Baiba Sipeniece-Gavare kopš Jāņiem nevar atrast suņa norakto zeķi

“Suņi mājās bijuši vienmēr, un tie visi bijuši takši,” žurnālam "Kas Jauns" atklājusi Baiba, ar četrkājaino pavadoni ierodoties Bastejkalna pakājē Rīgā, kur paredzēts dalīties priekā par to, ka ilgāk nekā uz gadu iesaldētā pandēmijas stāvizrāde "Vienreiz jau var!" beidzot turpinās. Iespējams, kāds stāsts tajā būs nācis klāt arī par ģimenes mīluļa gaitām, jo Uni spēj sagādāt jautrību ik uz soļa.

Labi, labi – ņemšu!

Kad pagājušā gada janvārī uz citiem medību laukiem pārcēlusies vecā taksenīte, Baibas ģimene domājusi kādu laiku padzīvot bez suņa. “Un tad kādu jauku vasaras vakaru ballītē pie manis pienāca Ļena Brokāne, kas audzē šādus takšus. Man rokās bija proseko glāze, un tādos brīžos kļūstu īpaši labestīga. Pienāca un teica – manai kucītei drīz būs kucēni, vai tu gadījumā negribētu vienu ņemt? Biju pagodināta, jo Ļena ļoti rūpīgi un atbildīgi meklē saimniekus saviem sunīšiem, grib pazīt šos cilvēkus, neatdod kuram katram. Biju pietiekami vieglprātīgā noskaņojumā, lai teiktu – jā, mums, protams, vajag suni! Un tā oktobrī beidzot pie tā tikām,” par Uni ienākšanu mājās stāsta Baiba, priecājoties, ka dzīvnieks ģimenē ienes ļoti lielu sirsnības devu, kas pandēmijas laikā ir jo būtiskāk.

Suņa vārds Uni igauņu valodā nozīmē ‘sapnis’, un tas nav izvēlēts nejauši. Kā zināms, Sipenieces ģimenei “lauku” īpašums atrodas uz Sāmsalas, kur ierasti viņa pavada trīs nedēļas vasaras atvaļinājuma. Suns, protams, tiek ņemts līdzi. “Gadījumā, ja viņš pazustu, mēs varētu izlikt paziņojumu “Meklējam sapni!”. Vai neizklausās skaisti?” caur joku par nopietno stāsta televīzijas un radio personība.

Trompešu bieds

“Suns mājās ir absolūts mīlulītis,” turpina Sipeniece, atklājot, ar ko jārēķinās, viņam izdabājot. Izrādās, Uni pagalam necieš trompetes skaņas, un tas radījis vērā ņemamas neērtības Baibas vīram Gatim Gavaram. “To mēs atklājām pavisam drīz. Mans vīrs regulāri – sev vien zināmos brīžos ikdienu vakaros – izvilka trompeti un uzspēlēja. Tagad trompete ir noglabāta dziļi. Ja sunim nepatīk, mēs viņu nekaitinām. Var tiešām redzēt – viņš nevis raud no pozitīva aizkustinājuma, bet tāpēc, ka ciest tā skaņas nevar. Tas tāpat kā cilvēkam – vienam nepatīk, ja ar nagiem pa stiklu brauc, citam vēl kaut kas. Pieņemu, ka viņam ar šo ir līdzīgi. Uni nepatīk trompetes skaņa un, lai man piedod trombonisti, arī tas instruments ne,” skaidro Baiba, kuras teikto Uni apliecina, suņa valodā vaimanādams līdzi netālu Bastejkalnā vietu ieņēmušam trompetistam. Nu vajag sagadīties, ka tieši tur viņam jāstāv! Baiba piebilst, ka tāpēc izaicinoša taksim ir pat mājas fona mūzika, pie kādas saimniece radusi, darot mājas darbus. “Rosoties pa māju, man patīk uzlikt fonā džeziņu. Un tad vienu brīdi atjēdzos – oi, tūlīt būs trompete, skrienu pārslēgt, lai tikai suns mierīgs!”

Skāde tautastērpam

Vaicāta, kādu skādi suns augot nodarījis mājas lietām, Baiba secina, ka kurpes veiksmīgi paglābušās, ko nevar teikt par zeķēm. Viņas "Instagram" kontā jau varēja pārliecināties – un šis esot viņas skatītākais video –, kā Uni piemājas dārzā Sāremā nobēdzina īso zeķīti, to ierokot zemē.

Ja par to var pasmieties arī, ja zeķi neatrod, tad Jāņu rītā taksis nodarījis skādi, par ko sirds nevar nesāpēt. Proti, kaut kur noglabājis Baibas Bārtas tautastērpa grezno zeķi – un tā, ka nav varēts atrast, tāpēc Latvijā atgriezušies bez tās. “Zeķes pie tautastērpa man darināja daiļamata meistare – ar pērlītēm, ar visām cakām un cakiņām. Jāņu rītā novilku kurpes, zeķes, iegāzos gultā, un suns šito bija izmantojis – paķēris vienu zeķi un kaut kur nobēdzinājis. Visur kur izmeklējāmies... Parasti viņš mēdz aprakt, bet Sāremā, tāpat kā Latvijā, visa zeme sausuma dēļ ir cieta un neizrokama. Nekur! Tas ir šikākais, ko viņš līdz šim ir noslēpis,” skaidro Baiba, kuras sētā Sāmsalā, kā zināms, tiek kārtīgi svinēti Jāņi – ar tautastērpiem, zāļu lasīšanu, vainagu pīšanu, dziesmām līdz saules ausmai, sieru, lēkšanu pār ugunskuru, jāņabērniem, savu “mazo un riebīgo orķestri” un tamlīdzīgi. Izņēmums nebija arī šis gads. Baiba atklāj, ka uz svētkiem viņi aicina arī kaimiņos dzīvojošos igauņus un somus, kuriem latviešu Jāņi šķiet aizraujoši un krāšņi un vedina domāt arī par savām tradīcijām. “Sākumā somi nāca vienkārši sapucējušies, tagad nāk arī savos tautastērpos. Bet igauņi, kam ļoti skaisti tautastērpi, vēl nav nākuši tajos. Domāju, man ar laiku būs arī Sāremā tautastērps.”

Piespiedu “matrozis”

Tomēr ne visu iespējams izdarīt Uni pa prātam. Kā jau vairumam dzīvnieku, arī viņam nepatīk ne braukt ar mašīnu, ne pārvietoties ūdens transportā. Arī dienā, kad Baiba ieradās Rīgas centrā, Uni gaidīja pārbaudījums – izbraukšana motorlaivā pa pilsētas kanālu. Varēja pārliecināties, ka sunim arī ir nepieciešamais ekipējums šādiem izbraucieniem – glābšanas veste ar “rokturīti” uz muguras. “Esam iegādājušies motorlaivu. Atvaļinājuma laikā daudz braukājām pa jūru, un viņam ne tā jūra, ne viļņi patīk. Bet neko darīt – mājās atstāt arī nevar, jo tur tad “vilkatē”. Viņš ir pandēmijas bērns, tikpat kā nav palicis viens, jo visu laiku mājās kāds ir. Nezinu, kā būs, kad vecā dzīve atgriezīsies.”

Vēl 60 izrāžu!

Zināmu atgriešanos “vecajā dzīvē” Baiba sāk piedzīvot. Proti, stāvizrādes, ko nācās atcelt, nu drīkst notikt! “Toreiz parādījām 21 izrādi, bet kādas 60 pārdotas izrādes palika neizspēlētas. Tas man gulēja uz sirds visu šo laiku. Kad kāds uzrakstīja vai satiekot prasīja, kad būs, man tas iedūrās kā nazis. Teorētiski saprotu, ka viena pati neesmu vainīga pie šā visa, bet ļoti gaidījām un tuvinājām šo mirkli, kā mācējām. Piemēram, kolīdz bija pieejama vakcīna, aulēkšiem aizskrēju to izdarīt, lai tikai dzīve varētu atgriezties savā vietā.” Atšķirība ir tā, ka izrādes notiks brīvdabā, kas esot liels izaicinājums. “Tā ir cita koncentrēšanās spēja. Brīvdabā cilvēki novēršas pie katra trokšņa, un tur pieejami visādi trokšņi. Noturēt man vienai pašai uzmanību – bez solistiem, bundziniekiem, mūziķiem, uz ko varētu acis novērst, – stundu četrdesmit būs liels izaicinājums. Bet darīšu visu, ko varēšu!” sola izrādes "Vienreiz jau var!" vadītāja.

Daudzi vaicājot, vai izrādes stāsti būs papildināti ar jokiem par pandēmiju, uz ko Baiba pagaidām ir noraidoša, sakot, ka daudz domājusi par to, taču ir pārliecināta, ka cilvēki no domām par pandēmiju ir noguruši, tāpēc “nez vai gribētu maksāt naudu un klausīties”, kādas attiecības ar šo laiku ir izrādes vadītājai. “Izrādes saturs būtiski mainīts nebūs. Kaut gan, pērn spēlējot, neviena izrāde nebija pilnīgi vienāda. Jo skatītāji un enerģētika zālē katru reizi ir atšķirīga.”

Izrādes radošā komanda cer, ka estrādēs nepārsteigs lietus, kaut gan reiz tieši lietus laikā Baiba izbaudījusi vislabāko uzstāšanos. “Pirms gadiem piecpadsmit ar "Dziesmu dueli" braucām pa Latviju, arī pa estrādēm. Bet Kuldīgā uznāca nenormāls negaiss – tā, ka gāza balts lietus. Cerējām, ka cilvēki ies prom, ka koncerts nenotiks. Bet, nē, viņi ietinās plēvēs un sēdēja. Tā mēs dabūjām dziedāt nenormālā lietū. Bet es to atceros kā labāko reizi. Tāpēc, ka tie, kas bija atnākuši, tiešām pierādīja, ka viņi to koncertu grib. Un mēs no savas puses jutām lielu pateicību. Marhils [komponists Uldis Marhilevičs] ir aizrautīgs, kad spēlē. Tajā reizē viņš sita pa taustiņiem tā, ka šļakatas gāja pa gaisu, ar kājām pa peļķi piesita takti un purināja ar ūdeni pielijušo galvu. Viņš atgādināja suni, kas iznācis no upes. Tā bija visspilgtākā reize!” atceras kādreiz tik populārā "Dziesmu dueļa" vadītāja.

Maldina ar Baibas māju

Dukas tik lustīgam koncertam Baibai noteikti pietiks arī šoreiz. Atgriezusies no Igaunijas, viņa teic, ka jūtas “absolūti atpūtusies un pielādēta kā bise”. Pēc atvaļinājuma Sipeniece jau paguvusi izvadāt saimniekšova jaunās sezonas vīriem pielūdzēju vēstules. Braucot cauri Strenčiem, kas būs viena no izrādes vietām, sabijusies pati no savas afišas. “Braucu aizdomājusies, un – tpū!–, kā nobijos – ieraugu sevi visā augumā, tādu milzīgu,” smej Sipeniece.

Stāstot par dzīvi Sāmsalā, kāda kurioza starpā Baiba atklāj, ka viņas māja atrodas tās pašā viducī, no kurienes līdz jūrai braucamas 20 minūtes. Bet kuriozs šāds: “Aizeju ciemos pie savas draudzenes, kuras mamma, inteliģenta sieviete, saka – Baibiņ, es biju ar tūrisma kompāniju braucienā pa Sāremā, ļoti skaisti jums tur viss. Ar autobusu piestājām arī pie jūsu mājas... Un es palieku uz pauzes. Nevaru iedomāties, kā vispār ar autobusu pie mums var iebraukt, kā šoferis to vietu ir atradis. Ievelku elpu un prasu – ja? Un kurā vietā tā māja bija? Nu, pie jūras! Redz, man galīgi nav pie jūras. Izrādās, tūrisma kompānijas ir sapratušas, ka mums tur kaut kur ir māja, izvēlējušās vienu māju pie jūras, turklāt smuku, un apstājas, lai visi, kas grib, var nofotografēties. Šito mēs izstāstām igauņiem – saviem kaimiņiem. Tie nenormāli smejas un, izrādās, pazīst tās mājas saimnieku. Šis brīnījies, kāpēc ik pa laikam pie viņa mājas piestāj autobuss un visi skatās, fotografē. Smējām, ka jāiedod man viņam kādi suvenīri, magnētiņi – lai tirgo pie viena, vismaz kāds labums būs,” par to, kā apsviedīgi tūrisma darboņi izmanto viņas vārdu, uzjautrinās Baiba.

Slava seko arī Sāremā

Sipenieces vārdu viņas kolorītās personības dēļ pamazām ielāgo arī salas iedzīvotāji. Par to pārliecinājušies ģimenes draugi no Latvijas, kas pirms Jāņiem meklējuši Baibas māju, bet nav varējuši atrast. “Manam vīram ļoti patīk Sāremā, jo tur viņš beidzot var būt viņš, nevis mans vīrs. Ar tādu pārliecību dzīvoja līdz brīdim, kad pie mums uz Jāņiem brauca draugi un pazaudēja plānu, kā to māju atrast. Mūs sazvanīt nevar, jo laukos nestaigājam ar telefonu pie rokas. Ciematam apmēram atceras nosaukumu, iebrauc tajā un pirmajam vietējam, kas trāpās, prasa, vai nezina, kur dzīvo Gavari. Skatās, skatās... Nē, nezinot. Bet varbūt – kur Baiba dzīvo? Ā, kur Baiba, to, protams! Tā viņi atrada ceļu līdz mūsmājām, bet es lūdzu, lai šito Gatim nestāsta,” savā manierē salas dzīvi pārcilā Baiba.

Šovasar spilgtāko pieredzējumu viņa guvusi, saullēktā apmeklējot Koigi purvu. “Biju dzirdējusi, ka ļoti skaists purvs ir saullēktā, ka tas dzīvē vismaz vienu reizi ir jāizbauda. Bet nebiju to nekad izdarījusi. Tā pusčetros cēlāmies un braucām skatīties. Biju mēma! Esmu bijusi visādos Skudras pasākumos, performancēs, bet purvs saullēktā – tas ir kaut kas! Kaut kāda maģija rodas, saulei iespīdot tajos zirnekļu tīklos un čakārnīšos...” aizdomājas Baiba, iesakot katram ko tādu pieredzēt. Vēl viens no ieteikumiem – nesajaukt vīnu ar šņabi, iepērkoties kaimiņzemē, jo igauņu valodā vīns ir viin, bet šņabis – vein.