"Katru rītu apņemos būt labāka mamma," - Karīna Rubene par ģimeni, televīziju un hokeju

Tikko noslēdzās raidījuma «Ralfs gatavo» otrā sezona. Vai varam gaidīt arī trešo? Pieļauju, ka gatavošanas prieks tāpēc nav apstājies?

Tas ir labs jautājums – vai būs arī trešā sezona. Televīzija lielos rudens plānus vēl tikai kaļ, un mēs patlaban gaidām lēmumu. Taču, kā jau tu teici, gatavošanas prieks nav apstājies, un tāpēc mēs, aprunājoties ar puikām, esam nolēmuši, ka šādā vai citādā formātā, bet projektiņš noteikti turpināsies.

Ņemot vērā, ka raidījums nosaukts vecākā dēla Ralfa vārdā, iniciatīva pieder viņam?

Viņa interese par kulinārijas šoviem noteikti bija tā, kas ļāva mūsu galvās piedzimt šai idejai. Jo pirmajā Covid-19 vilnī bērniem bija ļoti daudz brīva laika, un tad viņi vai nu skatījās televīziju, vai mēģināja izdomāt, ko vēl šodien varētu apēst. (Smejas.) Tā tas viss soli pa solītim salikās kopā. Bet doma par to, ka to visu vajadzētu arī uzfilmēt, prātā ienāca Ralfa tētim. Jo viņam vienmēr ir ideju pilna galva, tikai trūkst laika tās visas realizēt. Un te, pēkšņi, – laika bija kā jūras...

Vai jaunākajam, Martinam, nav pretenziju, ka projekts nosaukts brāļa vārdā?

Mēs paši jau smējāmies – ja nosaukums būtu jādomā tagad, tad būtu kaut kas no sērijas «Brālīši gatavo». Taču, kad tas viss sākās, mums pat prātā neienāca, ka Martina loma tajā visā būs tik liela. Paskatoties pirmo sezonu, var labi redzēt, cik ļoti viņš ir izaudzis. Un patlaban viņi tiešām ir jau līdzvērtīgi, katrs ar savu uzdevumu – Ralfiņam jāpadara viss «melnais darbs», bet Martins ir publikas izklaidētājs. Un, godīgi sakot, viņš mums ik pa laikam arī prasa, kad būs raidījums «Martins gatavo»…

Izjūtat bērnu sāncensību?

Šķiet, viņi ļoti labi ir pieņēmuši savas lomas – vecākais brālis un jaunākais brālis. Un vienīgā cīņa ir par mūsu uzmanību un atzinību. Arī raidījumā – ja Ralfs pēkšņi nevar atcerēties kādu tekstu, tad Martins uzreiz piesakās to norunāt viņa vietā. Taču ikdienā tādu situāciju ir maz. Jo Ralfiņam ir laba sirds, un viņš ir ļoti atbalstošs. Ja, piemēram, abi trenējas un Martinam kaut kas nesanāk, viņš vienmēr saka – «neuztraucies, kad būsi tikpat liels kā es, tev arī sanāks», vai reizēm pat pietēlo, ka nevar to hanteli pacelt, lai tikai Martins izrādītos stiprākais. Protams, ir arī brīži, kad viņi vienas mantas dēļ ir gatavi mājai jumtu nonest, tad es parasti saku – tā, no šī brīža jums ir aizliegts sarunāties, aizliegts kopā spēlēties un vispār jādzīvo katram savā istabā. Abi bļaudami uziet augšā, aizcērt katrs savas istabas durvis, bet jau pēc piecām minūtēm ir lejā un paziņo «mēs atkal esam brālīši», kas nozīmē – ir izlīgts miers. Un vēl mums ar Ralfiņu ir sava zīmju valoda, es varu viņam jebkurā situācijā piemiegt ar aci, un viņš uzreiz saprot, ka patiesība ir viņa pusē pat tad, ja es skaļi pasaku, ka taisnība ir Martinam.

«Ralfs gatavo» radās, lai pandēmijas laikā saturīgi organizētu bērnu laiku. Daudzi var jūsu ģimeni apbrīnot par šādas kopības rašanu un rezultātu, kāds sasniegts.

No vienas puses – tā tiešām ir forša kopā būšana, bet, no otras puses, beigās tas ir milzīgs darba apjoms, kura dēļ bērni jau rauc degunus, ka pietiekami daudz nespēlējam ar viņiem spēles, nevaram izbraukt ar riteņiem vai izdarīt citas foršas lietas. Mums tieši vakar vakarā bija ļoti gara saruna par to, kāpēc šis laiks ir tāds, kāds tas ir, ko mēs no tā varam mācīties un tā tālāk. Par laimi, viņi abi arī pandēmijā joprojām varēja apmeklēt karatē treniņus un divas reizes nedēļā kārtīgi izskrieties un izkustēties svaigā gaisā. Paldies Ruslana Sadikova sporta skolas treneriem, kuri visu savu dzīvi un treniņu programmu pielāgoja valstī noteiktajiem piesardzības pasākumiem, un nenobijās ne no lielajiem mīnusiem ziemā, ne dziļajiem sniegiem. Viņi ļoti labi saprata, ka bērniem to vienkārši vajag, lai nesajuktu prātā. Un arī vecākiem, protams.

Televīzijā esi jau 16 gadu. Atceros, kā rakstījām, ka dosies bērna kopšanas atvaļinājumos, nu atvases pašas jau ir TV ēterā. Kā šajā laikā mainījušās prioritātes tavā dzīvē? 

To droši vien ļoti labi parāda mans televīzijas darba grafiks – esmu tur piecas dienas mēnesī, varbūt vēl mazliet, ja Linda jāpalaiž atvaļinājumā vai uzrodas kāds vienreizējs projektiņš. Bet visādi citādi – mana dzīve ir pakārtota ģimenei un tam, lai maksimāli daudz būtu kopā ar bērniem. Jā, ne vienmēr brīva no darbiem vai pienākumiem, toties turpat blakus, aiz darbistabas durvīm, lai gadījumā, ja esmu viņiem vajadzīga – būtu sasniedzama. Man patīk ēters, man patīk ziņas kā žanrs, taču līdz ar pievēršanos video filmēšanai esmu atklājusi, cik forši ir pašai plānot savu laiku un darba grafiku, un pagaidām neesmu gatava no šāda dzīvesveida atteikties.

Tu zināji, kāda vēlies būt mamma? Vai to saprati tikai procesā?

Es tieši Ralfiņam vakar stāstīju, ka gandrīz katru rītu apņemos būt labāka mamma – vairāk spēlēties, uzmanīgāk klausīties, nekad nebārties, bet katru vakaru man atkal tam pietrūkst spēka un pacietības. Bet principā – es katru dienu turpinu augt un mācīties kopā ar bērniem, jo arī viņiem augot katrs vecuma posms pieprasa kaut ko citu. Ar Ralfiņu jau varam par meitenēm un dzīvi parunāt, Martinam joprojām ir svarīgi, lai tieši es katru vakaru viņu nolieku gulēt. Tas laikam arī ir galvenais – saprast tās viņiem patlaban ir vissvarīgākās lietas, kurām ir jāatrod laiks, lai arī cik daudz darbu sakrājies vai cik liels nogurums māc. Taču ilūziju par to, ka būšu mamma, kas nekad nebaras, beidzot laikam esmu atmetusi. Tāda ir mana mamma, un tas ir superīgi, taču diemžēl tas neiedzimst. Un es laikam esmu pārāk impulsīva un emocionāla. Toties esmu gan pati iemācījusies, gan viņiem jau šajā vecumā iemācījusi palūgt piedošanu, kas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīga prasme jebkurās attiecībās. Un tas viņiem dzīvē noteikti noderēs. Un vēl es gribu, lai viņi zina, ka ik pa laikam arī kopā ar mammu var uzgriezt uz visskaļāko «Bermudu divstūri», lēkāt pa peļķēm līdz slapjām apakšbiksēm, saēsties našķus daudz vairāk, nekā pieklātos, un būt draugi.

Tava mamma nekad nav bārusies?!

Nu droši vien nav jau tā, ka nekad. Bet no bērnības es tā konkrēti atceros vienu, varbūt divas reizes, kad mamma bija patiešām dusmīga. Un es viņai, nesen smejoties, pat teicu: mammu, jūs ar tēti mūs pārāk maz bārāt, tāpēc es tagad, nonākot situācijā, kad kāds uz mani paceļ balsi, jūtos pilnīgi izsista no līdzsvara un neprotu ar to sadzīvot. Bet īstenībā, protams, esmu ļoti pateicīga vecākiem par šo unikālo pieredzi. Nezinu, no kurienes viņiem tā pacietība un gudrība, turklāt jau tajos laikos, bet mums ar māsām bija tiešām ļoti laimīga bērnība.

Neraugoties uz steigu, kāda varētu būt no rītiem divu mazu bērnu ģimenē, tomēr spēj būt klāt uz «Rīta Panorāmu». Kā to vispār var savienot?

Par to jau īstenībā jāpateicas Ralfa un Martina tētim. Jo, ja viņš neuzņemtos tās naktis un rītus iznest uz saviem pleciem, tad es šo darbu vienkārši nevarētu darīt. Turklāt reizēm tās ir naktis ar bērniem, kuriem pēkšņi ir uzlēkusi temperatūra vai sācies vēdera vīruss, bet man gribot negribot pulksten trijos naktī ir jābrauc uz darbu. Tieši tāpēc reizi nedēļā es to varu izdarīt, bet katru rītu – nevaru un vairs negribu. Atceros vienu reizi pirms vairākiem gadiem – man ir agrais rīts, un Ralfam naktī saceļas milzīga temperatūra. Zinu, ka uz interviju nāks «Prāta vētra», stiliste tai dienai speciāli ir nolikusi skaistāko tērpu – tādu koši dzeltenu kleitu ar pieskaņotu puķu kaklarotu, turklāt špikeri neviens cits no rīta kolēģiem neprot salikt, un es nesos uz darbu. Pie televīzijas pamanu, ka man no Mārča ir jau deviņi neatbildēti zvani... Ralfs kratās drebuļos, sauc mammu, Mārcis nezina, ko iesākt. Es uzskrienu līdz ziņu dienestam, sataisu špikeri, izdrukāju visus tekstus, nosūtu īsziņu kolēģiem, ka šorīt manis nebūs, paskaidroju situāciju un braucu atpakaļ uz mājām. Tieši 6.30, kad sākas «Rīta Panorāma», ielienu gultā blakus Ralfiņam, viņš beidzot iemieg, es domāju par savu dzelteno kleitu un turu īkšķus, lai Dāvim (toreiz vēl strādāju kopā ar kolēģi Dāvi Valdnieku) vienam pašam izdodas veiksmīgi novadīt ēteru. Tas izklausās vienkārši, bet to emociju gammu es pat nespēju aprakstīt. Jo man šķiet, ka visos televīzijas cilvēkos ir iekodēta milzīga atbildības izjūta pret ēteru – ka tas ir kaut kas svēts. Un es patlaban esmu izdarījusi izvēli, kas ļoti minimizē manu iespēju vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Jo ģimene man ir svarīgāka par visu citu.

Kādreiz dzīves ritmu mērīji pēc hokeja. Kam gatavojies, čempionātu Rīgā gaidot?

Pilnīgi noteikti – kopš Ralfa piedzimšanas dzīves ritmu vairs neesmu mērījusi pēc hokeja. Bet, šķiet, ka pavisam drīz uz dažām nedēļām tas atkal mainīsies. Jo pasaules čempionāta laikā mēģināšu pieslēgties uz pilnu slodzi un palīdzēt veidot reportāžas «Panorāmai». Ne tik daudz par spēļu rezultātiem – tas lai paliek sporta čaļu ziņā, bet  gan par visām citām aktivitātēm par un ap šo notikumu. Ar steigu jāsāk gatavoties, sen neesmu bijusi apritē. (Smejas.)

Ko tev nozīmē «būt hokeja apritē»?

Zināt visus spēlētājus ne tikai pēc vārdiem un uzvārdiem, bet arī numuriem. Orientēties maiņu virknējumos un saprast – cik stipri esam un cik augstu varam tēmēt. Principā tas nozīmē maksimāli daudz lasīt, ko par hokeju raksta citi, klausīties intervijas ar spēlētājiem, aprunāties ar treneriem... Man gan nav ne jausmas, kā tas viss darbosies Covid-19 apstākļos, bet pie visa pierod, un no jaunas pieredzes es nebaidos. 

Vai jūsu ģimenē ir savas Mātes dienas tradīcijas?

Parasti uz to laiku pašu dārzā jau ir izplaukušas pirmās tulpes vai narcises, un tad dēli pa kluso dodas tās noplūkt, lai varētu man uzdāvināt. Bet tas viņu «pa kluso» parasti ir tik skaļš, ka es dzirdu arī visu gatavošanās un slēpšanās procesu. Tāpēc tas viss izvēršas ārkārtīgi mīļi un sirsnīgi. Un vēl mēs ar Mārci parasti cenšamies izrauties no darbiem un tajā dienā kopā ar puikām aizskriet līdz savām mammām. Bez lielām dāvanām, tāpat ar puķītēm un kādu kūku. Jo galvenais jau ir kopā būšana. Tā kā Mārča mamma dzīvo Cēsīs un mana – Jaunpiebalgā, tad viss veiksmīgi sakrīt vienā maršrutā, un sanāk tāds mazs, jauks pārsteigums – te nu mēs esam!

KARĪNA RUBENE

Dzimtā puse: Jaunpiebalga.

Izglītība: mūzikas skolā apguvusi flautu un klavierspēli; Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija, LU komunikācijas zinības.

Darbs: LTV1 «Rīta Panorāma», «Ralfs gatavo», radošās apvienības «Divi» producente, kāzu video filmēšana un montēšana «Wedtime».

Ģimene: dzīvesbiedrs – fotogrāfs Mārcis Baltskars, dēli Ralfs (8) un Martins (4).