Rakstnieces Evas Edžas un viņas sievas Rouzijas ģimenes dzīve

Anglijā dzīvojošā latviešu rakstniece Eva Edža ar sievu Rouziju.

TV

"Es neesmu lesbiete, bet mana sieva gan!" - latviešu rakstniece Eva Edža atradusi mīlu Anglijā

Juris Vaidakovs

Žurnāls "Kas Jauns"

Anglijā dzīvojošā latviešu rakstniece Eva Edža (agrāk pazīstama kā Savele-Gavare) ir vairāku romantisko romānu autore. Taču viņas pašas dzīvesstāsts ir tik pārsteidzošs, ka ir romāna vērts.

"Es neesmu lesbiete, bet mana sieva gan!" - latvie...

Eva nu jau septiņus gadus ir precējusies ar angļu meiteni Rouziju, viņām ir četrus gadus vecs dēliņš Pārkers, kuru pasaulē laida Rouzija. Kāpēc tieši viņa? Tāpēc, ka Eva jau ir divu bērnu – 21 gadu vecās Dinijas un piecpadsmitgadīgā Marko – mamma. Jo Eva jau ir bijusi precējusies. Turklāt divas reizes! Un ar vīriešiem! Kā un kad Eva saprata, ka viņu tomēr interesē sievietes?

Pirmās laulības posts

“Agrāk man nekad mūžā neienāktu prātā, ka es varētu būt kopā ar sievieti. Nekad! Kāpēc? Es izaugu Latvijas mazpilsētā, man visa dzīve noritēja pēc standartiem. Pabeidzu skolu, plānoju ģimeni – kā jau visas meitenes. Man ilgu laiku nebija skaidrs un pat netaptu skaidrs, kāda patiesībā ir mana seksuālā orientācija, ja reiz nesanāktu pamēģināt,” paskaidro Eva un izstāsta savas pirmās laulības nelāgo pieredzi.

“Tā bija pilnīga izgāšanās. Pat ne izgāšanās, bet reāla ieskriešana ar galvu sienā. Es nāku no ļoti nelabvēlīgas ģimenes, mācījos internātskolā, tāpēc visvairāk par visu gribēju pati savu ģimeni. Satiku tajā brīdī it kā šķietamu sapņu princi, kas sasolīja laimi, piedāvāja precēties... Šķita, tūlīt visa pasaule būs man pie kājām. Diemžēl liels naivums un milzīgā vēlme dzīvot normālu dzīvi bija tik ļoti aizmālējusi man acis, ka nespēju saskatīt draudošās briesmas, lai no tāda cilvēka muktu pa gabalu. Pat tad, kad viņš pateica, ka viņam ir deviņus gadus vecs bērns, un veda ar viņu iepazīstināt. Padomāju – nu kas tur slikts, ka vīrietim ir bērns, kas tur slikts, ka bērns dzīvo pie tēva vecākiem. Taču viņš nezināja, kurš no pagalmā esošajiem pieciem bērniem ir viņējais! Bet toreiz man pat šis fakts liedza izkārt “sarkanos karogus”, lai gan jebkurš, kam smadzeņu ir vairāk nekā vistai, uzreiz saprastu, ka ar cilvēku, kurš nespēj atpazīt savu bērnu, attiecības veidot nedrīkst! Padomāju, nu kam negadās – savu bērnu neatpazīt... Ārprāts, cik es toreiz biju naiva un dumja,” skarba pret sevi tagad ir Eva.

Viņa ar šo desmit gadus vecāko vīrieti apprecējās pāris mēnešu pēc iepazīšanās. “Taču divas nedēļas pēc kāzām man bija skaidrs, ka esmu iebraukusi reālā pakaļā! Mans sapņu princis izrādījās ļoti veiksmīgs manipulators un izteikts sociopāts.

Kad sapratu, ka šajās attiecībās būs pamatīgas auzas, jau biju palikusi stāvoklī, tāpēc naivi cerēju, ka līdz ar bērniņa piedzimšanu viss būs labāk. Protams, nebija.

Protams, ka šis cilvēks nemainījās. Šādā murgā nodzīvoju trīsarpus gadu, un paldies Dievam, ka man bija spēks no viņa aiziet,” stāsta Eva.

Šļūca pa labi un pa kreisi

Šī neveiksmīgā laulība Evai deva pamatīgu pieredzi un rūdījumu, lai saprastu, ko viņa nekad vairs savā dzīvē nepieļaus un no kā turēties pa gabalu. Pēc kaislīgām attiecībām ar jaunības dienu mīlestību Eva secināja, ka arī tās varētu beigties nelāgi, tāpēc nolēma laulības dzīvei pieiet no praktiskās puses.

“Izlēmu – pie velna visas šīs mīlas epopejas, pie velna mīlestība ar rozā brillēm uz acīm, galvenais, lai cilvēks labs! Un tāda arī bija mana otrā laulība. Apprecējos ar cilvēku, kurš visu laiku bija blakus, mani atbalstīja grūtos brīžos. Neteikšu, ka tur pilnībā nebija mīlestības, nē. Tā bija tāda piezemēta mīlestība, savstarpēja cieņa un paļaušanās, ka cilvēks ir līdzās. Viss it kā bija jauki, taču visu laiku dzīvoju ar sajūtu, ka kaut kas tomēr īsti nav pareizi, ka kaut kas nav kārtībā. Bet man nebija ne mazākās skaidrības, kas ir pie vainas. Sākumā likās, ka varbūt problēma ir tajā, ka mūsu mīlestība nav tik kaislīga. Es biju tādos kā meklējumos, bet man nebija ne jausmas, ko meklēju. Mēģināju atrast kaut ko, ar ko aizpildīt savu tukšuma sajūtu, un ar kaunu varu atzīt, ka biju no tām sievām, kas krāpa vīru. Mans nabaga otrais vīrs, pilnīgi žēl viņa,” nosaka Eva, stāstot, ka pēc laulībā pavadītajiem pieciem gadiem viņa ar vīru jau diezgan atklāti runāja par to, ka attiecībās kaut kas nav īsti tā, kā vajadzētu, bet nav arī pavisam slikti, lai šķirtos.

Cīņa pašai ar sevi

Šīs otrās laulības laikā Eva tad arī beidzot uzzināja, kas tā ir par problēmu, kāpēc attiecībās ar vīriešiem viņa nespēj rast piepildījumu. Tas notika pēc viņas grāmatas prezentācijas, kad Eva izbaudīja skūpstīšanos ar gadiem ilgu draudzeni.

“Sanāca tā, kā sanāca. Vienkārši radās iespēja izbaudīt TO lietu citā frontē. Un, kad no rīta pamodos, man pilnībā kļuva skaidrs, kas ar mani nav kārtībā, kas bija tas, kā visu laiku pietrūka. Taču viena lieta ir šo faktu beidzot apzināties, bet pavisam kas cits – to pieņemt. Lai arī tad Latvijā par šādām lietām jau sāka runāt atklāti, tik un tā man bija nenormāli bailīgi. Manī pašā bija protesta stadija, kurā mēģināju sev iestāstīt, ka tā nav, ka tās ir iedomas – jā, sagadījās, jā, bija forši, bet nē, nē, nē! Es jau neesmu tāda! Lai nu kura, bet ne jau es, kurai tik ļoti patīk vīrieši. Un šādā noliegumā, mēģinot sev pašai pierādīt pretējo, pagāja gads. Skraidīju pa randiņiem ar visdažādākiem vīriešiem – cerībā, ka kaut kas mainīsies. Atceros, ka pēc katra šāda randiņa viena mana draudzene vaicāja nevis, kā man gāja, bet: “Nu, kas tad šim bija par vainu?” Jo visu laiku mēģināju sev kaut ko iestāstīt, mēģināju atrast sev īsto, bet – kāda tam jēga, ja vīrieši nav domāti man? Nav, un viss!” atceras Eva, piebilstot, ka emocionāli tas bijis smags laiks.

“Vistrakākās bija bailes, ko par mani padomās citi, ko par mani teiks. Protams, arī bailes pašai no sevis – neticība, šaubas, vai es tiešām esmu tāda! Bet interesanti, ka tad, kad biju tikusi ārā no šīs sevis šaustīšanas, mēģinājumiem sev iestāstīt pretējo un par šo tēmu runāju ar tuviem cilvēkiem, viņu pirmā reakcija bija nevis “Ak Dievs! Tiešām?!”, bet gan – “Ā, beidzot arī tu pati to saprati!”. Biju neizpratnē par to, bet, paanalizējot visus vīriešus, kuri man bija, atskārtu, ka viņi visi bija diezgan sievišķīgi, ar gariem matiem. Jā, signāli par manu patieso orientāciju bija sen, tikai es tos nesapratu un nepieņēmu.”

Kad Eva beidzot sevi pieņēma, viņa nolēma izpētīt, kā tas ir – būt kopā ar sievieti. Lai līdz galam saprastu – ir vai nav citādi seksuāli orientēta. Viņa iepazinās ar sievieti, ar kuru vēlējās uzsākt attiecības, bet viņa bija tādā kā starpattiecību posmā un neizskatījās, ka Evai ar viņu kaut kas varētu sanākt. Tad Eva lesbiešu forumā internetā iepazinās ar kādu sievieti, kura uzaicināja pie sevis un draudzenes Norvēģijā nosvinēt Jauno gadu. Tur, redzot no malas divu sieviešu kopdzīvi, Evai kļuva pilnībā skaidrs, ka tieši tas ir īstais ģimenes modelis, ko viņa vēlas: “Beidzot sapratu, ka vairs nevēlos saistīt savu dzīvi ar vīriešiem, ka vairs pat dienu nevēlos būt kopā ar vīrieti. Uzreiz pateicu vīram, ka šis farss ir jābeidz, un sakravāju koferus. Tā ieguvu pilnīgāko skaidrību par sevi.”

“Rouzijā nebija nekā, kas man patika!”

Kā Eva iepazinās ar savu tagadējo sievu Rouziju? Pēc šā jautājuma viņa sāk gardi smieties: “Tas ir traks stāsts. Bet man jau šķiet, ka ar mani nekas nenotiek kā ar normāliem cilvēkiem.”

foto: no privātā arhīva
Ja agrāk Rouzija (pa kreisi) vizuāli nepavisam neatbilda Evas gaumei, tad tagad ir tāda sieviete, kas Evai patīk.
Ja agrāk Rouzija (pa kreisi) vizuāli nepavisam neatbilda Evas gaumei, tad tagad ir tāda sieviete, kas Evai patīk.

Evai tad bija kopdzīve ar kādu citu sievieti, un abas pārcēlās uz Angliju. “Mēs kopā bijām trīs gadus, bet attiecības neizveidojās tādas, uz kādām cerēju. Man līdz galam neradās sajūta, ka viņa ir mans cilvēks. Mums bija labas attiecības, taču ne tādas, ka es redzētu sevi kopā ar šo cilvēku gadiem ilgi. Bet tajā pašā laikā tā bija mana pirmā lielā pieredze kopdzīvē ar sievieti. Un es to nenožēloju, jo dzīvē tā bija jānotiek. Es neticu nejaušībām, un, ja nebūtu man to attiecību, nebūtu Anglijā iepazinusies ar Rouziju,” teic Eva.

Savu tagadējo sievu Eva satika KFC ātrās ēdināšanas restorānā Bostonā, kur Eva strādāja par maiņas vadītāju, bet Rouzija bija atnākusi uz savu pirmo darbdienu. “Kad viņa ienāca... Es pat nevaru izstāstīt, kas ar mani notika! Tas bija kā sprādziens smadzenēs! Un man bija skaidrs, ka viņa ir mans cilvēks. Par spīti tam, ka Rouzija pilnībā neatbilda manai gaumei un standartiem, kādi cilvēki man patīk. Smieklīgākais, ja es uzrakstītu sarakstu ar visām īpašībām, ko varētu gribēt savā potenciālajā partnerī vai arī absolūti negribētu, tad gadījumā ar Rouziju man nāktos atķeksēt visu, ko nevēlos redzēt otrā cilvēkā. Rouzija bija pilnīgs pretstats tam, kas, kā man šķita, man patīk.

Tobrīd man patika vīrišķīgas sievietes, bet ar izteiktām sievišķīgām formām, taču Rouzijai līdz tādai sievietei bija kā līdz Mēnesim.

Viņa bija tieva, gara, bez izteikta dibena, krūtīm... Jauns, divdesmitgadīgs skuķis, ne sieviete. Un ģērbusies briesmīgi, kā jau angļu jauniešiem raksturīgi... Viņas izskatā pilnībā nebija nekā, kas man varētu simpatizēt. Nulle! Viņā bija viss, ko es negribētu cilvēkā sev blakus. Bet tajā pašā laikā es uz viņu skatījos un sapratu, ka man “jumts aizbraucis”, re, kur viņa ir – manas dzīves īstais cilvēks. Patiešām to ir ļoti grūti izskaidrot, bet viss, ko tajā brīdī sapratu, – man viņu vajag!”

foto: no privātā arhīva

Pirmais randiņš pie policijas iecirkņa

Eva vispirms sagaidīja, kad Rouzijai paliks 21 gads, un tikai tad uzdrošinājās uzaicināt uz pirmo randiņu. “Man tomēr pašai jau bija 34 gadi, un domāju, ka 21 gada vecumā cilvēks patiešām ir pilngadīgs, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus,” paskaidro Eva.

Bet kā viņa saprata, ka arī Rouziju interesē sievietes? Kā tas tika noskaidrots? “Man kaut kā nešķita svarīgi to prasīt. Es vienkārši to jutu. Jā, Rouzijai jau pirms tam bija pieredze ar meitenēm, taču viņai vīrieši patīk vairāk nekā sievietes. Pilnīgi stabili! Ja viņai būtu jāizvēlas starp vīrieti un sievieti, viņa izvēlētos vīrieti. Tomēr neizskaidrojama ķīmija starp mums bija spēcīgāka. Rouzija joprojām sevi neuzskata par lesbieti. Ja viņai pat tagad jautātu, vai ir lesbiete, viņa atbildētu: “Es nē, bet mana sieva gan!” Būtība ir tajā, ka Rouzija nedala cilvēkus pēc dzimumiem, bet pēc personības. Viņai ir svarīgi, lai ir viņas cilvēks, un nav būtiski, kāds it tā dzimums,” paskaidro Eva.

foto: no privātā arhīva

Aizraujošs stāsts ir arī par Evas un Rouzijas pirmo randiņu. “Gaidot, kamēr Rouzijai paliks 21 gads, jau jutu, ka starp mums veidojas savstarpēja ķīmija. Vairs nebija šaubu, ka vajag riskēt pamēģināt. Bet pirmais randiņš bija šausmas! Nepietika ar to, ka mums ir 14 gadu starpība, ka mums ir pilnībā dažādas intereses, vēl mums tad bija ievērojama valodas barjera. Es angliski runāju tik, cik man bija nepieciešams darbā, bet nu man nācās runāt par dzīvi, attiecībām... Kādu pusstundu riņķojām ap baznīcu, mēģinot izveidot sarunu, taču nekādi neizdevās – ne Rouzija saprata mani, ne es viņu. Un ko tādā situācijā darīt? Protams, jāpiedzeras, lai valodiņa labāk raisītos.

Nopirkām veikalā rumu, iesēdāmies auto, ko mēs – divas idiotes – bijām noparkojušas pie policijas iecirkņa, un dzērām.

Alkohols mūs atraisīja, visu laiku smējāmies, jo kaut kā jau neveiklais valodas barjeras radītais klusums bija jāaizpilda. Viss bija forši, līdz brīdim, kad pie auto pieklauvēja policisti – “dāmas, ko tad jūs te tā darāt?”. Par laimi, automašīnas atslēgas neatradās aizdedzē, tāpēc tas neskaitījās pārkāpums – dzeršana pie stūres. Līdz ar to policisti mūs nesodīja, vien palūdza auto atslēgas atdot viņiem un nākamajā dienā atnākt tām pakaļ. Labi, ziepes no policijas nebija, toties bija pavisam citas ziepes – kā Rouzijai nokļūt mājās, jo viņa nedzīvoja Bostonā, bet pulkstenis jau viens naktī. Ko tagad darīt? Nopirkt vēl vienu rumu! Un tā mēs klīdām pa naksnīgo pilsētu, gājām pa tiltiņu pāri kanālam... Sapratu, ka šī mana iespēja – noskūpstīt tagad Rouziju un tad gaidīt, kas nu būs. Pieņems to vai nē? Sadūšojos, prom mani negrūda, viss kārtībā. Taču tas neatrisināja problēmu, kur Rouzijai palikt pa nakti. Protams, es, kurai rums iedevis milzu drosmi un atņēmis prātu, uzaicināju Rouziju pārnakšņot pie sevis. Tas nekas, ka tobrīd vēl dzīvoju kopā ar savu tā brīža dzīvesbiedri, ka man jau viena sieviete mājās ir! Saklāju Rouzijai gultu pirmajā stāvā un devos augšā uz savu guļamistabu.”

Toreiz gan Evas partnere neko nepamanīja, jo Rouzija no rīta paspēja doties prom, pirms pārējie mājinieki bija pamodušies. Savukārt Eva, sapratusi, ka viņai patiešām vajag Rouziju savā dzīvē, pēc pāris nedēļām meiteni uzaicināja uz otro randiņu. “Tad arī Rouzijai pateicu, ka viņu apprecēšu, taču Rouzija atsmēja, sakot, ka viņa uz Bostonu pārcēlās ar domu atrast sev puisi un ka vispār neplāno savu nākotni ar sievieti. Taču es to visu laidu gar ausīm,” stāsta Eva, sakot, ka pēc pāris mēnešiem viņa izšķīrās ar savu dzīvesbiedri, lai būtu kopā ar mīļoto Rouziju.

foto: no privātā arhīva
Kāzu dienā.
Kāzu dienā.

Seši gadi laulībā

Tiesa, Evas un Rouzijas kopdzīves pirmais gads nebūt nebija rozēm kaisīts. “Mums gāja kā pa elli! Es pat neatceros, cik reižu šķīrāmies un cik reižu atkal sagājām kopā. Jo mēs taču bijām tik atšķirīgi cilvēki, ka bija grūti sadzīvot. Tajā pašā laikā bija kaut kas, kas mūs tik ļoti piesaistīja. Bet pēc gada viss kļuva labi un skaisti, tāpēc sapratu, ka jāprecas. Februārī bildināju Rouziju, un viņa atbildēja ar “jā”, vienīgi ar nosacījumu, ka saderināšanās laiks būs ilgs. Bija, bija ilgs – jau maijā svinējām kāzas,” pasmīn Eva, piebilstot: “Tajā pirmajā gadā, kad bija slikti, tad bija pavisam slikti, bet, kad bija labi, bija tik labi, it kā debesis ar zemi sajaukušās kopā. Un, kad atkal bija patiešām slikti, mēs atcerējāmies mūsu kopīgos labos brīžus, un tas mums palīdzēja saglabāt attiecības.”

Eva, lai arī jau sešus gadus precējusies, uz Rouziju joprojām skatās, it kā tik tikko būtu iemīlējusies. “Es skatos uz viņu un kūstu no tā, cik ļoti viņa ir mans cilvēks. Varbūt tāpēc, ka esam tik dažādas, mums kopā ir interesanti, un šis interesantums neizsīkst. Bet nav jau tā, ka viss būtu pilnībā rožaini. Pirmkārt, jau pieminētā gadu starpība, otrkārt, atšķirības mentalitātē, kultūrā, nerunājot par muzikālo gaumi. Neslēpšu, ir lietas, kas mani Rouzijā tracina. Piemēram, angļiem ir ļoti dīvains ieradums – mazgājot traukus, nekad nenoskalot mazgāšanas līdzekļa putas. Bet es to nevaru ciest. Ja par kaut ko plēšamies, tad par tiem putainajiem, nenoskalotajiem traukiem. Vai arī par to, ka Rouzija attaisa ledusskapi, kaut ko paņem un atstāj tā durvis vaļā! Nu kāpēc nevar aizvērt ciet uzreiz?” pukojas Eva.

Eva apgalvo, ka laulības dzīve ar sievieti neatšķiras no laulības ar vīrieti. “Es jau nu lieliski zinu, par ko runāju. Atšķirības šajos kopdzīves modeļos ir pilnīga nulle. Sabiedrībā valda stereotipi, ka netradicionālajās ģimenēs viss ir pārāk seksualizēts, viss notiek caur sakāpinātu seksuālo kaisli. Ka pārnāc mājās un partneris tevi jau sagaida lateksa kostīmā... Un visu to vēl redz bērni... Kādas muļķības! Tāpat mums ir sava guļamistaba, bērniem sava istaba, kā tas ir katrā ģimenē, tāpat mājās katrs darām savus darbus – kāds mazgā traukus, kāds pieliek pie sienas plauktu. Man, piemēram, patīk vakaros pēc darba paņemt aliņu un nosēsties pie televizora, bet Rouzija uzreiz metas piekopt māju. Un, tāpat kā citās ģimenēs tētis, ejot uz darbu, iedod mammai buču, tāpat to darām arī mēs, un neko tāāādu bērni neredz. Kā jau tas ir jebkurā ģimenē.”

Kurš mamma, kurš tētis?

Kā Evas bērni pieņēma faktu, ka mamma turpmāk dzīvos kopā ar sievieti? Eva stāsta, ka vecākajai meitai tad bija 11 gadu: “Izskaidroju, ka dzīvē tā notiek. Ka mēdz būt citādāk, ka cilvēki mēdz iemīlēties savā dzimumā. Un meita mani daudz neprašņāja, pieņēma šo faktu.”

Bet kā ar Evas un Rouzijas četrgadīgo Pārkeru, kas tika ieņemts mākslīgās apaugļošanas ceļā? Bērns taču ir pietiekami vecs, lai saprastu, ka citiem bērniem ir tētis un mamma, bet viņam – divas mammas. “Protams, ka citi cilvēki par to satraucas – kā tad tā! Taču domāju, ka nekā labāka dzīvē nav iespējams, kā iedot bērnam divas mammas. Jo tas taču ir tik superīgi, ka ir mamma, kas tevi apčubina, mīl, bet nu tas viss ir dubultā. Pārkers, ja viņam prasa, cik viņam ir mammu, atbild, ka viņam tās ir divas. Taču uz jautājumu, cik viņam ir tētu, atbild, ka viens, un norāda uz mani. Vaicāsiet, kā es varu būt vienlaikus mamma un tētis? Vienkārši! Kurš tradicionālajās ģimenēs skrūvē plauktus un dara tā sauktos vīriešu darbus? Pareizi – tētis! Bet es to daru mūsu ģimenē, tāpēc Pārkers pats ir izsecinājis, ka esmu arī tētis,” atbild Eva.

foto: no privātā arhīva
Evas un Rouzijas ģimenē dzīvo ne tikai abu dēls Pārkers, bet arī Evas puika Marko, kurš ir ar īpašām vajadzībām.
Evas un Rouzijas ģimenē dzīvo ne tikai abu dēls Pārkers, bet arī Evas puika Marko, kurš ir ar īpašām vajadzībām.

It kā viss loģiski, taču patiesībā Pārkeram ir arī bioloģiskais tēvs. Un Pārkers to zina. “Mūsu bērna bioloģiskais materiāls ir geju puisis Andrejs, kuram toreiz bija 19 gadu. Mums bija vienošanās, ka uz viņu kā tēvu negulsies atbildība par bērnu, bet, ja dēlam radīsies interese par savu izcelšanos, tad mēs šo faktu neslēpjam. Un tā arī notika. Mums ar Andreju ir labas un draudzīgas attiecības, Pārkers ar Andreju ir tikušies ne reizi vien, regulāri viens pie otra ciemojamies, Andrejs pat kādu laiciņu ir dzīvojis pie mums. Tāpēc Pārkers zina, ka Andrejs arī ir tētis, bet tikai citādāks tētis – tāds, no kura viņš ir radies. Pārkers Andreju sauc par savu draugu un arī par tēti. Bet nav tā, ka bērnam būtu trīs vecāki, un puika to lieliski arī saprot,” paskaidro Eva.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!