Inga Grencberga meklē glābiņu no pandēmijas radītās depresijas

Džilindžera meita Laine pamātei omas uzlabošanai piedāvā paauklēt mazbērnus, grāmatu izdevēja Vija Kilbloka iesaka paeksperimentēt ar uzturu, taču vairums ierosmju, kas devušas pozitīvu rezultātu pašām, bēgot no depresijas, saistītas ar kustēšanos un aktīvu, iedvesmojošu laika pavadīšanu dabā.

“Depresija ir klusa, tu nevari dzirdēt, kā tā pietuvojas, bet pēkšņi – tā ir visskaļākā balss tavā galvā,” - šis Rupi Kour dzejolis no jaunās grāmatas “Home Body” riņķo man prātā...jo dienas, jo arvien skaļāk un vairāk...un man ir mazliet bail, ka šis varētu būt tas “klusais tuvošanās laiks”...jo dienas, jo arvien vairāk ĀRĒJIE – klusie un uz pauzes noliktie apstākļi, rada trauksmi IEKŠPUSĒ. Viss, kas agrāk bija spilgts, krāsains un koncentrēts, tagad ir kļuvis izplūdis un neskaidrs...darba dienas un vides saplūdušas ar brīvdienām un mājām. Viss viens – robežšķirtnes izplūdušas. Tas TIK ļoti nogurdina. Jo ik jauna diena, jo grūtāk ieraudzīt motivāciju, jo dienas, jo grūtāk realizēt esošos un izvirzīt jaunus mērķus.

Kādi ir jūsu mazie ikdienas TIPS & TRICKS, lai atgūtu dzīves asuma sajūtu? Lai uzlabotu savu mentālo labbūtību un neļautu depresijai klusītiņām pietuvoties... Pavasarī gribēsies, lai ir priecīgi!” ar šādu atklātu ierakstu sociālajā vietnē pirms dažām dienām dalījās režisora Dž.Dž.Džilindžera sieva Inga Grencberga, kura sieviešu auditorijā popularitāti iemantojusi kā grāmatas “Sestā sieva” autore.

Ingas Grencbergas rosinātā tēma virtuālajā vidē izpelnījās lielu atsaucību, un neskaitāmas sievietes atzina, ka arī viņas šajā pandēmijas laikā nomāc līdzīgas mentāla rakstura pašsajūtas problēmas.

Rakstniece Andra Manfelde Ingu rosina aiziet izpeldēties, uz ko Grencberga reaģēja, atminēdamās, ka reiz dzīvē, esot “pilnīgi zemā punktā” ir ielīdusī ziemā jūrā. “Tas tā “norestartēja” visas maņas un sajūtas. Domāju, ka gribētos to atkal atkārtot!” “Man arī palīdz. Un tieši jūrā! Man ir bijuši brīži, kad atliek tikai izmisums. Tad ledaina jūra un lūgšana (lūgšanu jau nevar reklamēt, tas katram “pa savam”, bet paskatīties LIELAJĀ virzienā, to gan drīkst ieteikt pat, ja tūlītējas atbildes neseko). Es tikai nezinu, vai tagad jūrā iebrist ir reāli, jo pie krasta baigie ledus vaļņi. Vēl variants neko neēst trīs dienas,” pārbaudītā pieredzē dalās Andra Manfelde.

Savukārt aktrise, kādreiz par Džilindžera mūzu dēvētā Kristīne Belicka atklāj, ka, vairoties no depresijas, meklējusi dažnedažādus risinājumus. “Vienīgais, kas tiešām reāli palīdz, ir kustība. Brīžos, kad nespēju iziet no mājas, uzlieku “austiņās” krievu popsu un dejoju, lēkāju, kratos tā, ka mugura slapja. Jūtami uzlabojas noskaņojums pēc šādām terapijām. Un palīdz, velns parāvis! Tikai tu, tavs ķermenis un mūzika... Jo būsim atklāti. Kad uznāk šī dīvainā sajūta, kad pašas rokas šķiet svešas, kad nespēj vienu domu izvirpināt sevī līdz galam, tikt līdz jūrai vai mežam liekas kaut kas pilnīgi neiespējams un pārāk nogurdinošs. Aukstā dušā “izdejot no sevis” to miglu. Un tad jau var saņemties uz visu pārējo,” stāsta aktrise.

Savukārt grāmatu izdevēja Vija Kilbloka rekomendē: “Grāmatā How not to die ir vesela nodaļa par depresiju. Esmu pārbaudījusi uz savas ādas, ka ēdienkartes radikāla ievirzīšana augu valsts gultnē jūtami uzlabo pašsajūtu un garastāvokli. Var pamēģināt kaut vai nedēļu...”

Grencberga atbildējusi ar pateicību par ierosmi un atzinusies: “Nebiju iedomājusies, ka ēdienkarte varētu uzlabot emocionālo labbūtību. Es, kad baigais besis, varu pasūtīt vienīgi lielu picu un lielu kolu ar piegādi!”

“Depresija – esmu tur bijusi un NEKAD vairs nevēlos tajā nonākt!”

Vaicāta, vai drosmīgais solis publiski lūgt padomu tik delikātā jautājumā kā garīgā veselība ir rezultējies ar pašsajūtas uzlabošanos, Inga Grencberga žurnālam "Kas Jauns" pārliecinoši atbild: “Jā! Tagad katru dienu eju ārā! Iepriekš bija tāda sajūta, ka negribas... Labāk paskatīties kādu seriālu, neko nepadarīt. Ja ir tā sajūta tāda “miglaina”, kā es to raksturoju, tad kas vēl par darīšanu? Ir ļoti viegli ārā neiziet pat nedēļu. Jo nav noskaņojuma, nav spēka. Man tā arī bija. Diemžēl tas neko labu nedod,” atzīst Inga.

Taču nu viņas ikdienā jau otro nedēļu ir iekļautas regulāras pastaigas, kas jau devušas pašsajūtas uzlabošanos. “Tagad, ņemot vērā daudzos ieteikumus par to, ka kustība un svaigais gaiss ir pārbaudīta vērtība, esmu sākusi to darīt. Jā, reizēm vakaros nav viegli piespiest sevi uzvilkt mēteli, cepuri, lielu šalli un iziet apli pa pilsētu, bet es pārvaru sevi, un tad jūtos ļoti, ļoti labi! Eju apmēram stundu, kas sanāk nepilni desmit tūkstoši soļu. Man ir viedpulkstenis, kas to skaita, un pēc tādas mājas ofisa dienas tas ir pilnīgi pietiekami. Starp citu, vakaros Rīgā ir skaists klusums un miers, parkos cilvēku praktiski nav, tikai retais, kas izvedis suni pastaidzināt. Vecrīga vispār šķiet kā tāda apokaliptiska pilsētas daļa, kur reizēm pat septiņos vakarā, paveroties visriņķī, nav pilnīgi neviena paša cilvēka,” iespaidos dalās Inga Grencberga.

Pēc režisora Dž. Dž. Džilindžera laulātās draudzenes teiktā, viņa ir gandarīta, ka šo tēmu “pacēlusi” publiski. “Lielākais efekts ir tas, ka daudzi cilvēki ir nākuši klajā ar atklāšanos, ka arī nejūtas pārāk labi, ka sakrājies liels nogurums. Tas ir brīnišķīgi, ka manis iesāktā diskusija ir iekustinājusi arī citus, raisot dūšu domāt, dalīties, nebaidīties par to runāt. Ir normāli un pareizi, ka reizēm nejūties labi. Saprotams, ka tagad, pandēmijas laikā, ar visu šo neziņu, cilvēkos uzkrājies nogurums. Ir milzīgs ieguvums, ka šie padomi, ko man sniedza līdzcilvēki, ir nākuši par labu ne tikai man. Draudzenes un kolēģes raksta, pateikdamās, ka šīs tēmas publiska aktualizēšana arī viņām ir palīdzējusi,” priecājas Grencberga.

Pārējos padomus un ierosmes, ko diskusijā Ingai mudināja lietot draugi, paziņas un sekotāji, Sestās sievas autore pagaidām atstās sev zināšanai. “Es neķeru visu uzreiz. Labāk, lai ir soli pa solītim. Sāku ar pastaigām un komunicēšanu. Nav jāpārforsē. Protams, bija skaisti ierosinājumi par ziemas peldēm, par jūrā iešanu, taču to gan nedarīšu un arī citiem bez pieredzes neiesaku. Uzskatu, ka tam ir nepieciešama iepriekšēja sagatavošanās. Nedomāju, ka ir droši un veselīgi tā vienkārši aizskriet līdz jūrai un mesties aukstā ūdenī,” uzskata Inga Grencberga.

“Ir ļoti smalka robeža starp depresijas priekšvēstnešiem un pašu depresiju – tu pat nemani, ka pēkšņi jau atrodies tajā melnajā depresijas peļķē. Novēlu, lai mums visiem izdodas sevi pasargāt, lai varam sagaidīt saulainu un priecīgu pavasari, nevis ar daudzu cilvēku depresijām. Jo tas brīdis, kad to var noķert, ir palaists garām.

Manā dzīvē ir pieredze, kad īsto mirkli neesmu noķērusi. Depresija... Esmu bijusi tur un zinu, kā tas ir. Un tur es vairs nekad negribu nonākt,” strikti un apņēmīgi nosaka Inga, kura nesenā pagātnē depresijas mocību iespaidā pat domājusi par pašnāvību.

Citas ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!