FOTO: aktieri Andžāns, Dīcis un Kurpnieks piedalās Latvijā pirmajās Bada spēlēs

Viņš kopā ar aktieriem Artūru Dīci un Niklāvu Kurpnieku bija vieni no tiem 60 drosminiekiem, kuri nolēma riskēt piedzīvojumu sacensībās "Bada spēles", kas Latvijā notika pirmo reizi un ko organizatori sarīkojuši, iedvesmojoties no populārās tāda paša nosaukuma filmas. Šo sacensību ideja bija pavisam vienkārša – uzvar tas, kuru noķer pēdējo. Un jāatzīst, ka aktieriem ar izdzīvošanas prasmēm un spēju izbēgt no vajātājiem nav nemaz tik slikti!

Ar savu izpratni, kā izdzīvot

To, ka notiks šāds pasākums, Gints Andžāns pamanīja sociālajos tīklos. Viņam uzreiz radās interese piedalīties. “Es tiešām gribēju pamēģināt, jo man jau tādas lietas patīk. Esmu arī vairākas reizes piedalījies "Stipro skrējienā". Man patīk skriet, patīk būt pie dabas, un šis bija visu šo manu interešu apvienojums. Turklāt vēl tieši tajā nedēļas nogalē biju brīvs no visiem darbiem, tāpēc varēju atļauties mēģināt divas diennaktis mežā paslēpties no vajātājiem,” stāsta Gints, kurš piedāvājis izmēģināt šo piedzīvojumu arī saviem kolēģiem.

Tā nu viņi piecu cilvēku komandā – Artūrs Dīcis, Niklāvs Kurpnieks, Niklāva brālis, Gints Andžāns un viņa brālis Raivis – devās pretī lielajam nezināmajam. Vispirms viņi cītīgi gatavojušies, mājās sameklējot visu, kas noderīgs, lai maskētos, uzsvaru liekot uz kamuflāžas apģērbu. Kā arī iegādājušies obligāti nepieciešamo ekipējumu – dzeramo ūdeni, pārtiku, lietus jaku, folija segu, svilpi, pieres lampiņu, rokas pulksteni un pat tualetes papīru – un devušies uz sacensībām, kā aktieris saka, “ar savu sapratni, kas nepieciešams, lai izdzīvotu”.

Gints atzīst, ka starta brīdī adrenalīns bijis mežonīgi augsts. “Jo mēs taču neviens nezinājām, kas mūs sagaida, kā viss notiks. Līdz ar to pulss bija augstāks nekā parasti. Kad slēpāmies, katra čaboņa, katra kaut mazākā skaņa lika sirdij salēkties pavisam strauji, jo šķita, ka kāds mums tuvojas. Jo, kad bijām noslēpušies, neizdvesām ne skaņas, apkārt mežā valdīja kapa klusums. Varēja sadzirdēt pat putnu spārnu vēzienus,” emocijās dalās aktieris, sakot, ka sacensībām izvēlētā teritorija bijusi aizraujoši dažāda: “Bija gan kalni, gan purvi, gan meži, gan izcirtumi – visa Latvijas daba vienuviet. Slēpāmies tālākajos kaktos, lielākajos purvos un to biezākajos krūmos.”

Dīcis izturējis līdz nakts vidum

Vaicāts, vai bija izstrādājuši arī kādu stratēģiju, kā pēc iespējas ilgāk izvairīties no vajātājiem, Gints sirsnīgi smejas: “Skaidrs bija tas, ka ar vajātājiem sacensties ātrumā neesam spējīgi. Viņi tomēr visi bija profesionāli, augsta līmeņa skrējēji, tāpēc aizbēgt no viņiem mums nebija ne mazāko variantu. Līdz ar to sapratām, ka vairāk vajadzēs koncentrēties uz maskēšanos un spēju pēc iespējas ilgāk paslēpties.”

No viņu kompānijas tas vislabāk izdevās Artūram Dīcim, kas no vajātājiem spēja paslēpties līdz pulksten 4.15 naktī, kad beidzot padevies. Taču sākotnēji puiši turējās visi kopā. “Tā kā apzinājāmies, ka vienam pašam mežā pavadīt ilgas stundas tomēr būs pārāk liels izaicinājums, nolēmām būt visi kā viens. Līdz vienu brīdi savā slēpnī pamanījām, ka mūsu virzienā nesas vajātājās, tāpēc metāmies katrs uz savu pusi, lai viņam neizdotos mūs visus noķert. Diemžēl pēc kāda laiciņa mūs ar brāli tomēr nomedīja. Tā brīža sajūtas pat aprakstīt nevar. Pamatīga vilšanās, pārdzīvojums, kāpēc tā nepaveicās. Tieši tad mēs bijām atkal satikušies ar bračku, kad izdzirdējām, ka kaut kas brīkšķ mūsu virzienā. Aizlēcām katrs uz savu pusi un noslēpāmies aizauguša izcirtuma krūmos. Tas vajātājs varēja paiet man garām metru pa labi vai pa kreisi un nebūtu pat mani pamanījis, taču nē – viņš nāca tieši iekšā brikšņos un uzkāpa taisni man virsū. Pabužināja man galvu un teica: “Nu re!”, pukojas Gints, sakot, ka brāli noķēra dažas minūtes vēlāk.

“Vajātājs jau nojauta, ka esam divatā. Es gan mēģināju viņu aizkavēt ar sarunām, lai bračka varētu aizmukt tālāk un paslēpties, taču vajātājs uz tādu viltību neparakstījās. Jā, mums nepaveicās, jo līdz laikam, kad iestājas imunitāte un vajāšanā uz brīdi tiek pārtraukta, atlika vien nieka pusstunda. Taču vēl vairāk nepaveicās kādam citam dalībniekam, kuru notvēra tikai desmit sekundes līdz imunitātes stundas iestāšanās brīdim. Viņš bija jau tik ilgi izdzīvojis un tik maz atlika līdz iekļūšanai nākamajā kārtā...” stāsta Gints, kuram mežā noturēties izdevās deviņas stundas.

Gatavs tikt vajātam vēlreiz

Cik lielu distanci mežā Gints šajā laikā bija pieveicis? “Nebija daudz, tikai mazliet vairāk par 13 kilometriem. Mēs jau lielāko daļu pavadījām slēpnī, un kustības bija tik daudz, lai ik pēc četrām stundām ierastos bāzē obligāti atzīmēties. Mukt no vajātājiem tiešām nebija variantu, jo, piemēram, divi no vajātājiem sacensību laikā bija noskrējuši 107 kilometrus! Nu kā lai no tādiem aizbēg!”

Aktieris atzīst, ka pēc deviņu stundu bēgšanas un slēpšanās nemaz nav juties noguris. “Emociju lādiņš bija ļoti augsts. Un fiziski biju gatavs vēl. Vienīgi viss sāpēja no rāpošanas, līšanas, slēpšanās. Nu nebija tik traki, lai teiktu – nē, tas bija par daudz, nekad vairs mūžā! Tieši otrādi, esmu gatavs piedalīties vēl un vēl. Ja man tagad teiktu – turpinām, es jau šovakar, uzreiz pēc izrādes, brauktu uz mežu. Ja nākamajās Bada spēlēs būšu brīvs no darbiem, noteikti piedalīšos. Jo tas bija ļoti foršs piedzīvojums,” atzīst aktieris Gints Andžāns.

Bada spēles Latvijā. Skarbi un bez žēlastības!

Šo piedzīvojumu sacensību "Bada spēles" fotogrāfiju autors ir Mareks Gaļinovskis, kas speciāli notiekošo iemūžinājis melnbaltā, tā akcentējot pasākuma formātu – skarbi un bez žēlastības.

Bada spēles ir “cilvēku medības” teju 32 stundu garumā. Iedvesmojoties no romāna un filmas "Bada spēles", to organizators Edijs Dzalbs un viņa "Latvia Trail Race" komanda transformēja filmas sižetu un dažus elementus adaptēja savām sacensībām. Šoreiz dalībniekiem uzdevums bija gaužām vienkāršs – 10 kvadrātkilometru norobežotā un marķētā teritorijā tiek ielaisti 60–80 cīnītāji, kuru uzdevums pēc iespējas ilgāk palikt neatrastiem un nenotvertiem. Apvidus – mežs, purvi, pakalni un gravas, daži meža ceļi – reljefains un visnotaļ mežonīgs. Vienlaikus teritorijā tiek ielaisti 12 mednieki jeb vajātāji, kuru uzdevums ir atrast un noķert visus dalībniekus. Noķertais automātiski izstājas no spēles. Uzvar dalībnieks, kurš spēlē paliek pēdējais. Uzdevumu sarežģī tas, ka ik pa laikam dalībniekiem ir jāatgriežas sacensību centrā, lai atzīmētos, nedaudz atpūstos. Šādi laika intervāli atkārtojas, bet atpūtai veltītais laiks ar katru reizi saīsinās. Divpadsmit vajātāji visu laiku ir nomodā un siro pa mežu. Jāpiebilst, ka pārsvarā viņi visi ir augstas raudzes sportisti – skrējēji, orientieristi, ultra garo distanču cienītāji –, līdz ar to viņiem nav svešs nedz ātrums skrienot, nedz orientēšanās apvidū, nedz izturība, lai dienu un nakti veiktu savu uzdevumu.

Katrs dalībnieks un vajātājs ir aprīkots ar GPS raidītāju, lai skatītājiem būtu interesanti vērot šīs medības savu datoru ekrānos. Pirmās 12 stundas vajātāji savā uzdevumā balstās tikai uz redzi, ožu, dzirdi, intuīciju un prātu, meklējot paslēpušos un bēguļojošos dalībniekus. Taču pēc pirmajām 12 stundām ik pēc četrām stundām  vajātājiem uz divām minūtēm tiek atklāta interaktīvā karte, uz kuras redzama visu dalībnieku GPS lokācija. Jāpiebilst, ka nedz dalībnieki, nedz mednieki neizmanto mobilās ierīces sacensību laikā – tas ir strikti aizliegts un tiek kontrolēts. Spēles nosacījumi ir tieši tik komplicēti, ka dalībnieks praktiski nevar uzvarēt, ja viņš ir vienkārši labi paslēpies vai prot ilgi un ātri skriet, vai labi orientējas apvidū. Te no svara ir stratēģija un prasme apvienot visas minētās dotības un arī citus talantus: psiholoģisko noturību, prasmi maskēties, drosmi, spēju sadarboties ar citiem dalībniekiem vai gluži pretēji – būt pilnīgi neatkarīgam un autonomam.