vēlētos. Tomēr šai tēmā nav ko iedziļināties – ja mana vecuma cilvēki cits citam stāsta par slimībām, nekā garlaicīgāka pasaulē nav. Vienīgi, ja paši par sevi uzraksta asprātīgu, ironisku romānu.

Garā jūtos... tāpat kā fiziski – tas atkarīgs no tā. Bet rakstīt es rakstu. Ja varu nedēļā vai divās uzrakstīt vienu dzejoli, esmu ļoti priecīgs.

Arī šobrīd, šajā satraucošajā laikā, kad pasauli plosa sāpes, rakstīšana vedas?

Jā, vismaz pašam liekas, ka sokas. Ko teiktu mans lasītājs vai kritiķis, to gan nezinu. Bet esmu nodzīvojis tik ilgi, ka mani jau tas daudz neinteresē. Esmu iekarojis neatkarību no vērtējuma. Agrāk gan biju atkarīgs, likās, ko teiks lasītājs, ko teiks mani kolēģi. Bet mani mīļākie kolēģi visi ir miruši – Māra Čaklā, kurš bija mans labākais draugs, vairs nav, Imanta Ziedoņa nav, Vizmas Belševicas nav, Vitauta Ļūdēna nav, Imanta Auziņa nav... Jā, visa šo manu tuvo cilvēku pulka vairs nav. Un tas ir briesmīgi. Tolaik respektēju, ko viņi teiks; rādīju savus dzejoļus viņiem, visbiežāk Mārim... Tagad man vairs nav, kam rādīt.

Kundzei Baibai?

Tas ir citādi. Sievai, protams, jo viņa ir man tuvākais cilvēks. Baiba mani saprot pusvārdā, ikvienā pagriezienā.

Kā sadzīvojat ar šo smago laiku?

Traģiski. Pārdzīvoju ļoti personiski.

Paldies Dievam, ka esmu strādājis tikai pie diviem prezidentiem – pie Mihaila Gorbačova un Borisa Jeļcina, ar kuriem biju personīgi pazīstams un kuri mani saprata. Ar viņiem esmu savā laikā daudz ticies. Ar Gorbačovu atklāti piecas sešas reizes runāju par Latvijas neatkarību, Jeļcins jau mūs atzina. Jeļcina laikā arī mans dienesta laiks beidzās. Bet tie bija astoņi gadi. Pat nezinu, vai tik ilgu laiku kāds Latvijas vēstnieks ir strādājis. Lai gan no tiem astoņiem divi vēl bija atkarības laikā, kad es tur biju patstāvīgais pārstāvis, nevis vēstnieks. Gorbačovs mani joka pēc sauca par vēstnieku. Kad 1990. gadā Kremlī pieņemšanā kopā ar vēl kādiem 200 vēstniekiem gāju viņu apsveikt ar Nobela prēmiju, kad es nācu, Gorbačovs teica: “Ā, pasol idjot!” Un vēlāk tas arī piepildījās. Bet viņš to teica ar tādu labestīgu ironiju. Nekādā ziņā ne nievājoši vai izsmejoši. Es jau ar viņu biju labi pazīstams. Gorbačovs pat bija man sūdzējis savas bēdas vēl kādā 96., 97. gadā, kad viņam uzbruka Ņina Andrejeva. Par perestroiku, pārmeta, ka atkāpās no stingrās partijas līnijas.

Arī slavenā dziedātāja Irina Arhipova, kas nāca un pat dziedāja vēstniecībā. Rīkoju ar Krievijas dzejniekiem autorvakarus. Mans draugs bija pat lielais pasaules čempions šahā – Kasparovs, kurš nāca uz mūsu vēstniecību bieži. Tagad viņa pozīciju zinām. Viņš ir pret Putinu.

Par ko jums personīgi visvairāk ir žēl?

Man ir sajūta, it kā tiek sagrauts mans darbs, manam astoņu gadu darbam tiek pārvilkta svītra. Ir žēl daudzu, daudzu cilvēku tur, Krievijā.

Vēstniecībā pie manis nāca arī ukraiņu draugi, latviešu emigranti – trimdinieki, kā tagad sakām. Ahmatovs bija man ļoti labs draugs, ar bērniem un sievu ciemojās pie manis.

Ir žēl ne tikai par to, ka Ukrainā ir šīs milzu ciešanas, bet arī par to, ka zem cita veida drupām iet arī liela daļa Krievijas?

Mans draugs bija arī Aleksandrs Jakovļevs – otrais cilvēks Padomju Savienībā aiz Gorbačova; viņu sauca arī par perestroikas arhitektu. Viņš palūdza, lai Latvijā iznāk viņa grāmata Krēsla ar maniem ievadvārdiem. Lasu šo grāmatu un redzu tik daudz paralēļu ar to, ko dzirdu pašlaik no kaujas lauka. Jakovļevs pats karoja Otrajā pasaules karā; bija kļuvis par invalīdu, un viņš raksta, ka tie 18, 19 gadu vecie bērni, ko iesauca armijā un sūtīja karā, tajās šausmās raudāja. Kā bērnudārzā vai skolā. Domāju, ka tas pats tagad notiek gan ar krievu, gan ukraiņu jaunajiem zaldātiem, no kuriem tūkstoši paliek kaujas laukā nesavākti. Velku to visu kopā, jo ļoti labi atceros. Ne tikai no lasītā. Mana bērnība pagāja Otrā pasaules kara laikā Kurzemē, gandrīz vai Kurzemes katlā. Mēs dzīvojām Priekulē, un dabūjām bēgt no bombardēšanas. Katru nakti bija trauksmes signāli. Kad tagad dzirdu, ka Ukrainā – Kijivā vai Mariupolē – ir trauksme, man ausīs fiziski skan šie signāli, ko dzirdēju pirms 77 gadiem.

Atmiņās tādas lietas iesēžas uz mūžu. Mēs naktīs pulksten divos trijos skrējām ārā no istabas uz pagrabu. Naivi jau būtībā, jo tas mūsu pagrabs nemaz nebija stiprāks par māju. Bet ko darīt, ka instinkts liek kaut kur bēgt. Dzirdu Otrā pasaules kara laika trauksmes sirēnas; tās griežas man ausīs, un atceros, kā pieaugušie mani pusapģērbtu velk uz pagrabu.

Vai arī baiļu sajūta nāk komplektā?

Bailes ne, bet šausmīgs satraukums gan pārņem. No kara cilvēks nevar aiziet nekad. Pat ja kā man to nācās pieredzēt kā piecus gadus vecam bērnam.

Kara izjūtas nāk līdzi, mazākais iemesls, asociācijas par tām nesaudzīgi atgādina. Pat filmas skatoties, to var sajust. Taču, kad zini, ka tepat, mūsu kaimiņzemē, uz mūsu sliekšņa, noris asiņainas kaujas, mierīgie iedzīvotāji, bērni mirst... tas ir drausmīgi.

Man ir žēl vienkāršo karavīru. Tie ir bērni, tie īstenībā ir mūsu bērni; nav starpības, vai viņi ir ukraiņi vai krievi. Ukrainas pusē vēl traģēdija ir arī tā, ka tur dzīvo ļoti daudzi krievi – Mariupolē, Odesā, Harkivā. Harkivā vispār ir vairāk krievu nekā ukraiņu. Līdz ar to faktiski sanāk, ka krievs iznīcina krievu. Taču jāatzīmē, ka vārds “ukrainis” nenozīmē tikai ‘etniskais ukrainis’. Arī krievs, kas dzīvo Ukrainā, ir ukrainis. Jā, iespējams, ir arī kādi, kas ir pretinieku pusē, bet principā viņi ir ukraiņi un viņi sevi par tādiem uzskata, jo paaudžu paaudzēs dzīvo tur gadu simtiem; jau cara laikā dzīvojuši.

Tā ir viņu dzimtene, viņu tēvija. Ticu un ceru, ka mūsu valstī arī ir liela daļa etnisku cittautiešu, ne tikai krievu, kas Latviju sajūt un uzskata par savu tēviju, tēvu zemi.

Cik būtiski ir tas, ka Latvijas kultūras cilvēki publiski nosoda Kremli, Putinu par karadarbību Ukrainā?

Klausījos Latvijas Radio, kur zemessargs Reinis Pozņaks nevienu īpaši spilgtu epitetu neveltīja šai lietai, bet viņš nodarbojas ar automašīnu pārsūtīšanu Ukrainai. Viņš ir veicinājis jau vairāk nekā 100 automašīnu nosūtīšanu. Manuprāt, tas ir svarīgāk nekā kādreiz tukši tarkšķi. Ir cilvēki, kas tiešām šādā veidā sev pelna konjungtūrisku slavu. Varat man nepiekrist, bet man tāds Reinis Pozņaks, kas nodarbojas ar reālu palīdzību, ir tuvāks. Tāpat kā cilvēki, kuri ziedo naudiņu. Augstāk vērtēju tos, kas dara, nevis, kā vienmēr, visās kampaņās, tikai runā. Jā, runāt ir svarīgi, bet visiem šiem runātājiem es neticu.

Bet dažiem jau tika pārmesta klusēšana; mūziķus Intaru Busuli un grupu "Prāta vētra" kaunināja, jo koncertējuši Krievijā...

Pieņemu, ka Intars Busulis, lai viņš neapvainojas, un "Prāta vētra" nesaprata, ka reaģēt vajadzēja zibenīgi, lai viņi netiktu pārprasti. Viņi ir mākslinieki. Protams, nevar un nevajag māksliniekus uzskatīt par pilnīgiem muļķiem, bet par naivistiem var. Pieļauju, ka viņi bija naivi un pamodās.

Man īstenībā ir ļoti žēl, ka viena ļoti slavena dziedātāja, ar kuru Krievija varēja lepoties pasaulē, arī ir par šo karu. Opermāksliniece, kas dziedāja vislielākajos pasaules operteātros. Es nesaukšu vārdā, jo es viņai ļaunu nevēlu. Viņa kā dziedātāja ir brīnišķīga, tik skaisti dzied arī kopā ar mūsu Elīnu Garanču Karmenā...

Vai jūs šos vārdus teiktu – ka nosodāt Krievijas okupantu iebrukšanu Ukrainā?

Kā var atbalstīt karu un kara sācējus? Nevar!

Biju pajauns cilvēks vēl tad, kad bija Vjetnamas karš. Un tolaik es neatbalstīju amerikāņu rīcību. Atceros, kā Stokholmā vai vispār Zviedrijā katru dienu ieradās amerikāņu armijas dezertieri, tādi paši jauni puiši. Viņi bēga no Vjetnamas kara. Zviedri viņus laipni pieņēma, sākot ar karali un beidzot ar sētnieku. Tāpēc, ka neatbalstīja ASV karadarbību Vjetnamā. Neraugoties uz to, ka varēja, protams, atrast daudz ideoloģisku un psiholoģisku pamatojumu, bet arī toreiz šo lietu varēja risināt diplomātijas ceļā.

Šajā gadījumā uzskatu, ka lielā valsts un otra lielā valsts, kas ir tikai bišķiņ mazāka, varēja sēdēt kaut desmit gadu pie sarunu galda, līdz nonāk pie atrisinājuma. Nevar dzīvot pērnajā gadsimtā. Vajag atcerēties savu pagātni, bet nedrīkst dzīvot savā pagātnē un rīkoties tā kā senči, kas nebija tikuši kaut līdz mūsdienu tehnoloģijām un nezināja, kas ir mobilais telefons. 21. gadsimtā uzvedas kā ar pirkstu griežamā telefona laikmetā.

Kā raugāties uz to, kā Latvija uzvedas attiecībā uz atbalsta paušanu Ukrainai? Karogi, atbalsta akcijas, labdarības koncerti.

Tas ir emocionāli. Man patīk emocijas. Ja vien tie nav tukši vārdi. Karogs jau nepauž kaut kādu spekulatīvu tekstu. Karoga krāsas jebkurā vietā ir kā mūzika. Kad redzu karogus uz ielas un pie cilvēku atlokiem apģērbā, rodas tāda pacilājoša sajūta.

Vēl padomju laikā šeit, Rīgā, tā draudzējāmies – Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Vizma Belševica – ar diviem lieliem ukraiņu dzejniekiem. Ar Ivanu Draču, kas vēlāk bija pirmais Ukrainas Tautas frontes priekšsēdētājs, un Vitāliju Korotiču, kas kļuva par "Ogoņok" redaktoru un dragāja visu to boļševiku briesmu darbus. Ivans un Vitālijs mums bija kā brāļi, kā īsti brāļi. Uzstājās mūsu dzejas vakaros, viņiem pašiem rīkojām dzejas vakarus. Vitāliju Korotiču es ielūdzu šeit tikties ar cilvēkiem Sporta manēžā, Maskavas ielā, un tur, tajā perestroikas, Atmodas laikmetā, sapulcējās lielākoties krievi, jo viņi Korotiču pazina.

Mūsu Latvijas krieviem bija spars, viņi gribēja zināt, kas notiek, kādēļ norisinās tādas pārmaiņas. Vitālijs stāstīja kādas divas stundas, un cilvēki, tā sauktie krievvalodīgie, bija izbrīnīti, bet aplaudēja. Otrreiz es viņu aicināju uz tribīnes Daugavmalā, kur bija kāds mītiņš, un viņš runāja par jaunu laikmetu, par Latvijas brīvību. Viņš bija tipisks demokrāts. Pēc demonstrācijas viņš man teica: “Jāni, kādas skaistas sejas jūsu mītiņa dalībniekiem! Maskavā un dažās citās republikās mītiņotāji un protestētāji izskatās dusmīgi un pārviebušies, bet jūsējie – ar smaidu, dziesmām un mīlestību!” Es līdz tam nebiju to ievērojis, bet, kad viņš man tā teica, patiesi – mūsu demonstrantiem nebija naidā saviebti ģīmji. Viņi smaidīja un dziedāja, un tas jau arī atbruņoja pretinieku.

Kā tagad pats sekojat līdzi notiekošajam? Pietiek ar "Panorāmas" noskatīšanos vakaros vai intensīvāk meklējat informāciju?

Nē, ar "Panorāmu" man nepavisam nepietiek. Ar sievu abi skatāmies jaunākās aktualitātes portālos. Aktīvi sekojam līdzi, īpaši nozīmīgs man ir dažu ASV analītiķu redzējums. Skatos dokumentālas pārraides.

Šī informācija jūs nenomāc?

Nenomāc, bet satrauc, ļoti satrauc.

Un nemaz nepiedomājat par savu sirdi, ka tā jāpasaudzē?

Tur nekā nevar darīt. Sirds piedalās visā dzīvē. Sirdi nevar nevienā bumbu patvertnē vai pagrabā noglabāt. Domāju, ka mana sirds būtu vēl satrauktāka, ja es nezinātu, kas notiek šajā mūsdienu kara laukā. Man ir ļoti žēl, ka lielajā kaimiņzemē daudzi nezina, kas patiesībā un reāli notiek. Gandrīz vai viņu žēl par šo nezināšanu. Jā, ir daļa, kas atsakās pieņemt patiesību, bet neesam jau apzinājuši arī gana tos, kas cenšas uzzināt, uzzina un seko līdzi. Mūsdienu tehnoloģiju laikmetā arī pašā Maskavā var uztvert “pašu vellu”. Neraugoties uz visiem informatīvajiem ierobežojumiem.

Kādas tēmas jums tagad dzejā raisās?

Par karu tematiski neesmu rakstījis. Kā Raimonds Pauls saka – lai rakstu par mīlestību, jo nekā cita taču nav, par ko vērts rakstīt.

Pašlaik kaut kā raisās domas uz tautas lietām, likteņgaitām, tēvu zemi. Protams, ka arī mīlestība visam pāri iet. Bet šodien rakstot arī mīlestības vārdus skar karalauks. Tā nu tas ir.

Kā noris jūsu ikdiena?

Dzīvoju lielākoties pa mājām. Kustos pamaz, lai gan cenšos – jāklausa, ko liek mediķi. Daudzi jau tagad saka, ka kustība ir galvenās zāles. Kardiologs Andrejs Ērglis, kura uzmanības lokā esmu jau krietnu laiku, nemitīgi atgādina, lai kustos. Arī klīnikā, kad esmu, viņš saka, lai eju pastaigāt kaut pa koridoru. Pie viņa esmu bijis jau tik daudz reižu, ka kauns atcerēties.

Ja dienas aizrit mājās, tad socializēšanās ir telefoniski?

Diezgan maz kontaktējos ar cilvēkiem. Kā jau minēju, visi tuvākie draugi no dzejnieku aprindām, kas nāca pie manis mājās un pie kā ciemos gāju es, ir miruši. Tas ir traģiski.

Vēl, paldies Dievam, kāds pazīstams cilvēks uz zemes virsas ir. Viens no retajiem, ar ko ļoti bieži sazvanos, ir komponists Raimonds Pauls. Joprojām arī strādājam, arī pēdējā laikā esam uzrakstījuši vairākas dziesmas. Dažas pat vēl neesmu dzirdējis.

Raimonds izklausās nudien labi. Es viņu apskaužu! Vienubrīd pat trīs vai četras reizes nedēļā sniedza koncertus.

Kad aizvakar runājāmies, izteicās, ka daudziem mūziķiem labie laiki beigušies. Tauta neejot uz koncertiem, sanākot tikai kādi 30, 40 cilvēki. Par ko viņš to sacīja, es gan netaujāju.

Par karu arī runājam. Saprotams, ka arī viņš pārdzīvo par to, kas notiek. Kā gan viņš varētu būt komponists, ja nepārdzīvotu.

Paula kungs skaļi par to nevēlas runāt.

Jā, tāpēc arī par viņu neko vairāk nestāstīšu. Tikai to, ka apbrīnoju Raimonda darba spējas un mobilitāti.

Uz laukiem nebrauksiet? Nevelk saelpoties pavasari?

Velk, bet veselības dēļ vēl pagaidām nespēju aizbraukt uz laukiem. Pagaidām.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!