"Ik pa brīdim ir derīgi pārvērtēt savu vietu," - Gundars Grasbergs par ģimeni, teātri un "Nemīlētajiem"

Lorenss «Nemīlētajos» jums ir pirmā tik ietilpīgā seriāla loma?

Tas jāatzīst – šī ir ilglaicīgākā jeb garākā loma, un es patiesībā tādu ļoti arī gribēju pamēģināt. Tā ir pavisam cita domāšana, ilgākā laika posmā var kaut ko vairāk ar savu tēlu izdarīt. Un šajā reizē to varu izbaudīt. Otrkārt – jau sen gribēju «iedraudzēties» ar seriāla un kino specifiku, jo to nekur nemāca. Spēlēt teātrī uz skatuves vai kinokamerai ir pilnīgi kaut kas cits. Un režisors no Lietuvas Raimunds Baņonis bija ļoti labs skolotājs šajā ziņā.

Ko zināt par Lorensa dzīvi līdz cietumam? Iespējams, starp rindām tas izskanējis, bet es kā cītīga skatītāja to tomēr nepateiktu.

Lorenss to vienā ainā pateica savai mūža mīlestībai Keitai: «Es esmu bērnunama bērns, zinu, ko nozīmē izaugt bez vecākiem. Es gribu, lai mans bērns piedzīvo to, ka viņam ir tēvs...» Viņš bija dzīvojis arī pie audžuvecākiem, bet tas nebija laimīgākais posms viņa dzīvē. Savukārt cietumā nokļuva, jo nelegālajā biznesā piesedza savējos, uzņemoties vainu viņu vietā. Lorenss bija no sirds pārliecināts, ka šo visu nelikumīgo ņemšanos beigs. Kontrabanda vienmēr saistīta ar marginālijām un noziedzību, viņš zināja, ka tas arvien beidzas slikti. Tāpēc sievai, kas bija stāvoklī, solīja sākt jaunu dzīvi, bet...  

Tādā ziņā es mīlu šo varoni, un to es piedzīvoju pirmo reizi – Lorenss ir fantastisks, jo viņš ir tiešs un godīgs cilvēks, kurš nekad nenodos draugus. Tas ir viņa sadzīvotais ētikas kodekss. Aizstāvēs draugus un tuvākos līdz pēdējiem, kaut mirs, jo viņam sevis galīgi nav žēl. Noziedzīgajā vidē, kādā viņš ir, tas īpaši kontrastē.

Lorensam ir prototips? Esat stāstījis, ka daudz devusi pieredze, pirms gandrīz 10 gadiem strādājot teātrī pie «Voiceka». Tas palīdzēja?

Tēlu galvenokārt būvēju no tā, kādu to redzēja režisors. Īpašumu kopumu viņš jau bija savācis. Kaut kādas līdzības viņos, Lūkasā un Voicekā, ir, jā, arī toreiz meklējām vienkāršu cilvēku, kas nav baigais intelektuālis, bet kam ir sirds tiešums. To man bieži pārmet – ka tēliem traucē mana emocionālā inteliģence, ir liels izaicinājums pavākt to malā.

No kurienes tā nāk? Emocionālā inteliģence.

Nu man jau tā nešķiet, goda vārds. (Smejas.) Domāju, tā vairāk kā iedzimta spēja iejusties citos cilvēkos.

Empātija?

Jā. Bet tā bieži nepiemīt šāda tipa cilvēkiem, kā maniem pieminētajiem varoņiem.

Tas ir audzināšanas nopelns?

Nezinu. Ar brāli tikām audzināti normālā padomju garā, kā jau tas laiks paģērēja. (Pasmaida.) Dzīvoklī, vecāki sitās ar visām ekonomiskajām problēmām. Mamma pēc izglītības ir medmāsa, visu mūžu strādāja Jelgavas psihiatriskajā slimnīcā. Tēvs – pārtikas tehnologs-inženieris. Bet vienmēr no viņiem lauzies arī kaut kas cits laukā. Piemēram, mamma gāja gleznot, vienubrīd domāja pat šajā jomā iet profesionālu ceļu.

Pieļauju, ka darbs psihiatriskajā slimnīcā mammai, ņemot vērā mākslinieces dvēseli, bijis īpaši grūts.

Kā jau, katru dienu dzēšot «ugunsgrēkus» – kopjot cilvēkus, kas nav prognozējami. Tas arī daudz ko mācīja man kā bērnam. Agri lika saprast un pieņemt to, ka pasaulē ir arī tādi cilvēki. Atceros sarunu ar mammu... Biju par kaut ko paķiķinājis, un viņa skarbi noteica: «Priecājies, ka tev ir viss labi, un nekad dzīvē ne par vienu, kam ir kaut kādas novirzes no normas – garīgas vai fiziskas –, neatļaujies smieties vai izrādīt to, ka viņam kaut kas nav kārtībā!» Lūk, šādi laikam veidojās mana emocionālā inteliģence. Tagad, kad mēs tā runājam, sāku atcerēties, ka terapijas – vides maiņas – nolūkos pie mums mammas uzraudzībā mēdza pat padzīvot arī kāda tante. Atceros to sajūtu, kad cilvēks pēkšņi mainās un tu nezini, kā ar viņu sarunāties.

Iepriekšējās «Nemīlēto» sezonas apakšnosaukums bija «Svešie», bet šīs – «Nolemtie». Šķiet, tāda bezcerības izjūta pārņem. Kā nespēja izkļūt no tās bedres, vien pienākums iznest likteni līdz galam… Jūs arī tā jūtaties?

Varoņi jau paši saprot, ka nekur tas viņu ceļš neved, bet izkļūt no tā apburtā loka ir gandrīz neiespējami.

Kā Mārītim, kuru apraka mežā... Gan pagaidām neizskatās, ka Lorenss par to dikti pārdzīvotu.

Neskrienot notikumiem pa priekšu, varu tik teikt to, ka cilpa ap vainīgo savelkas. Lorensam par cilvēkiem ir čutene.

Bieži aizdomājos, ka tā – kā «Nemīlētajos» – cilvēki taču dzīvo arī realitātē. Kā paralēlā pasaulē, tepat... Vai jums ir bijusi darīšana ar kriminālo sfēru?

Īsti nē. Bet manī radītas izjūtas par zādzību. Tas bija trakajos deviņdesmitajos. Biju ar Jelgavas kori aizbraucis uz Vāciju koncertēt, no kurienes atvedu botas. Pirmo reizi mūžā! Te bija totāla nabadzība. Cilvēki, pie kā Vācijā ģimenēs dzīvojām, iedeva kaut kādu naudiņu, un es nopirku tādas botas, kādas biju gribējis. Fantastiskas! Atvedu mājās, noliku zem skapja kastē, pat nevilku vēl, jo bija ziema. Turēju kā dārgumu. Bijām no dzīvokļa Jelgavā pārvākušies uz privātmāju Pārlielupē. Veca māja, kā no Ulmaņlaikiem. Visa ģimene bija vakarā kaut kur izbraukusi, atgriežoties redzam – logs izsists, viss izvandīts, bijis zaglis. Un nekas jau īsti nebija paņemts, jo nebija, ko ņemt, izņemot manas botas un no maka nieka naudu... Tā sajūta bija tik pretīga. Tas, ka svešs cilvēks bija grābstījies gar visu, pārkāpjot tavas robežas. Kaut vai no šāda aspekta saskaroties ar to, kas ir zādzība, es domāju, kā turpina dzīvot džeki, kas, piemēram, nogalinājuši cilvēku. Kā no tā var tikt prom? Nu nevar, tas apburtais loks atpakaļ vien noved.

Jums nācās iznest, iespējams, visā seriālā emocionāli smagāko epizodi – varoņa sievas un vēl nedzimušā bērna zaudējumu. Vai šis jums kā aktierim arī pašam bijis grūtākais seriāla filmēšanā?

Ar Staņislavska metodi. (Pasmaida.) Man nav tādas īpašas metodes.

Pirmkārt, tā ir profesija, otrkārt, domām ir milzīgs spēks. Es pat domās savējos neaiztieku. To visu var dabūt no citas puses.

Skūta «frizūra» ir jūsu vizītkarte. Kā nonācāt līdz šādam imidžam?

Tā man ir kopš akadēmijas. Ģenētika. Bet ne no tēva – viņš sirmā vecumā ir ar bieziem matiem. No sākuma par to pārdzīvoju, gāju pat pie ārstiem, lai saprastu, vai kas līdzams. Bet, kad akadēmijā tā problēma sākās, skolotāja Māra Ķimele ieteica – nu ko tur ņemies, dzen tak tos nost! Pieņēmu un likos mierā.

Esat no aktieriem, kas māk spēlēt kontrabasu. Vai ikdienā arī spēlējat, lai nezaudētu iemaņas?

Man kontrabass stāv teātrī, ir pat tik tālu jau. Jo bija laiks, kad katrā trešajā izrādē to vajadzēja spēlēt. Atbrauc Kirils Serebreņņikovs taisīt «Mirušās dvēseles» un prasa – kādi aktieri ko muzicē, kurš ko prot? Tas – kontrabasu, tas – var pagrabināt grabuli, tas – uz ģitāras vai klavierēm, tas – neko, kopā varam kaut ko sastellēt. Tā mums entie Ziemassvētku koncerti teātrī nospēlēti. Pēdējā izrāde bija «Man 30 gadu», kurā spēlēju. Tas Pētera Pētersona lugā pat bija ierakstīts, ka Tors, ko atveidoju, ir kontrabasists. Tad es kroga ainu dabūju ar maestro Raimondu Paulu uzspēlēt, kamēr īstais kontrabasists orķestra bedrē atpūtās. Mums pat ir aktieru grupa, ar kuru neesam ierakstījuši nevienu disku, bet vēl arvien koncertējam, – «Regīna». «Zirgu pastā» savulaik starp Liepājas un Valmieras kursiem tā radās, kontrabasu tur arvien spēlēju pasākumos un korporatīvās ballītēs, kurās iereibušiem cilvēkiem vajag iztrakoties un «noraut jumtu», piemēram, Bregoviča pavadībā. Tur mēs izpaužamies. Jā, mans līmenis nav tāds, ka varētu ar lociņu akadēmiski orķestrī kaut ko vairāk darīt, tad būtu nopietni jātrenējas, bet to pum-pum piespēlēt ar pirkstiem varu.

Stāsts par to, cik derīgi bija pabeigt mūzikas skolu... Vai arī dēlus uz to sūtāt?

Vecākais dēls pabeidza mūzikas skolu un domā mūziku mācīties arī tālāk. Likt nelieku nevienam neko, izvēle ir pašu ziņā, bet viņš tiešām ir talantīgs. Flautu spēlē. Daudzos konkursos ļoti labi nostartējis. Tas arī ir skolotāju nopelns, kas viņu profesionāli virza.

Vai triju dēlu tētim ir savi paņēmieni, kā puikas par vīriem audzināt?

Nav paņēmiena vispār. Ir paņēmiens būt godīgam, jo viņi redz, ko es daru. Esmu to arī lasījis – neviens jau neko nemācās no tā, ko stāsta, bērni tikai jūt un redz, ko dara vecāki, un viņus atdarina. Iemācām, esot kopā un darot – tā ir visa skola, kamēr bērni aug.

Un izrādot cieņu pret otru pusīti.

Nevajag izrādīt – ja ir cieņa, tas būs redzams. To, kā es attiecos pret viņu mammu, puikas redz, un es to nevaru noslēpt. Bērni visu redz! Piemēram, apskauju sievu, bet mazākais, kurš līdz tam skatījies televizoru, ir to pamanījis un kā tāds magnētiņš apķeroties pēkšņi pielipis pie mums pa vidu. Jau ento reizi mēs smejoties novērojam, kā viņš uz to reaģē. Tipiski. Saprot, ka ir mīļošanās brīdis.

Šogad beidzot bijis daudz laika mīļoties...

Tādā ziņā šis tiešām bijis svētīgs laiks, un es neteiktu, ka tas ir beidzies. Bērniem vajag manu klātesamību, kā agrāk bieži nebija. Es maucu tādā ātrumā un intensitātē, ka mājās biju tiešām maz. Nu esam tikuši pie izjūtas, ka vajag par visu dalīties. Atnāku mājās, un bērni, savā starpā plūkdamies, jo nevar uzmanību sadalīt, rindā stāsta, kā šodien gājis, kas noticis skolā. Vajag sajūtu, ka tevi dzird, uzklausa, saprot, samīļo. Viss, neko jau vairāk bērnam nevajag.

Svētīgs šis laiks bijis arī, lai izkāptu no ierastajām «kurpēm» un paskatītos uz teātri no malas, pastrādātu seriālā ar kolēģiem, ar kuriem citādi nekad kopā nespēlētu. Ik pa brīdim ir derīgi pārvērtēt savu vietu – kur esi un ko dari. Tas sapurina un dod jaunu startu.

Pie kādām atziņām ilgais dīkstāves laiks novedis?

Ka vajag veselīgi attiekties pret dzīvi un profesionāli darīt darbu. To jau akadēmijā pedagogi mācīja – ka tēli un pārdzīvojumi jāatstāj uz skatuves, ka nevajag ar tiem ņemties dzīvē. Acīmredzot tā profesionalitāte aug ar laiku, līdz tam daudzus gadus mokies un nes lomas visur līdzi: tad netiec lomā iekšā, tad – ārā. To visu nevajag, vajag priecāties un būt klāt reālajā dzīvē. Jo tā nav neierobežota.

Atskārsme, ka skaistākais dzīves, jaunības, posms ir vienkārši nokalpots teātrī, nav baigi iepriecinošā. Man šie 15 gadi ir nokalpoti no rīta līdz vakaram teātrī. Atziņa, kas man nākusi šajā laikā, ir – cik labi, ka līdztekus kalpošanai tomēr esmu paspējis izveidot ģimeni. Šovasar bijām aizbraukuši ciemos pie Ulda Dumpja, kurš vairs nav teātrī. Paldies Dievam, viņam blakus ir sieva Daina, viņiem ir milzīgs pulks ar mazbērniem un mazmazbērniem – tā ir vienīgā laime. Ja cilvēks ir tikai nokalpojis teātrī, tad dzīves izskaņa var būt traģiska – tu esi dzīvojis lomām, nevis saviem bērniem un savai sievietei. Bet par to mēs šoreiz nerunāsim.

GUNDARS GRASBERGS

• Dzimis 1977. gada 5. martā Jelgavā.
• 2006. gadā ieguva «Spēlmaņu nakts» balvu nominācijā «Gada jaunais skatuves mākslinieks» par Rogožina lomu Valmieras Drāmas teātra izrādē «Idiots».
• Kopš 2006. gada – Nacionāla teātra aktieris, vairākkārt nominēts «Spēlmaņu nakts» «Gada aktiera» titulam.
• Precējies ar aktrisi Ingu Misāni-Grasbergu, trīs dēli: Kristians (15), Stefans Kārlis (10), Viljams (5).