Drosmīgo ceļš uz Ukrainu. Rasma Kreica glābj ukraiņu kaķus un suņus

Kā šonedēļ raksta žurnāls "Kas Jauns", viņa kopā ar vīru Agri un diviem vīra draugiem - Tomu un Andri - pēc sešu dienu brauciena uz Ukrainu nu atgriezusies Latvijā, līdzi atvedot 34 kaķus un 40 suņus.

Rasma Kreica jau aptuveni 18 gadu Latvijā kā brīvprātīgā rūpējas par ielas kaķiem, vedot viņus sterilizēt. “Lielākoties tas ir Saulkrastos, kur dzīvoju, bet reizēm arī pieslēdzos palīdzēt meitenēm no biedrībām Rīgā. Saulkrastos ir ļoti daudz vasarnīcu, kur aiz vasarniekiem paliek simtiem nesterilizētu kaķu. Paldies Dievam, ka Saulkrastu dome ir saprotoša un budžetā ik gadu piešķir līdzekļus ielu kaķu sterilizācijai. Ir vienkārši jābūt kādam brīvprātīgajam, kas iegulda savu laiku un enerģiju, lai kaķus noķertu, nogādātu uz klīniku un pēc tam atpakaļ. Tādējādi, ieguldot savu artavu, es rūpējos par dzīvniekiem,” stāsta Rasma, kas esot četrus gadus vadījusi dzīvnieku patversmi Lielbritānijā. “Tā bija brīnišķīga pieredze, bet sirds bija mājās, Latvijā, tāpēc atgriezos,” par savu sirdslietu un mīlestību pret kaķiem pastāsta Rasma.

Aizved piecas tonnas pārtikas

Sekojot baisajiem notikumiem Ukrainā, kur cilvēki, dodoties bēgļu gaitās, nevar sev līdzi paņemt ģimenes mīluļus, un tie nonāk dzīvnieku patversmēs, Rasmas sirds bijusi tik pilna ar līdzpārdzīvojumu, ka viņa sākusi rīkoties un organizēties, lai dotos palīgā. “Man kā fanātiskam dzīvnieku mīlētājam, kam feisbuka draugu lokā ir daudzi citi dzīvnieku mīļi, laika joslā parādās informācija, kā Ukrainā cieš dzīvnieki. Piemēram, Ļvivas stacijā tiek pamests simtiem dzīvnieku, jo cilvēkiem aizliedz ar viņiem nākt iekšā dzelzceļa stacijā. To lasot, divas dienas sēdēju mājās sastingumā un raudāju.

Manam vīram Agrim ir transporta uzņēmums, kas veic starptautiskos pārvadājumus Latvija–Lielbritānija, un viņam ir liela pieredze tālajos braucienos. Mums ir kravas, nevis pasažieru transports, tāpēc izvest no Ukrainas cilvēkus mēs nevaram, bet varam ievest kravu un izvest dzīvniekus. Sākotnēji bija doma braukt tikai līdz Polijas robežai, jo bija bail doties iekšā Ukrainas teritorijā, kur notiek karadarbība. Taču, skatoties un sekojot līdzi pieejamajai informācijai, kļuva skaidrs, ka līdz Polijas-Ukrainas robežai ir pilnīgi bezjēdzīgi doties, jo tur visa kā ir gana un tas viss nemaz nenonāk Ukrainas iekšienē, kur visvairāk nepieciešams. Aprunājoties ar mājiniekiem, izlēmām, ka transports mums ir, ar nokļūšanas līdzekļiem un izdevumiem visi ir gatavi palīdzēt, tad nu jādodas ceļā. Pilnīgi nejauši piezvanīja vīra draugs, kas arī atzina, ka ir smagi un nevar nosēdēt mierā. Arī viņš bija gatavs doties palīgā. Zanda, kurai ir dzīvnieku biedrība "Zanimal Hope", pieslēdza klāt citas zināmas dzīvnieku biedrības un publicēja soctīklos lūgumu ziedot palīdzībai Ukrainas dzīvniekiem. Pāris stundu laikā ziedojumu bija tik daudz, ka spējām nokomplektēt aptuveni piecas tonnas kvalitatīvas kaķu un suņu pārtikas. Tajā skaitā arī ļoti daudz dzīvnieku medikamentu – pretblusu un pretparazītu līdzekļus. Atsaucās daudzi vetārsti un veterinārās klīnikas, kuri noziedoja vairākas kastes dažādu medikamentu, ko aizvest. Tāpat arī no draugiem saņēmām ziedojumu ar dārgiem medikamentiem, kas domāti cilvēku vajadzībām. Šie medikamenti tika nogādāti uz Kijivas slimnīcu,” stāsta Rasma.

Garās bēgļu rindas

Latvieši uz Ukrainu devās ar diviem kravas mikroautobusiem, kas piepildīti ar ziedojumiem. Vienam no tiem aizmugurē pat tika pielikta liela piekabe. “Sākotnēji bija doma pievienoties vienai no Polijas organizācijām "Fundacja Centaurus", kas ļoti aktīvi iebrauc Ukrainā, piegādājot dzīvnieku pārtiku. Mums bija sarunāts, ka aizbraucam uz viņu bāzes vietu, kas atrodas Polijas pierobežā ar Ukrainu. Tā kā viņi ir ieguvuši humānā transporta statusu, viņi var brīvāk pārvietoties pār Ukrainas robežu. Cerējām, ka brauksim kopā ar viņiem. Taču šī ideja pajuka. Kad bijām nonākuši viņu bāzes vietā, secinājām, ka tur valda haoss un neviens negrib ar mums krāmēties. Visi darbojās paši par sevi. Nākamajā rītā sapratām, ka savu atvesto kravu tur neatstāsim un riskēsim paši doties iekšā Ukrainā. Mums bija apzinātas divas patversmes, kurām bija vitāli svarīgi nepieciešams palīdzēt. Bijām neziņā, kā viss būs, jo apzinājāmies, ka iebraucam valstī, kurā notiek karadarbība. Vienīgais mierinājums, ka pirmais mūsu pieturas punkts bija pilsēta Ļviva, kas ir tuvu Polijas robežai, aptuveni 100 kilometru.

Šķērsojot Polijas-Ukrainas robežpunktu, sajūta bija briesmīga. Redzējām vairākus tūkstošus cilvēku, kas kājām šķērsoja robežu, vairākus simtus automašīnu. Kājāmgājēju vidū sievietes ar bērniem un vecāka gadagājuma cilvēki. Bija sāpīgi uz to skatīties... Visi tie cilvēki, izmisuma dzīti, devās pretī nezināmajam.

Šajos posteņos stāv cilvēki ar automātiem, lielākoties tie ir vietējie iedzīvotāji, varbūt arī kāds no drošības organizācijām. Šajos posteņos, kas izvietoti uz lielā ceļa, viņi sargā iebrauktuves, kas ved uz mazajām pilsētiņām. Šie sargi jau pieraduši pie humānajām kravām. Mūs šajā ceļa posmā nestādināja un neko neprasīja. Pa ceļam apstājāmies degvielas uzpildes stacijā, kur sākām runāt ar ukraiņu vīriešiem, kas, uzzinājuši, no kurienes mēs esam un ko te darām, izstāstīja, ka pavadījuši savas sievas uz robežu – viena dosies uz Vāciju, otra uz Poliju, bet paši dosies dziļāk iekšā Ukrainā karot. Viņi teica, ka savu valsti neatstās. Pastāstīja, ka tā ir motivējoša sajūta, redzot, cik daudz valstu un cilvēku vēlas palīdzēt Ukrainai.”

Ļvivā braucējus sagaidīja pamatīgas barikādes un sastrēgumi, taču izticis bez starpgadījumiem. “Jāteic, ka ukraiņi nebija lielā sajūsmā, ka tā lielā palīdzības krava lielākoties domāta dzīvniekiem. Mēs gan teicām, ka vedam arī dārgus medikamentus cilvēkiem, bet ukraiņiem ir nostāja, ka vispirms ir jāpalīdz cilvēkam. Pirmo apmeklējām lielu dzīvnieku patversmi Ļvivā. Viņu patversmē ir ne tikai mājdzīvnieki, mājvietu te raduši arī vilki un lapsas, un citi savvaļas dzīvnieki,” stāsta Rasma.

“Šajā patversmē ir ierīkots Ukrainas galvenais ziedojumu pieņemšanas punkts, un viņi paši koordinē, lai šos ziedojumus nodotu tālāk citām patversmēm. Redzējām, kā vairāki busiņi aizveda suņu un kaķu pārtiku un medikamentus uz patversmēm Kijivā un citās pilsētās.

Lielāko pārtikas daļu, ko bijām atveduši no Latvijas, izkrāvām Ļvivas patversmē. No pulksten 22 sākas komandantstunda, kad nedrīkst rādīties ārā. Tur arī palikām pa nakti. Ukraiņi ir ļoti viesmīlīgi. Brīvprātīgā meitene no dzīvnieku patversmes mums neļāva palikt nakšņot busos, bet aizveda pie sevis uz mājām, kur pacienāja ar ukraiņu vakariņām un izguldīja. Pusi nakts pavadījām sarunās par to, kas notiek Ukrainā. No rīta devāmies uz patversmi, kur sākām likt kopā būrus, kuros ievietot kaķus un suņus, ko vest uz Latviju.”

Nakšņošana benzīntankā un trīs pārbaudes

“Tālāk mūsu ceļš no Ļvivas veda Odesas virzienā, uz aptuveni 160 kilometru attālo Ivanofrankivskas dzīvnieku patversmi, kurā mājoja 400 suņu. Ceļš bija ļoti slikts, vienas vienīgas bedres. Sāka jau satumst, kad braucām cauri mazām apdzīvotām vietām, mežiem un apsargātiem posteņiem. Vienā brīdī kļuva pavisam neomulīgi. Lielajās pilsētās jau ir pieraduši pie cittautiešu transporta, jo ir zināms, ka tiek atvesta humānā palīdzība, bet mazajās pilsētiņās, kur cilvēki stāvēja ārā, bija neomulīgi braukt garām. Ivanofrankivskas patversmē mūs jau sagaidīja ļoti daudz cilvēku un operatīvi tika izkrāmēta atvestā krava.

Pēc pulksten 22 cilvēki vairs nestaigā pa ielām. Citu variantu nebija, kā palikt nakšņot. Šajā reizē atteicāmies kādu apgrūtināt un teicām, ka nakšņosim auto. Patversmes brīvprātīgā meitene strādāja benzīntankā, kur sarunāja ar apsargu, ka varam te noparkot mašīnas. Iekārtojāmies guļammaisos un tāpat arī sēdus gulējām. Trīs reizes pie mums piebrauca pilsētas uzraugi un klauvēja pie automašīnu logiem, vaicājot, kas esam un ko te darām. Visu paskaidrojām un miermīlīgi atvadījāmies. No rīta mūs jau patversmes brīvprātīgie sagaidīja ar kafiju, sākām likt būros viņu dotos suņus un kaķus. Braucām atpakaļ Ļvivas virzienā un pa Ļvivas apvedceļu devāmies uz robežu. Protams, bijām nodrošinājušies ar navigāciju, bet tālruņa sakari un internets bija ļoti slikti. Mājās palicēji Latvijā visu ceļojuma laiku sekoja mums līdzi un skatījās internetā robežpunktu stāvokli, kur ir ļoti liela noslogotība un milzīgas rindas. Brauciens pāri robežai bija ļoti saspringts. Mašīnu rinda bija ļoti gara. Mēs kā humānais transports drīkstējām apbraukt rindu, un tad arī nekaunīgi kādu gabaliņu tā nobraucām. Līdz netīšām iekļuvām starp kravas automašīnām. No aizmugurējās mašīnas izkāpa dusmīgs vīrietis, kas solīja mūs nosist un pārdurt riepas. Mēs viņam skaidrojām, ka neko nesaprotam, jo paļāvāmies uz robežsargiem, kas auto rindas sākumā arī apliecināja, ka varam braukt taisni visiem garām. Robežpunktā sabijām sešas stundas. Mani neuztrauktu, ja mēs brauktu ārā no Ukrainas ar tukšu automašīnu, bet kā vīrs teica: “Cik daudz sirsniņu mums pukst mašīnā, par kurām esam atbildīgi!”

Kā man ziņoja nākamajā dienā, šī rinda, kurai pabraucām garām, tā arī palika stāvam, jo bija milzīga aizķeršanās. Pusstundā piecas mašīnas var iziet cauri robežkontrolei. Tie cilvēki, kas tur stāv, ir tik noguruši un nokaitināti, ka ir gatavi cits citu nosist. Tur ir psiholoģiski ļoti smagi atrasties,” uz robežas piedzīvotās sajūtas atminas Rasma.

Murrātāji un astaiņi nu meklē sev saimniekus

Uz Latviju viņi atveda 34 kaķus. Murrātāji nonāca veterinārajā klīnikā, kur tos apskatīja dakteri, un pēc tam nogādāti karantīnas telpās, kuras iepriekš bija sagatavojuši brīvprātīgie cilvēki no dažādām dzīvnieku biedrībām. Par kaķiem rūpes ir uzņēmusies biedrība Dzīvnieku palīdzības dienests. Rasmai ir divi īpaši stāsti par diviem murrātājiem, kas atceļojuši no Ļvivas patversmes. Ļvivā izkrāmējot ziedojumus, latvieši novēroja, kā ukraiņi masveidā veda savus mājdzīvniekus uz patversmi. Kāda ģimene bija atvedusi melno Čārliju. Braucot no Ukrainas otra gala, ģimene ar kaķi būrī bija pavadījusi 40 stundas vilcienā. Kaķis vairs to nespēja izturēt, tāpēc ģimene asarām acīs lūdza, lai paņem viņu mīluli, jo nezināja, kur tālāk dosies. Te pēkšņi Rasmas vīram Agrim radās ideja, ka viņi var Čārliju aizvest uz Latviju un ielikt pagaidu mājās, kamēr kaķa saimniekiem nokārtojas dzīve un viņi savu mīluli var paņemt atpakaļ pie sevis. “Izstāstot viņiem šo iespēju, kaķa saimnieki bija bezgala laimīgi. Jau esam sazinājušies ar Čārlija saimnieci, kas atrakstīja mums sirdi plosošus pateicības vārdus par to, ka viņu dārgums nogādāts drošībā,” piebilst Rasma.

Līdzīgs ir arī stāsts par otru kaķi, kura saimniece ļoti raudāja, atdodot savu mīluli patversmei. Arī šis kaķis paliek Latvijā līdz brīdim, kad ģimene iekārtosies un varēs paņemt viņu atpakaļ. Tā ka no 34 murrātājiem mājas Latvijā meklē 32 kaķi.

Tāpat arī atvesti suņi. Pavisam 40 astaiņi, no kuriem liela daļa ir suņi ar kucēniem. Suņi šobrīd atrodas dzīvnieku patversmē Ulubele un dzīvnieku aizsardzības biedrībā Ķepu-Ķepā. Atvestie suņi arī ievietoti speciālajās karantīnas telpās. Tie, kam vecums atļauj, ir saņēmuši trakumsērgas vakcīnu un iegrāmatoti. Viss ir ļoti stingri pēc noteikumiem un uzskaites. “Man regulāri tiek sūtītas bildes no mūsu patversmēm, kurās redzams, ka suņi izskatās laimīgi, nonākot drošībā. Viņi jau pamazām atplaukst, ēd un spēlējas. Tās bailes un šausmas suņu un kaķu acīs ir zudušas. Visi 40 suņi būs pieejami adopcijai Latvijā. Arī abām Ukrainas dzīvnieku patversmēm ir aizsūtītas fotogrāfijas ar Latvijā nogādātajiem astaiņiem, lai viņi var redzēt, ka viss ir kārtībā,” par padarīto atskaiti sniedz Rasma.

Viņa ļoti vēlas pateikties līdzcilvēku ziedojumiem, labdarības fondam Sofi, kas uzdāvināja 24 lielos metāla būrus, kuros no Ukrainas tika atgādāti suņi, ģimenes draugiem, kas iedeva līdzi kannas ar degvielu, ko atstāt ukraiņiem, kā arī tiem cilvēkiem, kas no Latvijas palīdzēja plānot braucienu.

Rasma Kreica atminas, ka Ivanofrankivskā naktī dzirdējuši šāvienus un sprādzienu, bet saka Dievam paldies, ka brauciena laikā latvieši nav piedzīvojuši brutālu karadarbību. “Mēs izdarījām to, ko mums sirds lika, bet kaut kā visu laiku ir kamols kaklā... rūgtums. Tik daudz ciešanu, tik daudzu cilvēku dzīves ir izjauktas. Un man ir bail, ka mēs varētu būt nākamie... Es neticu, ka būs miers, jo, skatoties uz Putina rīcību, izskatās, ka viņam viss ir pilnīgi vienalga. Izskatās, ka viņš ir nolēmis to visu piebeigt tā pamatīgi. Respektīvi, ja pašam nāksies ciest, tad jāieiet vēsturē. Lai gan ko es te varu spriest, jo man nav izglītības šajā jomā... Bet vienīgā lieta, ko no ukraiņiem sapratu, ka viņi ir gatavi līdz pēdējai asins pilei aizstāvēt savu valsti. Viņi teica, ka nedzīvos okupanta varā. Viņi labāk mirs.”

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!