Laukos pašam sava galerija: ciemos pie cīravnieka Imanta Ozola

Imants ieguvis divas augstākās izglītības – mākslā un pedagoģijā, patlaban galvenais maizes darbs ir Padures pamatskolā, kur viņš bērniem māca vizuālo mākslu, mājturību un tehnoloģijas. Agrāk strādājis arī Aizputes mākslas skolā, vienpadsmit gadus bijis šīs mazpilsētas galvenais mākslinieks.

Baudīt mākslu ārpus pilsētas

“Mans viedoklis – pilsētniekam jābrauc ārpus pilsētas baudīt mākslu, nevis izstāžu zāles jākoncentrē pilsētās. Māksliniekam darbi nav jāved tikai pa izstādēm – arī pie manis mājās ierodas ciemiņi aplūkot daiļdārzu, dravu, medus māju, tagad arī galeriju. Es paralēli vēl savu dzeju runāju, un tad, bez šaubām, ir vēl skaistāk, ja gleznas vari eksponēt. Skaistā, saulainā laikā gleznas var izlikt dravā, brīvā dabā. Tad tā ir cita, plenēriskā atmosfēra, eksponēšana ar dabisku apgaismojumu krāsainas dabas vidē,” stāsta Imants.

Viņam gribas gleznot tā, lai skatītājiem patiktu: “Liekas, šobrīd esmu aizšāvis tajā stilā, kas cilvēkus uzrunā. Gleznoju lielākoties man mīļu cilvēku portretus un man tuvo tēmu – bites. Klusā daba ir neatņemama manas daiļrades sastāvdaļa. Cik esmu ainavas gleznojis, visas tautās aizgājušas.”

Gleznas brīvā dabā

Galerijā pašlaik izlikti ilgākā laikā uzkrātie darbi, ir arī nodomi veidot tematiskas izstādes konkrētam mērķim, bet šobrīd apskatāmi portreti, klusā daba, akti, ainavas un ziedu gleznas. “Varu savus darbus vasarā izlikt arī ārpusē, jo galerijas ēkai man ir ļoti skaista nojume. Gleznas var brīvi apskatīt, un nokrišņi netraucē. Apskatei izvietoju ap 20 darbu – tas ir pietiekami, jo, kas par daudz, tas nomāc. Protams, arī cik cilvēku, tik viedokļu – katram sava gaume, redzējums.”

Par žanriem Imants neslēpj savus tradicionāla cilvēka uzskatus: “Puķes, ainava vai portrets ir lieliski, bet vajadzīgs arī kas cits: akts, sava daļa erotikas – dzīves realitātei taču ir visas šīs izpausmes. Cilvēki to uztver, un tas patīk. Tomēr uzsvēršu, ka, parādot intimitāti, manos darbos tā atklāta starp vīrieti un sievieti. Šī tēma attiecībā uz minoritātēm mani nesaista. Gribu teikt, ka viņu starpā ir brīnišķīgi cilvēki, bet tas, kas nav pieņemams man – izteiktā ārišķība. Arī ģimeni es redzu kā savienību, ko veido vīrietis un sieviete – tēvs, māte un bērni.”

Apmeklētāji novērtē, galerijā šobrīd nav pieejamas gleznas ar ceriņziediem – mākslinieka talanta cienītāji visas nopirkuši. “Mani priecē, kad redzu – cilvēkiem patīk,” saka mājastēvs.

Pamatā savām rokām

“Galerija ir daudzu gadu garumā būvēts nams, pamatā visu darīju pats, palīdzējuši arī draugi, jo ir lietas, kuras nepieprotu. Galeriju esmu izveidojis atbilstoši prasībām, aprēķinot nepieciešamo apgaismojumu uz esošo kvadratūru. Apgaismojums ir tāds, lai gleznā, to eksponējot, nemainītos krāsu toņi, darbam jābūt labi skatāmam,” uzsver Imants.

Nesen atbraukuši krievu ekskursanti no Jelgavas, gaidāms viesis no Vācijas. “No Jūrmalas, braucot uz Liepājas teātri, ir iegriezies vesels autobuss, lai pa ceļam iegādātos medu un apskatītu daiļdārzu. Ir pat te iebraucis tāds laineris, ka ar grūtībām apgriezās,” priecājas cīravnieks.

Viņš 1991. gadā beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju un ir profesionāls mākslinieks, kuram gleznošanā bija atzīme "teicami": "Gleznošanā katram māksliniekam ir savs rokraksts, maniere. Es sākotnēji jau esmu gribējis savās gleznās attēloto tuvināt reālajam, bet ar ekspresīvu pasniegšanas veidu.” Krāsas jaukt, kombinēt, dažādi pludinot un spēlējoties ar toņu gammām – arī tas ir cīravnieka māksliniecisko paņēmienu klāstā.

Jādomā, ka Imantā iemājojuši dzimtas talanti, un viņš palepojas, ka ir attālākos rados ar gleznotāju Edgaru Iltneru, kurš nācis no tuvējās Dzērves.

Imantam, jau mācoties pirmajā klasē, bijusi sava personālizstāde. Bērnībā puika daudz laika pavadījis pie trušu būdām un zīmējis garaušus, mežmalā vērojis kokus – egles, bērzus, un arī šīs ainas parādījās viņa pirmajos darbos.

Zīmēšanā Imantam bijusi laba skolotāja, kura pamanījusi zēna spējas. Reiz nodarbības laikā viņa teikusi: “Nobeigumā dabūsi teicami, bet tad tev šīs stundas laikā jāuztaisa trīs darbi!” Imants arī veiksmīgi uzrāvis visus trīs.

Stāvus bagāts gan nebūsi

Galerijas apmeklējums gan nav par brīvu – pieaugušajiem ieeja maksā piecus eiro, bet tas, kurš iegādājas vairāk par litru medus, mākslu var baudīt bez maksas. Saimniecība piedāvā savus pakalpojumus lauku tūrismā, un Imanta darbošanās oficiāli reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā.

“Man ir 60 līdz 80 bišu saimes nu jau pēdējos desmit gadus. Vairāk gan negribētu, tas ir ļoti apjomīgs darbs. Kaut gan ir ļaudis, kuri domā – ja pie mājas būs stropi, neko pašam darīt nevajadzēs, ņems tikai spaiņiem medu un kļūs stāvus bagāts! Tā ir ļoti kļūdaina domāšana. Nepieciešami milzīgi ieguldījumi, darbs un zināšanas. Man pašam ir divas izglītības biškopībā – Vecbebru tehnikums un Latvijas Biškopības biedrības organizētie divgadīgie kursi. Pieredze pa šiem gadiem gūta milzīga,” teic dravnieks.

Ar vienu roku zāģē, ar otru stāda

Daiļdārzs Imantam jau ir apmēram 30 gadu, un tas visu laiku ir mainīgs. Kaut ko dabas spēki noposta, kaut ko dzīvnieki. “Pavasarī cilvēki priecājās, kā ziedēja asinssarkanā jāņoga. Tāpat par dižskābaržiem, kuri vislabāk aug Kurzemē. Es nenodarbojos ar kādu īpašu augu piesegšanu, uzmanīšanu. Cits citam dārzā seko vilkābeles, trīslapu ptēleja, fizokarpi, dekoratīvie ķirši, ir liela egļu, baltegļu daudzveidība,” uzskaita Imants.

Brīžiem griboties pat teikt: “Dieviņ, apturi, lai koks paliek tāds, kāds ir, lai neaug lielāks un nepaliek par baļķi!” “Bijis tā, ka atnāk brieži un noposta izcilu, astoņmetrīgu kadiķi. Esmu gan arī mednieks, bet nevaru nakšņot dārzā nepārtraukti un jaktēt zvērus,” pasmej azartiskais saimnieks.

Imants par sevi teic, ka viņš ar vienu roku zāģē, ar otru stāda. Ar kritisku aci pieejot un apdomājot, kur cilvēkam nepieciešams iejaukties. Jāseko līdzi, kuri augi nomāc cits citu, kad pietrūkst telpas augšanai, jo parks tomēr nav mežs.

“Man priekšpusē ir zemāki, gaišāki koki, bet aizmugurē – tumšāki. Apzināti tā stādu. Man gan nav daiļdārznieka specialitātes, bet esmu izlasījis ļoti daudz literatūras. Ikdiena paiet kā vāverei ritenī, bet nedrīkstu apstāties – tad laikam būtu pagalam,” saka Imants.

Ar muldēšanu var nopelnīt

Jābrīnās, kā līdztekus darbam dravā, dārzā un galerijā viņš atrod vēl laiku arī dzejai. Līdz šim cīravnieka sacerētie dzejoļi iekļuvuši divās dzejas grāmatās, bet tagad, kad pabeigta galerijas izveide, Imants cer izdot pats savu krājumu. Teksta datorsalikums jau tapis, bet, kā jau īstam māksliniekam mēdz gadīties, trūkst tikai ilustrāciju, kuru autors, protams, būs pats.

“Esmu kā tāds tēlnieks, kas lēni, fundamentāli iet uz savu mērķi. Es negrābju karstu. Dzīvē daru vai nu labi, kvalitatīvi, vai nedaru nemaz. Jau mācoties Mākslas akadēmijā, sāku rakstīt, un mans labs paziņa ir Kaspars Dimiters. Esmu pamanījis, ka, lasot savu dzeju, radu klausītājos emocijas, un, ja man Dievs dāvājis normālu dikciju un skaļu balsi, tad tas jāizmanto. Man patīk humors, tāpēc ironizējot esmu sacījis, ka arī ar muldēšanu var nopelnīt. Labprāt uzstājos, runāju dzeju, bet man par to dod ziedus un honorārus! Ir patīkami, ja, piemēram, pēc skolas izlaiduma, kur esmu uzstājies, pienāk cilvēki un uzaicina uz veselu pasākumu,” atklāj cīravnieks.

Svētas tēva mājas un ģimene

Imantam ir svētas viņa Gustu mājas un mīļa ģimene – sieva Vika un meita Ieva, kura nesen absolvējusi Zobārstniecības fakultāti Stradiņa universitātē. Mājās dzīvojuši Imanta vecāki un vecvecāki jau kopš pirmās Latvijas brīvvalsts laika. Tad opis atgriezies no karadienesta, un viņam šeit piešķirta zeme.

Imants gan atceras 90. gadus, kad visbiežāk par māksliniekiem domāja, ka tos taču lauki un saimniecība neinteresē, tāpēc zeme jāpārdod. “Bet es esmu te dzimis, audzis, esmu dabas cilvēks. Kas nekaiš šeit, kur mīļie kaimiņi ir tālu, vienkāršiem vārdiem runājot, kur var savā zemē vīrs stāvus brīvi pačurāt?! Pilsētā to neatļausies. Mums saimniecībā ir trīs tualetes. Un viena no tām, kur varu sēdēt uz brilles un pļāpāt ar suni. Lūk, tā ir lauku idille,” smej Imants un aicina ciemos.