Viņš atvadījās ar smaidu. Gunta Skrastiņa dzīve un cilvēki tajā

Septembrī raidījumam atgriežoties no vasaras atvaļinājuma, skatītāji satraukti pamanīja, ka aptaujas vadītājs Guntis Skrastiņš izskatās ļoti svešāds – novājējis, pat balss šķita savāda. Kad pēc diviem raidījumiem viņu ēterā līdzās Velgai Vītolai nomainīja aktieris Juris Hiršs, bet pēc tam – Normunds Zušs, skatītāji arvien bija cerību pilni, ka Guntis atgriezīsies, jo, neraugoties uz izskatu, viņš atvadījās ar smaidu. Tomēr liktenis bija lēmis citādi… Tautā mīlēto aktieri aizsauca smaga slimība – strauji un nepielūdzami.

Guntis Skrastiņš ļoti reti sniedza intervijas, aizbildinoties, ka neesot nekā jauna, ko teikt, ka patīkot savā nodabā lauku viensētā dzīvot, ne publiski gozēties. Pie reizes vienmēr atvainojās, lai nedomātu, ka iedomīgs. Taču, kad runāja, atmiņu ceļus staigāja ar sev piemītošo un ekrānā novērtēto omulību un humoru, ļaujot lasītājiem ielūkoties gan savā ikdienā, gan attiecībās ar brāli un tuvajiem cilvēkiem, starp kuriem bija ne vien Aivars Lembergs, bet arī Vaira Vīķe-Freiberga un citi.

Stacijas priekšnieka dēls

Guntis 1954. gada 27. jūlijā dzimis Rīgā, 14 gadus pēc sava brāļa Imanta, bet izaudzis Taurupē, kur tēvs tolaik jaunajā dzelzceļa līnijā Rīga–Ērgļi iecelts par Taurupes stacijas priekšnieku. “Mēs savus vecākus saucām tikai par mammiņu un papu. Mammiņa bija slima ar sirdi, un pēc Imanta piedzimšanas dakteri bija teikuši, ka vēl vienu bērnu dzemdēt viņai būtu liels risks, jo ar veselību var palikt vai nu labāk, vai tikai vēl sliktāk. Pēc 13 gadiem mammiņa izlēma riskēt, un pasaulē nācu es,” pirms diviem gadiem, pēc brāļa nāves, sarunā ar "Kas Jauns" atklāja Guntis.

Trīspadsmit gadu vecumā viņam nācās samierināties ar mammas zaudējumu. “Žēl, ka mamma nepiedzīvoja Imanta "Spēlē, Spēlmani!" un "Kamolā tinēju". Viņa traģiski mira 1967. gadā. Nelaime notika Oskaros – papa vārdadienā, mammu glabāja viņas vārdadienā – Rozālijās,” pērn intervijā žurnālam "Santa" stāstīja Guntis.

Tad rūpes par brāli uzņēmies Imants, kurš jau līdz tam Guntim bijis kā otrs tēvs, un visu dzīvi abi noturējuši apbrīnojamu kopības un tuvības sajūtu. Pēc septītās klases Imants viens pats pārcēlies uz Rīgu, kur mācījās 1. ģimnāzijā, bet Guntis ar mammu dzīvoja Taurupē. “Tad mēs visai reti tikāmies, jo viņš pie mums atbrauca tikai pa brīvdienām. Taču šīs tikšanās bija īpašas. Imis jau strādāja teātrī, un, kad viņš atbrauca pie mums uz mājām Taurupē, man likās, ka ieradies kaut kāds revizors, kurš tagad veiks pārbaudes un visu izkratīs. Viņam garšoja kartupeļu pankūkas, cepām tās ar mammu, un visu laiku baiļojos, jo zināju, ka Imants tagad atbrauks no Rīgas un man vajadzēs viņam atrādīt dienasgrāmatu un mācību burtnīcas,” žurnālam "Kas Jauns" reiz stāstīja Guntis.

Pēc mammas nāves Imants paņēmis Gunti uz Rīgu pie sevis un iekārtojis 55. vidusskolā. Tā sākās Gunta Rīgas gaitas. Aktieris atklājis, ka visu dzīvi godājuši viens otru un savus vecākus – apmeklējuši atdusas vietu Rīgas Meža kapos gan vecāku dzimšanas dienās, gan pirms koncertiem un pirmizrādēm. “Biju pavisam mazs puika, mammiņa mani nomazgāja vannā, un es lēkāju pa gultu. Vienreiz palēcos un apķēros mammiņai ap kaklu, otro reizi, un viņa man teica: “Ja es vairs nebūšu, tas neko nenozīmēs. Tu zini, ka vienmēr būšu kopā ar tevi, ka es vienmēr tev palīdzēšu un vienmēr būšu tev uz kreisā pleciņa,” visam mūžam mammas bērnībā sacīto pieņēma Guntis. Arī pirms diviem gadiem, stāvot pie brāļa gultas reanimācijā, Guntis lūdza mammiņai, lai viņa palīdz Imim izķepuroties, lai dod spēku…

Brāļa pēdās

Arī teātrī Guntis nokļuva zināmā mērā brāļa dēļ. “Es kā puika pa to teātri līdzi brālim visu laiku “čupojos”, pazinu visus aktierus. Pēc skolas beigšanas domāju iet mācīties vai nu uz fizkultūras institūtu, vai “juristiem”, taču... Visās citās augstskolās uzņemšana bija augustā, bet Konservatorijā uz “aktieriem” – jau jūlijā. Kā tagad atceros – stāvu teātra vestibilā, pienāk klāt slavenā aktrise un režisore Lūcija Baumane un vaicā: “Un ko tad tu te stāvi? Teātra fakultātē sākušies iestājeksāmeni, fiksi ej tur!” Aizgāju un iestājos. Atceros arī, ka pirmajā kursā, kur mācījos pie Šapiro, Imis viņam teicis: “Ja puikam nav iekšā, tad nav ko “čakarēt” dzīvi – met viņu ārā!” Tā arī kļuvu par aktieri,” tā "Kas Jauns" stāstīja Guntis, kurš tādējādi pārvilka svītru bērnības sapnim kļūt ja ne par bodnieku vai lokomotīves vadītāju, tad vismaz par sporta žurnālistu, lai gan sports viņam visu mūžu bija cieņā.

1976. gadā Guntis absolvēja Jaunatnes teātra aktieru kursu, Padomju armiju pavadīja, dziedot karavīru ansamblī "Zvaigznīte", Skrastiņa aktiermeistarība redzama filmās "Trīs dienas pārdomām" (1980) un "Spēle notiks tik un tā" (1985), dziedājis vairākās muzikālās izrādēs, tostarp "Saule rasas pilienā", "Skroderdienas Silmačos", Mārtiņa Brauna mūziklos "Mauglis" un "Suns un kaķe". Tomēr viņa radošās dzīves redzamākā daļa saistīta ar periodu pēc Jaunatnes teātra likvidācijas, kad Guntis sāka strādāt Latvijas Televīzijā, aicināts vadīt raidījumu "Apvārsnis".

Pēc tam sākās "Latvijas šlāgeraptauja", kas pārtapa "Sirdsdziesmā", ko Guntis vadīja kopā vispirms ar Raivu Veidenbaumu, bet pēc tam ar Velgu Vītolu. Latvijas Televīzijas skatītājiem labā atmiņā paliks seriāls "Eņģeļu iela 9. Pelnrušķītes mantojums", kurā pēc ilgiem laikiem un pēdējo reizi Skrastiņš bija redzams kinolomā, apliecinādams, ka savu aktiermeistarības latiņu arvien tur augstu. Varēja tikai pabrīnīties, kāpēc aktieris, kas kameru priekšā jutās tik organiski, seriālos nebija redzams tikpat kā nekad. Pats aktieris savulaik bija atzinis, ka tāda ir viņa paša izvēle.

Lembergs, Vaira un citi

Darbojoties izklaides sfērā, dzīve Gunti savedusi draugos ar zināmiem ļaudīm. Viņa krustmāte teātrī un vēlāk vedējmāte bija Vera Singajevska. Teju leģendas klīst, kā viņam Ventspils “ķeizars” Aivars Lembergs esot uzdāvinājis traktoru. Vai tiešām tā bijis, nav zināms, taču tas gan fakts, ka Lembergs Guntim 50 gadu jubilejā uzdāvināja džipu, pareizāk sakot, apmaksāja jau Gunta pirms tam nopirktā auto līzingu.

“Aivars Lembergs man labs draugs ir kopš jaunības dienām. Savulaik es ar viņa novadnieku un draugu no Jēkabpils Aivaru Pūcīti kopā studēju Konservatorijā. Tad nu visi kopā dzīvojāmies – šņabi dzērām, meitās gājām, pa kopmītnēm vazājāmies, sienu vācām. Kad viņš devās uz Ventspili, visi teātra čomi viņam rekomendācijas rakstīja, lai tiek par partijas sekretāru – Edgars Liepiņš, Uldis Pūcītis. Tā pieķeršanās un saskaņa ar cilvēkiem arī šādā veidā izkristalizējas. Un to nu varu teikt – Aivars, kāds viņš bija jaunībā, tāds ir arī tagad,” par savu draudzību ar Lembergu Guntis stāstīja 2005. gadā žurnālam "Patiesā Dzīve", sakot, ka Lembergs mēdzis palikt pie Gunta pa nakti Rīgā, kā arī viesoties "Pincikājās" - Skrastiņu lauku sētā Lejasciemā.

Sena draudzība Skrastiņiem ir arī ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Arī par to aktieris pirms vienpadsmit gadiem izstāstīja žurnālam "Patiesā Dzīve". “Astoņdesmitajos gados Imants ar Raimondu Paulu ar koncertiem viesojās pie latviešiem Kanādā. Apmetušies viņi bija pie toreiz Latvijā vēl ļoti maz pazīstamās Vairas Vīķes-Freibergas, un var teikt, ka no tā laika mūsu ģimenes saista ļoti sirsnīgas un draudzīgas attiecības. Kad bērni bija mazi, Vaira viņiem no Kanādas drēbītes sūtīja. Kad brauca uz Dziesmusvētkiem, apmetās pie mums ar Elitu. Es tagad "Pincikājās" guļu tai gultā, kurā viņa ar Imantu Rīgā pie manis gulēja.”

Un vilciens lēnām aizbrauc…

Par savu privāto dzīvi aktieris runājis maz, galvenokārt – brāļa Imanta saistībā. Kā iepazinies ar sievu Elitu, ar ko laulībā pavadījis 42 gadus, viņš stāstījis žurnālam "Santa": “Viņa universitātē studēja ekonomiku, tautsaimniecības plānošanu. Atceros, ka viņai tolaik bija modīga jaka, ļoti plāna, un es jau pirmajā reizē izdedzināju tajā caurumu. Sasveicinoties piegrūdos ar aizdegtu cigareti. “Oi, piedodiet!” sakreņķējos. Redzēju, ka meitene bēdīga. Taču, kā pirmajā reizē satikāmies, tā ar pirmo dienu palikām kopā. Nebija mums ne aplidošanas, ne garu randiņu.”

Aktierim ir divi pieauguši bērni: meita Asnate, kas studējusi vadības ekonomiku, un dēls Oskars, kas beidzis “juristus” un Gunti ar divām meitiņām iecēlis vectētiņa godā. “Ģimenē visiem esmu Papiņš. Man nav bijušas ne jaunības, ne pusmūža krīzes. Ar sievu līdz asumiem nekad neesam aizgājuši. Varbūt no saviem vecākiem esmu mācījies – pieturi mēli aiz zobiem, paklusē, kad vajag. Dzīvi sabradāt nav nekāda māksla,” Santai atzina Guntis.

Pirms diviem gadiem, kad vēzis atņēma brāli Imantu, Guntis žurnālam "Kas Jauns" sniedza vienu no savām aizkustinošākajām intervijām, atklājot, ka pēc viņa nāves dzīve sagriezusies kājām gaisā. “Ar brāli katru dienu sazvanījāmies – no rīta ap desmitiem un vakarā. Mums šī sazvanīšanās abiem bija nepieciešama, kā asinīs. Viņš nelabprāt izgāja sabiedrībā, jo viņam nepatika uzturēties vietās, kur ir daudz cilvēku. Šajā pēdējā gadā jau bija nojaušams, ka tas brīdis agrāk vai vēlāk pienāks. Tas ir, kā pavadīt kādu cilvēku dzelzceļa stacijā – tu redzi, kā viņš iekāpj vilcienā, un vilciens lēnām, lēnām aizbrauc. Aizvien tālāk un tālāk prom, un tu neko nevari izdarīt. Pilnīgi neko. Tikai stāvēt uz perona un skatīties, kā tas vilciens aizbrauc. Tu vari kliegt, cik gribi, bet vilciens neapstāsies. Un tāda pati sajūta bija ar Imi. Viņš bija slims, bet es tur neko nevarēju izdarīt. Imis iekāpa tajā vilcienā, bet es stāvēju uz tā perona un noskatījos,” 2019. gada septembrī savās sāpēs dalījās Guntis.

No ģimenes viņš bijis pēdējais, kurš redzēja brāli pirms nāves. “Viņš tur gulēja, saslēgts ar visādiem vadiem... Kad piegāju, Imis pavēra acis, paskatījās uz mani un aizvēra. Un tajā vakarā, atbraucot mājās, sapratu, ka tas ir arī viss… Bet man Imants nav miris, viņš joprojām ir manā sirdī.”

“Piemineklis” no Paula

Kā brīnums, kas, iespējams, palīdzēja Guntim uzveikt dziļās skumjas un – nu zinām – arī atstāt cieņpilnu muzikālo sveicienu klausītājiem, pērn nāca Raimonda Paula 16 speciāli Guntim sarakstīto dziesmu albums "Nopietni pa jociņam" un tikšanās ar skatītājiem, cik nu Covid-19 apstākļos tas bija iespējams. Savukārt Ziemassvētkiem tika pietaupīta dziesma "Ziemas" ar Leona Brieža vārdiem, ko dzejnieks veltīja mīļotajai sievai Marijai, kad viņa no šīs pasaules bija aizgājusi. Mūziķi teikuši, ka "Ziemas" varētu būt Guntim tikpat nozīmīga, cik Imantam "Kamolā tinēja".

Dziedošais aktieris jaunā albuma sakarā smejot atgādināja, ka Maestro viņa un brāļa dziedāšanas manieri iesaucis par “dziesmas ieklepošanu”. Būšanu uz vienas skatuves ar Raimondu Paulu Skrastiņš sauca par milzīgu Dieva dāvanu un izbaudīja jaunā albuma panākumus, sakot, ka Pauls viņu uzlādējis kā akumulatoru, dzīves mašīnai piešķirot jaunu jaudu. Kā zināms, albums šogad tika novērtēts ar Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvu "Zelta mikrofons" kā labākais šlāgermūzikas albums.

Gribēja atgriezties

Kad Guntis septembrī atvadījās no "Latvijas sirdsdziesmas", visi cerēja, ka tikai uz laiku. Arī viņš pats.

To žurnālam "Kas Jauns" apliecināja arī "Latvijas sirdsdziesmas" režisors Arvīds Babris, kurš ar Gunti Skrastiņu uztaisījuši vismaz 750 TV raidījumus. “Protams, tagad ir aktuāls jautājums – ko tālāk? Jo skaidrs, ka otra tāda cilvēka vienkārši nav un nebūs! Jo Guntis bija unikāls visās savās izpausmēs. Ne tikai "Sirdsdziesmā", bet arī teātrī un visā Latvijas sabiedrībā. Otras tādas personības nav! Viņā bija viss – gan šarms, gan galantums, gan inteliģence –, viņš bija gan profesionāls raidījumu vadītājs, gan izcils pasākumu konferansjē, viņā bija artistiskums un improvizatora talants, plus vēl temperaments. Guntī bija viss, turklāt patiešām brīnišķīgs cilvēks, ļoti patiess, ar augstu vērtību skalu. Šī viņa sirsnība, dzīvesprieks, tolerance... Šajā jomā viņš bija ļoti stabils. Apbrīnojams cilvēks! Mēs bijām ne tikai cīņu biedri darbā, viņš bija draugs, bieži ciemojos pie viņa,” Gunti Skrastiņu noraksturo Arvīds Babris.

Ziņa par Gunta slimību visiem nāca pēkšņi, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, turklāt ļaundabīgais audzējs aktieri pieveica pāris mēnešos. “Aizvadītā gada sākumā ar tādu pašu diagnozi taisaulē aizgāja mana māsa. Viņa izdzisa vēl ātrāk nekā Guntis – februārī māsa vēl devās uz darbu, bet martā viņas vairs nebija. Diemžēl šī slimība ir kustība vienā virzienā, šobrīd medicīna pret to ir bezspēcīga. Guntim kaut kādas problēmas parādījās maija beigās, jūnija sākumā, kad filmējām sezonas pēdējos raidījumus, un Guntis palūdza, lai atlikušās intervijas veic Velga viena pati. Bet, kad augustā sākās darbs pie "Latvijas sirdsdziesmas" jaunās sezonas raidījumiem, Guntis aktīvi iesaistījās to plānošanā. Patiesībā sezonu pirmie raidījumi ir tieši viņa idejas, tieši viņš sarunāja raidījumu dalībniekus. Guntis pat vēl bija ieplānojis doties filmēšanas izbraukumos. Viņš teica, ka uz dažām dienām iegājis slimnīcā uz pārbaudēm, ka nedēļas nogalē varēs mums pievienoties, taču viņam tomēr nācās uzkavēties slimnīcā. Tad izdomājām, ka Velga ceļos pa Latviju pie raidījumu dalībniekiem, bet Guntis vadīs raidījumus no studijas Zaķusalā,” atceras Arvīds Babris, piebilstot: “Un, kad Guntis atbrauca uz to ierakstu, tad... jā... viņš izskatījās jau diezgan izdilis.”

Babris stāsta, ka Guntis pēc tam atkal ārstējās slimnīcā, bet pēc kāda laiciņa bija palaists mājās. “Tas bija septembra vidū. Guntis aktīvi iesaistījās raidījumu veidošanā. Zvanīja, stāstīja savas idejas. Pat padomāju, ka vecais labais Guntis atkal ir ierindā, tik enerģiska balss viņam bija. Viņš optimistiski stāstīja, ka atgriezusies apetīte, ka atkal spējīgs ieēst. Jā, šķita, ka slimība atkāpusies, ka krīze ir pāri un sākusies atveseļošanās, taču pēc kādām desmit dienām viņš atgriezās slimnīcā. Un pēdējās trīs četras nedēļas bija ļoti smagas. Spriežot pēc Gunta balss, viņš kļuva vājāks un vājāks,” nopūšas TV režisors, sakot, ka, atceroties personisko pieredzi ar māsu, viņam tobrīd jau bijušas nelāgas nojautas, ka liktenis tomēr būs nežēlīgs: “Ar prātu to sapratu, bet ar sirdi nekādi nespēju pieņemt.”

Arvīds pēdējo reizi ar Gunti Skrastiņu sazinājās pāris dienu pirms viņa nāves. “Tā bija trešdiena, kad kopā ar producenti Janu Priednieci viņam piezvanījām no Zaķusalas. Pastāstījām, kā raidījumam iet, izstāstījām, ka kā raidījuma vadītāju esam piesaistījuši Normundu Zušu. Atskaitījāmies, ko darām, taču... Varēja just, ka Guntim nepavisam nav spēka. Viņš atbildēja tikai ar īsiem “jā, jā”, un patiesībā tā mums bija diezgan īsa saruna.”

Diemžēl Guntis Skrastiņš nu jau ir mūžībā. Un kas tagad notiks ar skatītāju tik iemīļoto TV raidījumu "Latvijas sirdsdziesma"? Režisors Arvīds Babris teic, ka raidījumam jāturpinās: “Pirms 17 gadiem uzrunājām Gunti vadīt "Latvijas šlāgeraptauju" un bijām ļoti priecīgi, ka viņš to uzņēmās. Protams, raidījuma popularitātes veidošanā Gunta artava bija milzīga, taču tas nebija viņa autorraidījums. Tagad skatīsimies, domāsim, kā darboties tālāk, diemžēl nu jau bez Gunta Skrastiņa.”