"Esmu tik daudz visādos sūdos bijis..." - Andrejs Ēķis par filmēšanu Kostarikā, seksa komēdijām un kino Dievu

Par to visu sīkāk Andrejs pastāstījis intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi!"

Latvija, Igaunija, Norvēģija, Polija, Horvātija, Ukraina, Krievija… Kuras valsts «Svingeru» filma pašam visvairāk patīk?

Katrā valstī filma izdevusies citādāka, un man tās visas ir devušas pieredzi. Pat nevaru izdalīt vienu, no katras nogulsnējies kas pamatīgs. Zini, kā – visi bērniņi ir mīļi, visi grūti nākuši. Varbūt latviešu «Svingeri» nākuši visvieglāk – septiņās dienās. (Smejas.)

Krievu versijā ir atšķirīga viena līnija – geju pāra vietā ir mātes un dēla (starp citu, Ivans Zlobins mierīgi varētu spēlēt arī «Likteņa ironijas» Žeņu Lukašinu studiju gados) attiecības. Kāpēc tā?

Krievi nav vienīgie, ir arī holandiešiem izņēmums, jo viņiem tā geju tēma vairāk neinteresēja, esot noiets etaps. Viņiem bija sievietes, kas pērk vīriešus-prostitūtas. Savukārt Krievijā nedrīkst par gejiem runāt. Ja rādi ko tādu ekrānā, uzreiz ir minoritāšu propaganda, par ko var apcietināt. Tur «skrūves» ir stingri piegrieztas. To, ko var tie visi «urganti», ir viens, bet kinoteātros – kas cits.

Pieļauju, ka aicināt galvenajā lomā Dmitriju Nagijevu bija liela uzdrošināšanās.

Esmu jau ilgi šajā biznesā, tāpēc zinu – ja gribi taisīt komēdiju, tas jādara tikai ar A klases zvaigznēm. Tas bija viens no noteikumiem, kad «Cinevilla Studio» sāka sadarbību ar «Motor Film Studio» – vajadzīgas A klases zvaigznes, uzrunājam Nagijevu! Viņi bija tie, kas palika jocīgi (pasmaida).

Par tavām ambīcijām?

Varbūt. Bet teicu to ar lielu pārliecību. Un viņi atbildēja – labi! Nagijevs uzreiz piekrita, bez pierunāšanas.

Kādas bija zvaigznes prasības?

Neko tādu nejutu. Vien lielu profesionalitāti un atbildību. Jā, Nagijevam ir liels autobuss ar savu grimētavu un virtuvi, bet viņš to var atļauties. Katrā ziņā tas, ko no zvaigznēm atceros, ir, ka neviens «nemētāja» no sevis zvaigzni.

Skatoties šķiet, ka aktieri tekstu noslīpējuši līdz pēdējam vārdam…

Aktieri turējās stingri pie teksta, kas viņiem ir likums, te gandrīz nemaz nav improvizācijas! Es arī skatījos un priecājos par tik skaistiem dialogiem, ko (arī scenāriju) radīja krieviski rakstošais rīdzinieks Vjačeslavs Soldatenko ar pseidonīmu Slava Se. Diemžēl viņa vairs nav mūsu vidū – jūnijā Slavu paņēma Covid-19…

Filmas producentu sarakstā minēti vismaz četri. Vai režisors biji vienā personā?

Otrais režisors un producents bija Dmitrijs Fiks, kas pēc Krievijas likumiem nodokļu ziņā ir svarīgi.

Kuram no režisoriem Nagijevam vajadzēja teikt, ka kameras priekšā būs, piemēram, jānovelk bikses? Labi, nebiedēsim skatītāju, kailskatu filmā nav, bet principā…

Man.

Man tas vienmēr šķitis intriģējoši – cik vienkārši režisoram ir ko tādu zvaigznei prasīt? Jo pikantu ainu netrūkst arī tavā jaunajā filmā «Tabu».

Es saprotu, par ko tu runā. Arī man pirms tam vienmēr mazliet sāp vēders. (Smejas.) Bet tu jau tam pieej profesionāli: tu tā vienkārši nevari teikt, ka jānovelk bikses, ir jāsniedz precīza motivācija, kāpēc. Ja tu to vari, tad tevi klausa, ja nevari, visādi var būt.

Kas finansēja Krievijas «Svingerus»?

Filma uzbūvēta uz priekšapmaksām. Lauvastiesu iedeva mūsu partneris – straumēšanas platforma «Start» –, vēl «Pirmais kanāls» un kinoteātri.

Tas nozīmē, ka drīzumā filmu redzēs arī «Start» abonenti?

Jā, februārī.

Bet nu par Go3 seriāla «Nebaidies ne no kā» turpinājumu, ko decembrī uzņēmāt Kostarikā! Filmēšanas darbs padarīts?

Esam uzfilmējuši visu, kas notiek ārzemēs, palicis uzfilmēt Latvijas periodu.

Kāpēc ne Bolīvijā, kur seriālā atainojamais Rolands Priverts dzīvo, bet Kostarikā?

Lai izdzīvotu. Tā ir Centrālamerikas valsts, kurā visdrošāk. Man taču bija jāatbild par aktieriem. Bet arī tur mūs piekodināja – ja gribam filmēt nabadzīgo rajonā, viņi neatbild par mums, ja esam tur pēc pusseptiņiem vakarā. Arī policija uz to laiku notinas. Pa dienu viss ir kārtībā, bet uz nakti priekšā māju logiem un durvīm vietējie velk restes.

Seriāla turpinājums būs pēc grāmatas motīviem?

Tas būs viens notikums no grāmatas – kā Priverts aizbrauc uz Bolīviju un atrod, kā bez starpniekiem nopirkt kokaīnu. Grāmatā tā ir kā nodaļa, mēs to paplašinājām seriāla vajadzībām.

Pieļauju, ka šī ir vērienīgākā filmēšana tavā līdzšinējā karjerā. Ko nozīmēja aizvest komandu uz Kostariku?

(Piekrītoši māj ar galvu.) Grūti bija, bet iešana nezināmajā ir ļoti interesanta. Tā jaunā pieredze ir kaut kas man ļoti «garšīgs» un vajadzīgs. Atklāti runājot, man nepatīk iet iestaigātās pēdās. Ja pirmajā sezonā, kurā nekur neceļojām, kā izteiksmes līdzekļus izmantojām nopērkamus Bolīvijas skatus, tad otrajā sezonā bija jālaiž pa īstam. Kā saku, «Netflix» ir tik tuvu, ka tu nevari tā.

Pirms tam caur paziņām izpētīju, ar ko var Centrālamerikā sadarboties, tad oktobrī ar Ditu Celmiņu, seriāla producenti, aizbraucām uz turieni, satikāmies, visu izlūkojām, un jau decembrī turp vedām grupu. No Latvijas tie bija 10 cilvēki, bet no kostarikāņu puses – vēl 20. Taču visgrūtāk bija uz turieni aizvest automātus un uniformas.

Jūs tiešām no Latvijas vedāt ieročus?

Kostarikā ir aizliegts tirgot pat spēļu ieročus. Turklāt kostarikāņiem nav savas armijas, līdz ar to tu nevari tur dabūt nekādus ieročus. Jā, pa ļoti lielu naudu ar speciālām caurlaidēm var dabūt no Amerikas. Mēs, esot Latvijā, no Vācijas ebaja pasūtījām divus Kalašņikova automātus, piecas «Walther» pistoles, asinis, 20 dažādu armiju formas. Sajaucot kiš-miš ar rozīnēm, sataisījām, kāds varētu izskatīties džungļu kaujinieks, un to visu vairākos koferos vedām no šejienes. Ieroči bija viens pret viens replikas, ne īstie, bet no trim metriem nepateiksi. Iepriekš salikām to visu somā un aizvedām saskaņot ar Rīgas lidostu. Bet tas, ka tikām Kostarikā, ir brīnumaina veiksme. To visu gan atstājām tur, negribējās atpakaļceļā vairāk jokus taisīt.

Tagad domāju, ka vajadzētu Kostarikā vēl kādu romantisku komēdiju uztaisīt, jo nemaz nav tik grūti tur filmēt. Galvenais – lai normāli partneri, kas tevi nepiečakarē. Kad braucām uz turieni, kompānijai, ko tikai vienu reizi biju redzējis, bija jāiemaksā 40 000 eiro uz priekšu. Jo viņi sāka vākt cilvēkus un gatavoties. Bet varēja jau visādi būt... Tas ir risks, jā...

Tu naktīs varēji aizmigt?

Es laikam esmu tik daudz visādos sūdos bijis... Nu iedomājies – ar visu grupu braucu uz Kostariku, 40 tūkstoši iemaksāti, un kas būtu, ja vienam, piemēram, tests pozitīvs? Ko tad?! Tāpat – atpakaļceļā. Man iztēle tik labi strādā, ka no tā vien gulēt nevarēju. Un ko tad, ja lidmašīnu atceļ uz trim dienām? Jo tā viena diena maksā tik dārgi...

Bet kino Dievs mums stāvējis klāt. Ar pilnu atbildību visiem kinošņikiem gribu pateikt, ka cilvēciskums un biznesa sapratne mūs vieno visā pasaulē.

Kāda tev atklājās Kostarika?

Ļoti interesanta valsts. Kā tūristam sākotnēji likās, ka arī droša. Bet tad, kad katru reizi pirms filmēšanas ievēro, ka laukumā ienāk viens ar tādām lielām dakšām un visu laukumu izdauza... Izrādījās, ka tur ir ļoti daudz čūsku un skorpionu. Es pats biju ieradies iešļūcenēs, kamēr vietējie – zābakos. Tu sāc saprast, cik tas viss tur ir nopietni. Ar Dainu [sievu Dainu Gāgu-Ēķi] tur palikām trīs dienas ilgāk, pagulējām karstajos baseinos… Viens, kas vēl tur gulēja, pēc tam rādīja, ka nobildējis mums blakus divas boa žņaudzējčūskas. Bet mēs, par laimi, neredzējām...

Ekstrēmi...

Mums ir līguma nosacījumi, ka seriāls pēc tam var ceļot tālāk pasaulē, tāpēc ļoti cenšamies. «Privertu» grib ukraiņi, krievi, angļu kompānija piedāvā izplatīt. Tas ir patīkami – ka tas, ko dari, nepaliek tikai plauktā vai Latvijā. «Priverts» caur Go3 jau tāpat iet Baltijā, nav tikai Latvijā.

Mūsu nacionālo «varoni» nu zina Igaunijā un Lietuvā…

Tas man bijis svarīgi arī ar «Svingeriem». Nu uztaisītu vienu filmu Latvijā... Un? Uzvarētu nacionālajā konkursā… Un? Es neņirgājos, kādam tas ir svarīgi. Bet man svarīgi vienmēr licies, lai filma ceļo ne tikai pa festivāliem, bet arī televizoriem un kinoteātriem.

Kā tev rodas idejas par jauniem darbiem?

Esmu pārāk ilgi strādājis televīzijā. Ja ievēroji, «Svingeros», piemēram, ir Jaungads. Tu taču zini, ka televīzijām nav, ko rādīt uz Jaungadu. 11. novembrī arī nebija, ko rādīt, nu ir «Rīgas sargi» un tagad arī «Dvēseļu putenis». Tu nevis vienkārši taisi filmu, jo to gribi, bet domā, kam un kāpēc tu to taisi. Gribas, lai mans darbs uzlabo cilvēkiem garastāvokli, iedod pozitīvismu. Varētu domāt, ka Ēķis 57 gadu vecumā sajucis prātā, taisot seksa komēdijas. Bet jūtu, ka šī niša un romantiskā komēdija vispār Latvijā ir brīva. Kāpēc lai es tur nebūtu?

Vēsturisko filmu posms tavā radošajā dzīvē beidzies?

Zini, nupat tieši vēl viens stāsts veidojas. Ja «izdzer» kādu tēmu sausu, gribas kaut ko citu.

Esi atzinis, ka nekad skaidrā nenāc uz savām pirmizrādēm, jo ļoti uztraucies. Tā ir taisnība, ka reiz pameti savu pirmizrādi, jo pašam filma nepatika?

Man ļoti gribējās uz tualeti, izgāju no zāles jautrā prātā, bet tur žurnālists prasa, kāpēc eju prom. Domāju kā joku, pēc tam parādījās virsraksts, ka Ēķis pametis savas filmas pirmizrādi... Nu vells, šitā vairs nejokošos. (Smejas.) Jā, es piedzeros, jo esmu ļoti uztraucies. Visvarīgākais man ir reakcijas zālē – tās ir zelta vērtas, kad jūti, ka joks ir izdevies vai ka skatītājs pārdzīvo līdzi…

Kā tu to izzondē skatītāju gaumi? Mēdz iefiltrēties arī parastajos seansos?

Nu bet, protams! Vienmēr, kad filmas rāda, skatos, kas notiek zālē, jo uz ekrāna jau zinu, kas notiek. Esmu ļoti ambiciozs tips, un man ir baigi svarīgi, ir vai nav izdevies. Man mīļa ir filma «Hičkoks», kurā Entonijs Hopkinss izspēlē režisoru filmas «Psiho» tapšanas laikā. Lai to uzņemtu, viņš kopā ar sievu Almu, montāžisti, bija ieķīlājis savu māju. Studija nebija atbalstījusi filmas tapšanu, un Hičkoks bija pārliecināts – ja astotajā minūtē un kurā tur sekundē cilvēki nebļaus no šausmām, viņi māju ir pazaudējuši. Viņš pa mazu spraudziņu vēro zāli, nāk jau tās sekundes, un skatītāji bļauj, tad viņš pagriežas otrādi un sāk diriģēt skatītāju emocijas. Tas ir tas kaifīgākais režisora darbs – ka tu izvadā skatītājus pa emocijām, tāpēc jau viņi pērk biļeti. Viens izdevies seanss ir kā narkotika uz trim dienām.

Kur skatītāju reakcijas vairāk – pirmizrādēs vai parastajos seansos?

Pirmizrādēs mēdz būt mazāk emociju, nekā parastajos seansos. Un vēl kas interesanti – Valmierā vairāk smejas nekā Liepājā. Liepāja ir ļoti atturīga pilsēta.

Ceļu kinorežijā esi lauzis tandēmā ar Aigaru Graubu. Nu esat radoši pašķīrušies?

Tā var teikt. Esam «izdzēruši» viens otru, bet attiecības ir ļoti labas. Skatos, cik lieliska viņam tā «Jumprava» top. Kad viņš ar savu pedantismu pieiet, tad ir o-ho-ho! Būs līdzvērtīga «Bohēmista rapsodijai».

ANDREJS ĒĶIS

• Dzimis 1964. gada 15. maijā.
• 1996. gadā, apvienojot TV kanālus «Picca TV» un NTV-5, izveidoja Latvijas Neatkarīgo Televīziju.
• Vairāku filmu producents, 2010. gadā sāka režisēt savas filmas, pievēršoties komēdiju žanram.
• Jaunākais veikums: «Saki jā!» (Tet+), «Nebaidies ne no kā» (Go3), «Tabu», «Svingeri» krievu gaumē.
• Drīzumā: «Nebaidies ne no kā 2».