"Viņš bija ļoti prasīgs ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi," - kolēģi dalās atmiņās par Mārtiņu Braunu

Mārtiņš Brauns radīja mūziku, kas novērtēta visā pasaulē, viņa kora dziesma "Saule, Pērkons, Daugava" liek ietrīsēties ikviena sirdij. Taču paša sirds diemžēl neizturēja, un pēc diviem pārdzīvotiem infarktiem komponista dzīvība izdzisa 24. novembrī. Kāds bija Mārtiņš Brauns? Kāds bija šis viņa jubilejas gads, kas diemžēl izrādījās pēdējais komponista dzīvē? Un vai tiešām viņa nāvē vainojams Covid-19? To žurnālam "Kas Jauns" pastāstījuši producenti Jānis Kļaviņš un Juris Millers.

Tiešs un atklāts

Mūzikas producents Jānis Kļaviņš ar Mārtiņu Braunu cieši sadarbojās kopš 2013. gada, kad viņus kopā saveda projekts – Edgara Liepiņa piemiņas koncerts. Pēc tam jau Jānis rīkoja vairākus projektus ar komponista dalību, tostarp Brauna 65 gadu jubilejas koncerttūri "Darbi nedarbi", Edgara Liepiņa piemiņas koncerttūri, Latvijas estrādes leģendu koncertu "Mikrofona aptaujai 50" un citus. Tad arī profesionālā sadarbība pārauga draudzībā.

“Mārtiņa labākā rakstura īpašība, ko viņā visvairāk cienīju, bija viņa tiešums. Viņš nekad neliekuļoja, viņš nekad nerunāja aiz muguras. Visu, ko domāja, vienmēr pateica acīs. Gan labo, gan arī ne tik labo. Un, ja saprata, ka tomēr ir kļūdījies, vienmēr spēja to atzīt un atvainoties,” savu draugu raksturo Jānis Kļaviņš, turpinot: “Viņš bija gan romantiķis, gan dauzonīgs rokeris, gan akadēmiskās mūzikas komponists vienā personā. Viņa radošā talanta vērienīgums bija ļoti plašs, un, nepārprotami, Mārtiņa aiziešana ir liels zaudējums Latvijas kultūrai un arī pasaules mūzikai.”

Kļaviņš arī uzsver, ka Brauns bija cilvēks ar ļoti plašu sirdi. “Jā, ar ne visai vieglu raksturu, bet tas bija arī viņa šarms – spēja pateikt visu tieši sejā, bez aplinkiem. No viņa nekad nesagaidīs dūrienu mugurā, viņš nekad nerīkosies aplinkus.”

Negozētos uz veciem lauriem

Savā jubilejas gadā Mārtiņam Braunam bija daudz radošu plānu. Daži no tiem tika īstenoti, piemēram, Jānis Kalniņš kopā ar komponistu janvārī sarīkoja Mārtiņa Brauna koncertu LTV Z-Studijā, 20. augustā kultūras centrā "Ulbrokas pērle" notika koncerts ar programmu "Darbi nedarbi", bija ieplānots arī 70 gadu jubilejas koncerts, taču epidemioloģisko ierobežojumu dēļ šī ideja diemžēl nebija realizējama.

“Mārtiņam patiešām bija daudz radošu ideju. Viņš gan sacerēja jaunu mūziku, gan arī meklēja mazpazīstamus un piemirstus skaņdarbus no savas agrīnās daiļrades. Viņš gatavojās jaunām koncertprogrammām, plāni bija vērienīgi. Bet diemžēl... Taču, cik zinu, visi tie mūziķi, kas bija iesaistīti šajos Brauna projektos, ir gatavi tos realizēt. Tā ka Mārtiņa Brauna muzikālā dzīve turpināsies arī bez viņa paša klātbūtnes,” uzsver Jānis Kalniņš.

Savukārt producents Juris Millers bija tas, kurš šogad kopā ar Mārtiņu Braunu īstenoja komponista muzikālās izrādes "Mauglis" jauniestudējumu.

Tā pirmizrāde notika mēnesi pēc Brauna dzimšanas dienas, un tieši tajā tad arī tika atzīmēta komponista jubileja. “Pie projekta strādājām trīs gadus, un nācās iziet cauri vairākiem elles lokiem. Kāpēc? Kultūrkapitāla fonds jeb Latvijas valsts trīs reizes atteica jebkādu finansējumu šim iestudējumam, kas jau sākotnēji bija iecerēts kā komponista jubilejas pasākums. Bija plānots ar "Maugli" ieskandināt Mārtiņa Brauna 70. jubilejas gadu, kas noslēgsies ar citu kolēģu producēto jubilejas koncertu. Taču epidemioloģiskie ierobežojumi noveda pie tā, ka izrāde pie skatītājiem nonāca jau pēc Mārtiņa dzimšanas dienas, bet koncerts nenotika,” stāsta Millers, piebilstot, ka paša Mārtiņa Brauna reakcija uz birokrātisko lēmumu atteikt finansējumu bijusi ļoti lakoniska. Proti, Mārtiņš to komentējis ar savu nu jau epohālo un sulīgi rupjo frāzi, ko savulaik sociālajos tīklos bija veltījis kādam kolēģim.

Juris Millers atceras, ka visu šo gadu Brauns ļoti aktīvi iesaistījās darbā pie izrādes, regulāri tikās ar režisoru Jāni Mūrnieku, deva savus norādījumus, koriģēja arī libretu, jo uzstāja, lai "Mauglis" nebūtu kā “uķi-puķi” bērnu izrāde, bet izskanētu ar to filozofiju, kā dēļ viņš vispār šo darbu savulaik radīja. “Viņš varēja nakts vidū piezvanīt un veikt libretā labojumus vai papildinājumus, lai tikai viņa vēstījums – viena asins tev un man – nonāktu līdz skatītājiem. Viņam tas bija ļoti svarīgi. Un "Mauglis" tika uztaisīts tieši tā, kā viņš gribēja, – ar filozofiskām atziņām par mīlestību, par nodevību, par uzticību, par nāvi, par pārlaicīgām tēmām...” atceras producents.

Viņa pēdējā saruna ar Mārtiņu Braunu bijusi pēc "Maugļa" pirmizrādes. “Viņš bija ļoti apmierināts ar rezultātu. Ļoti. To apliecināja arī tas, ka viņš piekrita izrādē pats spēlēt mērkaķu dziesmu "Jauna ēra". Katram komponistam ir kāda dziesma, kas ļoti patīk publikai, bet nepatīk pašam autoram. Mārtiņam tā ir "Jauna ēra", un līdz pat pirmajam kopmēģinājumam ar mūziķiem viņam bija principiāli kategoriska nostāja, ka viņš šo gabalu nespēlēs. Visas citas dziesmas jā, bet šo – nē! Mārtiņš atzina, ka viņam šī dziesma esot apriebusies, taču bija tik ļoti apmierināts ar redzēto mēģinājumā, ka Jaunas ēras laikā pats tomēr sēdās pie klavierēm. Arī pirmizrādē nospēlēja visas dziesmas, arī šo. Jā, Mārtiņš bija ļoti gandarīts par izrādi, tāpēc vienojāmies, ka vasarā ar to dosimies koncertturnejā pa brīvdabas estrādēm. Diemžēl nu to nāksies darīt bez paša Mārtiņa Brauna,” nopūšas Juris Millers.

Prasīgs pret sevi un citiem

Runājot par to, kā bijis sastrādāties ar izcilo komponistu, gan Juris Millers, gan Jānis Kalniņš uzsver, ka Mārtiņš Brauns bijis liels perfekcionists, tāpēc ar viņu strādāt bijis ļoti interesanti. “Mārtiņam nepatika sēdēt uz veciem lauriem. Tas nozīmēja, ka viņš nelabprāt atskaņoja vecās dziesmas. Mārtiņš vienmēr uzsvēra, ka jāstrādā pie jaunām dziesmām, jārada jauna mūzika, uzstāja, ka cilvēki ir jāiepazīstina ar jaunu daiļradi, nevis ar to, kas sen jau izskanējis. Citreiz pat nācās ar viņu pastrīdēties, lai koncertos vismaz beigās Mārtiņš atskaņotu dažus savus senos hitus. Viņš tiešām nebija tas cilvēks, kas tīksminātos par saviem izdarītajiem darbiem, viņa dzinulis bija visu laiku radīt kaut ko jaunu,” stāsta Jānis Kļaviņš, uzsverot, ka Brauns īpašu uzmanību pievērsis dziesmu tekstiem. “Tas viņam bija ļoti svarīgi. Viņš pamatīgi iedziļinājās latviešu dzejnieku darbos, un viņa mūzika radīta ar izcilu dzeju. Viņa muzikālais rokraksts ir tik spilgts, ka tas nav sajaucams ar kādu citu. Arī viņa klavierspēle bija ar savu skanējumu un Mārtiņa īpašo piesitienu.”

Vēl Kļaviņš teic, ka Braunam bija svarīga kvalitāte: “Kas Mārtiņam bija raksturīgs, tad viņš bija ļoti prasīgs ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi. Ja kādā koncertā kaut ko ne tā izdarīja, pēc koncerta mēdza arī sevi nolamāt. Viņam nepatika amatierisms. Viņš ļoti profesionāli gatavojās katrai programmai, katram koncertam, tajā pašā laikā uzsvēra, ka jāspēlē tā, lai koncerti nebūtu vienādi. Jo viņam patika improvizēt, saspēlēties ar mūziķiem, solistiem. Viņš neatbalstīja šablonismu.”

Arī Juris Millers uzsver, ka Mārtiņš Brauns bijis ļoti prasīgs kvalitātē pret veicamo darbu. “Tāpēc ar viņu strādāt bija liels izaicinājums. Bet tas bija tā vērts. Un nu ir neizsakāma tukšuma sajūta,” nosaka Millers, kas ar Braunu strādāja pēdējos 20 gadus, organizēja grupas "Sīpoli" turneju pirms desmit gadiem, rīkoja vairākus Mārtiņa Brauna koncertus un citus projektus.

Spekulācijas par nāves iemesliem

Pēc Mārtiņa Brauna nāves izskanēja dažādas spekulācijas par viņa nāves iemesliem. Visciniskāk izcēlās antikvakseri, kuri sociālajos tīklos izplatīja ziņas, ka komponista veselība pasliktinājusies pēc Covid-19 vakcinācijas, kas viņam uzspiesta teju vai ar varu, proti, Brauns pats potēties nav gribējis, taču pierunāts, jo piesolīts finansējums muzikālajiem projektiem.

Turklāt antivakseri sociālajos tīklos izplatīja arī kāda Gunta Veisberga, kurš apgalvo, ka ir ilggadējs grupas "Sīpoli" skaņotājs un tuvs Brauna draugs, ierakstu: “Esmu satriekts, šokēts un dziļā naidā pret tiem varas izdzimteņiem, kas ar savu regulāri nelietīgo rīcību faktiski nogalināja manu draugu.” Par šādu vakcinācijas pretinieku zemisko rīcību šokā bija Mārtiņa Brauna tuvinieki, aicinot neizplatīt nepatiesu informāciju par komponista nāves iemeslu. Kāds tad tas bija? Brauns piedzīvoja infarktu, viņam tika veikta sirds operācija, ievietoti divi stenti, taču pēc pāris nedēļām sekoja vēl viens infarkts, pēc kura komponists vairs neatguvās.

Jā, slimnīcā Brauns inficējās arī ar Covid-19, taču ne jau kovids bija vainojams komponista nāvē. To žurnālam "Kas Jauns" uzsver producents un Mārtiņa draugs Jānis Kļaviņš: “Ar Covid-19 Mārtiņš saslima ļoti vieglā formā, viņu paglāba tas, ka bija vakcinējies. Kovids absolūti nebija nāves iemesls, pie vainas bija divu infarktu novājinātā sirds.”

Bet kā ar piespiedu vakcinēšanos? Vai tiešām Mārtiņš Brauns to nav gribējis darīt? “Kādas muļķības! Mārtiņš vakcinējās vasarā pēc paša gribas. Viņš nav tas cilvēks, kuru vispār kāds cits var piespiest. Ja Mārtiņš būtu dzirdējis šos tekstus, ka kāds viņam vakcīnu būtu uzspiedis, viņš izteiktos ļoti skarbi! Domāju, pat ar trīsstāvīgiem vārdiem. Jo viņš tāds dzīvē bija – ja redzēja, ka tiek izteiktas absolūtas muļķības, spēja atbildēt ļoti sulīgi,” nosaka Jānis Kļaviņš.

Arī Juris Millers uzsver: “Tiem, kas izplata tik pretīgus melus, nekā nav svēta. Mārtiņš patiešām pats gribēja vakcinēties, viņu neviens nevarēja ne piespiest, ne pierunāt. Un nav arī nekāda sakara ar it kā piesolīto finansējumu. Savukārt tas vīrs, kas sevi dēvēja par tuvu Mārtiņa draugu un grupas "Sīpoli" skaņotāju... Es ar "Sīpoliem" strādāju kopš 2012. gada, un šādu personu grupai pat tuvumā neesmu redzējis. Ievācot informāciju, uzzinājām, ka viņš jau sen dzīvo Austrālijā.” 

Arī Jānis Kļaviņš ir tikpat pikts par izplatītajām baumām: “Kaut kāds sen aizmirsts cilvēks, kurš sen, sen strādājis ar Sīpoliem... Katrs izceļas, kā māk, šis cilvēks gribēja kaut kā izcelties un par sevi atgādināt, parādīt savu nozīmīgumu un vietu Mārtiņa dzīvē, taču viņam tas sanāca ļoti muļķīgi.”