Lauris Dzelzītis: "Šovs mani normāli patirināja"

Zinot, ka Latvijā iekārojamais vecpuisis, kā viņu nodēvējusi prese, mēdz neslēpt sava rakstura spuraināko pusi un nespēlēt pēc «uķi-puķi» noteikumiem tāpēc vien, ka norises ir publiskas, šķiet, šovam reklāmu nemaz nevajag. Jo aizraujošāki par rezultātu – būs vai nebūs kāda iekritusi sirdī – šeit varētu būt paša Laura centieni pieņemt situāciju un spēles noteikumus!

Lauri, esi cilvēks, kas necieš, ja lien dvēselē. Vai šis šovs no tevis to nepieprasīja, ka piekriti piedalīties?

Šovs ir šovs, izteica piedāvājumu, un es piekritu. Šis būs izklaides projekts, pēc kāda acīmredzot ir liels pieprasījums – cilvēkiem jau vienmēr ir interesējis kaut kas pa aizkara šķirbu paskatāms. (Smejas.) Varbūt par daudz esmu dzīvojis savā komforta zonā… Pietuvoties man nav vienkārši, to apzinos. Neesmu dienvidnieka tips, kas ar visiem apskausies un bučosies. Kā rakstīja Ziedonis – ka sākt vākt sevi pa gabaliņam kopā ir daudz grūtāk, nekā eksplodēt. Varbūt šis ir tas brīdis, kad man vajadzētu sākt sevi vākt… Un šis šķita labs izaicinājums – iemest sevi intensīvu emociju epicentrā, tajā visā sadzīvē. Un to arī dabūju… Šovs mani normāli patirināja. Bomba! Nu kādu gadu būs, ko padomāt. Jo tas atvilnis no visa jau arī vēl tikai priekšā.

Tiešām esi nobriedis attiecībām?

Vakar, ejot gulēt, izdomāju formulējumu (varbūt kaut kur špikoju savā galvā?) – dzīve bez sievietes ir kā grāmata bez satura. Ne tikai poētiski, bet arī reāli. Esot vienam, tev virknējas dienas, notikumi, nekas nedramatizējas. Kolīdz ir sieviete, caur viņu sāc domāt, tā veidojas konflikti un viss pārējais, ko sauc par attiecībām. Es nesaku, ka tas ir labāk vai sliktāk, bet pēc būtības attiecības ir kā stikls, kas lauž realitātes staru.

Kāpēc, tavuprāt, joprojām esi viens?

Tur ir daudz komponenšu, kāpēc. Arī tādas, ko gandrīz nereāli mainīt. Bet būs jāpamēģina. Tā nav viena stīga, kas tur sapiņķerējusies. Pirmām kārtām, man ir grūti atvērties cilvēkiem. Dzīvoju kā aiz sienas, uz kuras katra emocionāla trauma uzliek pa ķieģelim. Smejos, ka līdz šim esmu nožēlojis tikai to, ka esmu ar kādu iepazinies, nevis to, ka neesmu. Bet varbūt… Zini to anekdoti par Nenotveramo Džo? Tipa kruto kovboju... Nenotverams, jo neviens jau viņu neķer. (Smejas.) Tas varētu būt stāsts arī par mani.

Šovu vada tavs labākais draugs un kolēģis Lauris Subatnieks. Tātad par vienu draugu vismaz zinām. Tu nemēdz tā vienkārši iepazīties ar cilvēkiem? Piemēram, ar kaimiņiem?

Kā ar kuriem. Es kaut kā ļoti jūtu cilvēkus. Man ir ļoti labs kaimiņš - draugs, ar kuru pārspriežam svarīgas lietas par mašīnām, kā gājis bērnudārzā, kā uzvedušies vecāki… Man patīk runāt ar cilvēkiem, kas ir bez «otrā plāna» – bez sava iestudētā tēla, kas ir kā kapsula šajā dzīvē –, es varētu uztaisīt īpašību tabulu, kas viņus atšķir no pārējiem. Sabiedrības komunikācija ir tāda buktēšanās ar plastmasas čaulām ap sevi. Visi tik buk-buk-buk, lai gan kaut kādi cāļi katram iekšā tur ir… Atdzīvojas tikai, kad parādās kaut kas ļoti personisks – kā apliecinājums tavai eksistencei. Patīk, ka ar mani runā nevis forma, bet saturs. Tāpēc man iegājies, ka bieži neskatos uz cilvēkiem, kad ar viņiem sarunājos. Jo ārējais – vizuālais – var ļoti nomānīt. Kad tikai klausies, kā otrs skan, vizuālais nenosit enerģiju. Tāpēc mani uzrunā japāņu fascinējoši jutīgā izpratnes kultūra, kas nav raupja.

Randiņā ar tevi dosies 12 sievietes. Vai tu viņas pats izvēlējies no visiem pieteikumiem, kas tika atsūtīti šova veidotājiem?

Nē, viņas izvēlējās šova rīkotāji, un redzējis vēstules es netiku. Domāju, skatījās pēc šova kritērijiem. Kāda kura ir, ko no kā var dabūt ārā, ar kuru būs interesanti.

Vismaz biji definējis, kādas pretendentes vēlētos šovā redzēt?

Principā izturos toleranti pret šādiem jautājumiem. Tie mani pat ļoti mulsina, jo izklausās pretenciozi, tāpēc nevaru atbildēt. Viss ir uztveres dažādībā.

Tici, ka attiecības var sākties šādi – šovā?

Ir tik daudz ļoti nestandartīgu situāciju piemēru, kā cilvēki saiet kopā. Tā ka tas var notikt jebkur.

Kas «Randiņā ar Dzelzīti» tev pašam bija pārsteidzošākais pieredzējums?

Izklaides iespējas. Paradoksāli jau izklausās – it kā mani izklaidē, bez izklaides objekts esmu es. (Pasmaida.) Vienmēr esmu pārāk praktiski attiecies pret sevi – neesmu daudz nekur gājis izklaidēties, tāpēc man bija ļoti interesanti lidot ar paraplānu, Siguldā piecos no rīta saullēktā pacelties gaisa balonā, būt savādos peldlīdzekļos… Ceru, ka arī viņām bija jautri, ka tas bija piedzīvojums ārpus ikdienas, kurā varēja labi atpūsties.

Interesanti arī bija vērot, kā cilvēks uzvedas, mainās kameras priekšā, pieņemot kaut kādu lomu.

Jautājums, kas visus interesē, – vai kādai pēc šova izdevies tavā sirdī aizķerties?

Tas ir šovs ar visām no tā izrietošām sekām – uzzinās, kas skatīsies.