Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
"Man bija jānokļūst dzelmē, lai spētu atkal ievilkt elpu virs ūdens un dzīvot savu dzīvi," saka Mairita. (Foto: no "Facebook")

"Es vairs neļaujos bailēm," - Mairita Rosicka par apvainojumiem, vardarbību un šķiršanos no Kristapa Strūberga

Slavenības
24. janvārī 06:32 2022. gada 24. janvārī 06:32
  Žurnāls "Kas Jauns"
Par Mairitu Rosicku plašāka sabiedrība uzzināja pagājušā gada pavasarī, kad Latvijas pirmās repa supergrupas "Singapūras satīns" dalībnieka Kristapa Strūberga sieva spēra drosmīgu soli un publiski nāca klajā ar paziņojumu par vardarbību attiecībās, kuras pārtraucot no vīra puses esot sodīta ar bērnu ignorēšanu.

Pēc šī paziņojuma sabiedrība sadalījās divās daļās un pat izskanēja runas, ka Mairita uzbūrusi publisku drāmu nepamatoti. Taču Kristapa prasība pret sievu un bērnu māti par neslavas celšanu netika apmierināta. Mairita beidzot ar līdzcilvēku atbalstu atguvusies pēc pāridarījumiem, strādā trīs darbos, audzina bērnus un atviegloti nopūšas, ka sadūšojusies pārtraukt neveselīgās attiecības. Par to pastāstot intervijā žurnālam "Kas Jauns".

Vai vari atklāt, kā atguvies gan pēc vardarbības, gan no tā, ka izjukusi ģimene?

Es jutu milzīgu atvieglojumu. Tik ilgi nebiju laimīga, bet ļoti centos būt. Tagad beidzot varu būt es pati un dzīvot mierīgu dzīvi. Man ļoti patīk zviedru dziesmas nosaukums Visi grib tikt paradīzē, bet neviens negrib nomirt. Es to asociēju ar savu pieredzi. Man bija jānokļūst dzelmē, lai spētu atkal ievilkt elpu virs ūdens un dzīvot savu dzīvi.

Mani draugi bija iemesls manai drosmei. Saviem vecākiem kaunējos atklāt to, kas notiek, pat īsti nezinu, kāpēc. Laika gaitā arvien vairāk atveros saviem tuvajiem par piedzīvoto, tas noteikti ir arī terapijas nopelns. Es ilgu laiku pavadīju izolācijā. Ja iepriekš vīram nepatika mani draugi, sarāvu draudzības saites, jo šķita, ka es taču esmu ar šo cilvēku, tā ir mana ģimene, esam mēs pret visu pasauli. Tagad redzu, cik kļūdains ir šāds skatījums. Toreiz to nespēju saskatīt kā kontroli. Vēlos domāt, ka tagad šos elementus spētu atpazīt laicīgāk, ja ne uzreiz.

Atskatoties saprotu, cik liela loma bija vecākajam dēlam, kurš maniem draugiem izstāstīja par redzēto, par to, kā tētis grūdis mammu pret skapi, par to, kā mammai sāp, un draugi arvien biežāk sāka man vaicāt, kā jūtos, kas notiek, kā palīdzēt.

Arvien biežāk iedrošināja meklēt valsts iestāžu palīdzību, jo bija skaidrs, ka viena es netikšu galā. Lielu lomu spēlēja arī stereotipi – vieglāk taču ir noticēt nevis sievietei panikā, bet kādam, kurš mierīgā balsī apgalvo, ka pat pirkstu nav piedūris un vispār viņa sieva vienkārši ir traka, tāpēc arī nespēj savākties. Kā aizveras durvis, tā aina pārvēršas.

Saistītās ziņas

Kāpēc "Singapūras satīns" sava albuma izdošanu svinēja bez līdera Kristapa Strūberga
Strūbergs: cietusī nebūt nebija viņa 30
Gada šķiršanās - miljonāri Zuzāni vairs nav kopā, Strūbergi sarīko skandālu, Magone patriec vardarbīgo Žani

Vai laulība šķirta oficiāli un ir noteikts, cik liela summa Kristapam būs jāmaksā bērniem?

Pašlaik norit tiesas process par laulības šķiršanu un bērnu aizbildniecību. Godīgi sakot, ņemot vērā, ka par bērniem pašlaik rūpējos tikai es un Uzturlīdzekļu garantiju fonds, ne uz ko citu kā uz sevi jau vairs nemēģinu paļauties, līdz ar to par iespējamām summām pat nedomāju. Cik zinu, Uzturlīdzekļu garantiju fonda ierobežojumi viņu var arī neskart, jo nav ne autovadītāja apliecības, ne īpašumu, ne oficiālas darbavietas. Savukārt Kristapa prasība pret mani par neslavas celšanu netika apmierināta pēc tam, kad policijai iesniedzu visus pierādījumus un paskaidrojumus.

Tu pati esi radoša un talantīga sieviete, nevis tikai skaitījies talantīga vīra sieva. Pastāsti par savām studijām, ko esi beigusi, un par pašas izveidoto improvizācijas teātri.

Divpadsmit gadu vecumā aizgāju uz savu pirmo Teātra sporta nodarbību un paņēmu līdzi sporta tērpu, jo nebija nojausmas, kas tas par teātri. No sākuma man improvizācijas māksla neiepatikās, godīgi sakot, pat riebās, bet es neesmu tas cilvēks, kas pagriezīsies un aizies pie pirmās problēmas, tāpēc stūrgalvīgi turpināju iet uz nodarbībām. Vēlāk tas pārauga par sirdslietu, ko daru joprojām. Man liels paldies ir jāsaka draudzenei Ilzei no Siguldas, kura strādāja jauniešu centrā un vienmēr vilka mani un motivēja turpināt improvizēt un darīt.

Kad pēc pamatskolas no Siguldas pārcēlos uz Tukumu, man nebija iespējas spēlēt improvizāciju, Tukumā neviens nezināja, kas tas īsti ir. Tā nu es savu impro “ēstgribu” baroju ar improvizācijas video skatīšanos un teorijas lasīšanu. Tad uzrakstīju tvītu, ka pieņemu cilvēkus uz improvizācijas nodarbībām, sarunāju ar savu mūzikas literatūras skolotāju telpas Tukuma centrā, sāku pētīt vingrinājumus, un teātris aizgāja. Kāds palūdza nospēlēt izrādi, kāds nāca pie manis ar citām idejām, un es tās ar prieku pieņēmu un realizēju.

Studējot Kultūras akadēmijā, vadīju improvizācijas nodarbības Tukumā, Rīgā un Siguldā, līdz vienu dienu pamodos un izdomāju – viss, es vairs nevēlos to šobrīd darīt. Man ir tādi spontānie gājieni. Es nemeklēju iemeslu – ja man iekšējā balss saka: “Tagad apstājies”, tā arī daru. Man nav bail no dzīves, es sev uzticos un zinu – lai vai kas, vienmēr izdomāšu, kā tikt tālāk, kā izdzīvot un ko darīt.

Es zinu, kas ir nabadzība, es zinu, ko nozīmē pāris mēnešu ēst griķus ar piena pulveri un staigāt ziemā slapjām kājām, jo zābaki cauri.

Vecāki jau man varēja palīdzēt, bet es negribēju. Vēlējos visu izdarīt pati. Šobrīd ir citādāk, šobrīd man ir šīs bailes, jo esmu atbildīga par diviem maziem bērniem, kuriem netaisos dot plikus griķus vai ļaut staigāt ar slapjām kājām.

Pēc vidusskolas uzreiz iestājos Kultūras akadēmijā audiovizuālajā un skatuves mākslas teorijas programmā, kuru arī pabeidzu. Šī izglītība bija, pašai līdz galam neapzinoties, labākā izglītība, kas man varēja būt. Četru gadu laikā man nācās ik dienu analizēt teātra izrādes, filmas, mākslas darbus, literatūru. Es aptvēru, kas vispār ir kultūra tādā ļoti padziļinātā veidā, un vislieliskākā lieta bija iespēja rakstīt kursa darbu un vēlāk bakalaura darbu par improvizācijas teātri un tā situāciju/vēsturi Latvijā. Bakalaura dēļ izlasīju ļoti daudz teorijas grāmatu un pētījumu, kā arī nointervēju vairāk nekā 20 improvizatorus un apkopoju vēsturi.

Kad vēl rakstīju bakalaura darbu, mani uzrunāja labs draugs un mans improvizācijas students Krišjānis, piedāvājot telpas, kur es varētu atsākt vadīt improvizācijas mēģinājumus. No sākuma mazliet baidījos, jo tas nav gluži tas pats, kas sākt veidot grupiņu mazā pilsētā. Te ir Rīgas dzīve, un es zināju improvizatorus, cik viņi ir spēcīgi un jau sabiedrībā zināmi cilvēki. Saņēmos, un sākās mana teātra "Tea Tree" ceļojums. Pagrabiņā improvizējām, veidojām izrādes. Es neizlaidu nevienu mēģinājumu, lai vai kas.

Un atkal drosmīgs solis – galvaspilsētā pašai savs improvizācijas teātris.

Kad piedzima pirmais dēls, noliku sev mērķi – ja gada laikā nesāku normāli pelnīt ar teātri, es to bodi taisu ciet. Pēc pusgada tā lieta aizgāja. Uz mēģinājumiem sāka nākt arvien vairāk cilvēku. Es cītīgi strādāju pie tā, lai veidotu komūnas sajūtu, lai visi justos pieņemti un saprasti. Tā bija mana pirmā pieredze ar to, ka tā vairs nav komanda, bet komūna. Un es pieļāvu kļūdas, ļoti daudz kļūdu, bet no tām mācījos, audzināju sevi un turpināju strādāt. Mēs sākām organizēt teātrim nometnes, Ziemassvētku balles, vasaras piknikus un citus pasākumus, lai veidotu komūnas sajūtu. Man kā teātra vadītājai tomēr ir jānoliek šī robeža, ka es līdz galam viņiem neesmu draugs, bet esmu vadītāja.

Kad iepazinies ar Kristapu, viņš jau bija populārs, vai tā popularitāte veidojās, kad jūs jau bijāt kopā?

Iepazinos ar Kristapu, kad abi bijām gandrīz bez naudas. Kopā centāmies izdzīvot, divi mākslinieki ar savām problēmām. Pēc pusgada vēlējos izbeigt šīs attiecības, ko viņam arī teicu. Viņš mani pierunāja palikt kopā, un jau pēc divām nedēļām saņēmu bildinājumu. Un divas dienas vēlāk uzzināju, ka esmu stāvoklī. Atskatoties uz tiem notikumiem, zinu, ka tā rīkojās mazā Mairita, un, lai arī nebija par to apmierināta, viņa centās visu laiku piepildīt citu ekspektācijas. Savās kāzās sēdēju viena pie galda, kamēr vīrs gāja pie draugiem. Kad vienā brīdī neizturēju un pateicu, ka man nepatīk viņa uzvedība, viņš turpat uz vietas mani nolamāja. Izraudājos un turpināju sēdēt un gaidīt, kad varēšu braukt mājās.

Pat medusmēnesis bija jāpavada mājās vienai, jo Kristaps aizbrauca ar "Satīnu" uz "Positivus" festivālu, bet man ielūguma nebija… Un uz manu aicinājumu palikt mājās Kristaps atteica.

Protams, ne jau visa laulība ir norakstāma, un nevar apgalvot, ka es viņu nemīlēju. Mīlēju, ļoti mīlēju, man taču no šī cilvēka ir divi bērni.

Mūsu laulībā bija ļoti skaists periods, kurā nebija ne strīdu, ne aizvainojumu. Mierīgi dzīvojām, katrs darījām savas lietas. Un šo labo brīžu dēļ tie sliktie tiek aizmirsti, un tu gaidi un gaidi, kad atkal būs labi. Līdz brīdim, kad tā sliktā ir tik daudz un vairs nevari riskēt ne ar savu veselību, ne bērnu psihi. Arī tagad es būtu bijusi ar mieru normāli šo visu izrunāt un sakārtot bez naida. Bet cik ilgi man lūgties, cik ilgi klausīties, kā es tieku regulāri apmelota publiskajā telpā? Tiklīdz ieslēdzās kamera, tiklīdz apkārt cilvēki, tā es kļuvu par labo sieviņu, bet, tiklīdz durvis ir aizslēgtas un kameras izslēgtas, nekā no tā vairs nebija. Un ārā netiec, tiek draudēts ar pašnāvībām, pazūd bez vēsts, izplata baumas par mani un tā tālāk. Ir ļoti grūti tikt no tā ārā. Kristaps uz mani tiktāl ir apvainojies, ka ir gatavs melot un ignorēt bērnus, man ir konstanti jābūt bailēs, ka kaut kas netiks atkal vērsts pret mani. Bet es vairs neļaujos šīm bailēm, lai dara, ko darīdams, taču es neļaušu saviem bērniem no tā visa ciest un vēl jo mazāk kāpt man uz galvas. Sievietei ir tiesības uz cieņu, ievērotām robežām. Mūsu, sieviešu, uzdevums nav ciest un klusēt, mūsu uzdevums ir dzīvot labu un kvalitatīvu dzīvi, tādu, kādu vēlamies.

Kā tu rīkosies ar uzvārdu Strūberga – saglabāsi to vai atteiksies no tā?

Runājot par uzvārdu, es esmu Rosicka un vienmēr būšu. Ja reiz sanāks apprecēties, savu tēva uzvārdu likšu klāt. Vairs nevēlos zaudēt to, ka esmu sava tēva meita. Kad precējāmies, es nevēlējos mainīt uzvārdu, bet piekritu, jo ko tad Latgalē par vīru radi padomās, ja sieviete nenomaina uzvārdu?

Vai tev vecāki šajā dzīves situācijā palīdz?

Man jāsaka paldies vecākiem, jo viņi mani ir sagatavojuši dzīvei. Viņi man vienmēr mācīja, ka zināšanām ir spēks, ka ir jābūt godīgam un strādīgam. Es godīgākus cilvēkus par saviem vecākiem nepazīstu. Reiz tētis iznāca no veikala un pie mašīnas atcerējās, ka nesamaksāja par tualetes papīru. Es teicu, ka štrunts, braucam, bet viņš man paziņoja – bagātāks no tā nepalikšu, bet zagt es nezagšu. Man tas palika atmiņā. Audzināšana nav tas, ko vecāks saka, bet tas, ko viņš dara. Es neesmu savus vecākus redzējusi piedzērušos, smēķējam un lamājamies. Viņi vienmēr ir rādījuši man labu piemēru un mācījuši dzīves vērtības. Tāpēc es viņus cienu un mīlu.

Protams, arī kļūdas un traumas man ir devuši, bet tas viss ir izrunāts un atstāts pagātnē. Mēs visi esam cilvēki un mēdzam kādā attiecību posmā būt ne labākie piemēri, bet atzīt kļūdas un atvainoties ir cilvēcīgi. Mana mamma un tētis par mani zina visu, tiešām visu. Visus manus brūtgānus ir zinājuši, manas šmuces, mēs necenšamies neko slēpt cits no cita. Nevar paslaucīt problēmas zem paklāja, ne par ko nerunāt un meklēt citus vainīgos. Es zinu ģimenes, kas tā dara, un esmu pateicīga, ka šīs ģimenes vairs nerēgosies manā acu priekšā. Arī saviem bērniem es mācu, ka viss ar mani ir jāizrunā, un vecākais dēls tā arī dara. Un es vienmēr pasakos, ka viņš stāsta man visu, ka uzticas un neko neslēpj. Vienreiz pats pienāca un paziņoja, ka ar slotu saplēsis televizoru. Man tas liekas ļoti drosmīgs solis no piecgadnieka – godīgi atnākt un pateikt, ka ir notikusi šāda šmuce.

Vienīgi skumji, ka mani vecāki dzīvo citā pilsētā un ļoti daudz strādā, tāpēc nesanāk satikt viņus tik bieži, cik gribētos. Viņi man tāpat palīdz, cik var, godīgi sakot, es arī nemaz neprasu palīdzību. Es taču vienmēr pati visu varu...

 

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!

 

Citi šobrīd lasa

"Tas ir jāizpilda bez kādiem attaisnojumiem!" - fitnesa trenere Nika Linde arī seksā ir par disciplīnu 2
FOTO: Dzintaru koncertzālē vasaras sezonu atklāj ar Maestro uz skatuves un elitāru publiku 1
Mūžībā devusies aktrise un sabiedriskā darbiniece Ausma Kantāne-Ziedone