Viss ir meli. Seriāla "True Story" recenzija

Kevina Hārta vārds pie mums plašās skatītāju masās ne tuvu nav tik nozīmīgs kā okeāna otrā pusē, kur viņš jau gadiem ir A klases komiķis. To pašu nevarētu teikt par Vesliju Snaipsu, kurš daudziem kinoskatītājiem ir 1998. gada filmas «Asmens» zvaigzne. Viņš ir gan filmējies lērumā citu slavenu un viduvēju action filmu, gan arī tēlojis kino klasiķa Spaika Lī darbos, un 90. nogalē ieguvis Venēcijas kinofestivāla balvu – mākslas kino vienu no augstākajām atzinībām.

Hārts un Snaipss ir «Patiesā stāsta» galveno aktieru tandēms un zināmā mērā visa seriāla mugurkauls. Snaipss ir aktieris ar desmitiem gadu garu stāžu un piedzīvojis gan slavas un atzinības virsotnes, gan nelielus aizmirstības posmus un lomas B kategorijas filmas. Tikmēr Hārts slavu ir iekarojis kā stand-up komiķis, bet viņa filmogrāfijā ir pagrūti atrast dižas vai spožas lomas, lai gan viņam ir milzīga epizodisku lomu virtene. Šobrīd viņš noteikti ir uzskatāms par Holivudas, pat visas Amerikas, izklaides industrijas superzvaigzni. Tā, lūk, pavisam intriģējošā tandēmā pa karjeras kāpnēm augšup traucošais Hārts uz ekrāna brāļa lomā satiek pieredzējušo un lēnām novecojošo zvaigzni Snaipsu.

Miniseriāla septiņu daļu stāsts sākas ar to, ka stand-up komiķis, mega zvaigzne Kids ierodas savā dzimtajā un visnotaļ kriminogēnajā Filadelfijā. Tas ir viens no pieturas punktiem viņa pārpildīto stadionu turnejā, kas notiek paralēli viņa supervaroņa kino filmai kinozālēs, kura kases ienākumos jau nopelnījusi miljards dolāru. Dzimtajā pilsētā Kids satiek savu vecāko brāli Karltonu, kuru neieredz visa komiķa Kida radošā komanda.

Mūžīgais neveiksminieks Karltons, protams, atkal grib aizņemties naudu savam bankrotējušajam restorānam, tomēr tā būtu mazākā bēda. Pirmajā naktī pēc ballītes Karltons pamodina savu jaunāko brāli, jo klubā iepazītā meitene blakus Kidam gultā ir mirusi. Lai izvairītos no skandāliem, Karltons izsauc vietējās grieķu mafijas speciālistu problemātisku situāciju atrisināšanā. Grieķis ar situāciju naski tiek galā, tomēr par šo darbu pieprasa tik prāvu atalgojumu, ka Kids nav gatavs maksāt. Tā katrs nākamais problēmas risinājums aizved pie aizvien lielākām un lielākām nepatikšanām, kurās iesaistās traks Kida fans un brutāli grieķu mafijas pārstāvji. Filadelfija Kidu un viņa radošo komandu nekādi nevēlas laist prom.

Lai gan «Patiesā stāstā» pazib gana daudz melna humora, tomēr asprātības gandrīz nekad nebalstās situācijās, bet gan brīžam absurdajā karātavu humorā visa stāsta garumā. Tas ir patīkami negaidīts seriāla autoru un producentu veidots risinājums, jo viņi neizmanto Kevina Hārta neapšaubāmo jokdara talantu, lai sasmīdinātu publiku, bet mēģina viņam piedāvāt dziļāku un sarežģītāku darbu, atveidojot tēlu, kas savā veidā stāsta par visu izklaides industrijas divkosību kopumā.

Mākslīgās asaras

Runājot par teātri, ir dzirdēts sakām, ka īstais teātris ir ikdienas dzīve, bet patiesība - uz skatuves. Līdzīgu premisu pauž arī «Netflix» miniseriāls, lai gan tā galvenais varonis nepārstāv augsto mākslu, bet ir stand-up komiķis un tikko izcepta supervaroņu bojeviku filmu zvaigzne. Patiesībā (lai cik šis vārds pēc seriāla noskatīšanās nešķistu apšaubāms) seriāla galvenajā varonī Kidā ir pārpārēm no paša Kevina Hārta. Viņi abi ir stand-up komiķi – superzvaigznes; abi nāk no Filadelfijas, abi arī ir veiksmīgi aktieri un abiem ir vecākie brāļi. Tas it kā sola kādu super personīgu atzīšanos uz ekrāna, kura interesantāka būtu tiem, kuri zina Hārtu vairāk nekā es. Protams, tāda izskan brīžos, kad Hārta varonis visiem žēlojas, cik grūti ir būt multimiljonāram, bet pavisam mulsinoši kļūst tad, kad uz ekrāna ieraugām līķus un slepkavības. Turklāt vēl viss kopumā nosaukts «Patiess stāsts». Ko nabaga skatītājam domāt? Var kļūt pat baisi, iztēlojoties, ka šādi skeleti arī patiesībā mīt Hārta privātajā skapī.

Tomēr šī saikne ar realitāti un tās izraisītās pārdomas ir viena no interesantākajām «Patiesā stāsta» autoru piedāvātajām līnijām saviem skatītājiem pēc visnotaļ gausā, neveiklā un arī prognozējamā seriāla ievada. Hārts it kā spēlē pats sevi trillera sižetā. Nav īsti skaidrs, ko «Patiesā stāsta» komanda ar šo aktiera personībai pietuvināto varoni trillerī grib pateikt. «Patiesajam stāstam» piemīt ne pārāk precīzi un meistarīgi pasniegts, tomēr skaudrs un interesants šovbiznesa ļaužu attēlojums. Tā ir atzīšanās, ka ar asarām acīs sniegtās zvaigžņu intervijas, iespējams, ir vairāk tēlotas un ar mazāku patiesības devu nekā fantastikas filmas. «Patiess stāsts» savā četru stundu gaitā veido neviennozīmīgu un neglaimojošu fanu pielūgto, valdzinošo, eleganto, bagāto zvaigžņu tēlu.

Protams, šis miniseriāls neizceļas ar to, ka ir pirmais, kas stāsta, ka dzīve nav viegla arī tiem, kuri naktis pavada viesnīcas numuriņos par pieciem tūkstošiem naktī. Tomēr «Patiesajā stāstā» ir kāda vārdos grūti nosaucama oriģināla attieksme un noskaņa stāsta izklāstā. Gluži kā pašu filmzvaigžņu atzīšanās par to, ka bieži viņu sajūtas ir kā seriāla varoņiem, kurus tāpat izmanto, liek kļūt par aukstasinīgiem neliešiem, kas savukārt bezjūtīgi izmanto tos, kuri mīl viņus. Patiesā stāsta uzsvars ir uz aspektu, ka šovbiznesā un augstajā izklaides industrijā viss ir mākslots un melīgs, un seriāls vedina noticēt autoriem.

«Patiess stāsts» nav patiess stāsts

Par spīti seriāla atstātajai interesantajai pēcgaršai tam ir gana daudz profesionālu problēmu. Pirmkārt, jau stipri paredzamais stāsts. Personīgi man kā skatītājam ir daudz svarīgāki aspekti ekrāna darbos nekā sižeta neparedzamība, bet šajā miniseriālā pavērsienus varēs uzminēt pat bērni. Otrkārt, lai gan uzteicama ir komiķa Hārta vēlme strādāt kā dramatiskam aktierim, viņam meistarības tomēr nepietiek galvenās lomas iznešanai četru stundu garumā. It sevišķi, ja ekrāna partneris ir Snaipss, kurš, sporta terminoloģijā runājot, acīmredzami spēlē citā līgā.

Ambīcijas un vēlme ir uzteicama lieta, bet meistarība Hārtam acīmredzot vēl nepietiek. Treškārt, daudzus varētu nepatīkami mulsināt klātesošā idejiskā neskaidrība «Patiesajā stāstā». Seriāla fināls, ja to uztver tiešā veidā, var šķist stipri dīvains, jo nekas visā seriāla gaitā nav liecinājis, ka skatītājiem vajadzētu meklēt pārnestās nozīmes un zemtekstus. Katrā ziņā pēc pirmās sērijas stāsts ieskrienas, kļūst dinamisks, atraktīvs un ievelkošs. Tam piemīt arī kādas dziļākas domas slānis, kurš režisoru vai Hārta aktierspēles dēļ nav līdz galam līdz skatītājam iznests. Tomēr nedomāju, ka skatītāji nožēlos patērēto laiku, noskatoties seriālu. Sākot no otrās sērijas, katra sērija ir pusstundu gara, kas neļauj notikumiem piebremzēties un zaudēt interesi par sižeta risinājumu.

Zinot to, cik ļoti Holivudai un tās balvu dalītājiem patīk reflektēt pašiem par savu industriju, un to, cik svarīgs kritērijs pēdējos gados ir rasu un cita veida līdztiesības aspekts Amerikas balvu dalīšanas sezonā (seriāla galvenajās lomās un viena no režisorēm ir melnādainie kino meistari), iespējams, «Patiesais stāsts» nepaliks nepamanīts arī tuvajās «Zelta globusa» nominācijās. Turklāt profesionāļu vide mīl arī to, ka komiķi kļūst dramatiski, vai otrādi. Visi formālie elementi, lai kļūtu par balvu kandidāti «Patiesajam stāstam», ir. Tomēr tas noteikti nav viens no gada labākajiem seriāliem. Tas gan nenozīmē, ka «Patiesais stāsts» nevarētu būt aizraujošs piedzīvojums pāris vakariem, kuros mēģināt saprast, kādi ir komiķa Kevina Hārta skeleti skapī, kurus viņš cenšas apslēpt aiz līķiem bagāta sižeta.

Noslēgumā atļaušos piebilst, ka neapšaubāmi gada labākais un emocionāli satricinošākais ekrāna darbs ar stand-up komiķi stāsta centrā un smalku šovbiznesa kritiku piedevā bija franču režisora Leosa Karaksa filma «Anete». Ar fenomenālo Ādama Draivera aktierdarbu kā ķirsi pa virsu kūkai. Jācer, ka šī filma pavisam drīz būs apskatāma Rīgā, bet tikmēr jūsu uzmanībai «Patiesais stāsts»!