"Uz sevi no malas skatos kā uz nedaudz jukušu cilvēku," - Inese Supe arī pēc 10 gadiem netiek ārā no "Degpunktā" ēnas
Inese Supe ir darbojusies dažādās televīzijās, ilgus gadus veidojot stāstus un palīdzot cilvēkiem. Tomēr, kā pati atzīst, no LNT leģendārā raidījuma «Degpunktā» ēnas, šķiet, netikt vaļā nekad.
Intervijā žurnālam "Rīgas Viļņi" Inese aprunājusies ar savu seno cīņu biedru no "Degpunktā" laikiem - žurnālistu Kārli Seržantu.
Tu tagad darbojies Latvijas televīzijā redzamā raidījumā «Ceturtā studija». Man šis raidījums asociējas ar filmu «Četras istabas», kur vesels bars cilvēku dažādos numuriņos risina savas problēmas un visiem pa vidu šaudās apsviedīgs portjē, kurš pēc savas saprašanas cenšas palīdzēt. Pēc kādiem principiem jūs izvēlaties, kam palīdzēt un kam ne?
Kā mēs paši sakām, tas ir tāds sociālo jautājumu raidījums, kura pamatā ir cilvēku iesūtītas problēmas – mums raksta sociālajos tīklos, un vidēji saņemam ap simt telefona zvaniem dienā, raksta arī vēstules. Mēs cenšamies neveidot šovu no cilvēku nelaimēm, bet mēģinām šīs problēmas risināt, un bieži mums tas arī izdodas – tieši tāpēc man tur ļoti patīk strādāt.
Kā tad jūs izlemjat, kura sūdzība ir risināšanas vērta, bet kura nav, jo ļoti bieži tā ir tikai viena cilvēka problēma?
Mums ir ļoti spēcīga galvenā redaktore, un viņai ir baigā intuīcija – viņa izlasa vēstuli, un ir skaidrs – ir vai nav. Viņa noteikti ar labām sekmēm varētu piedalīties ekstrasensu cīņās. Nav noslēpums, ka ir daudzi cilvēki, kuri dzīvo kaut kādā savā realitātē, tāpēc atlasīt īstās ir ļoti grūts darbs, un es viņu neapskaužu. Pēc tam šos sižetus piemeklē katram no pieciem žurnālistiem pēc viņu dotībām. Man nekad neiedos sižetu par, piemēram, nodokļu jautājumiem, turpat, «Degpunktā» specializācijā, jau esmu palikusi – krimināls, krāpšanās, palīdzība cilvēkiem un medicīna ir mans pamata lauciņš.
Kā žurnālists var reāli palīdzēt?
Pārsvarā mēs varam palīdzēt cilvēkiem, kuru problēmas var atrisināt ar valsts vai pašvaldību iestāžu palīdzību, tomēr ir gadījumi, kad izdodas iesaistīt privātos palīgus. Bija situācija ar vecu kundzi, kuras mājā bija sabrucis dūmvads, un vajadzīgo naudas summu mēs savācām viena raidījuma laikā. Latvijā ir ļoti daudz labu cilvēku, un ziedojumus mēs vācām caur Edija Pipara labdarības organizāciju. Tādu piemēru ir ļoti daudz. Ir bijušas situācijas, kad pirms sižeta veidošanas piezvanām nosacītajam vaininiekam un, jau braucot filmēt, uzzinām, ka viss ir atrisināts.
Nav tā, ka raidījums izlutina cilvēkus, jo viņi vairs pat nezvana uz organizāciju, kas varētu viņa problēmu atrisināt, bet uzreiz – raidījumam? Jo tā ir vienkāršāk.
Godīgi sakot, tā patiešām arī ir, un jau diezgan sen. Varbūt cilvēkam nav izpratnes, bet reizēm ir sajūta, ka kāds vienkārši grib, lai kāds to izdara viņa vietā.
Pamanīju tavu sižetu par roņu mazuļiem raidījumā «Vides fakti» – vai tu tur arī darbojies?
«Vides faktos» darbojos jau otro gadu un taisu vienu divus sižetus mēnesī. Roņu sižetu mēs Vidzemes jūrmalā filmējām divas dienas, un es vēl nekad dzīvē nebiju tā pārsalusi, taču sižets bija tā vērts. Kā pati saku, šim raidījumam sižetus veidoju sirdij un dvēselei, un tā ir tāda maza atpūta no cilvēku nelaimēm.
Kuri sižeti tev nāk visgrūtāk?
Grūti nāk braucieni uz dzīvnieku patversmēm. Pati esmu kaķu un suņu tante – parasti, kad braucam, operatoram vienmēr piesaku – tikai neļauj man kaut ko paņemt uz mājām. Ļoti smaga un grūta sižetu sērija man ir patlaban – par onkoloģijas tēmu.
Vai tas nav arī tāpēc, ka vēzis tev atņēma ļoti tuvu cilvēku?
Jā, pirms gada no dzīves aizgāja mana māsa Jana, kura man bija ļoti dārga. Viņa bija tikai četrus gadus par mani vecāka, un man vēl tagad ir grūti samierināties ar viņas zaudējumu. Ar visu nelielo vecuma starpību viņa man bija kā otrā mamma un ir ļoti daudz dzīvē palīdzējusi. Man ir neizsakāmi žēl, ka kovida dēļ es nevarēju ar viņu pavadīt kopā vairāk laika viņas dzīves pēdējos mēnešos – pēdējais, ko saņēmu no viņas, bija sirsniņa vacapā, bet no rīta… viņas vairs nebija.
Viņa nomira tieši manā dzimšanas dienā. Joprojām sāp, ka nepateicu, cik ļoti viņu mīlu un cik grūti man būs bez viņas.
Starp citu, tieši pateicoties viņai, esmu Inese – paskatoties uz mani pirmo reizi, viņa esot pateikusi vecākiem: sauciet viņu, kā gribat, bet viņa būs Inese.
Mēs satikāmies 2005. gadā raidījumā «Degpunktā», bet nekad neesmu tev jautājis, kā tu – meitene no dziļiem laukiem – tur nokļuvi?
Īstenībā es pati uzprasījos. Pirms tam strādāju Žaklīnas Cinovskas raidījumā «Brīnišķīgās pārvērtības», bet tas projekts sāka jūtami buksēt. Aizgāju pie LNT administrācijas un jautāju, vai nevarētu kaut kur darboties – biju gatava darīt jebko. Un man arī piedāvāja... Teica – bet tu jau negribēsi, puiši tur strādā ar asinīm un līķiem, ar ātro palīdzību. Es saku – kāpēc ne? Sākumā biju administratore, un beigās izaugu līdz projekta vadītājai. Bet tagad raidījumu gan vairs neskatos.
Ka tu nonāci Rīgā?
Es te sāku grozīties jau faktiski septiņu gadu vecumā, un tas bija, pateicoties Reiniku ģimenei. Mācījos Auru pamatskolā ar Lauri Reiniku vienā klasē, un viņa tētis Artūrs Reiniks mani paņēma dziedāt savā ansamblī. Tas pavēra diezgan plašas iespējas, un tā arī sākās televīzijas dzīve – dažādi konkursi, koncerti un pat dokumentālās filmas. Tad abi ar Lauri, stāvot pie foajē lielā spoguļa, arī nosolījāmies, ka strādāsim Latvijas Televīzijā, un nepagāja ne trīsdesmit gadu, kad man tas piepildījās. (Smejas.) Kas pats pārsteidzošākais, te joprojām ir tā pati smarža gaiteņos, kas toreiz! Pēc tam, Dobeles ģimnāzijas laikā, jau sāku strādāt Dobeles televīzijā, un tad kaut kā aizgāja. Vispirms VTB grupa, kur taisījām novadu ziņas LTV, pēc tam TV5 un LNT. Kādu laiku darbojos šovos, piecos no rīta braucu uz Jūrmalas «Cinevillu», staipīju vadus, mazgāju traukus, taisīju visiem brokastis, tik ļoti es gribēju strādāt LNT. Pēc pieciem gadiem mani pamanīja arī Andrejs Ēķis.
Nebija grūti? Tev tomēr īsi pirms «Degpunktā» projekta piedzima Agnis, un es pat atceros tā laika dzeltenās preses virsrakstus – Supe pametusi bērnu laukos...
Es savu bērnu nekad neesmu pametusi. Viņš man piedzima 24 gados, bet ar viņa tēvu attiecības pajuka. Man, gribi negribi, bija jāsāk strādāt, jo ienākumu nebija nekādu. Tad mēs sakooperējāmies ar draudzeni, kurai bija trīs dienas vecāks bērns – es braucu uz Rīgu strādāt, bet viņa pieskatīja abus mazos. Mana mamma tolaik dzīvoja viena, un, kad Agnis drusku paaugās, mēs kopā ģimenē pieņēmām lēmumu, ka es Rīgā būšu tā pelnītāja, bet viņa ņems Agni pie sevis. Es braucu, cik varēju, bet – jā, es nevaru apgalvot, ka biju paraugmāte. Agnis un mamma bija apgādāti, rotaļlietas viņam bija visas, kādas vien viņš paprasīja.
Tolaik man likās – jo vairāk naudas es viņā ieguldu, jo labāka mamma esmu, bet kļūdījos.
Patlaban Agnis mācās jau 11. klasē, un mums ir vienošanās, ka viņš jebkurā brīdī var nākt uz Rīgu. Visticamāk, ka pēc ģimnāzijas pabeigšanas tā arī būs. Tēvs arī viņam palīdz.
Tagad tev ir arī meitiņa Elziņa.
Jā, manai meitiņai jau ir seši gadi, un ar mums kopā dzīvo arī viņas sešpadsmitgadīgā pusmāsa, kurai esmu oficiāla aizbildne. Aizbildniecības kārtošana gan vilkās veselus piecus mēnešus ar visām iespējamām veselības pārbaudēm, bet es to izdarīju – vienkārši tā sanāca, ka meitene izvēlējās dzīvot pie manis.
Tev ir zināms talants iekulties nepatikšanās – atceros, kā taisījām sižetu, jo tu biji nopirkusi ķīniešu ražotas vājēšanas tabletes, kurām klāt bija amfetamīns. Dzīve tevi ir diezgan pamatīgi situsi, bet tu joprojām esi saglabājusi optimismu.
Uz sevi no malas skatos kā uz nedaudz jukušu cilvēku. Laikam nevaru dzīvot bez ekstrēma. Tie piedzīvojumi gan nav pārgalvīgi, bet vairāk par lietu. Ja pastaigājos ar suni un redzu, ka mežā kāds kaut ko dedzina, man nav problēmu pieiet un aizrādīt. Kad pienāca četrdesmit gadi [pirms diviem gadiem], kaut kāds klikšķis notika – ja man būtu bijusi tāda domāšana kā tagad, dzīve izvērstos daudz citādāka.
Ja tagad varētu sākt no jauna strādāt televīzijā, nekad vairs nestrādātu tādā raidījumā kā «Degpunktā», man varētu kaut miljonu solīt.
Jā, tā bija izcila skola ar Ēķa idejām un to īstenošanu, bet tas pilnībā mainīja manu domāšanu. Joprojām daudz ko redzu ar negatīvisma izjūtu. Ja ieraugu kādu cilvēku uz ledus, mana pirmā doma ir, ka viņš taču var ielūzt, nevis par to, ka noķers lielu zivi.
Kā man kāds cilvēks teica – tu nekad vairs netiksi no «Degpunktā» vaļā, un tā arī ir.
Joprojām bieži, aizbraucot uz filmēšanu, man saka – ā, jūs tā «Degpunktā» Supe, lai gan ir pagājuši jau desmit gadi un es gribētu, lai mani asociē ar «Ceturto studiju».
Kādas ir tavas sajūtas un novērojumi kovida laikā? Tu tomēr daudz brauc uz laukiem – vai cilvēki ir mainījušies?
Pati pie visa jau esmu pieradusi. Priecājos par to, ka ir jābrauc un nav visu laiku jāsēž attālināti pie datora. Man ir sajūta, ka arī lielākā daļa cilvēku ar visu šo ir apraduši un nemaz vairs neuztver šo laiku kā pandēmiju. Cilvēki, kuri tevi redz televizorā, uztver par savējo, un, satiekot filmēšanā, tantes grib apķerties un samīļot. Es gan aizrādu un neļaujos. Jutu, ka pati arī biju atslābusi līdz brīdim, kad mums televīzijā diezgan daudz cilvēku saslima un viens otrs nonāca arī slimnīcā. Covid maina cilvēkus – viens mūsu šoferītis pēc slimošanas ir pat sejā pārvērties, pilnīgi cits cilvēks kļuvis. Pati es ļoti uzmanos – ar sabiedrisko transportu nebraucu, masku nēsāju un meitiņu bērnu dārzā arī nelaižu. Mans optimistes gars tomēr ļauj cerēt, ka nākotnē gan jau viss būs labi.
INESE SUPE
- Dzimusi un augusi Dobelē.
- Karjera: VTB grupa, TV5, LNT, kur 6 gadus veidoja raidījumu «Degpunktā».
- Šobrīd veido sižetus LTV1 raidījumam «Ceturtā studija».
- Divu bērnu mamma. Ir suns un kaķis.
