FOTO: Ritums Ivanovs atklāj izstādi ar darbiem, kuros uzgleznojis Maiju Tabaku, Viju Celmiņu, Džemmu Skulmi

Desmit lielformāta portretos redzamas dažādu paaudžu latviešu mākslinieces, bet ogles zīmējumos - pašportreti. "Cilvēkā mēdz būt "liesma", un es to vēroju," saka Ritums Ivanovs. Visi darbi izstādīti pirmoreiz.

Portrets ir Rituma Ivanova glezniecības centrā vairāk nekā divdesmit gadus, un viņš ir starp tiem mūsdienu māksliniekiem, kas pievēršas cilvēka sejai, tās plastiskumam un faktūrai, kā arī sejas saistībai ar psiholoģiskiem un simboliskiem tulkojumiem. Skatītājiem tas ir atklājies kopš zīmīgām mākslinieka personālizstādēm - “Būt un skatīties” (1999), “Meitene” (2000), “Varoņi” (2001), "Erotiskā filma” (2002), "Sapņotāji" (2008), "Zvaigznes. Gaismas staros” (2010), “Baltā gaisma” (2018). Kā valsts pasūtījumus Ritums Ivanovs glezno prezidentu Valža Zatlera (2012) un Andra Bērziņa (2018) portretus. Līdzās Miervaldim Polim Ritums Ivanovs ir viens no konsekventākajiem mūsdienu latviešu portretistiem. Visi darbi Rituma Ivanova personālizstādē “Vērotāja laiks” ir pirmpublicējumi.

Optiski iluzorie un uz harmoniju vērstie Rituma Ivanova portreti top, ņemot fotoattēlus kā dabu. “Vērotāja laikā” vienam portretam ir izmantoti divi atšķirīgi attēli (apturēti videokadri) ar redzamu savienojuma vietu un asimetriju. Šādu paņēmienu Ritums Ivanovs pielieto pirmo reizi, turklāt Mākslas stacijas “Dubulti” telpiskie izaicinājumi nosaka portretu monumentālos izmērus. Bet kopumā tas atbilst mākslinieka interesei par glezniecisku optisku ilūziju, kas spēj pateikt kaut ko būtisku par cilvēku. Fotoreālisms, popārts un opārts (optiskā māksla) ir 20. gs. otrās puses modernās mākslas parādības, kas ietekmējušas Rituma Ivanova glezniecību, bet liela nozīme ir arī klasikai (piemēram, Rembrantam). Ritums Ivanovs seko mūsdienu portretglezniecībai (Liks Tuimanss, Elizabete Peitone, Glens Brauns, Mihaels Boremans, Čaks Klouzs, Deivids Hoknijs, Gerhards Rihters, Alekss Kacs, Linete Jadoma-Bokjē un citi ir viņa uzmanības lokā).

Desmit latviešu mākslinieces ar viņu darbiem un fotoportretiem var saukt par ilgstošiem Rituma Ivanova kontemplācijas partneriem personālizstādē “Vērotāja laiks”: Maija Tabaka, Inta Ruka, Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Džemma Skulme, Vija Celmiņa, Mētra Saberova, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone un Ieva Epnere. Lai gan centrālā autora interese ir par portretu kā tādu un glezniecību kā tādu (“Glezniecība ir ļoti izsmalcināta lieta,” profesionālisma izšķirošo nozīmi arvien uzsver Ritums Ivanovs), izstādei “Vērotāja laiks” pastāv arī sociāls un politisks konteksts. “Sievietes netiek novērtētas,” savu izvēli pamato Ritums Ivanovs, bet šīs atziņas būtiska piebilde ir mākslinieka interese par “sievišķības” un “vīrišķības” mītiskajiem slāņiem kultūrā, personību konstrukcijās un ekspektācijās (Ritums Ivanovs atsaucas uz Jungu). Mītiskais un “apslēptais” vienmēr ir kopā ar sociālo un reprezentatīvo Rituma Ivanova portretos.

Izstāde “Vērotāja laiks” savā stāstā ietver arī meistara un mācekļa simbolismu, kas vairo izstādes feminismu. Ritums Ivanovs uzsver, ka viņš visvairāk ir mācījies no mākslas prakses, no konkrētu meistaru darbiem, taču nevienu nav glorificējis. Desmit mākslinieces, kas portretētas šajā izstādē, pieder meistaru kategorijai kādā no Rituma Ivanova dzīves posmiem vai kontemplācijas seansiem - Maija Tabaka, Ieva Iltnere, Dace Lielā, Helēna Heinrihsone deviņdesmitajos gados, Vija Celmiņa - laikā starp 2000. un 2010. gadu, Džemma Skulme - ar “dzīvās krāsas” vīzijām, Inta Ruka un Ieva Epnere - kā portretistes fotogrāfijā un video, bet Mētra Saberova - kā māksliniece, kuras ķermenis, tostarp seja, ir ne vien mākslas, bet arī politiska vēstījuma materiāls, sintēze starp dzīves un mākslas realitāti.

Līdzsvarojot savu lomu vērojumu procesā un no vērotāja kļūstot arī par vērojamo, Ritums Ivanovs zīmē pašportretus (papīrs, ogle), pārvēršot optiskā un mītiskā ilūzijā sevi. Starp pašportretiem un gleznām veidojas attiecības. Pašportretiem izstādes dramaturģijā ir nosacīta aizkulišu loma, paskaidrojumu loma. Tie akcentē skatiena nozīmi un uzskatāmāk nekā gleznas demonstrē, ka portrets, kādu rada Ritums Ivanovs, ir vismaz sešu skatienu krustpunkts. Ir portretējamā skatiens dabā un divas šī skatiena interpretācijas, ir fotoattēla (vai videoattēla) radītāja skatiens, ir mākslinieka skatiens un ir skatītāja skatiens, aplūkojot darbu. Portretējamā skatiens izstādē reprezentējas kā divkārša interpretācija, bet abu interpretu skatieni (foto, glezna) manifestējas kā portretējamā attēls. Tātad pirmais, otrais, trešais, ceturtais un piektais iemiesojies vienā attēlā. Skatītāja skatiens ir nosacītais mērķis, kura vārdā mākslinieks ir izvēlējies, summējis un interpretējis visus iepriekšējos. Mākslinieks labi pārvalda postmodernisma spoguļstruktūras un pielieto tās. Rituma Ivanova ogles zīmējumi līdz ar nevainojamu kopformu un līdzības meistarību ietver arī grafisku eleganci diskrētas materiālu pašvērtības veidā (papīra un ogles faktūru harmonija).

Ritums Ivanovs glezno šīs izstādes darbus ar akrilu uz audekla, klājot krāsu tikai ar porolona veltnīti. Sekojot līdzības un optiskās ilūzijas principam, mākslinieks ir radījis autortehniku, kura ietver zināšanas par zīmējumu, pretkrāsu iedarbību (krāsainās, siltās gruntis) un krāsas uzklāšanas tehnikām (gaismā krāsa ir pastoza, ēnā - caurspīdīga), bez tam tā ietver neskaitāmus vērojumus gleznošanas procesā, kurus mākslinieks spēj savienot jēgpilnā un subjektīvā paņēmienu klāstā. Profesionālā pieredze glezniecībā, radot individuālu valodu un saprotot “glezniecību” vēsturiski, ir vienlīdz intuitīva un kognitīva.