Ciemos pie jubilāra: Zigurdu Neimani līdz skatuvei aizveda nejaušību virkne

“Kas Jauns Avīze” viesojās viņa ģimenes mājvietā Rīgā, Baronielā, kopīgi ritinot atmiņu kamolīti, iemalkojām viņa dzīvesbiedres Indras gatavoto melno kafiju ar medus piedevu. Ar Zigurdu nekad nav garlaicīgi!

Ziga, iedod atslēgas!

“Dzejnieks Jānis Rokpelnis kādreiz bija izdevis eseju grāmatu Rīgas iedzimtie, kur viena nodaļa ir par mani – es stāstu, kur Rīgā esmu dzīvojis, un kaut kā interesanti sanācis, ka esmu trīsreiz mainījis dzīvesvietu un visu laiku tikai centrā – Krišjāņa Barona ielā. Kādreiz dzīvoju tieši pretī skolai, kurā arī mācījos – tā bija 50. vidusskola. Turp devos bez virsdrēbēm, pārskrēju tikai pāri ielai,” atceras Zigurds. Ja kādam klasesbiedram ienāca prātā nobastot stundas, atlika palūgt – Ziga, iedod atslēgas!

Zigurdam skolā bijusi labā galva un pilnīgi pieticis ar to, ko skolotāji stundās stāstījuši – puisis pats mājās tikpat kā neesot mācījies. Viņš vienmēr ar prieku rudenī atgriezies skolā, neraugoties uz to, ka arī vasaras vienmēr bija piesātinātas ar  interesantām lietām.

“Droši vien tas tāpēc, ka skolotāji bija patiešām autoritātes. Viss, ko stāstīja, bija interesanti, daudz kas vairāk nekā grāmatās sarakstīts. Vienu laiku mana klases audzinātāja bija ļoti laba latviešu valodas un literatūras skolotāja Rasma Luika, viņa vadīja arī nelielu dramatisko kolektīvu, kurā es biju viens no dalībniekiem. Starp citu, mūsu skolā mācījās arī populārā radiožurnāliste Lia Guļevska, Nacionālā teātra  aktrise Māra Krauze, kura gan traģiski aizgāja bojā, eksprezidents Valdis Zatlers,” uzskaita Zigurds.

Teātri tikai skatījās

Viņa mamma Valija bija mācījusies Zeltmata* dramatiskajos kursos, un ģimene kā lielākā daļa latviešu bija teātra mīļotāji – Zigurds regulāri vests uz teātriem. Mātei ļoti patika Operetes teātris, arī dēls noskatījies pilnīgi visas izrādes, kuras tolaik uzveda. “Devāmies arī uz toreizējo Drāmas un Dailes teātri. Var teikt, ka es kā pusaudzis droši vien esmu redzējis visas tā laika izrādes,” teic Neimanis.

Tomēr tolaik pašam nav bijusi ne mazākā doma un kur nu vēl pārliecība, ka pats varētu kāpt uz skatuves. Pēc vidusskolas Zigurds iestājās Latvijas Universitātes ģeogrāfos, un bijušas pilnīgi citas ieceres, piemēram, kļūt par mežsargu, jo daba vienmēr bijusi  tuva.

Lauzta kāja aizved līdz skatuvei

“Vesela apstākļu sakritības kaskāde mani noveda līdz teātrim, bet nevaru teikt, ka tas būtu mērķtiecīgs solis. To izkārtoja nejaušs gadījums,” atklāj Neimanis. Viņa agrīnās jaunības draugs bija režisora Arnolda Liniņa toreizējā Skolotāju nama vadītā dramatiskā kolektīva dalībnieks.

“Viņš atskrēja pie manis un teica: saproti, Ziga, mums ir sūdi, rīt ir skates izrāde Figaro kāzas, un vienas epizodiskās lomas tēlotājs salauzis kāju, atrodas traumās ieģipsēts, bet teksts šim ir tikai pāris teikumi,” pasmaida tagad populārais aktieris. Draugs toreiz paudis, ka, viņaprāt,  vienīgais, kurš varētu bez lielām pūlēm šo lomu izpildīt, esot Zigurds.

Tovakar skates žūrijā bijis režisors Alfrēds Jaunušans, kurš tikko bija kļuvis par toreizējā Drāmas teātra galveno režisoru. Noskatījies  izrādi, pasaucis Zigurdu pie sevis un lietišķi pavaicājis: vai jūs jau sen esat kolektīvā?

“Es atbildēju – pirmo dienu. Jaunušans tikai nosmējās un pēc brīža atkal pienāca pie manis, teikdams: es domāju, ka jūs mani nesat cauri! Taču vēl kādam uzprasījis un atklājis, ka man taisnība. Režisors man izteica piedāvājumu – esot iecerējis iestudēt lugu, kur vajadzīgi jaunieši, nevis profesionāli aktieri, kuri viņus spēlē. Vai būtu ar mieru piedalīties? Tā viss arī sākās,” atceras Zigurds.

Sakritība pēc sakritības

Pēc debijas Jaunušans piedāvājis vēl mazākas un lielākas lomas. Nebūdams vēl profesionāls aktieris, Neimanis Drāmas, tagadējā Nacionālajā teātrī četrus gadus spēlējis diezgan daudz lomu. Uz toreizējās konservatorijas Teātra fakultāti aizgājis tikai pēc četriem gadiem, jo tolaik katru gadu uzņemšana, kā tagad Kultūras akadēmijā, nav bijusi. Kad saņēmis diplomu, turpinājis strādāt savā teātrī.

“Ja tas cilvēks nebūtu salauzis kāju, ja es nebūtu piekritis ielēkt viņa lomā, ja Jaunušans toreiz nebūtu žūrijā, Latvijā, visticamāk, nebūtu tāds aktieris – Zigurds Neimanis. Doties uz Teātra fakultāti mani atkal pamudināja Jaunušans – teātris vienkārši nevar  maksāt normālu algu. Bez specialitātes palīgsastāva atalgojums toreiz bija 60 rubļi mēnesī. Ja biji diplomēts aktieris, bija pāri 100 rubļiem,” pasmaida Neimanis. Par Barona ielas trīsistabu dzīvokli īre bijusi 11 rubļi mēnesī, tagad par mājokli aiziet gandrīz visa pensija.

Kolorītais Ābrams

Nacionālais teātris aizvien ir Neimaņa pirmā un vienīgā darbavieta, kur spēlējis vairāk nekā 160 lugās,  daudzas lomas gan bijušas pat bez teksta vai mazas epizodes, taču netrūkst arī citu lomu – visvairāk atmiņā ir Lauva ziemā, Lilioms, Cietsirdīgās spēles,  Mirabo, Mana skaistā lēdija.

Var teikt, ka ārpus konkurences ir Ābrams Blaumaņa Skroderdienās Silmačos, šo kolorīto tēlu Neimanis nospēlējis ilgas sezonas, vairākkārt pats arī iestudējis kā režisors, lielākoties kā  brīvdabas izrādes ar dažādiem aktieru sastāviem, un arī tad atļāvies Ābramu spēlēt. Zigurdam šī loma šķiet patiešām forša, viena no spilgtākajām Blaumaņa radītajām raksturlomām.

“Interesanti, ka pats autors šo tēlu tik ļoti uzmīļojis, ka ielicis četrās savās lugās – Skroderdienās Silmačos, Trīnes grēkos, Zagļos un  Ļaunajā garā. Acīmredzot Blaumanim tas bijis ļoti tuvs,” spriež aktieris.

“Kas ir tas fenomens, kāpēc latvieši grib uz Jāņiem Skroderdienas redzēt? Acīmredzot tajā gabaliņā Blaumanis ir iekodējis kaut ko tik mentāli latvisku, tur sapresētas triju paaudžu problēmas. Mīlestības peripetijas, veču un veceņu problēmas un jauniešu ēverģēlības. Līdz ar to tas gabals ir piemērots baudīšanai dažādu paaudžu cilvēkiem. Ideāli laba dramaturģija. Liekas dīvaini, ka pašā sākumā Blaumani par to lugu pat nolamājuši, teikuši – kaut kāds balagāns, nebūs ne gājējs, ne skatītāju iemīļots gabals,” stāsta Neimanis.

Īsti populāra šī komēdija kļuvusi tieši padomju laikā, kad Līgo svētki bija pusaizliegta tēma – skatītāji gāja uz šo izrādi ne tikai tāpēc, lai redzētu iemīļotus aktierus spilgtās raksturlomās, bet arī tādēļ, ka būs krāšņs Līgo skats.

Nedrīkst Dievam spļaut acīs

“Es toreizējā Drāmas teātrī sāku strādāt 1965. gadā un arī tagad neskaitos oficiāli aizgājis – esmu ārštata aktieris Nacionālajā teātrī. Patlaban ir tikai viena izrāde, kurā spēlēju un kas patiesībā man gan sagādā vairāk galvassāpju nekā gandarījuma, jo  nav spēlēta vairāk nekā gadu! Jau mēnesi pirms izrādes sāku nervozēt. Tā ir vācu autora Ēriha Kestnera Trīs vīri kūrortā,” pasmaida jubilārs.

Ar tikai sev raksturīgo humoru Zigurds smej – ja kādreiz uzrakstīšot grāmatu par savu dzīvi, tad virsraksts būšot Mākslai velti ziedots mūžs. Tomēr viņš atzīst, ka nedrīkst spļaut Dievam acīs – bijis interesants mūžs. Tik daudz cilvēku, īpaši sievietes, kādreiz vēlējušies kļūt par aktrisēm, bet nav šo sapni  piepildījušas. Viņam tas ir izdevies, kaut arī tas nav bijis bērnībā izlolots sapnis!

“Nacionālajā teātrī bija un arī tagad ir ļoti labs kolektīvs, interesantas personības – garlaicīgi nav bijis nevienu sekundi. Es nevaru teikt, ka nožēloju to, ka mans mūžs tur aizritējis,” uzsver Zigurds.

Kā saraudināt Helgu Dancbergu

Lai piepelnītos, Neimanim vajadzēja arī blakusdarbus. “Mums ar kolēģi  Voldemāru Šoriņu piedāvāja režisēt Latvijas Televīzijas seriālu Dzīvoklis. Manuprāt,  tas bija populārs divu iemeslu dēļ – bija ļoti labestīgs ar vieglu humoru un tajā laikā arī vienīgais, nebija konkurences,” vērtē režisors.

Neimanis atceras  ar to saistītus kuriozus. Uz vienu no lomām bija paaicināta aktrise Santa Didžus, kura tolaik vēl nebija beigusi Teātra fakultātes Leļļu teātra kursu. Notiek filmēšana, un jaunajai aktrisei mugurā topiņš ar mazām lencītēm, apakšā krūšturis.

Uz āru iznākot divas lencītes, un Zigurdam tas šķitis neforši – piegājis pie Santas, visu pienācīgi sakārtojis. Atgriezies savā vietā pie monitoriem un skatās – lencītes atkal divas. Vēlreiz atkārto šo pašu darbību, pēc tam skatās – atkal divas! Santa pēc tam teikusi: tu neko nesaproti, tā ir modē. Didžus, protams, ir krietni jaunāka.

“Bija epizode, kur Helgai Dancbergai saku: šajā epizodē vajadzētu, profesionāli sakot, strādāt ar asaru, tu esi tik emocionāli sakāpināta, ka gandrīz vai raudi. Izmēģinām, saku – drusku par maz, izskaties tikai mazliet sarūgtināta, man gribētos spilgtāk, ja var. Helga man iesaka: labi, tad aizvaino mani! Mani vārdi viņai bija – Helga, tu esi  veca, stulba un nabadzīga! Sanāca perfekti, bet, kad beidzās epizode, prasu viņai, kurš mans piedāvājums sarūgtinājis visvairāk. Nabadzīga, tas esot briesmīgi. To, ka esmu veca un stulba, jau pati zinu,” pasmaidījusi talantīgā aktrise.

Kreklu nomaina vienā mirklī

Neimanis atklāj, ka bijuši vairāki briesmīgi momenti, kas Dzīvokļa skatītājiem visticamāk palikuši nepamanīti. Kuram gan var ienākt prātā, ka filmēšana nav notikusi tādā secībā, kā redzams televīzijas ekrānos. Ja vienā dienā bija uzbūvēta virtuve, tad centās nofilmēt visu, kas notiek ēdamistabā, vismaz piecām sērijām uz priekšu.

Līdz ar to mainās personāžu apģērbi. Vienā sērijā, piemēram, sievietei lakatiņš galvā, citā – cepure, vienā viņa staigā ģērbusies halātā, nākamajā – biksēs un blūzītē. Ģērbējai tas viss bija smalki jāpieraksta, bet ne vienmēr iztika bez kļūmēm. Aktieris, piemēram, atceras, ka virtuvē viņam bijis sarkans krekls, ģērbēja iebilst – zili rūtainais.

“Mēnesi filmētais materiāls stāv kasetēs. Kad filmēšana beidzās un sākās montāža, reizēm mati cēlās stāvus. Zvans pie durvīm. Aktieris Juris Lejaskalns sēž virtuvē pie galda zili rūtainā kreklā, pieiet pie durvīm, ver tās vaļā. Tas ir cits kadrs, filmēts citā dienā. Tur viņš ir jau sarkanā kreklā! Uz ekrāna izskatās – cilvēks paspēra divus soļus un nezin kāpēc un kur ir paspējis apmainīt kreklu! Tālāk seko jau paredzami brīnumi – ienākot atpakaļ virtuvē, Lejaskalnam mugurā ir zili rūtainais!” par filmēšanas niansēm pasmaida Zigurds.

Ar Šoriņu saprecināja televīzija

Vaicāts par ilggadējo sadarbību ar Nacionālā teātra kolēģi Voldemāru Šoriņu, Zigurds attrauc, ka draugu līmenī vēl tagad abi esot kopā. Un ja kādreiz kāds gribot divus vecus sakārnīšus redzēt kādā kultūras namā kopā uzstājamies, tad abi labprāt dodas ceļā.

“Šī sadarbība bija ļoti veiksmīga. Mūs savulaik saprecināja Latvijas Televīzija, kur bija tāds raidījums Humora dzirkstis, mazi gabaliņi, kur dialogus rakstīja Žanis Ezītis. Sākām darboties kopā un konstatējām, ka nereti dialogus varam parisināt vēl interesantāk, un tā tas arī aizgāja – sākām rakstīt paši. Dzīve vispār man ir tik daudzu un dažādu nejaušību pilna, arī ar Voldi mēs paši nenolēmām strādāt kopā – televīzija mums deva šo iespēju, un mēs to izmantojām,” atzīst skatuves mākslinieks.

Cietumnieces par aktrisēm

Zigurds uzņēmies režisora pienākumus arī ar diezgan neierastām aktrisēm – Iļģuciema sieviešu cietumā. Tas ir Zigurda mīlestības darbs, kā pats smej, lai uzlabotu savu karmu.

“Cietumniecēm teātra spēlēšana ir sava veida piespiedu labprātīga kustība. Tām, kurām drīz ieslodzījuma termiņš beidzas, lai labāk adaptētos turpmākajā āra dzīvē, kristīgā misija Mirjama piedāvā dažādas kulturāli izglītojošas programmas. Bez teātra spēlēšanas ir arī gleznošana, mūzikas instrumentu spēle, svešvalodu apguve. Nezinu, vai tā ir, bet pieļauju – ja pedagogi par ieslodzīto atsaucas labi, tad varbūt biežāk ļauj satikties ar ģimeni,” domā Zigurds. Pandēmijas laikā gan nekādas nodarbības cietumā  nenotiek. 

Neimanis ir režisors arī Carnikavas amatierteātrī Nagla, pašlaik iestudē dramaturga Egila Šņores kriminālgabalu ar pagaidu nosaukumu  Brīvdiena būs tikai rīt.

Ierunā grāmatas

Neimanis arī turpina ielasīt grāmatas Latvijas Neredzīgo bibliotēkā. Viņš teic, ka patiesībā šāda audioliteratūra pasaulē ir ļoti populāra, sevišķi ārzemēs, kur daudzi strādā pat 300 kilometru no dzīvesvietas un ceļā automašīnā pavada vismaz divas stundas. Uzliek ierakstu un braucot noklausās grāmatu.

“Mans stāžs un cienījamais vecums zināmā mērā ļauj izvēlēties no prāvās piedāvāto grāmatu kaudzes, ko lasīšu. Labprātāk izvēlos kriminālromānus, populārzinātniskos darbus. Pats gan neesmu nekāds grāmatu tārps, daudz savā mūžā izlasījis neesmu,” atzīst aktieris. “Vairākkārt esmu tikai pārlasījis leģendāros Šveiku, Grāfu Monte Kristo un Donu Kihotu. Negribu gan ļoti lielīties, uzprasīties un sīkumos stāstīt, lai, kā saka, nenoskauž, bet pa šiem laikiem pats esmu sarakstījis materiālu, ko varētu dēvēt par romāniņu. Izdevniecība Zvaigzne ABC ir ieinteresējusies, šogad vajadzētu iznākt,”  Zigurds kļūst noslēpumains un atklāj tikai to, ka mazliet ir kaut kas no detektīva, arī  humors un nedaudz veselīgas erotikas.

Ja jaunībā zinātu, ja vecumā varētu!

Neimaņu dārzs Garciemā šobrīd guļ, labi, ka šoziem bija daudz sniega un gaisa temperatūra nemaz nebija tik zema – augiem tas netraucē. Arī pie Zigurda ģimenes mājvietas galvaspilsētā ir saimnieka ierīkots neliels mazdārziņš. Te jau divus gadus aug paša stādīta eglīte, kuru mājinieki Ziemassvētkos krāšņi uzpoš. Vasarās zemes pleķītī zied dālijas, flokši, lilijas, miķelīši un vēl šis tas.

“Esmu pēdējā laikā kļuvis tik slinks, ka man patīk pagulēt – labprāt pa dienas vidu pasnaužu. No rītiem jau pulksten sešos vai septiņos gan esmu augšā. No dzīves neko daudz vairs negaidu, bet dzimšanas dienu tomēr  piedzīvot gribu,” nosmej Zigurds.

“Tagad daudz kas ir negaidīti – daudz cilvēku aizgājuši mūžībā gan saistībā ar populāro vīrusu, gan arī nesaistībā. Cik liktenis būs atvēlējis, tik būs! Protams, vēlu sev pirmām kārtām veselību, ko gan citu? Pārējo, ja vajadzēs – nopirksim par naudu! Pirmajā dzīves posmā mēs darām visu, lai sabojātu savu veselību, bet pēdējā cenšamies glābt neglābjamo. Ja jaunībā zinātu, ja vecumā varētu!” sarunu noslēdz Zigurds Neimanis.

* Zeltmatis, īstajā vārdā Ernests Kārkliņš (1868–1961), darbojās kā skatuves mākslas pedagogs un rakstnieks, pēc mācībām Berlīnē kopā ar Jēkabu Duburu 1909. gadā nodibināja Latvju dramatiskos kursus, pirmos profesionālos latviešu aktieru kursus, no 1916. gada līdz 1938. gadam bija to vadītājs.