Ziņu cilvēks rītā un vakarā - kāds ir reģionu jaunumu pārzinātājs Oskars Brasliņš

 Ar viņa līdzdalību kanālā sācies arī jauns raidījums "Re:skats", kas aplūko būtiskākos notikumus nedēļas griezumā. Un kā ziņu cilvēks viņš darbdienu rītos jau no pusseptiņiem dzirdams arī "Radio Tev". Tāds ritms iemācījis dzīvi plānot pa minūtēm.

Esi agrais cilvēks?

Jā, esmu, lai gan pašam negribētos celties tik agri. Radio darbā mana diena sākas jau pusseptiņos. Un tā katrā trīsdesmitajā minūtē katru dienu līdz pusdiviem. Tālāk dodos uz televīziju.

Tas, kas redzams no soctīkliem pirmajā acu uzmetienā, ­– dzīvo Cēsīs, mācījies Priekuļos, bet studēji, strādā un danco Valmierā?

Diezgan precīzi. Protams, arī man savulaik gribējies doties uz Rīgu plašākas pieredzes meklējumos, bet kaut kā Rīga neņēma mani pretī. Divējādas sajūtas: ne es pats Rīgā jutos labi, ne es patiku Rīgai. (Smejas.) Tā visi ceļi atveda mani uz Valmieru, kur sāku strādāt televīzijā.

Kāpēc izvēlējies studēt žurnālistiku?

Jau vidusskolā man patika par visu interesēties vairāk un padziļināti, zināt pirmajam. Uz skolu bija atbraukusi Ilze Jaunalksne – stāstīja par žurnālistiku, savu pieredzi. Domāju – o, cik forši, es arī to gribētu darīt! Aizbraucu uz atvērto durvju dienu Vidzemes Augstskolā, iepazinu vidi, sapratu, ka gribu tur būt, jo man tas patīk. Tā arī nokļuvu žurnālistikas studijās. Man ļoti patika tie četri studiju gadi – lekcijas, prakse –, tie bija ļoti vērtīgi, nenožēloju ne mirkli.

Televīzija vai radio – kas bija pirmais?

Televīzijā sāku strādāt uzreiz pēc augstskolas. Vispirms kā žurnālists, tad raidījumu veidotājs un visbeidzot – ziņu moderators. Smejos, ka vietā, no kuras visvairāk bēgu, arī nonācu. Jo studiju laikā neredzēju sevi ne kā televīzijas, ne radio cilvēku. Man vairāk patika multimediji, tieši aizkadra puse, montāža, tehnikās lietas, nedaudz rakstošā žurnālistika. Bet tas viss tā salikās, ka televīzija mani ievilka. Attopies – hei, nav nemaz tik traki, kā biju iedomājies!

Vai "Radio Tev" bāzējas Valmierā?

"Radio Tev" ir dzimis Valmierā, ja tā var teikt. Tagad radio ir studija gan Valmierā, gan Rīgā. Pandēmijā iegrozījās tā, ka radio darbu vairāk strādāju no mājām. Pats februārī pārslimoju kovidu, bet spēju funkcionēt un viss bija kārtībā. Tikai nedrīkstēju iet uz darbu, tāpēc tika rasts risinājums strādāt no mājām. Tā arī iesāku.

Kovidu pārslimoji viegli?

To, ka esam inficējušies, atklājām nejauši, kad draudzene gāja pie zobārsta, bet, lai tur nokļūtu, bija jāveic Covid-19 tests. Lai gan pašsajūta bija laba, nonācām abi karantīnā, un arī es biju pozitīvs. Pēc apmēram nedēļas parādījās simptomi – aizlikts deguns, galvassāpes. Par laimi, tikām cauri salīdzinoši viegli.

Sirdī esi cēsnieks?

Jā. Cēsis ir labākā pilsēta, kur būt un dzīvot. Lielāko dienas daļu pavadu Valmierā, bet Cēsis ir mana pilsēta. Kolīdz brīvs laiks, iziešu pastaigāt, paēst ārpus mājas, apmeklēšu pasākumus, tā ir mana vieta. Padzīvoju kādu laiku arī Valmierā, taču, kad bija iespēja rast dzīvesvietu Cēsīs, to nelaidu garām, par ko esmu laimīgs. Arī attālums nav nežēlīgs – 30 minūtes ar automašīnu, kas nav nekas mūsdienās.

"ReTV" pēdējā gada laikā piedzīvojis straujas augšupejošas pārmaiņas. Īpaši – runājot par ziņām, par kurām arī "Rīgas Viļņos" saņemam atzinīgus skatītāju vārdus.  Kā un vai pats to izjūti savā darba ikdienā? Kā tas pie jums rezonē?

Manī tas vairāk rezonē no iekšienes. Katrs gads nāk ar sava veida izaicinājumiem, pārbaudījumiem, sastaptiem cilvēkiem, katrs gads pielicis klāt pašpārliecinātību, pieredzi, zināšanas, kas padara tevi labāku un nostiprina pārliecību, ka šī ir mana vietu.

2021. varu saukt par izrāviena gadu, jo ziņu dienestam pievienojās spēcīga producente Dana France. Viņa spējusi iedvesmot un izveidot komandu, kas ir ļoti motivēta sasniegt lielāku auditoriju, gan meklējot tematus, par ko citi runā mazāk, gan aptverot reģionus.

Man ir ļoti liels prieks strādāt šādā komandā, kāda tā ir patlaban, – ļoti saliedēts kolektīvs, un tas arī motivē ikvienam kļūt labākam un sasniegt augstākas virsotnes.

Kā jūs paši esat nodefinējuši kanāla ziņu dienesta mērķi?

Kanāla mērķis ir kļūt par ziņu līderi Latvijā no reģionālā skatījuma. Katru rītu mums ir sapulces, kurās piedalās lielākā daļa žurnālistu, kas strādā "ReTV", – visu reģionu korespondenti. Sakām gan labos vārdus, gan kritiku par paveiktajiem darbiem. Šīs sarunas arī veicina, ka spējam pastāstīt lokālas ziņas valsts mērogā – lai tās būtu interesantas kā Kurzemē, tā Latgalē dzīvojošajiem, nezaudējot ziņas vērtību. Piemēram, elektrības cenu kāpums ir problēma visos reģionos.

Vai ziņas, ko stāsti, tu veido pats?

Ziņu dienests jeb producents kopā ar žurnālistiem. Tas ir milzīgs komandas darbs, un pie šī vēstījuma nodošanas skatītājiem pieslēdzos arī es. Mans pienākums ir redzēt kopējo «bildi», sniegt ieteikumus, ar ko papildināt ziņas, stāstus sasiet kopā, lai stāstījums būtu plūdens un viegli uztverams. Savukārt ziņas "Radio Tev" piemeklēju un rediģēju pats.

Jauno raidījumu "Re:starts" vadi uz maiņām ar Artu Skuju. Ko tev nozīmē strādāt tandēmā ar pieredzējušo kolēģi?

Pirmkārt jau milzīgu pagodinājumu un atbildības izjūtu. Ļoti cienu un novērtēju Artas darba spējas gan televīzijā, gan radio. «Re:skatu» gan mēs nevadām tandēmā, bet katrs atsevišķi, līdz ar to kopā strādāšanas moments izpaliek. Bet ceru, ka ar laiku sastrādāsimies un tad arī varēšu šo jautājumu atbildēt.

Tev ir svarīgi dzīvot pēc strikti saplānota režīma?

Jā, ir svarīgi zināt, ko darīšu pēc nedēļas vai divām. Aktīvs dzīvesveids – skriešana, dejošana, došanās garos pārgājienos, distanču slēpošana, snovošana, braukšana ceļojumos, kalnos kāpšana – man ir ļoti svarīgs. Ir paveicies, ka apkārt ir cilvēki, kas ir tādi kā es – gatavi mesties piedzīvojumos. Ja ir brīva nedēļas nogale, tātad neesmu pareizi saplānojis.

Redzams, ka tavs brīvais laiks vairāk saistīts ar tautiskajām dejām un izturības skrējieniem.

Tautiskajās dejās esmu kopš četru gadu vecuma. Daudzus gadus dejoju jauniešu deju kolektīvā «Sadancis», kam ir ļoti laba vadītāja – Ieva Adāviča.

Viņa spētu iemācīt dejot pat lācim un ar savu vadības stilu panākusi to, ka cilvēki tiešām grib dejot, un dejot ļoti labi. Līdz ar ko kolektīva līmenis ir ļoti augsts – esam vieni no labākajiem Latvijā ārpus Rīgas.

Savā ziņā esmu maksimālists. Ja piesakos sacensībām, tad uz visu banku – par visu naudu un uz visgarāko distanci. (Smejas.) Patīk apzināties sava spēka robežas, limitu – kad šķiet, ka esi izdarījis maksimumu, bet atrodi spēka rezerves. Man patīk apzināties, ka cilvēks ir kā mašīna - ja to pareizi lieto, var izdarīt ļoti daudz. Garie skrējieni ir iespēja, kā veltīt laiku sev, sakopot domas un pierādīt sevi fiziski.

Kas ir ekstrēmākais, ko hobiju dēļ nācies piedzīvot?

Garie skrējieni un pārgājieni. Labi atmiņā palicis pandēmijas sākuma pārgājiens no Siguldas līdz Cēsīm, kurā bija uzrunāti doties vairāki cilvēki, bet Cēsu dzelzceļa stacijā ierados tikai es un pārgājiena vadītājs. Un tad mēs divatā pusskriešus gājām no Siguldas līdz Cēsīm. Tas bija ļoti izaicinoši – ar kompasu un karti, ejot gar Gauju, caur mežiem, nemeklējot īsti takas, ejot ne taisnākajā virzienā, bet lai pa ceļam apskatītu skaistas un neredzētas vietas. Brīžiem likās – nu kāpēc man to vajag, varbūt jāmet mazāks temps, bet es taču neiebildīšu vadītājam, jāsakož zobi un jāturpina. Tagad atceros to kā ļoti pozitīvu piedzīvojumu. Nogājām tuvu pie 50 kilometriem. Arī «Stirnubukā» izvēlos garās – lūša –distances ar 30–40 kilometriem.

Kopā ar dejotājiem, dodoties uz festivāliem, bijusi iespēja izbraukāt Eiropu. Viens no lielākajiem piedzīvojumiem bijis braukt ar autobusu līdz Portugālei – cauri visai Eiropai. Tā ir iespēja piedzīvot un redzēt tik daudz! Daudziem nepatīk braukt ar autobusu, jo nav komforta, bet man tā ir lieliska atpūta un relaksācija. Cauri Vācijas līdzenumiem, kad redzi tik plašu horizontu, nav priekšā nekā.

Kā saprotu, vasaru esi aizvadījis raženi, iestūrējot laulības ostā? Vai ar Zani sadejojāties?

Jā, tiešām sadejojāmies – iepazināmies «Sadancī».

Kādas izdevās sarīkot kāzas pandēmijas apstākļos?

Rīkot kāzas šovasar tiešām bija ļoti sarežģīti. Negribējām tikai divatā ar lieciniekiem, bet bijām nolikuši konkrētu datumu, no kura neparko negribējām atkāpties. Gaidījām līdz pēdējam brīdim valdības lēmumus, skaitījām, cik daudz cilvēku drīkstēs pulcēties. Nezinājām, ko drīkstēs vai nedrīkstēs darīt. Beigās mums bija divu dienu kāzas, bet ar divu mēnešu aizturi. 21. jūnijā bija ceremonija Smiltenes baznīcā – jo man sieva ir no Smiltenes – ar mazāku cilvēku skaitu, bet septembra sākumā – svinības lielākā pulkā.

21. jūniju izvēlējāties Vasaras saulgriežu dēļ?

Nē, tā ir tikai sakritība. 21. jūnijs bija gads kopš saderināšanās, tāpēc mērķtiecīgi uz to datumu gājām. Tā bija pirmā viskarstākā diena šovasar – 31 grāds, pārbaudījums visiem.

Jūs abi darbojaties mediju vidē?

Nē, Zane strādā «Cēsu alū» par dzērienu tehnoloģi.

Vai dzīve mainījusies, kļūstot par precētu vīru?

(Smejas.) Šo jautājumu uzdod daudzi. Un joprojām man nav galīgas atbildes. Bet zinu, ka pie manis atnākusi apziņa, ka laulība sniedz drošības izjūtu – spēcīgu aizmuguri, uz ko vari paļauties. Būsim reāli, ikdienas dzīvē jau nekas īpaši nemainās, izņemot to, ka tev ir gredzens pirkstā. Bet emocionālā puse – jā, tā gan. Daudz drošāka, pārliecinātāka sajūta par sevi, par mums kā par pāri un nākotnes lietām.

OSKARS BRASLIŅŠ

• Vecums: 30 gadu.
• Audzis, skolojies Priekuļos.
• Izglītība: Vidzemes Augstskola, bakalaura grāds mediju studijās.
• Dzīvo Cēsīs.
• Darbs: "Radio Tev", "ReTV".