Ralfs Eilands pēc "Zelta mikrofona" kritis kolēģu nežēlastībā

“Ceru, ka šis pasākums neradīs publikai iespaidu, ka arī pārējiem nozares pārstāvjiem ir vienalga par epidemioloģiskajiem ierobežojumiem mūsu valstī. Es zinu, ka man apkārt ir vairāki atbildīgi un strādāt griboši kolēģi, kuriem pietiek zināšanu, lai rīkotu drošus pasākumus šajos pandēmijas apstākļos. Šeit nav runa par to, vai likumiski viss bija korekti, runa ir par piemēra rādīšanu situācijā, kad citiem ir liegums satikt kādu pat ārpus savas mājsaimniecības! Atvainojos nozares vārdā un ceru, ka šis gadījums nemetīs ēnu arī uz pārējiem organizatoriem,” – tā sociālajos tīklos bija ierakstījis Ralfs Eilands.

Uzskata, ka tiek kacināta sabiedrība

Ar šo viedokli Ralfs guva gan plašu sabiedrības atbalstu, gan arī pamatīgu nosodījumu. Un vislielākie gānītāji esot tieši viņa kolēģi – citi mūziķi. Kāpēc Ralfs Eilands nolēma neklusēt un izteikt kritiku pēc tam, kad nupat notikuši divi vērienīgi kultūras pasākumi – Lielā mūzikas balva un "Zelta mikrofons" –, kuri norises vietā kopā pulcēja vairākus desmitus cilvēku?

“Man jau gadu nav darba. Izņemot aizvadītā gada siltajos mēnešos, kad notika daži koncerti, visu pārējo laiku liegts koncertēt. Un brīdī, kad sāks atcelt ierobežojumus, valdība domās – kāpēc vērt vaļā kultūru, ja nupat tā pamatīgi nokaitināja sabiedrību ar diviem pasākumiem. To organizatori, labu gribēdami, diemžēl nesaprata visu kopējo bildi – cik gudri šobrīd ir taisīt tādus pasākumus, rādīt televīzijā, ka visi satiekas, sēž kopā skatītāju zālē, zinot, ka tikmēr pārējā sabiedrība pat nedrīkst atļauties satikt tuviniekus, draugus, doties ciemos. Tādi pasākumi ir sabiedrības kacināšana! Organizatoriem ir jāsaprot, ko kurā brīdī var atļauties. Es, piemēram, lieliski apzinos, kuros koncertos kuras publikas priekšā novilkšu kreklu. Es to daru trakulīgos festivālos, bet nekad nedarīšu, piemēram, labdarības koncertos pansionātos. Tiešām šo pasākumu rīkotājiem vēl nav pielēcis, kādā situācijā visa sabiedrība dzīvo jau gadu? Vai tiešām tas bija prātīgi, ko tādu rādīt cilvēkiem?!” sašutis ir Ralfs.

Viņš uzskata, ka, skatoties šādus pasākumus, sabiedrībā rodas mieles par to, ka daži, lūk, ir izredzētie. “Un pats galvenais – šie pasākumi degradē mūziķu argumentus, ka mums nav darba, ka nav pabalsta, ka nevaram normāli dzīvot. Jo, redz, televīzijā taču rāda, ka viss ir skaisti, viss notiek! Viens šāds gadījums ir spļāviens medus burkā. Un es pilnīgi saprotu cilvēkus, kuri ir nokaitināti,” piebilst Ralfs.

Kakā pats savā silē

Šādam viedoklim gan nepiekrīt citi mūziķi, un daudzi jau paspējuši Eilandam pateikt, ka viņam nav taisnība, un diemžēl ne visi izteikušies korekti. “Atbalstu no kolēģiem, kad kāds man būtu uzsitis pa plecu, neesmu saņēmis. Jā, esmu saņēmis pateicību no vairākiem pasākumu organizatoriem, kuri cenšas valdībai piedāvāt drošus risinājumus, lai kultūras dzīve varētu notikt arī šajos apstākļos, bet no kolēģiem atskanējusi tikai kritika,” smagi nopūšas Ralfs.

Viņš gan neatklāj, kuri bija vislielākie viņa viedokļa pretinieki, taču dažu kolēģu veltītie vārdi nav bijuši no tiem patīkamākajiem. “Daļa klusē, daļa nevēlas kasīties, bet daļa tā arī pateica, ka es “kakāju pats savā silē”. Viņu uzskats ir – ja jau ko tādu atļāva, tad bija jāizmanto situācija. Un jāstāv klusu. Bet man nav vienalga, es saku, ko domāju, neatkarīgi no tā, ar ko nodarbojos. Labi, tas ir viņu viedoklis, bet es uzskatu, ka mēs ar šo pasākumu iekakājām visas auditorijas silē. Nē, nepārprotiet, es neesmu pret šādiem pasākumiem, taču neatbalstu, kā tie tika sarīkoti. Vai tad tiešām to nevarēja izdarīt attālināti, sazinoties ar visiem dalībniekiem caur modernajām tehnoloģijām internetā? Kā, piemēram, tas notika citās balvu pasniegšanas ceremonijās,” izsakās Ralfs Eilands, piebilstot: “Mūziķu vidē mani tagad uzskata par nodevēju. Jo savu nozari nedrīkstot kritizēt. Bet tā ir liekulība!”

Eilands arī noliedz, ka šādu viedokli viņš pauda skaudības dēļ, jo viņš nav bijis uzaicināts uz "Zelta mikrofona" balvu pasniegšanas ceremoniju: “Kādas muļķības! Es biju uzaicināts, jo biju nominēts vienai no balvām. Es varēju tur būt un sēdēt skatītāju zālē kopā ar citiem nominantiem, taču izvēlējos to nedarīt. Man bija jābūt "Zelta mikrofonā", un, publiskojot savu viedokli, zināju, ka pirmais pretarguments būs, ka esmu čīkstulis un čīkstu tāpēc, ka pats tur nebiju aicināts. Taču tā nav.”

Iztiek no uzkrājumiem

Vaicāts, kā pašam ir ar iztikšanu šajā dīkstāves laikā, Ralfs smagi nopūšas: “Lai arī varu saņemt pabalstus, bet... Jau gadu ir pandēmija, un jau gadu es katru mēnesi iztērēju vairāk nekā nopelnu. Lai kāds būtu finansiālais atbalsts, tas nekad nebūs tik liels, cik līdz šim ar mūziku pelnīju. Mūziķiem šis ir ļoti slikts laiks.”

Eilands pats iztiek no uzkrājumiem, tāpēc arī nav apsvēris domu meklēt kādu citu darbu. “Apstākļi to man vēl nav piespieduši. Bet, ja nāksies, tad – bez problēmām. Esmu strādājis gan celtniecībā, gan lasījis vīnogas, no darba nebaidos. Arī bez tā, ka šobrīd liegts koncertēt, man ir, ko darīt. Es rakstu dažādus scenārijus, rakstu mūziku. Tikai brīžiem pārņem domas – kam tas viss vispār ir vajadzīgs, kur es to izpildīšu? Jo tas, ka nevari darīt savu lietu – ka nevari muzicēt, ka jau gadu ir liegts kāpt uz skatuves tūkstošiem lielas publikas priekšā –, tas nenormāli sit pa smadzenēm. Nekāds finansiālais atbalsts nekompensē šo emocionālo spriedzi. Manuprāt, ir muļķīgi meklēt citus veidus, kā sevi piepildīt. Un nav ko melot un spraust sev un citiem “batonus ausīs”, ka šis ir kaut kāds īpaši radošs laiks. Nē, šis ir briesmīgs laiks! Tāpēc visas šīs balvu pasniegšanas ceremonijas mani pamatīgi uzvelk. Ja līdz tam vēl bija kaut kādas cerības par ierobežojumu mīkstināšanu, tad tagad jau arī tās izplēn. Jo šis ir precedents, pēc kura cilvēki spriež – kāpēc šai privileģētajai elitei vēl kaut ko atļaut? Tāpēc tas viss sāp divtik,” nosaka Ralfs Eilands, piebilstot: “Un, ja kāds te padomā – ko tie mūziķi čīkst, lai iet darīt ko citu, tad iedomājieties sevi mūsu vietā. Kā justos, ja jums tagad liegtu darīt to, uz ko esat gājuši visu savu mūžu mācoties, pilnveidojoties, gūstot pieredzi, un nu jums tas viss jāmet pie malas un kā diletantam jāsāk no nulles darīt ko kardināli pavisam citu? Es neesmu gatavs nomainīt savu profesiju, es tomēr esmu gatavs sagaidīt tos laikus, kad atkal viss būs kārtībā. Un “paldies” mūsu valdībai un atbildīgajiem par vakcīnām, ka arī šīs vienīgās cerības ir nokautas!”