Leģendas, māksla un vēsturiskā patiesība: kas daudzsēriju filmā “Emīlija. Latvijas preses karaliene” īstenībā nemaz nevarēja notikt

Tomēr, rūpīgi ieskatoties filmas kadros, var atrast desmitiem nianšu, kas grēko pret vēsturisko patiesību. Protams, jāuzsver, ka šī ir mākslas filma, nevis dokumentālā lente, un atkāpes no reālajiem faktiem der uztvert kā pamudinājumu iepazīt īsto vēsturi.

Opijs vai kokaīns?

Filmas darbība iesākas 1924. gada septembra sākumā. To var nojaust pēc tā, ka “Jaunāko Ziņu” redakcijā atskan zvans par kokaīna postu Latvijā. Šī ziņa rakstā Kas samaitā mūsu tautu? vēstīta 1924. gada 8. septembra “Jaunāko Ziņu” numurā.

Vēsturniece un filmas konsultante Ineta Lipša 2008. gada laikrakstā Diena rakstījusi, ka pagājušā gadsimta divdesmitajos gados kokaīnisms bija Latvijas modernā sērga: “Tika atzīts, ka Pirmā pasaules kara satricinājumi vienu otru vājāku cilvēku spieda meklēt kaut kur pēc kāda atvieglinājuma un grūtību aizmiršanos kaut arī uz īsu brīdi. Avīze apgalvoja, ka tas (kokaīnisms) jau ieviešas pat jaunatnē, nemaz nerunājot par izpriecas lokālu apmeklētājiem, un ka kokaīnisma upuru skaits ir daudz lielāks nekā no plaši lietotā alkohola.”

Aprēķināts, ka no 1921. gada līdz 1924. gada 1. augustam Latvijā legāli ievesti 1439 kilogrami kokaīna, bet izvesti tikai 27 kilogrami.

Medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete savā pētījumā uzsvērusi: “Pēc pasaules kara morfijs un kokaīns kļuva vieglāk pieejams arī mazāk elitārām aprindām, līdz ar to arī ārstu praksē saskarties ar narkotiku lietotājiem nācās arvien biežāk. Lielākā daļa atkarīgo personu bija gados jauni cilvēki, rīdzinieki, kas narkotikas sākuši lietot, lai apreibinātos.”

Tolaik Latvijā pie narkotikām varēja tikt salīdzinoši viegli, ja bija pazīšanās starp ārstiem, kuri izrakstīja vajadzīgās receptes. Narkomānijas apkarošana plašākos apmēros Latvijā iesākās tikai pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās.

Filmā kolēģi redakcijā strādājošam dzejniekam Jānim Ziemeļniekam, kurš bija pazīstams ar savu mīlestību pret narkotikām, taujā, kādu tad kaifu var gūt, lietojot kokaīnu. Tomēr biogrāfiskā literatūra liecina, ka Ziemeļnieks aizrāvās ar opija smēķēšanu, nevis kokaīna šņaukšanu. To liecina arī 2. sērijas kadri, kuros Ziemeļnieks grimst opija aizmirstībā.

Pieņemts darbā par agru

Strostējot narkotiku apmāto Ziemeļnieku, Emīlija Benjamiņa viņu teju atlaiž no darba, bet dzejnieks priekšniecei lūdz vēl dot pēdējo cerību. Tomēr tas nekādi nevarēja būt 1924. gada septembrī.

Ja arī toruden Ziemeļnieks Benjamiņu izdevniecībā šo to rakstīja, tad redakcijas štatā viņš gan nebija. Redakcijā viņš sāka strādāt tikai 1925. gadā, tā vismaz liecina publiski pieejamie Ziemeļnieka biogrāfiskie dati.

Vai Ziemeļnieks nomira redakcijā?

Filmā 1926. gada novembrī (to var spriest pēc uz tikko iznākuša žurnāla nodrukātā datuma) “Jaunāko Ziņu” redakcijā no sirdstriekas mirst dzejnieks Ziemeļnieks. Diagnoze ir patiesa, taču viņš aizsaulē aizgāja savā dzīvoklī 1930. gada vasarā.

Top filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene”

Finks un avīzes cena

1924. gadā Benjamiņa ar savu saimniecības vadītāju Bertu pārspriež jaunāko Latvijas lielākās krievu dienas avīzes “Segodņa” numuru. Avīzes šķirstītājas rokās tur bagātīgi ar fotogrāfijām ilustrētu laikrakstu. Tomēr šāda izskata numuru viņas varēja sākt lapot pēc pāris gadiem, jo tikai 1926. gadā “Segodņa” sāka iznākt ar daudzām foto ilustrācijām, līdz tam avīze aprobežojās ar zīmējumiem.

Abas dāmas arī pārrunā, ka “Segodņa” sākusi regulāri publicēt Eižena Finka pareģojumus, tāpēc izdevums palielinājis cenu. Konkrētajā laikā tas īsti tiesa nevarētu būt. Finks savus pareģojumus tiešām publicēja “Segodņa”, bet regulāri to sāka darīt tikai 1927. gadā. Visu 1924. gadu “Segodņa” cena kā bija, tā palika desmit santīmu. Pēc pāris gadiem, kad avīzē pārpārēm sāka publicēt fotogrāfijas un Finka pareģojumus, cena tiešām par dažiem santīmiem pieauga.

Vienlaikus abas dāmas arī pārspriež, ka “Segodņa” sākusi regulāri publicēt Eižena Finka pareģojumus un tādēļ izdevums palielinājis cenu. Konkrētajā laikā tas īsti tiesa nevarētu būt. Pirmkārt, Finks savus pareģojumus tik tiešām publicēja “Segodņa”, bet regulāri to sāka darīt tikai 1927. gadā. Otrkārt, gan 1924. gada sākumā, gan 1924. gada beigās “Segodņa” numura cena kā bija tā palika 10 santīmi. Pēc pāris gadiem, kad avīzē pārpārēm sāka publicēt fotogrāfijas un Finka pareģojumus tās cena tik tiešām par dažiem santīmiem pieauga.

Vai Finks pareģoja Benjamiņas nāvi?

Finka leģendārais pareģojums vēsta, ka Benjamiņa mirs trūkumā un no bada, guļot uz kailiem dēļiem bez spilvena. Pēc leģendas, Finks to izteicis dusmās pēc 1933. gada Preses balles, kad Emīlija viņam noskaudusi 100 latu, kas bija solīti par nākotnes pareģošanu viesiem. Filmā ir parādīts šis konflikts, taču pareģojums izskan deviņus gadus agrāk spiritisma seansā.

Vai Šmuškins bija reāls?

Viens no pirmās sērijas galvenajiem varoņiem, kolorītais ebreju veikalnieks Šmuškins pirmās brīvvalsts laikā tiešām bija pazīstams apģērbu tirgotājs. Viņš savu preci Rīgas veikaliem piegādāja no Vakareiropas, un pie viņa iepirkās Rīgas elite. Šmuškins bija arī ietekmīgs reklāmdevējs, un loģiski, ka Emīlija viņu vēlējās piesaistīt “Atpūtas” modes lapu veidošanā.

“Jaunākās Ziņas” drukāja šādas reklāmas rīmes: “Pie Šmuškina, pie Šmuškina,/to visa Rīga daudzina...” Bija ko mēles trīt arī tā laika presei – “Brīvā Zeme” rakstīja, ka reiz zagļu aptīrītais Šmuškins dzīvojot trīs stāvu namā, bet “Jaunākās Ziņa”s, ka tikai divstāvu ēkā. “Brīvā Zeme” par veselu stāvu uzskatīja arī pagrabu, bet Benjamiņu izdevniecība pagrabu par mājas stāvu nevēlējās atzīt.

Īsts konkurss, bet nepareizs vāks

Viena no filmas intrigām ir cīņa, lai “Atpūta” iznāktu krāsās. Emīlija paziņo, ka uz pirmā krāsainā žurnāla vāka parādīsies bērnu skaistumkonkursa uzvarētājs. Filmā rādītā uzvarētāja ir īsta persona – Mirdza Mūrniece, viņas foto uz pirmā vāka publicēja 1930. gada 15. augustā.

Filmā tiešām redzams šis žurnāla vāks, taču ar speciāli kļūdaini nodrukātu datumu – 1926. gada novembris. Avīžu zēns Vecrīgas ielās reklamē, ka šis ir pirmais “Atpūtas” numurs krāsās, taču žurnāls jaunajā veidolā sāka iznākt 1926. gada februāra beigās un pirmais krāsu numurs bija veltīts Preses ballei, nevis bērnu skaistumkonkursa uzvarētājai.

Atturībnieku žurnāls kā dzīvē

Tajā pašā laikā jāpiebilst, ka ir arī filigrāni smalkumi, kuri filmā ievēroti līdz pedantiskumam. Piemēram, laikrakstu kioskā pie Vērmaņdārza tirgotais atturībnieku žurnāls “Jaunā Balss” ir tieši ar tādu pašu vāka noformējumu, kāds tas bija 1924. gadā.

Atkāpei par “Atpūtu” – patiesībā 1924. gadā Emīlija Benjamiņa atjaunoja žurnālu, ko savulaik bija slēgusi. 1911. gada maijā Antons Benjamiņš bija kļuvis par jaundibinātā žurnāla “Atpūta” redaktoru, bet tā paša gada nogalē atkāpās no tā rediģēšanas, jo bija iepazinies ar Emīliju, ar kuru kopā nodibināja dienas laikrakstu “Jaunākās Ziņas.

TOP5 vēsturiskas atkāpes

Iespaidi par filmu “Emīlija. Latvijas preses karaliene”: