"Trakākais vēl ir priekšā!" - Laura Dzelzīša dzīvē sācies jauns posms

Runa ir par Dailes teātra jauno grāvēju – pasaulslavenā Ežēna Jonesko absurda komēdiju "Degunradži" Eiropā pazīstamās ungāru režisores Ildiko Gāšpāras režijā, kas pirmizrādi piedzīvoja šomēnes.

Šis ir kārtējais Dailes teātra jaunais veikums, kas skatītājus nekādi neatstās vienaldzīgus – vieni sajūsmināsies par tehnisko sarežģītību, otri par attēloto absurdumu, bet citi šokēsies par kailskatiem. Turklāt tā sašokēsies, ka pat pametīs izrādi, nenoskatoties to līdz galam un sociālajos tīklos žēlojoties, ka neviens nepabrīdināja, ka nāksies skatīties uz pavisam kailu Lauri Dzelzīti!

Dzelzītis: “Teātris ir mana cilvēcības oāze!”

Laura Dzelzīša varonis Žans ir par sevi pašpārliecināts un elegants kungs, kurš, degunradzības vīrusa pakļauts, pārvēršas par kailu un mežonīgu radību. Lai to uzskatāmāk atveidotu, Lauris uz skatuves pilnībā izģērbjas, un viņa kailo augumu sedz tikai gara bārda.

Kāda bija aktiera reakcija, uzzinot, ka viņam skatītāju priekšā nāksies atkailināties? “Ja tas nav pašmērķis, ja lugas kontekstā pēc tā ir nepieciešamība, ja tāds ir režisora un scenogrāfa redzējums, tad es esmu tikai instruments viņu radošās iztēles rokās. Un šīs lugas kontekstā man patiešām šāds risinājums šķita pilnīgi vietā un atbilstošs. Man tas nemulsināja ne mazākajā mērā,” žurnālam "Kas Jauns" atbild Lauris Dzelzītis, sakot, ka šī izģērbšanās nebūt nav tas pats trakākais, ko viņš mākslas vārdā darījis savā aktiera karjerā.

“Domāju, ka trakākais vēl ir priekšā. Pilnīgi noteikti! Jo tagad ir sācies pavisam cits posms manā dzīvē. Jā, daudz kas manī ir pārmainījies. Ir daudz lielāka brīvība, daudz lielāka uzdrīkstēšanās. Tas viss, kas tagad pret mani tiek vērsts, tas... tas nav palicis bez sekām. Sabiedrībā jūtams milzīgs cilvēcības trūkums. Jo, kad pašiem ne visai labi iet dzīvē, tad lieliski parādās, kas patiesībā esi par cilvēku. Tagad labi var redzēt, kas ir kas. Ļoti daudzi ir atbiruši no manas dzīves, un, ja nebūtu bijis viss šis trakums, es būtu pieļāvis nopietnas kļūdas dzīvē. Arī šī izrāde ir tieši par to, kā cilvēks izmainās sabiedrības spiediena dēļ. Izrāde kā kulaks uz acs spilgti raksturo visu to ārprātu, kas šobrīd valda sabiedrībā, kā tā sašķeļas, kāda neiecietība rodas, kāds cilvēcības trūkums tagad ir. Jā, man patiesībā šis laiks fascinē tāpēc, ka beidzot var uzzināt, kas ir kas,” paskaidro Žana lomas lieliskais atveidotājs.

Lauris Dzelzītis ir arī lietas kursā par dažu dāmu sašutumu, ka izrādē nācies redzēt viņu kailu. Par šiem komentāriem sociālajos tīklos aktieris tikai pasmej: “Ko lai saka? Vēlu veiksmi! Un vairāk neizteikšos, lai nebūtu skaļu virsrakstu! Ja kādam šī izrāde vairāk asociējas ar manu kailumu, nevis visu pārējo, kas bija redzams uz skatuves, tad tas ir atkarīgs no katra paša izglītības, intelekta un pasaules redzējuma. Diemžēl cilvēki pieraduši vadīties tikai no ziņu virsrakstiem, nevienam vairs nav svarīgs konteksts. Bet tā ir katra paša izvēle. Es izvēlos savu vidi, kurā esmu, – teātri. Tā man ir cilvēcības oāze visā šī brīža ārprātības jūrā!”

Žagars: “Šī nepavisam nav garlaicīga izrāde!”

“Šis ir viens no mūsu foršajiem, lielajiem projektiem. Šis ir kaut kas tāds, kas mūsu teātrim un mūsu šā gada repertuāram piešķir spilgtu krāsu. Mums tas ir svarīgi, jo teātris nedrīkst būt vienāds,” par šo neparasto izrādi žurnālam "Kas Jauns" stāsta Dailes teātra direktors Juris Žagars, sakot lielu paldies visai komandai, kas strādāja pie tās izveides: “Šis ir kārtējais pierādījums tam, ka mūsu mākslinieki spēj veidot Eiropas līmeņa izrādes, kuras nekaunoties varam rādīt jebkuram teātra mākslas gardēdim.”

Tiesa gan, tieši ar Dailes teātra iestudēto Degunradži izrādīšanu citās valstīs gan būs problēmas, jo... Jo vienkārši izrādes dekorācijas ir tik iespaidīgas un tik specifiskas, ka tās nav iespējams ne transportēt, ne pielāgot citām skatuvēm. “Diemžēl mēs nevaram ar šo izrādi doties viesturnejās, jo scenogrāfija ir tik unikāla, ka tā ir pielāgota tikai un vienīgi Dailes teātra skatuvei, tās daudzajām kustīgajām platformām. Es pat nevaru iedomāties, kurā citā teātrī kas tāds vēl būtu iespējams,” paskaidro Juris Žagars.

Viņš nenoliedz, ka šis ir viens no dārgākajiem jauniestudējumiem teātra vēsturē. “Protams, šis projekts nebija lēts, taču iekļāvās mūsu budžetā, un mums izdevās to nepārsniegt. Ir ļoti svarīgi tik apjomīgos projektos spēt prognozēt, cik tas izmaksās, nezaudēt prātu un vienlaikus saprast, kurā brīdī atļauties riskēt, lai sasniegtu rezultātu. Teātra mākslā tā ir ļoti smalka lieta – ja visu laiku raustīsies, baidīsies riskēt, tad rezultāts būs viduvējs,” uzsver Žagars, piebilstot: “Es patiešām iesaku atnākt uz šo izrādi, lai skaitītājs redzētu, ka teātris var būt dažāds, ka teātris var būt arī šāds. Jo teātris nekādā gadījumā nedrīkst būt garlaicīgs, un auditorijai varu teikt droši – šī, goda vārds, nepavisam nav garlaicīga izrāde!”

Toms Veličko: “Izrādē zaudēju pāris kilogramu”

Galvenās – bezrakstura dīkdieņa Beranžē – lomas atveidotājs Toms Veličko ar savu sniegumu šajā izrādē pavisam nopietni apliecināja, ka ir sava aroda meistars.

“Kad izlasīju lugas materiālu, šķita, ka to iestudēt ir neiespējami! Pavisam nopietni! Man nebija ne jausmas, kā vispār ko tādu var iestudēt. Likās, lai parādītu savu tēlu, būs jāizvemj savas iekšas, brutāli jācieš. Jo patiesībā viss šis lugas teksts ir ļoti, ļoti depresīvs, tas ir tik smags, ka ne visi šo darbu spēj izlasīt līdz galam. Bet, kad satikāmies ar ungāru režisores komandu un sākām strādāt, jutos tik atvieglots, jo sapratu, ka viss būs kārtībā. Strādāt bija viegli, viss notika ar humoru, gaisīgi,” saka Toms.

Patiesībā viņš ir līdz sirds dziļumiem ir gandarīts, ka režisore tieši viņu izvēlējās galvenajai lomai. “Viņai pirms tam tika aizsūtīti videoieraksti no neskaitāmām iepriekšējām teātra izrādēm, kurus viņa skatījās, pētīja, un pēc redzētā atlasīja aktierus savai izrādei. Tajā brīdī man Dailē bija loma tikai vienā izrādē Dēls. Un tad pēc tās režisore kaut kā maģiski izlēma, ka es būšu tieši tas, uz kuru visi skatītāji skatīsies, kā mans varonis no apātiska alkoholiķa kļūst par pasaules glābēju,” saka 28 gadus vecais aktieris.

Toms atzīst, ka viņa darbs izrādē ir gan tehniski sarežģīts, gan fiziski smags. Tehniski sarežģīts tajā, ka viņam ik pa laikam jāpārslēdzas no vēršanās pie skatītājiem zālē uz darbošanos TV kameru priekšā, kas filmē aktiera sejas tuvplānus, līdz ar to ļoti svarīga ir atbilstoša mīmika, emocijas. “Tā patiešām ir detalizēta, niansēta un tehniski sarežģīta izrāde. Kad TV kamera nav ieslēgta, spēlēju tā, kā būtu uz skatuves skatītāju priekšā – emocijas izrādot ar visu ķermeni, runājot skaļāk, bet, tiklīdz kamera ir ieslēgta, tā mēģinu spēlēt kino. Un tā visu laiku man nepārtraukti jāpārslēdzas no viena aktieriskā stila uz otru. Tas ir sarežģīti, bet ne neiespējami. Vispār šī izrāde prasa arī ļoti labu fizisko formu. Neko fiziski smagāku vēl nebiju darījis. Pēc katra cēliena nomainu pa kreklam – tas ir pilnībā slapjš no sviedriem jau pēc pirmā cēliena. Domāju, ka pēc izrādes zaudēju vismaz pāris kilogramu svara,” spriež Veličko.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!