Aleksandrs Samoilovs treneri beidzot atkal sauc par tēti

Varētu domāt, ka Aleksandrs, neticis uz Tokijas olimpiskajām spēlēm, nu bauda vairāku nedēļu neplānotu atvaļinājumu. Tomēr tā nav, smej Saša, ko žurnāls "Kas Jauns" saticis izklaides platformas "Tet+" dokumentālās filmas "Carnikavas kalnu karalis" pirmizrādes pasākumā.

Tokija iedod trīs dienas ģimenei

“Mērķis bija Tokija, bet pēc tam uzreiz – Eiropas čempionāts. Tokijā bija paredzēts būt divas nedēļas, kur tik un tā mēs būtu trenējušies. Grafiks tāds, ka spēle plānota reizi divās dienās, līdz ar to pusotru dienu sevi jānodarbina – tu nevari tā vienkārši neko nedarīt un gulēt dīvānā. Treniņi notiek gan trenažieru zālē, gan laukumā. Ja spēle vakarā, tad treniņš no rīta, ja brīvā diena – tad divi treniņi,” šāda līmeņa sportista ikdienu skaidro Aleksandrs. Tas nozīmē, ka intensīvi treniņi visu šo laiku turpinās Latvijā.

Atvaļinājumu šā vārda īstenajā nozīmē viņš gan mazliet izbaudījis: “Reāli, kas sanāca uz Tokijas rēķina, tās bija trīs brīvas dienas, kuras pavadīju ar ģimeni, kā arī spēlējot golfu – tas ir mans jaunais hobijs. Divas dienas pa četrām stundām biju golfa laukumā, tad braucienā pa Lielupi izmēģinājām mana drauga jauno laivu un “kā tūrists” ar ģimeni un draugiem aizbraucu uz jūrmalu vienkārši pagulēt.” Tiesa, gulēt pludmales smiltīs, kur radis cīnīties vaiga sviedros, Saša nespējot, tāpēc arī šoreiz cītīgi darbojies, ar bērniem būvējot smilšu pilis un spēlējot futbolu. “Paveicies, ka draugu kompānijā visiem ir bērni vecumā no četriem līdz sešiem gadiem, kopā viņiem interesantāk,” piebilst sportists. Pludmales volejbolists priecājas, ka izdevies arī vecāko dēlu iemācīt braukt ar divriteni. “Velosipēds ir jau gadu, bet visu laiku brauca uz četriem riteņiem. Nu bija iespēja man izdarīt šīs tēva lietas.”

Sargā, lai dēls “nepārdeg”

Vaicāts, vai dēli plāno iet tēva – volejbolista – pēdās, Aleksandrs ir pārliecināts, ka vecākais dēls (6) būs šā sporta veida piekritējs. “Bērni skatās visas spēles, un vecākajam ir liela interese par pludmales volejbolu, pat šķiet, ka tā jāierobežo, citādi var agri apnikt. Mans pluss, kāpēc viegli atradu motivāciju ar to nodarboties, bija tas, ka vēlu sāku. No deviņiem līdz sešpadsmit gadiem spēlēju basketbolu, tikai tad sāku pludmales volejbolu, līdz ar to mana profesionāļa karjera ilgst 20 gadus. Bērni, kas sāk desmit gados, 30 gadu vecumā vairs to negrib spēlēt. Negribas, ka dēls līdz tam, kad nopietni būtu jāsāk spēlēt, “pārdegtu”. Lai bišku piebremzē, jo redzu, ka spēlēs pludmales volejbolu tik un tā.” Savukārt pusotru gadu jaunākā dēla sakarā sportists novērojis, ka viņš varētu būt “inženiertips”, jo  “pacietīgi un ar izdomu taisa konstrukcijas no lego”.

Aleksandrs ir pārliecināts – ja dēlu sūtīs trenēties volejbolā, tad tikai pie sava tēva. Kā zināms, Genādijs Samoilovs bija Sašas treneris līdz 2019. gadam, kad sportists pieredzes gūšanas nolūkā nolēma saistīties ar citiem treneriem. “Vectēvs noteikti ir viens no pasaules labākajiem treneriem,” ir pārliecināts Aleksandrs, kura lēmums tolaik radīja bažas par abu attiecībām. Šodien Saša neslēpj, ka “sākumā mazliet bija tāda kā apvainošanās”, bet nu abu attiecības ir lieliskas. “Kopš viņš vairs nav mans treneris, man beidzot ir tēvs,” atklāj Aleksandrs. Izrādās, visu karjeras laiku viņš tēvu uzrunājis tikai un vienīgi par treneri, bet nu – par “tēti”. “Pat draugi vaicāja, kāpēc saucu viņu par treneri un ne kā citādi. Bet arī skolā taču tā ir – mammu nesauc par mammu, ja viņa ir skolotāja, bet kā visi – par skolotāju. Tāpat arī es – par treneri un uzrunājot uz “jūs”. Mani vecāki ir sen šķīrušies, no 16 gadu vecuma 95 procentus laika tēvu redzēju tikai treniņos, sacensībās vai nometnēs, lai arī kopā pavadījām daudz laika. Tagad beidzot par tēti sāku saukt.”

Šādai tēvu un dēlu ciešai līdzbūšanai sportā esot savs pluss – “treneris, kurš ir arī tēvs (vai vectēvs), var ne tikai piedāvāt tev kaut ko darīt, bet arī rezultāta vārdā piespiest to darīt”. “Man bijis, ka pametu treniņu, atnāku mājās, bet mamma saka – tēvs zvanīja un teica, lai nedod tev ēst, kamēr neaiziesi atpakaļ uz treniņu un visu neizdarīsi; un es gāju. Visa ģimene bija iesaistīta treniņu procesā,” smaidot atceras viens no Latvijā zināmākajiem pludmales volejbolistiem.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!