Salauzti likteņi un tuvāko ciešanas: kādi slepenie "skeleti" atrodas karalienes Elizabetes II skapī?

Briti viņu dievina kā pašu vecmāmiņu, pat neapšaubot viņas bezgrēcību, lai gan mēs saprotam, ka viņa ir tāds pats cilvēks ar vājībām, noslēpumiem, kurš cenšas visus "skeletus" noslēpt dziļi skapī.

Tomēr ne visi britu karaliskās ģimenes locekļi spēj rīkoties tāpat - slēpt sevī to, kas varbūt ne tik labi varētu atsaukties uz ģimenes reputāciju.

Un neskatoties uz to, ka pati karaliene ne reizi nav bijusi ierauta kādā skandālā, savu radinieku dēļ viņai pastāvīgi nākas novērst vai izlīdzināt kārtējo karalisko negludumu. Visbiežāk viņai tas izdodas, bet mūsdienu aristokrātu uzvedība kļūst arvien frivolāka, tāpēc diemžēl vai par laimi – beidzot mums ir iespēja uzzināt par to, ko pati Elizabete nekad nevēlētos afišēt. 

Neuzticīgs vīrs

Pat pēdējos Edinburgas hercoga dzīves gados ar vienu skatu bija skaidrs, kāds viņš jaunībā bija skaistulis. Stalts, garš, zilacains blondīns. Šis jūras oficieris jau pirmajā tikšanās reizē apbūra princesi Lilibetu, kura vairs nekad neskatījās uz kādu citu.

Viņu laulība ilga vairāk nekā 70 gadus: viņu mīlestību apbrīnoja, un, šķiet, ka neviens vairs neatceras, caur ko laulātajiem nācās iziet, lai iegūtu laimi un mieru. Princis Filips bija teju vienīgais karaliskās ģimenes loceklis, kurš pilnībā saprata Diānas ciešanas.

Kad jaunajai Lilibetai pienācās britu tronis, jaunais hercogs atteicās no jūras oficiera karjeras un tūlīt pārvērtās par karaļnama "mājsaimnieci" bez pilnvarām pieņemt nopietnus lēmumus, bez ierastajām izklaidēm un pat bez tiesībām saviem bērniem dot savu uzvārdu.

Savas laulības laikā Elizabete un Filips kādu brīdi dzīvoja atsevišķi, kas noveda pie baumām par drīzu šķiršanos un iespējamām Filipa krāpšanām. Tas bija smags laiks viņu laulībai. Kamēr Elizabete nodarbojās ar karaļnama lietām, viņas vīrs pavadīja laiku slēgtos apšaubāmos vīriešu klubos.

Un lai arī britu avīzēm tā arī neizdevās uz pirmajām lapām nopublicēt sensāciju saistībā ar Filipa izklaidēm, viņa iespējamo mīļāko saraksts esot visai garš – dziedātājas, aktrises, televīzijas vadītājas.

Protams, Elizabete nekad nekomentēja runas par Filipa iespējamām krāpšanām. Tā vietā viņa stundām ilgi pastaigājās pa karaļnamu kopā ar vīra tēvoci un mācījās no viņa ģimenes dzīves smalkumus.

Pastāv uzskats, ka vienu no viņa padomiem Elizabete atcerējās uz visu dzīvi: "Vīriešiem ir sava veida vajadzības, bet tas nenozīmē, ka viņi savu sievu mīl mazāk." Tā Elizabetei sacīja lords Luiss Mantbutens un tiek uzskatīts, ka kopš tā laika Elizabete skatījās uz laulības institūciju citām acīm.

Ar gadiem karaliene kļuva gudrāka, saprotot, ka viņu laulību izdosies izglābt vien tad, ja viņas vīrs jutīsies kā galva abu ģimenē. "Ir piemēri, kad princis Filips pabeidza vakariņas pirms Elizabetes un piecēlās no galda. Sieva, cienot vīra izvēli, devās viņam pakaļ, novēlot palikušajiem viesiem labu vakaru," komentē Arīna Poļakova.  

Māsa – pretiniece 

Elizabete II nonāca tronī, kad viņai bija 25 gadi. Jaunajai karalienei tiešām piemita viss, lai kļūtu par talantīgu valdnieci, tomēr kā jebkurai meitenei, viņai bija arī savi kompleksi.

Viens no tādiem bija 22 gadus vecā princese Margareta. Margaretu nereti sauca par "rezerves princesi", jo iespēju ieņemt britu troni meitenei praktiski nebija. Bet šķiet, ka viņai maz tas rūpēja.

Jā, viņai nebija kroņa, bet toties bija tas, par ko varēja apskaust pat karaliene: neticams skaistums, jaunība, pasaulē stilīgākās sievietes statuss un iespēja iet uz ballītēm. Viņa pievilināja vīriešus kā magnēts.

Dažreiz Elizabetei likās, ka tēvs mīl savu jaunāko meitu vairāk nekā viņu – mantinieci, kura vienu dienu turpinās viņa lietu. Margareta vienmēr bija smaidīga un jautra, atgriezās no ballītēm modernās kleitās. Tas karalienē raisīja meitenīgu skaudību.

Elizabete saprata sava statusa nozīmīgumu. Taču, kad tev ir nedaudz pāri 20 pat ja esi monarhs, tev arī gribas bezrūpīgas jauneklīgas jautrības. Attiecības starp māsām nekad nebija vienkāršas, bet jau pirmajā valdīšanas gadā tās piedzīvoja patiesu pārbaudījumu.

Elizabete apprecēja skaistuli princi Filipu 21 gada vecumā. Margaretai bija 22 un arī viņa gatavojās kāzām. Bija pat piemērots pretendents – kapteinis Pīters Taunsendens, ar kuru princesei bija romantiskas attiecības kopš 16 gadu vecuma.

Jaunais cilvēks nebija no karaliskajām aprindām, bet būdams varonis cīņā par Lielbritāniju, palika gaidīts viesis karaļnamā. Tāpēc abu savienība būtu iespējama, ja vien ne kāds "bet":

Pīters bija šķīries un viņam bija vairāk bērni, kas automātiski nozīmēja to, ka viņš nekādi nevarēja precēt karaļnama pārstāvi. Margareta izjuta milzu spiedienu no anglikāņu baznīcas un Ministru kabineta Vinstona Čērčila veidolā.

22 gadus vecajai princesei lika domāt, ka viņa pastrādā milzu grēku pret Kroni un Baznīcu, turpinot attiecības ar šķirto vīrieti un sapņojot par laulībām ar viņu.

Taču viņa to nedarīja un, iespējams, ilglaicīgā sāncensība starp māsām šeit nospēlēja savu lomu. Tā vietā princeses mīļoto aizvāca no viņas acīm – viņu pat izsūtīja uz Briseli. Intriga saglabājās līdz princesei bija 25 gadi, kad viņa varēja atteikties no titula un privilēģijām un apprecēties ar mīļoto cilvēku.

Tomēr pavisam negaidīti Margareta oficiāli paziņoja, ka atsakās no sava mīļotā, jo izjūt pienākumu pret savu ģimeni un sabiedrību.

Viņai patika slēgtie klubi, tabaka un viskijs. 1959. gadā viņa uzzināja, ka Pīters Taunsendens precas un jau nākošajā dienā pieņēma nabadzīga fotogrāfa bildinājumu. Viņš nebija šķīries un Elizabete vēlējās, lai māsa ātrāk būtu "pie vietas" un atļāva šīs laulības.

Margaretai un Entonijam bija skaistas karaliskās kāzas, bet pasakaina mīlestība tā arī starp viņiem neuzplauka. Princese ātri vien atgriezās pie sava līdzšinējā dzīvesveida. Viņa nomira 72 gadu vecumā nelaimīga, piekalta invalīdu krēslam.

Protams, mēs katrs pats esam sava likteņa veidotāji, bet kas zina, kā būtu, ja Elizabete izrādītu lielāku māsas mīlestību un atļautu viņai apprecēt savu iecērto? Varbūt tad šim stāstam būtu laimīgākas beigas? 

Homoseksuāli radinieki 

20. gadsimta sākumā brīvība uzskatos pārņēma pasauli un karaliskā ģimene nebija izņēmums. Tolaik Lielbritānijā homoseksuālas attiecības bija aizliegtas ar likumu, tomēr tas netraucēja daļai augstākstāvošu locekļu uzsākt romānus ar sava dzimuma pārstāvjiem un pat ļaut sev nenorūpēties ar to, ka šī informācija varētu būt pieejama sabiedrībai.

Tajā laikā slēgtie vīriešu klubi (tajā skaitā arī homoseksuāļiem) parādījās Londonas ielās kā sēnes pēc lietus. Starp šo iestāžu klientiem bija gan inteliģence, gan politiķi, gan aristokrāti. Viens no šādiem apmeklētājie bija arī karaļa Georga V dēls, princis Georgs, Kentas hercogs (Elizabetes II tēvocis).

Princis Georgs bija ciešās attiecībās ar Eduardu VIII, kurš savukārt tika turēts aizdomās par biseksualitāti. Vēl vairāk, izņemot brāli, Georga mīļāko vidū bija dramaturgs Noels Kauards, šansonjē Florenss Mills un pat prūsiešu princis Luijs Ferdinands un padomju spiegs Entonijs Blants.

Viņš bija tuvs arī ar savu brālēnu Luisu Mauntbetenu (Elizabetes vīra tēvocis, tas pats Dikijs, kurš mācīja karalienei laulāto iecietību). Pēdējais, lai arī bija precējies, tāpat uzturēja neviennozīmīgu draudzību ar Noelu Kauerdu un Pīteru Mērfiju, kurš tajā laikā bija angļu homoseksuālās kustības līderis.

Tagad ar homoseksuālismu maz kuru pārsteigt: tajā atzīstas slavenākie mākslinieki un pat politiķi.

Tomēr karaliskajai ģimenei, kuras "perfektumu" nedrīkst apdraudēt ne mazākās šaubas, netradicionālas attiecības ir aizliegtas joprojām.

Tēvocis – nacistu protežē

"Es atkāpjos, jo neatrodu iespējamu pildīt karaļa pienākumus bez palīdzības un atbalsta no sievietes, kuru mīlu," tie ir karaļa Edvarda VIII vārdi. Viņš atradās tronī nedaudz vairāk kā desmit mēnešus un ar savu paziņojumu satricināja Lielbritāniju.

Viņš pameta savu tautu prasta šķirtenes dēļ. Šai sievietei bija mulsinoša reputācija, viņas mīlnieku sarakstā bija mākslinieki, politiķi un pat nacisti. Tie bija 1930. gadi. Vācija atradās zem Ādolfa Hitlera valdījuma un palēnām atbrīvojās no Versaļas pasaules, kļūstot par valsti, kas ir pievilcīga investīcijām un kopīgiem starptautiskiem projektiem.

Iepazīties tuvāk ar Trešā Reiha jauno vadību tiecās visas pasaules valstu līderi, bet visuzstājīgākais no viņiem izrādījās britu princis Edvards, kurš pēc Pirmā pasaules kara politisku apsvērumu dēļ nevarēja doties vizītēs uz Berlīni, tomēr diezgan regulāri kontaktējās ar nacistiem Eiropā, turot pie rokas savu mīļoto Vollisu Simpsoni. Ar ko arī pievērsa sev Hitlera uzmanību.

Savā grāmatā "Pagātne bez nākotnes. Karaļa Edvarda VIII stāsts" Arīna Poļakova raksta, ka tieši no savas mīļotās sievietes, kura daudzus gadus draudzējās ar nacistiem, Edvardam pēkšņi parādījās interese par attiecību attīstību ar valsti, kurai nākotnē iegūt tādu sabiedroto kā britu karalis bija valstiski svarīgi.

Abpusējais Edvarda un Hitlera izdevīgums lai arī no attāluma, bet tikai pieauga, kas sākumā pat priecēja karaļnamu. Tomēr atzinība nebija ilga. Jo viena lieta ir draudzība ar nacistiem, bet cita – apjūsmot un līdzināties viņiem.

Būdama britu konservatīvisma citadele, karaliskā ģimene nekādi nevarēja sev atļauties mantinieku ar kreisiem uzskatiem. Kas to tādā gadījumā sagaida nākotnē? Atbilde bija acīmredzama: apsūdzības par tradīciju nodevību, leiboristu uzbrukumi un galu galā apvērsums. Bet tad karalis Edvards paziņoja par savu atkāpšanos un šķita, ka problēma atrisināsies pati no sevis. 

Taču tā neatrisinājās. Pat pēc tam, kad viņš 1937. gadā apprecēja Volisu, jaunais Vindzoras hercogs un hercogiene ne tikai neatstāja draudzību ar Eiropas nacistiem, bet pat atļāva sev vizītes Trešajā Reihā, kur jau personīgi iepazinās ar Ādolfu Hitleru un viņa tuvāko loku (kas protams uzreiz izsauca milzu skandālu Londonā).

Vācijai iegūt "savu" cilvēku Bekingemas pilī kļuva par stratēģisku uzdevumu, jo pēc Edvarda atkāpšanās spēku izkārtojums kadināli izmainījās.

Īpaši Lielbritānijas premjerministra Vinstona Čērčila režīmā, kas jau sākotnēji Hitlera režīmā redzēja potenciālu draudu. Tomēr jaunais karalis un premjerministrs izrādījās gudrāki (vai viltīgāki?), jo kad sākās karš, Vindzoras hercogu negaidīti kā gubernatoru nosūtīja uz Bahamu salām – tālāk no Eiropas un Trešā Reiha.

Divas līgavas ar salauztu likteni 

Liktos, ka stāsts ar salauztām sirdīm būtu jāiemāca Elizabetei ciādi pieiet viņu radinieku laulību jautājumiem. Tomēr pat 60 gadu vecumā karaliene nenovēlēja saviem tuvākajiem brīvību laulātā izvēlē.

1970.gadu beigās precēties mīlestības dēļ Elizabete liedza pat savam vecākajam dēlam Čārlzam – pēc tiem pašiem iemesliem, kā princesei Margaretai: dēla izraudzītā sieviete no monarhijas skatu punkta bija "nepareiza".

Rezultātā prinča mīļotā apprecējās ar Endrjū Pārkeru – Boulzu, bet britu Kroņa mantinieks stipri par to pārdzīvoja. Bezcerības pilns viņš apprecējās ar 20 gadus veco lēdiju Diānu Spenseri, ar kuru viņam nebija vispār nekā kopīga.

Pati Diāna, protams, nevarēja iedomāties, ka viņas jaunā ģimene izrādīsies bez dvēseles, ka lieliskais karaļnams pārvērtīsies par zelta būri un, ka brīnišķīgais princis naktīs slepus zvanīs citai sievietei.

Gadi gāja, Diāna pieauga, tomēr mīlestības un sapratnes trūkums pārvērta viņu nevis par pašpietiekamu sievieti, bet pamestu sava statusa gūstekni. Asaras pēc Čārlza pārvērtās naidā: uz viņa krāpšanu viņa atbildēja ar krāpšanu un par spīti karaliskajam protokolam sāka uzvesties kā savulaik princese Margareta (tikai bez alkohola un aizdomīgu vietu apmeklējumiem).

Viņa izmantoja katru iespēju aizbēgt no karaļnama un pavadīt laiku ar parastiem cilvēkiem. Čārlzs tikmēr nevarēja aizmirst savu Kamillu. Karaliskā ģimene līda vai no ādas ārā, lai šīs sievietes vārds neparādītos tabloīds, bet...

Skandāls sekoja skandālam. Skaļākais no kuriem ieguva nosaukumu "Kamillgeita" (kad 1992. gadā presei kļuva zināmas mīļāko telefonsarunas detaļas, pēc kurām Čārlzs presē tika nodēvēts par "misteru tamponu")

Tas pavisam pārliecināja Diānu, ka ne par kādu ģimenes idilli nevar būt ne runas. Un viņa sāka runāt. Precīzāk – stāstīt savu patiesību. Kulminācija notika 1995. gada 24. novembrī, kad princese sniedza skandalozu interviju BBC. Lieki piebilst, ka atļauju šķirties karaliene izdeva uzreiz.

Diānu izlaida no būra, bet "salabot" viņas salauzto dvēseli jau neviens vairs nevarēja. Sieviete savos 36 gados tā arī neiemācījās mīlēt. Visai pasaulei bija ļoti žēl princeses un pēc viņas traģiskās nāves Parīzē tautas mīlestība pret Diānu un naids pret Vindzoru kļuva vēl stiprāks.

Un pat ne pret Čārlzu, bet Kamillu Pārkeri-Boulzu. Tieši viņā Diānas cienītāju armija redzēja galveno tautas princeses bojāejas iemeslu.

Kamillai nācās saskarties ar naidu, viņas māju ielenca fotogrāfi un žurnālisti, viņu bombardēja ar draudu vēstulēm. Ilgu laiku Kamilla saglabāja tautas titulu kā "pati ienīstākā sieviete Lielbritānijā". Kā viņa ar to sadzīvoja, zināms vien viņai pašai.

Elizabete II atzina savu kļūdu tikai teju pēc 30 gadiem, ļaujot Čārlzam un Kamillai oficiāli apprecēties 2005. gadā. Viņai bija teju 58 gadu, bet viņam - 56.