Latvijas miljonāru pāra uzplaukums un noriets. Ko sola filma "Emīlija. Latvijas preses karaliene"?

Tas ir stāsts par bagātajiem latviešu avīžniekiem Benjamiņiem un viņu laikabiedriem, iezīmējot Latvijas uzplaukuma zelta gadus, kad Rīgas ielās virmoja mūzika, māksla, literatūra. Emīlija un Antons ar smagu darbu un izveicību kļuva par miljonāriem un izdeva laikrakstus un žurnālus, kurus laikā no 1911. līdz 1941. gadam pirka teju katrs latvietis. Sešās filmas sērijās un dokumentālajā pielikumā iepazīsim populārus tālaika rakstniekus – Vili Lāci, Jāni Ziemeļnieku, Kārli Skalbi, Jāni Kārkliņu, mikrobiologu un politiķi Augustu Kirhenšteinu, sava vieta būs kolorītajam pusčigānam-pusvācietim, fotogrāfam Eiženam Finkam, kurš pat pareģoja nāves apstākļus pašai Emīlijai. Iepazīsim Latvijas brīvvalsts krāšņāko arhitektūru, interjera pērles, modes tendences un kultūras procesus, piemēram, tolaik tik populāro spiritistu seansu, izsaucot mirušo garus, apmeklējusi arī Emīlija. Vērienīgs vizuāls piedzīvojums par sievietes spēku un ambīcijām, smalku modes un stila izjūtu, tuvāko cilvēku nodevību un skaudru mūža nogali izsūtījumā, sagaidot nāvi trūkumā 1941. gada septembrī.

Jauni pašmāju seriāli

Pandēmijas laiks Latvijas TV industrijai ir sagādājis neskaitāmi daudz problēmu, bet kaut kādā ziņā – sniedzis jaunas iespējas. 2020. gadā, pateicoties Nacionālā kino centra ārkārtas finansējumam, pie iespējas filmēt kvalitatīvus daudzsēriju projektus tika gan «Emīlija. Latvijas preses karaliene», gan detektīvgabala «Meklējiet sievieti» veidotāji. Sekojot citu valstu paraugam, Latvijas skatītāji tādejādi tiek pie pašu ražota satura, kur lokālajiem stāstiem ir būtiska vieta. Tā, piemēram, latviešu spiegu stāsts «Sarkanais mežs» jau iezīmēja latviešu vēstures sarežģītos līkločus 1949. gadā. Nu kārta ir Latvijai 1920. – 1940. gados, kas ir šķietami īss, taču izšķirošiem notikumiem koncentrēts laiks. Tā centrā – spēcīga, apzinīga un labā nozīmē bezkaunīga galvenā varone Emīlija, kura nekautrējas izlauzt savu vietu vīriešu pasaulē, pielietojot gan sarunāšanos un glaimus, gan pragmatisku aprēķinu.

Vēsturiskā un filmas patiesība

Daudzsēriju filmas producentam Gintam Grūbem jau sākotnēji bija skaidrs, ka Benjamiņu pāri atveidos Guna Zariņa un Juris Bartkevičs. Jaunā Rīgas teātra aktrisei Zariņai šī ir pavisam citādāka loma, ar kuru teātra cienītāji viņu varbūt nesaistīs. Tomēr vizuālā līdzība ir neapšaubāma. Ar īpašu rūpību atlasīja arī pārējos aktierus, ņemot vērā viņu līdzību ar saviem varoņiem. Ekscentrisko Eiženu Finku atveido Artūrs Skrastiņš, kura foto ateljē kļūst par pareģošanas salonu. Pie viņa dodas gan Emīlija, gan visi tālaika turīgie latvieši un ne tikai no Latvijas. Finka pareģojumus ne visi uztver nopietni.

Laikabiedri atmiņās izceļ Finka veiklo mānīšanās spēju, bet daudzi pareģojumi izrādās biedējoši precīzi. Emīlijas nāve uz koka dēļiem, par kuras liecinieku kļūst arī Finks, tolaik strādājot par izsūtījuma sanitāru. Latvijas neatkarības atjaunošana, kas notiks tad, kad gadskaitlim abās pusēs būs vienāds cipars – 1991. gads, un daudzi citi. Pirmajās sērijās iepazīstam no opija atkarīgo trauslo dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, kurš strādā «Jaunāko ziņu» redakcijā, Kārli Skalbi, Antona pieaugušo dēlu Jāni, Emīlijas māsu – aktrisi Anniju Simsoni un viņas dēliņu Juri. Viņu Emīlija, kurai pašai nav savu bērnu, adoptē, ļaujot mazajam Jurim kļūt par Benjamiņu izdevniecības likumīgo mantinieku. Savdabīga loma atvēlēta Jaunā Rīgas teātra aktrisei Baibai Brokai, kura filmā atveido Emīlijas uzticamo saimniecības vadītāju Bertu. Par viņu nav precīzu biogrāfisku datu, bet filmā Bertai ir būtiska loma Emīlijas ikdienā. Viņas tiek portretētas kā sirds draudzenes, kuras var gan papļāpāt, gan uzticēt savus noslēpumus.

Parādīsies arī Vilis Lācis, kuru atveido «Sarkanā meža» zvaigzne Jēkabs Reinis. Lācis kļūst par Emīlijas protežē, viņam tiek piešķirtas diezgan ekskluzīvas iespējas, piemēram, «Jaunākajās ziņās» publicēt savu romānu «Zvejnieka dēls» un tad jau tikt arī pie savas filmas. Pēc 1940. gada Lācis sevi pasludina par komunistu un, var teikt, iekārtojas varas ērtajos krēslos. Emīlijas avīzes darbinieku vidū ir tādi cilvēki, kuri, izmantojot savu dienesta stāvokli, būtībā kļūst par Emīlijas nodevējiem. Piemēram, Pēteris Blaus pēc Ulmaņa apvērsuma 1937. kļūst par «Jaunāko ziņu» atbildīgo redaktoru. Šādu likteņa pavērsienu filmā ir daudz, tādēļ, nedaudz atkāpjoties no vienas vēsturiskās patiesības, būs interesanti vērot, kā mainās cilvēku paradumi un pārliecības atkarībā no politiskajām vēsmām valstī un personīgā labuma iegūšanas iespējām. Interesanti, ka Antons Benjamiņš, kurš nav piederējis politiskajām partijām, pats nekad nav atzinis Kārli Ulmani kā svarīgu latviešu tautas vadoni. Tomēr filmas centrā paliek sievietes stāsts – kā Emīlijai no vienkāršas veikalnieces un sludinājumu pārdevējas izdevās izaugt par slavenākā ilustrētā, krāsainā iknedēļas žurnāla «Atpūta» radītāju, kura saturs atspoguļoja tālaika Berlīnes un Francijas modi, kultūras aktualitātes, mājsaimniecības padomus, stāstus bērniem, krāsainās fotogrāfijas.

Benjamiņu nama interjera pērles

Filmas rekvizītu meklēšanā piedzīvota neredzēta atsaucība no antikvariātu īpašniekiem, ziedu salonu vadītājiem un privātpersonām. Tā, piemēram, izdevās nokomplektēt Emīlijas trauku kolekciju. Kristāla glāzes, cigarešu etvijas, kumodes – it visi elementi ir autentiski un atrasti. Jūlija Lāča mazmeitai Mārai Ķimelei atradās daži «Atpūtas» maketi, kas arī kļuva par filmas rekvizītiem. Ziemā kaisītās sāls dēļ neizdevās ielās izripināt Rīgas motormuzeja aizdoto retro auto, tādēļ Emīlija pārvietojās ar Ērenpreisa vecā parauga divriteņa prototipu. Sarežģīti bija atrast tipogrāfijas mašīnas, jo bija maz ziņu par pirmskara avīžu drukāšanu. Filmas mākslinieki uzskatīja, ka kostīmi ir jāšuj no jauna, nevis jāīrē, un tādēļ Emīlija tiek pie ārkārtīgi krāšņām balles kleitām un izšuvumiem, elegantām blūzēm un īpaši pašūtiem mēteļiem un cepurītēm. Pandēmijas klusumā radās iespēja uzņemt vēsturiskajā Pfābu namā jeb Benjamiņu namā, kur kādu laiku saimniekoja viesnīca «Europa Royale», bet tolaik ēkas stāvēja tukšas. Nams pašlaik pieder kādam igauņu nekustamā īpašuma attīstītājam, kam tas pārdots par vairāk nekā 5 miljoniem eiro. Namā ir arī vēsturiski vērtīgi objekti, gan Rakstnieku savienības restaurētās klavieres, gan nacionālā romantisma stilā veidots skapis, Antona Benjamiņa kabineta iekārta, Ludolfa Liberta glezna «Parīzes skats» un Jaņa Rozentāla gleznotais Rūdolfa Blaumaņa portrets. Tāpat gaismā zaigo Latvijas vitrāžas pamatlicēja Kārļa Brencēna 1930. gadā veidotie darbi «Lāčplēsis un «Gaismas pils»». Nama interjeru, tostarp oriģinālo, Emīlijas sagādāto Venēcijas lustru, filmas veidotājiem bija iespēja iemūžināt, pēc  Viļa Rīdzenieka bildēm tika rekonstruētas avīzes «Jaunākās ziņas» un žurnāla «Atpūta» izdevniecības telpas. Filmas pirmizrādē producenti bija sagatavojuši stilizētu žurnāla «Atpūta» mūsdienu versiju, kurā apkopoti filmēšanas stāsti, vērtīgas laikabiedru atmiņas, romānu fragmenti un liecības par Emīlijas pēdējām dzīves dienām, pavadītām aukstumā un slimojot ar dizentēriju. Septītajā jeb noslēdzošajā sērijā ar dzīvesstāstiem dalīsies Emīlijas laikabiedri, kuri, ļoti ticams, bijuši klāt viņas dzīves noslēgumā. Seriāla režisoru komandā – pieredzējušie dokumentālā un mākslas kino režisori Kristīne Želve, Dāvis Sīmanis, Andis Mizišs. Sērijām piešķirtais finansējums no Nacionālā kino centra – 560 000 eiro.

Labus stāstus nevajag pārbaudīt

Gunas Zariņas un Jura Bartkeviča duets Benjamiņu pāra ampluā ataino nosvērtības un aizrautības pretmetus. Emīlijas ugunīgās ambīcijas nekādi neaizvaino Antona pašlepnumu. Viņš, pretēji sava dēla bērnišķīgajam niķīgumam, tālredzīgi novērtē Emīlijas mēģinājumus radīt jaunu, krāsainu bilžu žurnālu, ko īpaši novērtētu sievietes. Ingas Tropas-Fišeres atveidotā Emīlijas māsa Annija Simsone atstāj manierīgas un nedaudz, bet pamatoti augstprātīgas ārzemju aktrises iespaidu. Viņa valkā cepurītes pēc Berlīnes modēm un uzteic Eiropas teātra tradīcijas, kuras Latvijas provincē, tā šķiet, vēl nav sapratuši. Pirmajās sērijās izceļas Ziemeļnieka un Finka ekstravagantie tēli. Var tikai nedaudz nojaust, ka Ziemeļniekam varētu būt jūtas pret Emīliju, kaut īsajos divvientulības brīžos vairāk izceļas viņu mātes-dēla attiecības. Spilgtu epizodisku lomu nospēlē spiritistu seansa vadītāja Nezināmā jeb Liepājas teātra aktrise ar eksotisko ārieni Samira Adgezalova-Abidi. Viņu skatītāji iepazina seriālā «Nemīlētie», kur aktrisei atvēlēta savdabīga prostitūtas loma, par kuru gan pati aktrise priecājās un uzskatīja to kā izaicinājumu.

Pēc skandināvu paraugiem veidotajās sērijās strādājuši četri scenāristi – Ivo Briedis, Tabita Rudzāte, Aiva Birbele, Baņuta Rubess, kuru uzdevums šķiet teju neizpildāms. Īsā laikā radīt ticamu scenāriju un dialogus, kas būtu ne vien labskanīgi, bet arī atbilstu tam, kā tad bija patiesībā un, lai, nedod dievs, nekritizētu Ulmaņa režīmu. Taču, kā minējis producents Gints Grūbe, labus stāstus labāk nepārbaudīt. Piemēram, Finka teju gaistošā personība un leģendu mudžeklis, kāds ap viņu savijies, šķiet pateicīgs faktors filmas scenārijam, vēl jo vairāk tādēļ, ka Finka āriene piesaista daudzu cilvēku uzmanību. Ziemeļnieks, pēc vēsturiskajos avotos noteiktā, miris savās mājās, bet filmā viņu atrod guļam turpat, redakcijā. Piedevām pēc tam, kad Nezināmā trauslajam, rēgu apsēstajam dzejniekam pareģojusi nāvi pēc 3 dienām. Ir aizraujoši vērot to, kā tiek ekranizētas interjera detaļas un dekorācijas. Saskaņā ar filmas vēstures konsultantes Inetas Lipšas sacīto, ziņu par starpkaru Latvijas sadzīves priekšmetu, interjera vai dizaina vēsturi ir ārkārtīgi maz. Tad nu izvēršas azartiskas faktu medības – vai Vilis Lācis smēķēja? Vai Kārlis Skalbe redakcijas telpās lamājās? Vai kristāla konfekšu trauki filmā ir tādi, kādus tos tolaik izmantoja? Piemēram, pat Benjamiņu balles galda klājumam filmas mākslinieki iedvesmu smēlušies 20. gadsimta 20. gadu pavārgrāmatās. Pateicoties operatora Andreja Rudzāta kameras acs lēnīgumam, skatītājs tiek pie iespējas rūpīgi izpētīt naktslampiņu dizainu, aizkaru audumu faktūras, kristāla glāžu nepieradinātās formas, kleitas, kurpes un grima galdiņa piederumus.

Blaumanis uz žurnāla vāka

Ar šādu pat aizrautību varam vērot citu valstu radītos vēsturiskos seriālus. Relatīvi nesen LTV demonstrētajā sāgā par žurnālu karalieni Enni Burdi iepazinām 1950. gadu auru, «Dauntaunas abatijā» kļuvām par lieciniekiem 20. gadsimta paša sākuma notikumiem, modei, sabiedrības hierarhijai. Piemēram, «Abatijas» pirmajā sērijā redzamajā laikrakstā nodrukāta ziņa par «Titānika» bojāeju 1912. gadā. Tāpat arī «Emīlijas» filmas dialogos, tā, starp citu, izskan smalki komentāri un norādes par valdošo laiku. Emīlijas mamma norāda, ka Emīlija allaž skrien pakaļ vīriem, kaut viņai tā šķiet normāla dzimumu līdztiesības pazīme. Tikmēr redakcijas foto Emīlija viena pati stāv pa vidu veselam vīriešu korim un pamanās krist uz nerviem Antona dēlam, kurš, arī saskaņā ar vēsturnieku izpētīto, redakcijā visai rupji izrunājies. Emīlija, jautājot Ziemeļniekam, ko tad likt uz «Atpūtas» pirmā vāka, nicīgi attrauc, kas visiem ir ar to Aspaziju, jo arī pati vēlas būt tikpat atzīta un nozīmīga kā Raiņa mūza. Beigās uz vāka tiek Blaumanis. Tāpat sava laikmeta garu iemieso komponista Kārļa Auzāna mūzika un izmantotie skaņdarbu fragmenti – piemēram, patriotiska komponista Jāņa Norviļa dziesma «Vakara junda», Pētera Čaikovska operas «Jevgeņijs Oņegins» fragmenti, populāras fokstrota dziesmas. Filmas mākslinieku un mūzikas noformētāju darbs atklāj tādu 20. gadsimta Latviju, kurā varēja just visas Eiropas vēsmas – kultūrā, sadzīvē un modē, kur vienkopus bija dzirdama gan vācu, gan franču valoda, kā arī iezīmē to, cik būtiska loma bija Rīgas ebreju kopienai pilsētas veikalnieku darījumos. Pagaidām filmā itin viss šķiet smalki nostrādāts, un es ceru, ka šis projekts sniegs iedvesmu radīt vēl citas daudzsēriju filmas un seriālus, lai māksliniekiem, rekvizitoriem un vēsturniekiem būtu iespēja atklāt arvien vairāk faktu par konkrēto laikaposmu, ko iedzīvināt krāšņās kostīmdrāmās.