"Brīžam neticas, ka tas noticis ar mani," - radio "Pieci.lv" direktore Ilva Milzarāja ir ar savu uzrāvienu

Žurnāls "Rīgas Viļņi" ar direktori tiekas pie radio mājas, kur Ilva pārsteidz, pieripojam uz motorollera. Bet kā gan citādi - viņa taču ir jauniešu platformas direktore, kas mīl uzticēties brīvībai un vējam.

Vai sen jau tā pārvietojaties?

Jā. Laikam sanāks – gadus piecus.

Un tomēr - uzradies ne jau jaunības trakumā, bet periodā, kad par dzīvi domājam piesardzīgāk. Nav bail ar to doties trauksmainajā satiksmē?

Nē. Manuprāt, šis man kā enerģiskai būtnei ir ārkārtīgi ērts transporta līdzeklis. Tas ir viegli un ātri vadāms, ar labu uzrāvienu, un uz tā nav karsti. Vīram vienmēr bijis motocikls, tāpēc uz tā pavadīta puse mūža. Pati gan pie moča stūres neesmu sēdusies, tik niekojusies ar vectēva mopēdu un citiem mazsvara mehāniskajiem pārvietošanās līdzekļiem. Bet šis ir gana ņiprs braucamais.

Tomēr – braukt no Juglas līdz Doma laukumam nav tas pats, kas pavizināties piepilsētā…

Nu ja - Brīvības iela ir tā labākā! (Smejas.) Bet es ar tehniku draudzējos. Skaidrs, ka tās attiecības, kas valda uz brauktuves, ir drusku neprognozējamas. Arī mans dēls, kuram jau 20, brauc ar moci. Kad viņš pirms vairākiem gadiem pirmo reizi uz tā uzkāpa, arī man par to visu laiku bija jādomā un jākreņķējas. Bet tu nevari nostāvēt klāt un būt līdzās nevienam, atliek paļauties, ka cilvēks apguvis šo transporta līdzekli, jūt satiksmi un pārējos tās dalībniekus. Ja braucot piedomā, ka tu citiem satiksmes dalībniekiem esi it kā neredzams, vari sevi labi pasargāt no nepatikšanām.

Novembrī apritēs četri gadi, kopš esat pie Latvijas Radio pieci.lv stūres. Vai pie tās ir atklājušies iepriekš neapzināti šķēršļi?

Esmu pietiekami apzinīga un precīza, tāpēc sarežģīto administratīvo pusi varu izdarīt. Bet šo darbu nav iespējams pilnībā saplānot, jo ikdienā tik lielā medijā, protams, izceļas pēkšņi «ugunsgrēki», kas jādzēš. Laika trūkuma dēļ nepiepildīta paliek mana radošā puse, tāpēc domāju, kā visu samērot, lai varētu arī pamuzicēt, gleznot, ceļot, vairāk sportot vai atkal iegriezt salsu vai bačatu, kā biju pieradusi.

Atnācāt strādāt brīdī, kad būt iekš pieci.lv nepavisam nebija viegli nolikto mērķu nesasniegšanas dēļ. Kā radio klājas šobrīd? No malas šķiet, ka reitingi ir labi.

Jā, ir labi! Pateicoties vislabākajiem un vistalantīgākajiem kolēģiem, no kuriem daudz mācos un kurus dziļi cienu. Runājot par reitingiem - ne visu reitings paskaidro vai parāda. Mums ir jāsaprot, ka «piecinieks» nav finansiāli dāsni nodrošināta mega stacija. Otrkārt, mums kā sabiedriskā medija sastāvdaļai ir savi konkrēti uzdevumi – sabiedriskais pasūtījums. Tas ir saturs, kas mums ir jānodrošina, un tas nozīmē, ka līdzās izklaidējošam saturam mums jāspēj radīt arī informējoši un augstas kvalitātes izglītojošus raidījumus. Vairāk jāraugās uz to, kā tiekam galā ar šo uzdevumu, jo mūsu definētā auditorija ir no 15 līdz 35 gadiem. Ir jābūt ļoti optimistiskam, lai teiktu, ka tā ir viengabalaina, viegli un ērti apkalpojama.

Bet kas tā ir noteicis – šādu vecuma grupu, lai tagad plēstu matus, mēģinot sasniegt divas dažādu interešu nometnes?

Šīs vecuma grupas tika iestrādātas laikā, kad stacijai lika pamati un piešķīra ievērojamu finansējumu. Pēdējos piecos gados tehnoloģiju attīstība veicinājusi stipri izteiktākas atšķirības starp mūsu auditorijas jaunāko un vecāk galu – kā interešu un gadžetu jomā, tā arī mediju lietošanas paradumos. Pusaudži un jaunieši ir atrodami lielākoties tikai digitālajā vidē, viņi radio kā aparātu nepazīst, klausās tie, kam pāri 25, 35, 45... Bet mēs mīlam katru savu klausītāju, rodot veidus, kā piedāvāt daudz laba satura abiem galiem.

Jums ir pamatīgi jāiespringst. Ja skan raidījums vecākajiem klausītājiem, tad tīnis rauc degunu un iet no apraides laukā.

Raugoties uz mūsu auditorijas jauno galu, mūsu prioritāte ir paralēli kvalitatīvam lineāram saturam attīstīt saturu digitālajā vidē. Tāds ir arī viens no mūsu šā gada Sabiedriskā pasūtījuma uzdevumiem - veidot jaunus satura projektus ārpus lineārā ētera: palielināt podkāstu un multimediālā satura apjomu, kā arī saturu sociālajos medijos. Tāpēc mūsu «YouTube» kontā virknējas vlogi ar «Pieci.lv» ētera personībām, video projekta «Atkod valsti» epizodes, tūlīt gaisā ies «Piecu karšu» jaunā sezona. Esmu pārliecināta, ka varam aizraut savus jauniešus, kļūstot lokāli pārliecinātāki – radot saturu, kādu nerada neviens cits pasaulē. Tas ir mūsu uzdevums.

Kādas ir jūsu metodes – kā cenšaties saprast, ko tad tas pusaudzis gribētu dzirdēt?

Saturs, protams, ir karalis, bet kanāla mugurkauls ir cilvēki, kas te strādā. Vispirms visi tie, kuri ir «piecīši» jau kopš stacijas dzimšanas. Bez viņiem mēs nebūtu šodien un te. Taču jauniešu medijam ir nepārtraukti jāmainās, jāatjaunojas, un pērn būtiskās atslēgas vietās – galvenais redaktors, galvenais mūzikas redaktors un sociālo tīklu satura veidotājs – nākuši klāt trīs jauni, talantīgi cilvēki. Viņi lielā mērā ietekmē to, kāda mūzika skan, kādi raidījumi tiek veidoti un kā izskatāmies sociālajos tīklos. Otra lieta, ko esam attīstījuši – un šīs aktivitātes vēršas plašumā –, ir jauno dīdžeju skola, kas šobrīd darbojas jau otrajā sasaukumā. Mērķis ir piesaistīt jauniešus līdz 18 gadiem, tādā veidā rosinot viņos interesi par dīdžeja darbu, radiožurnālistiku, kritisko domāšanu, saturu un sabiedrisko mediju kopumā. Mēs jūtam, ka svarīgi ir kļūt par draugu jaunietim. Un svarīgi, ka šis draugs ir daļa no sabiedriskā medija – ja uzticēsies mums, tad vēlāk uzticēsies arī citiem kanāliem un sabiedriskajam medijam kopumā. Tā mēs dibinām saiti, kas vēlāk, izvēloties uzticamu informācijas avotu un ikdienas sabiedroto, būs ļoti svarīga. Šie dīdžeju skolas jaunieši arī ir mūsu mazā fokusgrupa vai lakmusa papīrītis. Tāpat, kā Stradiņa universitātes studenti un Kultūras koledžas topošie multimediju speciālisti. Tur mēs noķeram tematus, uz ko jaunie cilvēki pavelkas. Un reizēm dzimst patiešām vērienīgas idejas. Prieks, ka izdodas radio veidot kā jaunajiem talantiem atbalstošu, attīstošu un drošu vidi.

Jauniešiem ir sapnis strādāt Latvijas Radio? Tas, ko vērojam, ir raidošo mediju centieni izķeksēt no soctīklu vides gatavas – panākumus jeb ātru slavu guvušas – zvaigznes. Bet vai ir otrādi - vēlme sevi piedāvāt sabiedriskam medijam ar visām no tā izrietošām sekām – apņēmību mācīties pareizi runāt, valstiski atbildīgi domāt?

Jā! Lai tiktu pie mums praksē, Stradiņa universitātē, piemēram, ir konkurss. Latvijas Radio prestižs ir augsts. Jo prakses studentiem ir neiedomājami plašas iespējas apgūt daudzveidīgas iemaņas.

Neraugoties uz citiem amatiem, daudziem vienalga joprojām esat «Panorāmas» Ilva…

Paskatoties atpakaļ, brīžam neticas, ka tas noticis ar mani. (Smejas.) Jā, Streips [žurnālistikas pasniedzējs Kārlis Streips] mūs kārtīgi izdresēja - tos, kuri nebija ar žurnālistiku uz tu.

Atgādiniet, ko jūs studējāt?

Mūzikas akadēmijā biju beigusi režisorus - masu svētku organizētājus. Pavisam nejauši radio dzirdēju reklāmu, ka top jauna televīzija - NTV5 – un tiek atlasīti darbinieki. Domāju - kur vēl labāk, kā iet jaunā televīzijā un bīdīt savas režijas lietas. Konkursa pēdējā kārtā atlases komisijai pievienojās Streips, paziņojot, ka tā nav nekāda televīzija, kurā nav savu ziņu. Pie tās atlases veiksmīgi ar [Eduardu] Švānu bijām sasēdušies kopā. Un Streipam iekrita ausīs tās mūsu zemās balsis. Viņš teica: «O, te jau man ir viens ētera pāris!» Tur bija arī Krista Vāvere un Baiba Strautmane. Tobrīd no žurnālistikas mēs ar Švānu neko nesapratām. Un Streips ķērās pie mūsu apstrādāšanas ziņu kursos. Tas bija bezgala interesants laiks. Ja šobrīd vajadzētu ielēkt tādā projektā, es desmit reizes apdomātos Un, visticamāk, teiktu – nē.

Kad kanāls beidza pastāvēt, pēc kāda pusgada bezdarbībā sāku strādāt radio «Skonto» – pie ziņām. Un jau vēlāk uzrunāja Latvijas Televīzija. Ne ziņu dienests, bet programmu daļa. Nepilnu gadu nostrādāju par programmas lasītāju un raidījumu pieteicēju.

Bijāt diktores etalons. Perfektais balss tembrs, lietišķais izskats, ziņu lasīšanas intonācija… No pasniegšanas manieres topošie žurnālisti varēja mācīties ziņu ievadus rakstīt. Un tad lēmums 2013. gadā aiziet… Kāpēc?

Laiki mainās. Un neviens darbs jau nav dots uz mūžu. Arī šis ne. Pēdējie gadi man bijuši bagāti ar dažādām mācībām… Ar šā brīža skatu vērtējot to laiku, domāju, ka taisnība ir teicienā: cilvēks atnāk uz konkrētu darbu, pienākumiem, bet iet prom no cilvēkiem. Tolaik ļoti strauji mainījās vadība – ģenerāldirektori nāca un gāja cits pēc cita, kas atsaucās arī uz ziņu dienestu. Tas nevarēja neatstāt iespaidu arī uz kolektīvu. Aizgāja projām faktiski visi mani domubiedri: Arnis Krauze, Ilze Jaunalksne, Jānis Krēvics, Anita Brauna – ļoti mīļa mana producente, kura, starp citu, šobrīd strādā Latvijas Radio!

Vai nu pārdegu, vai neatradu kopīgu viedokli ar tā brīža kolēģiem… Viss kopā. (Pasmaida.) Bet tur nebija aizvainojuma. Joprojām skatos, kā kolēģi strādā, un man ir liels prieks par vairākiem no viņiem.

Atskatoties uz savu darba dzīvi, kas man bijusi ārkārtīgi krāsaina gan televīzijā un radio «Skonto», gan Valsts kontrolē, varu teikt, ka tā pieredze ir bijusi ļoti vērtīga un šobrīd man ļoti palīdz.

Turpinot par televīziju, nevaru nedomāt par aiziešanas plusu – jaunības kulta sabiedrībā būt brīvam no bažām, ka kādā dienā vari izrādīties ekrānam nederīgs…

Šīs situācijas mēdz būt ļoti nežēlīgas… Tik labi sajūtu cilvēkus, kas ir radošajā vidē. To cilvēku, kas ir visu laiku uz skatuves – tostarp televīzijas un radio zvaigžņu –, personības, manuprāt, ir ārkārtīgi sarežģītas, izmainītas. Lai cik dabīgi un atklāti censtos būt, mēs tik un tā, esot uz skatuves, tikai rādām sevi, nevis esam paši. Tas var būt arī pietiekami tuvi būtībai, bet tie tik un tā neesam mēs. Un tas atspoguļojas ļoti daudzās citās dzīves jomās un attiecībās ar līdzcilvēkiem. Un vecums šim ir ļoti liels pārbaudījums.

Kopš nestrādājat televīzijā, izdevies pietuvoties savai būtībai?

Man šķiet, ka esmu stipri mainījusies. Vadītājas amatā nevar ļaut vaļu temperamentam un ātrai reakcijai. Rūpīgi jāapdomā gan emocijas, gan vārdi, ko paust. Mans pluss pilnīgi noteikti ir pieredze no studiju un pirmajiem televīzijas gadiem. Man ir viegli atpazīt tās emocijas un viļņošanās, ko šodien redzu savos jaunajos kolēģos. Manī ierunājas tā Ilva, kas šim visam gājusi cauri un uzvedusies tāpat – bijusi «milzu zvaigzne», kad jūra līdz ceļiem. Labi zinu, ko nozīmē iedomība.

Kurā brīdī burbulis plīsa?

Man bijis pietiekami daudz laika to visu pārdomāt. Iespējams, daudz ko pēc būtības spējam izvērtēt, vien paskatoties atpakaļ – ar laika distanci.

Vai nav nācies savas diktores spējas likt lietā radio? Sak’ - mums pēkšņi nav, kas ziņas nolasa, varbūt direktore var?

Ja tā pavisam godīgi, ceru, ka šādas situācijas nebūs. Esmu piedzīvojusi veselības problēmas, pēc kurām mana balss vairs nav tāda, kā agrāk. Tā vairāk jāsaudzē.

Kā saprotu, bez braukšanas ar motorolleru piekopjat arī citas fiziskās aktivitātes?

Daudz peldu, staigāju, nesenā pagātnē, kad dēls sāka ar ūdens dēli braukt, pašļūkāju arī es, slēpoju gan ar distanču, gan kalna slēpēm, slidoju, vingroju un dejoju. To jau bērnībā ielika mani vecāki – ka jābūt sportiskam un fiziski aktīvam.

Jums ir arī lauki?

Jā, Rūjienā, kur dzīvo tētis. Braucam visas trīs māsas palīdzēt kopt dobes un bites. Nupat izsviedām jauno medu, nākamais būs vasaras beigās.

ILVA MILZARĀJA

• Dzimtā puse: Rūjiena.
• Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola, Mūzikas akadēmija
• TV vadījusi: vairākus ziņu raidījumus, tostarp «Panorāmu» LTV, raidījumu «Profesija - mamma» TV3.
• Šobrīd: Latvijas Radio «Pieci.lv» programmas direktore.
• Vaļasprieks: slēpot, peldēt, braukt ar velospiēdu, muzicēt (kokle, akordeons, ģitāra), šo to uzzīmēt.
• Mīļākā mūzikas grupa: «Nick Cave and the Bad Seeds».