Latvietes sapnis par 200 000 dolāru - Emīlija Pavlovska ir ceļā uz Brodveju
Aktiera, režisora un dziesmu autora Valda Pavlovska meita Emīlija (20) ir ceļā uz ambiciozu mērķi – jau pusgadu viņa studē prestižajā Manhatanas mūzikas skolā Ņujorkā. Viņa žurnālam "Kas Jauns" pastāstījusi par sapni kļūt par mūziklu aktrisi un to, kā iejutusies ASV visapdzīvotākajā pilsētā.
Talantīgā Rīgas Doma kora skolas mūziklu nodaļas absolvente Emīlija Pavlovska izturējusi konkursu un iestājusies vienā no prestižākajām mācību iestādēm Amerikas Savienotajās Valstīs – Manhatanas mūzikas skolā Ņujorkā. Taču ceļš līdz skolai nebija viegls. Lielās studiju izmaksas bija iemesls tam, lai viņa pirms došanās uz Ņujorku savam atbalstam šogad augustā sarīkotu labdarības koncertu "Sapnis par Brodveju". Labdarības koncertā kopā ar Emīliju uzstājās populāri mūziķi, ar kuru palīdzību latvietes mācībām tika saziedoti seši tūkstoši eiro, un vasaras nogalē mērķtiecīgā jauniete devās uz Ņujorku, jo nauda pirmajam mācību gadam bija savākta. Emīlija teic, ka viņu pretī sapnim vadījusi liela neatlaidība un degsme.
Kā sākās tavs sapnis par Brodveju?
Jau no 1. klases biju saistīta ar mūziku, mācījos Jelgavas 4. vidusskolas mūzikas novirziena klasē, dziedāju koros, spēlēju klavieres. Vidusskolā sapratu, ka nākotni gribētu saistīt ar mūziku, un iestājos Rīgas Doma kora skolas muzikālā teātra nodaļā. Toreiz gan nemaz nezināju, kas tie mūzikli ir. Programma likās interesanta: dziedāt patīk, aktiermeistarība interesē, dejošana – līdz šim nav sanācis, bet gribētos pamēģināt. Četru gadu laikā, iepazīstot mūziklu žanru, iemīlējos tajā. Vienu vasaru apmeklēju arī mūziklu meistarklases Londonā. Šī ceļojuma laikā izdevās redzēt pāris mūziklu klātienē, un tie mani apbūra. Kultūršoks vislabākajā nozīmē. Redzēju, kā aktieri izveido stāstu un saikni ar skatītājiem caur to, un jutu, ka arī es tā kādreiz gribu spēt – likt cilvēkiem just.
Lai gan esmu diezgan racionāls cilvēks, sekoju sirdij un sapņoju. Sapratu, ka šī žanra divas Mekas ir Apvienotā Karaliste un ASV. Londonā vairāk uzsvars likts uz dejošanu, taču ASV programmas tuvākas mūsu izpratnei: sāk no dziedošiem aktieriem un papildina spējas dejās. Protams, tas viss šķita ļoti tālu un neiespējami, bet zināju, ka jāpamēģina ir. Ar lielu atbalstu no ģimenes un skolotājiem filmēju pirmos atlases video un cerēju uz labāko. Tā nu smieklīgā kārtā 1. aprīlī saņēmu e-pasta vēstuli, kurai pāri bira konfeti papīriņu animācija, ka esmu uzņemta Manhattan School of Music!
Lai četrus gadus studētu un dzīvotu Amerikā, kopumā tev nepieciešami 200 000 ASV dolāru…
Jau sākumā ar vecākiem sapratām, ka izglītība ASV nav pašiem samaksājama. Tur ir pilnīgi cita sistēma, cita uztvere par izglītību, es pat teiktu – savā ziņā bizness. Lai gan skola piešķīra diezgan iespaidīgu stipendiju, tāpat izmaksas bija ļoti lielas. Taču likām galvas kopā un domājām variantus, jo ticējām, ka noteikti ir kāds, kas varētu palīdzēt sapni sasniegt. Ja jau skola piešķīrusi stipendiju, tad arī viņi grib, lai esmu tur.
Finanses ir ļoti skarbs aspekts. Vasarā paveiktais nodrošināja līdzekļus pirmajam mācību gadam, bet nekas vēl nav beidzies. Skola man ir piešķīrusi stipendiju, kas sedz pusi mācību maksas visiem četriem gadiem, bet par otru pusi jārūpējas pašai. Visu laiku jādomā līdzi, jādomā uz priekšu, jāmeklē varianti. Nonākusi šeit, saprotu, ka tiešām ļoti daudz ko varu gūt un jau esmu guvusi, tāpēc noteikti cīnīšos, lai sapnis neaprautos pusceļā. Tāpēc, šo pieminot, noteikti varu teikt, ka manas mācības aizvien var atbalstīt ar fonda "Magnum Somnium" starpniecību. Atbalsts ir ļoti no svara.
Dzīve Ņujorkā – kāda tā ir, skatoties studentes acīm?
Ņujorka ir ļoti dārga pilsēta. Tā kā pirmajā gadā obligāti jādzīvo kopmītnēs, kas savienotas ar skolu, ietaupu uz transporta izdevumiem. Lai gan gribētos redzēt pilnīgi visas izrādes, kas šobrīd tiek rādītas Brodvejā, sanāk apmeklēt tikai dažas. Gadās reizes, kad skolai tiek piedāvāti ielūgumi uz Brodvejas izrāžu ģenerālmēģinājumiem, tad varu apmeklēt kultūras notikumus, nebaidoties par izmaksām. Mēģinu maksimāli ietaupīt uz ēšanu ārpus skolas, jo tās noteikti ir lielākās izmaksas. Lai gan cik tās ir kārdinošas… Starbucks kafijas un karstmaizītes noteikti nav mana ikdiena. Kafija un kūciņa tur maksā 15 dolāru…
Kāda ir tava ikdiena, mācību process?
Ikdiena ir ļoti darbīga. Mācības nesākas agrāk par deviņiem, desmitiem no rīta, par ko esmu ļoti priecīga. Lekcijas ir apmēram līdz sešiem vakarā. Līdz novembra vidum gatavojāmies pirmā kursa koncertuzvedumam Freshman Hello, tad teju katru vakaru bija mēģinājumi līdz desmitiem. Pēc tiem vēl jāpaspēj izpildīt mājasdarbus, to arī ir gana. Diezgan daudz jālasa, jāraksta esejas. Tomēr teiktu, ka slodze ir tieši tik, cik vajadzīgs; nejūtu, ka netiktu galā. Brīvdienās laiku veltu, lai izdarītu iekavēto skolas darbos vai lai vairāk redzētu pilsētu. Mēdzu doties pastaigās, aizbraukt uz citu pilsētas rajonu, apmeklēt izrādes vai muzejus. Ņujorkā vienmēr ir, ko redzēt.
Kā tiec galā ar sajūtu, ka esi viena svešumā?
Lai gan negaidīju, ka tā būs problēma, jo esmu tik fokusēta uz mūziklu mācībām, tomēr būt tik tālu no mājām ir izaicinājums. Pirmie mēneši ir vissarežģītākie, jo jāpierod pie jaunas vides un jaunas mentalitātes. Paiet laiks, kamēr atrod domubiedrus. Esmu ļoti pateicīga par sociālajiem tīkliem un videozvaniem. Brīžos, kad jutos pavisam vientuļa, vienmēr varēju piezvanīt draugiem vai ģimenei, un, lai gan 6000 kilometru attālumā, mēs tāpat varējām būt kopā. Visvairāk pietrūkst ģimenes un draugu. Arī latviešu ēdienkartes mēdz pietrūkt – Kāruma sieriņi vai mammas gatavotās pusdienas. Ņujorkā gan satieku arī latviešus. Bronksā ir latviešu luterāņu baznīca, kur katru sestdienu tiekas latviešu komūna. Ir jauki parunāt latviski. Tur satieku Artu Jēkabsoni, kas pirms dažiem gadiem pabeidza Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļu un uzsāka džeza studijas šeit, Ņujorkā. Viņa bija izcila padomdevēja gan stājoties, gan arī tagad uzsākot dzīvi šeit. Ļoti palīdz, ka ir kāds, kas vismaz kaut kādā mērā zina situāciju.
Tavuprāt, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu vispārdrošākos sapņus?
Varu padalīties ar savu moto, kas mani vienmēr iedvesmojis, – Kārļa Vērdiņa: “Cerēt nepārtraukt un augt”. Šī frāze vienmēr likusies īpaši iedvesmojoša, jo to var interpretēt, kā nepieciešams. Manuprāt, lai sasniegtu lielus sapņus, vajag tiem ticēt un degt par tiem. Tiecoties pēc sava sapņa, redzu – ja kaut ko ļoti kvēli vēlies, atradīsies cilvēki, kas tikpat kvēli ticēs tavam sapnim. Mums apkārt ir sirsnīgi cilvēki, kuri grib, lai mums izdodas viss iecerētais.
Tavas ieceres 2022. gadam?
Attīstīties un augt. Ļoti ceru pieredzēt jaunas vietas un lietas, un cilvēkus. Ceru, ka varēšu uzstāties, radīt un dalīties emocijās. Pārējam domāju ļaut notikt bez plānošanas.
