Lieliskie dakterīši. Seriāla "New Amsterdam" recenzija

Dzīvību glābšana, sarežģītas operācijas, psiholoģiska spriedze un nāves klātbūtne – šīs tēmas ir pateicīgas sirdi plosošu stāstu pamatam, jo tad nekas nav normāli. Varbūt ārsti ir atkarīgi no adrenalīna, kādu cilvēks no malas nevar izbaudīt? Kā teica ārste Meredita kulta seriālā «Grejas anatomija», atvērtas sirds operācijas smarža viņai rada narkotiku reibumu. Turklāt pēdējo gadu drāmās galvenie mediķi ir ķerti ģēniji, ja atceramies Hausu vai Džordža Klūnija atveidoto lecīgo Dagu Rosu no «Ātrās palīdzības».

Nu pienākusi kārta seriālam «Jaunamsterdama», kura pamatā ir Ņujorkas Belvjū slimnīcas kādreizējā direktora Ērika Manheimera bestsellera motīvi. Šoreiz drāma ir ne tikai par attiecībām ar kolēģiem, jo kur gan citur iepazīsies, ja darbs ir dzīve. Tas ir sapnis par ideālo veselības aprūpes sistēmu, kas apdarināts ar ASV sāpīgajām sociālajām problēmām – noziedzību, imigrāciju, nabadzību un trūcīgām iespējām saņemt medicīnas palīdzību. 

Seriāla pamatā – stāsts par senāko ASV slimnīcu

Lai pilnvērtīgāk izprastu «Jaunamsterdamas» noskaņojumu, jāiezīmē vēsturiskais konteksts šai fiktīvajai slimnīcai un tās darbiniekiem. Belvjū slimnīca, seriāla prototips, ir senākā ASV slimnīca ar 285 gadus ilgu vēsturi. Te ierīkoja pirmo pilsētas morgu, pirmo reizi mediķi konstatēja, ka tuberkuloze ir ārstējama. Slimnīcā ierīkoja pirmo dzemdību namu ASV, pirmo reizi tai piesaistīja prominentu universitāšu medicīnas studentus. 1861. gadā slimnīcas iekšienē dibināja pirmo medicīnas koledžu, atklāja pirmās institūcijas alkoholisma ārstēšanā un psihiatrijā. Slimnīcā tradicionāli ārstē arī ieslodzītos no Raikersa salas cietuma, kas slavens ar nežēlīgu izturēšanos pret ieslodzītajiem. Valsts slimnīca, pirmo vietu medaļniece cilvēka ārstēšanā ASV mērogā. Ik gadu tā apkalpo 30 000 pacientu, 80 procenti no tiem ir iedzīvotāji bez apdrošināšanas. Belvjū slimnīcā ir lielākais gultasvietu skaits valstī.

«Jaunamsterdamas» reālistiskā «drēbe» pašūta pēc jau minētā Ērika Manheimera grāmatas «Twelve Patients: Life and Death at Bellevue Hospital» motīviem par viņa laiku slimnīcas direktora amatā. Manheimers tolaik bijis vēža pacients, vadot slimnīcu un personālu. Grāmatā viņš apraksta 12 pacientu medicīnas vēstures, šie cilvēki ir gan nelegāli imigranti un Volstrītas «vilki», gan cietumnieki un ANO diplomāti. Ar individuālu pacientu starpniecību Manheimers atklāj ASV sabiedrības mikrokosmosu, iezīmējot to, cik reibinoši daudzveidīgs tas ir – ar kāpumiem un kritumiem. Kamēr vieni cīnās par tiesībām palikt ASV, otri dzīvi pavada aiz restēm. Kamēr citā Ņujorkas kvartālā pārvietojas ar personīgajiem šoferiem, kāds ir materiāli nodrošināts darbinieks ar privātu veselības aprūpi. ASV ir paraugs tam, ka nevienlīdzība ir īsta un negodīga. Nemaz nerunājot par farmācijas uzņēmumu lobiju, nepietiekamu finansējumu, personāla trūkumu. Savukārt seriālam grāmatas autors piesaistīts kā viens no producentiem.

Viena ārsta varoņdarbi

Kāda ir līdzība ar seriāla varoņiem? Jaunamsterdamas slimnīcas jaunākais direktors tās vēsturē Makss Gudvins (Raiens Igolds) ir ambiciozs, principiāls «cilvēku cilvēks», kādu var atrast mūsu pašu rindās tepat, Latvijā – skolotāju, mediķu, sabiedrisko darbinieku vidū. Viņš uzdod vienu vienīgu jautājumu – kā es varu palīdzēt? To Makss mērķē uz saviem darbiniekiem, medmāsām, apkopējām un slimnīcas administrācijai, ar kuru viņam nav pa ceļam. Un, jā, arī Makss sirgst ar vēzi, kuru tad veiksmīgi izārstē paša vadītajā slimnīcā.

Varētu teikt, ka Makss ir sociālists. Viņš strādā pacientu labā, pirmajā dienā atlaiž visu kardioloģijas nodaļu, jo tās ārsti pumpē naudu no pacientiem, un faktiski pavēsta, ka ārstiem ir jāārstē, nevis jāpiepilda savi naudasmaki un jāpaaugstina prestižs. Slimnīca žonglē starp naudas trūkumu, nogurušu personālu un apdrošināšanas uzņēmumu cinismu, sagatavojot veidlapas, kuras normālam cilvēkam aizpildīt sagādā tikpat lielas galvassāpes, kā atrast vajadzīgo informāciju VID tīmekļa vietnē. Tātad Makss ierodas, lai vienpersoniski atrisinātu ASV veselības aprūpes problēmas. Viņaprāt, kardiologi tikai prasa naudu, slimnīcas valde ir augstprātīgi jefiņi uzvalkos, tikmēr pacientiem nepietiek naudas, lai iegādātos kompensējamos medikamentus diabēta ārstēšanai. Personiskās dzīves šķautnes atklājas Maksa attiecībās ar sievu Džordžiju, kuru viņš ārkārtīgi reti redz, jo pastāvīgi strādā. Pāris sagaida pirmdzimto meitiņu Lunu, taču neilgi pēc dzemdībām Džordžija mirst negadījumā ceļā uz slimnīcu.

Otrā sezona vairāk veltīta Maksa «iedomu» sarunām ar it kā dzīvo Džordžiju, kuru redz tikai viņš. Sievas rēgs ir Maksa pagātnes traumas liecība. Viņš nespēj samierināties ar īstenību, tādēļ sevi plosa ar nāves noliegumu. Slimnīcas personāls ir visai simpātisks mediķu ansamblis: Igijs, Vidžejs, Helēna, Lorena un Floids – psihiatrijas, neiroloģijas, onkoloģijas, ātrās palīdzības un kardioloģijas departamentu vadītāji.

ASV sabiedrības mikromodelis

Jāuzteic seriāla veidotāja Deivida Šulnere izvēle tēlu atveidei aicināt aktierus no dažādām rasēm un dzimumiem. Viņu vidū ir indietis un afroamerikāņi, gandrīz seniori un jauni censoņi, iezīmējot līdzību ar Belvjū slimnīcu, kas personāla jautājumos allaž bijusi progresīva iestāde. Nevar salīdzināt ASV sociālo ainu ar citām valstīm, tāpat būtu grūti sajust noskaņojumu, kādā dzīvo amerikāņi tajā pašā nezūdošā rasisma ēnā. Tādēļ televīzijas spēkos ir kaut vai ekrānā ļaut tikties dažādām pasaulēm un tādējādi risināt problēmas, kas veidojas pasauļu sadursmju rezultātā. Jā, citreiz tas izskatās teju uzspīlēti.

Piemēram, tad, kad «Grejas anatomijas» varoņi katrā dialogā īpaši piemin to, ka kāds ir bagātas mediķu ģimenes atvase no priviliģēto kārtas, bet kāds, redz’, nācis no alkoholiķu ģimenes un joprojām valstij parādā par medicīnas studiju kredītu. Tās visas ir īstas problēmas, nevis kariķēšanas materiāls, tomēr reizēm rodas iespaids, ka TV scenāristiem ir jāizpilda politkorektuma kvotas un īpaši jāuzsver šīs problēmas tieši dialogos. Ja nu kāds pārprot. Pavisam vienkāršoti – varoņu vidū ir jābūt vismaz vienam katras rases un minoritātes pārstāvim, kas gan ir pēc būtības pareizi. Tātad mediķu kliķe darbojas kā uzticami Maksa Donkihota palīgi. Simpātisks ir Igija tēls – man personīgi viņš atgādina Robina Viljamsa atveidotos traģikomiskos večus. Psihiatrs ar skarbumiņu, bet tik daudz, lai viņa pacienti atvērtos.

Belvjū slimnīca tradicionāli tiek uzskatīta par vietu, kurā ārstē vairākumu garīgu kaišu, tostarp bērnus. Igijs ir attiecībās ar savu vīrieti, abi audzina audžubērnus. Helēna ir izcila onkoloģe, kuras spējas ir piedalīties spožos slimnīcas PR pasākumos un virzīt jaunas vēža ārstēšanas metodes. Trešajā sezonā attīstīsies Helēnas un Maksa romantiskā līnija, kas pagaidām ir svaiga un mīlestības jaudā nevar spēkoties ar «Grejas anatomijas» sapņu pāri – Mereditu un viņas Dereku. Vīdžejs, kuru atveido viens no populārākajiem indiešu izcelsmes aktieriem Anupams Kers, ir miermīlīgs neirologs, konservatīvi noskaņots mediķis. Floids ir no trūcīgas afroamerikāņu ģimenes un tagad ir spožs, inovatīvs kardiologs. Ātrās palīdzības dienesta vadītāja Lorēna ir aizrautīga un ambicioza jauna sieviete, kurai kādu brīdi jācīnās ar atkarību no atsāpinošiem medikamentiem jeb opiātiem. Arī šī ir ārkārtīgi sāpīgi tēma ASV veselības aprūpē un nu jau sniedzas pāri likuma robežām. Ik gadu no opiātu pārdozēšanas mirst simtiem jaunu cilvēku, kuri tos patērē milzīgos daudzumos, jauc ar alkoholu, citām zālēm.

Biedējošs fakts – tuvāko desmit gadu laikā recepšu zāļu daudzums un to cenas pieaugs neadekvāti ātri, salīdzinot ar citiem medicīnas izdevumiem. Līdzās mediķu izdegšanas sindromam, sarežģītai pacientu datu apstrādei, neveiklām IT sistēmām šī ir tikai viena no daudzajām problēmām, ar ko ASV jāsaskaras ik dienu. Daudz no tā var diemžēl attiecināt arī uz Latvijas situāciju, kaut vai iezīmējot Covid-19 pandēmiju slimnīcās, par ko būs stāsts seriāla trešajā sezonā. Paraugieties uz mediķu nobrāztajām sejām pēc 24 stundām maskās, un kļūst skaidrs, ka viņi tiešām ir mūsdienu varoņi. Tādi paši kā Makss.

Sapnis par medicīnu

«Jaunamsterdama» tiešām ir detalizēts veselības aprūpes atainojums un viena no pagaidām retajām iespējām paraudzīties uz ASV medicīnu ar mazāk priviliģēto acīm. Kāda ir sajūta būt sieviešu cietumā ar hroniski neārstētu galvas smadzeņu audzēju, kas liek burtiski zaudēt prātu? Ko darīt sievietei, kuru var apcietināt pie ASV robežas par nelegālu uzturēšanos valstī, taču tā ir viņas pēdējā iespēja pirms nāves satikt tuviniekus? Un kā dzīvot bezpajumtniekam, kurš izraidīts no visām slimnīcām?

Taču nevar ignorēt TV kritiķu «darvas kausiņus», kas izlaistīti prestižos interneta portālos. Dažs recenzents-mediķis pat strādā Belvjū slimnīcā un trāpīgi uzskaita Maksa-Supermaksa utopisko vīziju nesakritību ar... dzīvi. Jo kā viens ārsts var apiet gadiem rūgstošu problēmu loku, ja to visu nav atrisinājušas atbildīgās institūcijas? Un kur viņš ņemtu jaunus kardiologus, un kurš apmaksātu jaunu medmāsiņu piesaisti? Jā, tā visa ir sapņu «dakterdrāma» ziepenes garumā, kurai ir attāla radniecība ar realitāti, taču skatītājiem vajag pozitīvos varoņus. Varoņi ir tie, kuri liek cerēt, ka dienas beigās visi pacienti būs laimīgi, izārstējušies un veseli. Makss jautā, kā viņš var palīdzēt, un viņš patiešām tic, ka tas ir iespējams.