Pilsēta, kurā piedzimst vientulība. Seriāla "Psihs" recenzija

Oļegs (Konstantīns Bogomolovs) ir ne sevišķi patīkams tips, kurš uz darbu psihoterapeita praksē pārvietojas ar skūteri, valkā ķiveri un brilles ar sarkaniem stikliem. Viņa sieva Marina (Jevgēņija Gromova) pirms gada mīklaini pazudusi, tomēr viņas nāve netiek apstiprināta. Oļegs, nespēdams uzturēties tukšajā dzīvoklī, dzīvo pie mātes, atzītas seksoloģes un pasniedzējas Kiras (Roza Hairuļina), kuru principiāli sauc tikai vārdā. Oļega dzimšanas dienā Kira viņam uzdāvina seksa rotaļlietu. Sākumā tā Oļegā iedzen riebumu, bet vēlāk viņš tai jūt pieķeršanos, iemiesojot lellē zudušās sievas Marinas tēlu.

Kiras atsvešinājums no dēla viņā izraisa duālas sajūtas, taču viņa, tērpusies eksotiskos tērpos un mainīdama saulesbrilles piecas reizes dienā, spēj slēpties aiz paštēla. Kira mēģina veidot attiecības ar savu kolēģi Nikolaju (Vladimirs Simonovs), kurš vairāk meklē savas sirmās mātes aizstājēju, nevis partneri. Vera (Jeļena Ļadova), šķiet, ir vienīgais Oļega draugs, taču četrdesmitgadīgajai daiļavai vairāk par dvēseli interesē dizaineru apģērbi, paradoksālā kārtā viņa ir aizgājusi no oligarha Artjoma (Igors Verņiks) un dzīvo kopā ar bērnišķīgu mākslinieku Kostju (Aleksandrs Gorčiļins) komunālajā dzīvoklī. Maģiskie mīlas «trijstūri» turpina griezties. Abu dzīvoklī bieži uzturas avokado, veģetārās virtuves un meditāciju piekritēja Juļa (Nina Guseva), kura Kostjas mākslu un laikam viņu pašu saprot labāk par Veru. Tas viņu, protams, grauž, taču ne tik ļoti, lai ko darītu lietas labā.

Visi pamet visus

Kas notiek Oļega psihoterapeita seansos? Viņa klientu lokā ir uzņēmējs Artjoms, kurš slēpj savu homoseksualitāti un aizraujas ar «balto pulverīti», ko nekautrīgi lieto kopā ar Oļegu. Artjoma sieva Saša (Marina Aleksandrova) par viņa pacienti kļūst, risinot vīra atsvešinātību, kaut pašas pieredzē slēpjas dziļākas rētas. 30 gadus vecā Ļena (Anna Čipovska) cīnās ar novecošanas bailēm un pēc aborta izjūt dziļu, nepieredzētu nožēlu. Oļegs bezkaislīgi uzstāda diagnozes, gluži kā no galvas tās deklamēdams un izšķīdinājis pacientu cerības uz sava glābēja empātiju. Kādēļ lai Oļegs to spētu, ja palīdzība drīzāk vajadzīga viņam pašam? Neirotiķa garā viņš dala padomus un novērojumus, kaut tās ir viņa paša projekcijas par vientuļo būšanu Oļega ādā.

Pirmajās sērijās sekojam līdzi Oļega saraustīto domu plūsmai, un tikai seriāla vidū sāk iezīmēties stāsta galvenie konflikti, kādu šeit netrūkst. Kad Artjoms, atriebjoties par konfrontāciju Oļega kabinetā, noliegumā par savu seksuālo orientāciju aiztraucas rakstīt sūdzību ētikas komisijai, Oļegu izsauc pie komisijas «galvenā» – Igora, kuru atveido nepārspējamais Oļegs Meņšikovs. Oļegam draud noņemt licenci, un nu viņam pašam jāiziet psihoterapija. Veras un Kostjas attiecībās eskalējas krīze, un pēc Kostjas pirmās tēlniecības izstādes Vera saprot, ka Juļa nav vienkārši draudzene, Kostju pamet. Gadījuma kārtā Vera palikusi stāvoklī no Kostjas un izmanto izdevību to uzdot par Oļega gaidāmo bērnu pēc tam, kad abi alkohola reibumā likušies vienā gultā. Viņš jau ir ieplānojis algot surogātmāti, lai radītu savu bērnu, iespējams, nostalģisku atmiņu vārdā vai gribēdams aiz sevis atstāt jebko īstu. Kira nespēj izturēt Nikolaja infantilās skumjas pēc 90 gadus vecās mātes nāves, bet Nikolajs nespēj izturēt Kiru un aiziet. Galveno varoņu savērptie meli pamazām pavēršas pret viņiem, un šķiet, ka Kostja ir palicis vienīgais, kurš no visas šīs jezgas ir ieguvis mierinošu skaidrību par to, kas patiesībā ir viņas dzīves sievietes. Bet līdz tam, protams, paies kāds laiciņš.

Kad režisors satiek aktieri

Seriāls «Psihs» Krievijā ieguvis lielu popularitāti, un tā mārketinga aktivitātes ir vērienīgs, vizuāli iespaidīgs veidotāju «starta komplekts» virzienā, uz kuru dodas Krievijas straumēšanas platforma «More TV». Proti, rietumnieciska un mūsdienīga pieeja lokāliem stāstiem par Krieviju. Šoreiz nevarētu būt citādi, jo seriāla režisors ir padomju laikos cienītā režisora un aktiera Sergeja Bondarčuka dēls, kurš izvēlējies doties tēva pēdās un pierādīt pats savu varēšanu. Līdz šim viņam tas veiksmīgi ir izdevies, uzņemot daudzus mūzikas klipus, producējot filmas un strādājot kā aktierim. Viņam šī ir debija tieši seriāla veidošanā, un Bondarčuks jaunākais tāds nav vienīgais.

Scenārija autore un tā mākslinieciskā vadītāja pasaules izpratnē jeb «showrunner» ir viņa par divdesmit gadiem jaunākā sieva Paulīna Andrejeva, par kuras iesaisti Bondarčuks pats nav zinājis, un šis fakts, apzināti vai ne, tika noklusēts arī no Konstantīna Bogomolova. Arī Andrejevai šis bija pirmais solis savas sapņu profesijas, scenāristes, karjerā, šis bija spožs aktiera iznāciens pašam Bogomolovam, kaut ne pirmā viņa loma. Savu satikšanos ar aktieri radošajā darbā Bondarčuks skaidro kā nejaušību virkni. Abi ir absolvējuši vienu kinoskolu, auguši tajās pašās Maskavas ielās un apgrozījušies vienā sabiedrībā. Visi iesaistītie atzīmē, ka Oļega loma tika rakstīta Bogomolova vienmuļajam, taču spraigajam atveides stilam, kura rezultātā skatītājs tiek ievests transā. To, cik daudz seriāla tapšanā spēlē sakritības, var secināt pēc tā, ka Oļegs ir kā apsēsts ar tīrību un roku dezinfekciju. Scenārijs tapa pirms Covid-19 pandēmijas, bet ar šo rakstura īpatnību akcentē vesela laikaposma pastāvošos apstākļus.

Dzīvokļi un neona gaismas

Kāds ir rezultāts? Pirmkārt, ir jaušams Bondarčuka iepriekšējo darbu stils. Sākotnēji «Psihs» šķiet kā bezgalīgi ilgs un dažbrīd apnicīgs mūzikas klips ar neona gaismām, modernu Maskavas arhitektūru, lakoniskiem apartamentiem jaunajos projektos un eklektisku skaņu celiņu. Mūzikas ieraksti seriālā izmantoti trāpīgi, ilustrējot stāsta galveno būtību. Modernie maskavieši dzīvo bez mīlestības, un neviens nevienam nav vajadzīgs. Galēja atsvešinātība smeldzīgi kontrastē ar krievu estrādes mūziku no pagājušā gadsimta 70. gadiem vai no pasaules, kurā cilvēki vēl mācēja just. Izskan Tatjanas Anciferovas un Jeļenas Kamburovas romantiskās balādes, līdzās dun krievu elektroniskā mūzika un pat «Bi-2». Oļegs pasauli redz caur sarkanu briļļu filtru, gluži kā robots, kurš acu priekšā redz objektus, nevis dzīvus cilvēkus.

Modernais TV

Seriāla noskaņa turpina to tematiku, ko savās filmās uzsāka godalgotais krievu režisors Andrejs Zvjagincevs. Viņa psiholoģiskās drāmas «Leviatāns» un «Jeļena» iezīmē tādus krievu cilvēka būtības apcirkņus, kuri liek ne vien novērsties, bet pat izraisa riebumu, atkāpjoties no iemīļotās krievu romantiskās tradīcijas uz dzīvi raudzīties ar vieglumu, humoru un labvēlību. «Psihā» ir nulle sirsnības. Visi seriālā iekļautie tēli ir vienas lielas konstrukcijas sastāvdaļa. Viņu ārējās čaulas ir skaļākas par būtību, un seriāla gaitā netiek atklāts, kas un kādi viņi patiesībā ir. Var tikai minēt, ko Bondarčuks, Andrejeva un pārējie iesaistītie ir vēlējušies komentēt – varbūt tas ir pašu veidotāju nogurums no turīgās Maskavas dāsnajiem piedāvājumiem? Varbūt savu lomu nospēlē Bondarčuka ilgās cīņas ar alkoholisma uzplūdiem?

Tajā pašā laikā tik dāsnu aktieru «piedāvājumu» kā «Psihā» varētu atrast reti kur. Bondarčuks lieliski pazīst pasaules kino un TV industriju. Vairāki kinokritiķi viņa darbos ir saskatījuši gan Mārtina Skorsēzes («Taxi driver», «Shutter Island», «The Aviator»), gan Deivida Finčera («Mindhunter», «Gone Girl», «Fight Club») darbu atsauces. Viņš ir iepazinies ar straumēšanas servisu nākotni un pārzina trendus, citiem vārdiem runājot, Bondarčuks zina, ko dara un kurp vēlas nonākt. Un tas atsaucas arī šajā darbā, acīmredzot tiecoties uzrunāt jaunāku auditoriju, kas labprāt pieņems eksperimentus, sižeta mainīgo dabu un prāta mežģus.

Drūmie maskavieši

Konstantīns Bogomolovs Latvijā vairāk ir zināms kā Liepājas teātra izrāžu veidotājs, iestudējot krievu klasiku. Bet viņa aktiera dotības visspilgtāk izpaužas tieši šādā (Oļega) ampluā, iztaustot visas tās radikālās peripetijas, ko cilvēks klajā vientulībā spēj sev sagādāt. Taču ar Oļegu vienu būtu par maz, un Jeļena Ļadova ir lieliska aktieru ansambļa dalībniece. Viņa sevi pierādījusi jau minētajās Zvjaginceva psihodrāmās un sevi atklājusi kā daudzveidīgu un emocionālu aktrisi, kurai arī sociopātiskās Veras loma, šķiet, nākusi ar iedzimtu vieglumu. Oļegs Meņšikovs, kura, manuprāt, spožākā loma ir Ņikitas Mihailova «Saules nogurdinātajos», viens pats spētu noturēt monoizrādi, jo katrs viņa sejas vaibsts, smīns un acu skatiens izsaka vairāk par divmetrīgu scenārija tekstu.

Īpaši vēlos izcelt Kostjas lomas atveidotāju, aktieri Aleksandru Gorčiļinu, kurš skolojies pie Kirila Serebreņņikova un debitēja režijā 2018. gadā ar jauniešu drāmu «Skābe», kā arī epizodiski piedalījās nesen «Rīgas Viļņos» atspoguļotajā seriālā «Hanna». Iespējams, viss nav tik bezcerīgi, kā varētu šķist. Varbūt tieši bērnišķīgais mākslinieks Kostja ar savām vēl neaplauztajām ambīcijām un naivumu izgaismos citādi drūmo maskaviešu eksistences biezokni. Vai vismaz iedos apskaidrības dzirksti stāstā, kura galvenie pavedieni pazūd skaistā nebūtībā. Un tomēr. Kur un kādēļ pazuda Oļega sieva Marina?