"Raudāju kā mazs bērns," - mūziķis Normunds Jakušonoks ļoti pārdzīvojis drauga Gunāra Meijera nāvi

Šlāgermūziķis Gunārs Meijers taisaulē devās 63 gadu vecumā, un pusi no sava mūža viņš bija ļoti tuvos draugos ar Normundu Jakušonoku. “Mūsu dzīves bija ļoti cieši savijušās kopā. Kāda numeroloģe bija izrēķinājusi, ka mēs ar Gunāru esam astroloģiskie dvīņi. Viņš pat vienreiz atzinās, ka esmu viņa vienīgais draugs. Man bija tāda dziesma "Vienīgais draugs", un reiz Gunārs pienāca pie manis un teica: “Bet tu, Normund, esi mans vienīgais draugs!” Lūk, tik sasaistītas bija mūsu dzīves,” teic Jakušonoks un žurnālam "Kas Jauns" izstāsta savas atmiņas par draudzību ar Gunāru Meijeru.

Apdāvināts visās jomās

“Mūsu draudzība sākās ar Poligrāfijas klubu jeb tā sauktajiem “poļiem”. Tur Gunārs strādāja par bārmeni, bet mēs ar tik tikko kā izveidoto grupu "Labvēlīgais tips" reizēm tur aizvadījām mēģinājumus. Toreiz Gunāram iznāca viņa pirmā dziesma "Meitene", kuru klausoties man vienmēr skrēja skudriņas pār muguru – tik lieliska tā ir. Sapratu, ka ar šo cilvēku man ir jāiepazīstas tuvāk. Un tā arī viss sākās,” atceras Jakušonoks un smejoties izstāsta kādu leģendu kopš tiem laikiem: “Krogu kustība Latvijā tikai sākās, un gāja visādi. Piemēram, vienu vakaru Gunārs mājās no “poļiem” esot devies ar divām automašīnām – vienā taksī sēdējis pats, bet otrs vedis čemodānus ar Gunāra tovakar nopelnīto dzeramnaudu. Cik tajā ir patiesības, nezinu, jo Gunāram jau bija daudz visādu stāstu, kurus viņš mēdza mazliet piepušķot. Vai tā bija patiesība, nevienu īsti neinteresēja, jo pēc šiem viņa stāstiem visiem tik un tā bija jautri.”

Normunds teic, ka Gunārs bijis talantīgs cilvēks daudzās jomās. “Jā, viņš bija bārmenis, bet tajā pašā laikā muzikāli ļoti apdāvināts. Gunārs bija ļoti ražīgs, viņš varēja radīt vairākas dziesmas dienā. Man tiešām patika tas, ko viņš dara, es pat kļuvu par viņa grupas taustiņnieku, ilgus gadus nospēlējām kopā. Turklāt Gunāram esmu parādā par to, ka, pateicoties viņam, satuvinājos ar savu dzīvesbiedri Daigu. Jo viņa muzikālās darbības pirmsākumos mēs taču ar Daigu bijām Meijera bekvokālisti. Ierakstījām kopā vairākus skaistus albumus. Bija arī izcilas dziesmas. Piemēram, Gunāra dziesma Aizved mani uz savām mājām. Atceros, trijatā sēdējām studijā un visi trīs raudājām. Jo bijām tik sirsnīgi emocionāli to dziesmu ierakstījušu, ka mēs – Gunārs, Daiga un es – klausījāmies, ko esam paveikuši, un paši raudājām. Tā bija vienīgā reize, kad pašu dziesma ir tik ļoti aizkustinājusi,” atceras Jakušonoks.

“Šef! Jūsu brokastis!”

Normunda un Gunāra kopējās gaitas turpinājās arī pēc 1995. gada, kad Jakušonoks izveidoja klubu "Karakums". Tajā Meijers strādāja par bārmeni, kā arī muzicēja.

“Kopā strādājām, kopā muzicējām, kopā tusējām. Jāatzīst, ka mūsu dzīves bija tā savijušās kopā, ka vairāk jau nebija kur. Mēs ar Daigu pat bijām vedēji vienās no viņa daudzajām kāzām... Vēl mēs kopā ņēmāmies viņa krodziņā Lāčplēša ielā. Es viņam tur palīdzēju, taču viss aizgāja tādos mīnusos, ka man nācās šo viņa biznesu pārņemt. Vēl jau mēs spēlējām kopā "Labvēlīgajā tipā". Jā, jā – Gunārs vienu brīdi bija "Tipa" ģitārists. Kopā ar Gunāru braukājām arī pa Dziesma manai paaudzei – viņš bija manā grupā. Un tad sākās hokeja laiki...” atceras Normunds, sakot, ka cilvēkus vislabāk var iepazīt tālākos ceļojumos, un tajos Gunāra Meijera sirsnība izpaudusies visvairāk.

“Gunārs bija sabiedrības dvēsele un cilvēks, kurš vienmēr “sataisīs galdu” – sarūpēs ēdamo. Viņš vienmēr sapirka visu, ko vajag, un jebkurā kompānijā saklāja galdu. Kā jau bārmenis būdams, viņš jutās atbildīgs par ēšanu un dzeršanu. Tā viņam bija sirdslieta. Gunāram patika gatavot, turklāt viņš spēja sarūpēt maltīti jebkurā situācijā. Atceros, mūsu pirmais lielais kopīgais hokeja brauciens bija uz pasaules čempionātu Kanādā 2008. gadā. Dzīvojām pieczvaigžņu viesnīcā, vienā numuriņā, un kādu rītu uztaisīju sev kafiju. Tikai nevarēju saprast, kāpēc kafijai pa virsu ir tāda kā eļļas kārtiņa. Izrādās, iepriekšējā vakarā Gunārs numuriņā esošajā viesnīcas tējkannā vārījis sardeles... Jo neies taču ārzemēs tērēt naudu dārgos restorānos, tāpēc Gunārs veikalā bija sapircis pārtiku un numurā pagatavojis siltas vakariņas. Jā, un viens sardeles gabaliņš vēl bija iesprūdis tējkannā starp spirālēm...” ar siltu smaidu atceras Normunds.

Jakušonoks arī stāsta, ka Gunārs šajos hokeja braucienos bijis tā sauktais “lāpītājs”, kurš uzlabojis dūšu iepriekšējā vakarā dzērušajiem. “Mūžam atcerēšos, ka tajā Kanādas čempionātā Gunārs katru rītu bija modies stundu agrāk, izskraidījis visu viesnīcu un uzmeklējis kādu latviešu hokeja fanu, kuram vēl bija saglabājies kaut kas dzerams. Un tā ik rītu, kad es modos, Gunārs jau stāvēja pie manas gultas ar 200 gramiem alkohola glāzē un teica: “Šef! Jūsu brokastis!” Lūk, tāds bija Gunārs Meijers. Patiešām īsta sabiedrības dvēsele. Viņš prata uzturēt kompāniju, prata ar visiem atrast kopīgu valodu. Viņam bija lieliska humora izjūta, ar viņu bija viegli būt kopā...”

Viens no otra mācījušies

Jakušonoks teic, ka profesionālajā ziņā pat apskaudis savu draugu. “Viņš bija universāls tajā ziņā, ka spēja radīt gan mūziku, gan tekstu. Jo parasti jau ir tā, ka komponists rada mūziku, bet dzejnieks sacer tekstu, vai otrādi, taču Gunārs to darīja pats un uzreiz. Viņš bija gan labs mūziķis, gan mūzikas autors, gan arī dzejnieks. Viss vienā. Par to es viņu apskaudu ar baltu skaudību, jo man tā nesanāk. Es uzrakstu mūziku, taču man vajag Andri Freidenfeldu vai Gundaru Raču, kuri dziesmai radītu atbilstošu tekstu. Gunārs bija liels talants,” atzīst Jakušonoks.

Tajā pašā laikā Gunārs ir mācījies arī no Normunda. “Viņš agrāk dziedāja no dziesmu kladēm, taču es visas dziesmas vienmēr esmu turējis galvā. Un tad viņš ņēma piemēru no manis un dažu gadu laikā pārgāja uz dziedāšanu pilnībā no galvas. Viņš to iemācījās un pēc tam bija ļoti pateicīgs man,” atceras Normunds.

Pandēmija liedza tikties

Normunds Jakušonoks nožēlo, ka pēdējos gados dažādu apstākļu dēļ sanāca daudz retāk satikties ar Gunāru Meijeru. “Viņam sākās veselības problēmas, atnāca arī Covid-19 pandēmija, kas liedza cilvēkiem satikties. Taču mēs uzturējām sakarus, es viņam pārskaitīju naudiņu ārstēšanai. Bet... Tāda dziļāka saikne pārtrūka. Jo vispirms viņš kovida dēļ aizkavējās ārzemēs un pēc brauciena makšķerēt nevarēja atgriezties mājās, tad viņam nācās uzturēties slimnīcā, tad nevarējām satikties epidemioloģiskās drošības dēļ. Beidzot izdevās satikties pirms kāda mēneša. Abi sēdējām pie manis mājās, viņš trīs stundas izrunājās ar maniem vecākiem, uzdāvināja savu autobiogrāfisko grāmatu ar autogrāfu, skatījāmies mūsu kopējos senos video... Gunārs iedeva arī noklausīties savus jaunos ierakstus – hokeja dziesmas, ko iedziedājis Alex. Šķita, ka atkal dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs, ka atkal biežāk varēsim būt kopā. Kā agrāk, kad tikāmies gandrīz vai ikdienā. Un tad nepagāja ne mēnesis, un Gunārs nomira... Skumji, ļoti skumji,” nopūšas Jakušonoks.

Pēc neilga mirkļa Normunds izstāsta vēl kādu notikumu, kas palicis atmiņā par savu draugu Gunāru Meijeru. “Braucām spēlēt ar viņa grupu uz kaut kādu miestu Jēkabpils pusē. Aizbraucām turp, un afišā rakstīts: “Koncerts: Gunārs Meijers. Pēc koncerta – striptīzs!” Jautāju Gunāram: kur striptīzs? Izrādās, viņš aizmirsis to sarunāt, bet mums no dāmām līdzi tikai Daiga... Tikmēr pie kultūras nama jau pulcējās publika – bars ar vietējiem večiem, pamatīgiem malkascirtējiem un traktoristiem. Sapratām: ja nebūs striptīza, sveikā cauri netiksim. Piedevām visam pirms paša koncerta nosvila mūsu pastiprinātājs, tātad – arī mūzikas nebūs. Un, kamēr es ar vietējiem skaņu vīriem meklēju risinājumu, tikmēr pamanīju, ka Gunārs, savācis čemodānu ar notīm, sapakojis savu ģitāru, lēnām zogas pāri skatuvei uz aizkulisēm un kultūras nama darbiniekiem prasa: “Sakiet, lūdzu, kur jums ir rezerves izeja!” Johaidī, taisījās aizlaisties, jo apzinājās, ka varbūt pat sitīs – jo striptīzs jātaisa Daigai, mūzikas arī nav... Taču beigu beigās viss beidzās veiksmīgi. Es noķēru Gunāru, dabūjām citu pastiprinātāju un nospēlējām tāāādu koncertu, ka ar ballīti visi bija tik apmierināti, ka pat striptīzu beigās nevajadzēja,” atmiņās dalās Normunds Jakušonoks.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnālā "Kas Jauns"!