"Sunītis nepieprasa tik daudz kā cilvēks, tikai mīlestību," - pie mājas mīluļa tikusi Ilze Jurkāne

Ilze Jurkāne, kas visu mūžu bijusi sabiedriski aktīva sieviete, izbauda, ka pandēmijas dēļ dzīves temps kļuvis rimtāks un vairs nav katru vakaru jāpošas uz pirmizrādēm, koncertiem un saviesīgiem pasākumiem. Tomēr kontaktēšanās ierobežojumi Ilzi rosinājuši padarīt mājāsbūšanu dzīvelīgāku, un tā viņa nonākusi pie lēmuma adoptēt kucēnu. Tagad skaistajā dzīvoklī Rīgas centrā Ilzes Jurkānes ikdienu krāšņo viņas suņu meitiņa Zuze.

Izvēlas vienu no septiņiem kastē pamestiem kucēniem

Ideju par suni Ilzei piespēlējusi kāda ikdienišķa situācija. “Kādu dienu pie manas mājas pretī nāca jauna meitene ar sunīti, kurš man pieskrēja klāt un izrādīja tik neticamu uzmanību, kas izpaudās pilnīgi kā iemīlēšanās. Uzgāju augšā dzīvoklī, un sirdī bija ieķērusies tā sajūta... Nodomāju: tagad, kad ir mazāk visu iešanu un skriešanu, man laikam vajag sunīti. Spriedu – jāizvēlas tādu pavisam miniatūru, ko varu ņemt līdzi lidmašīnā salonā. Tas nozīmē, ka sunim pieaugot jābūt svarā līdz astoņiem kilogramiem. Paskatījos šķirni, kas ir kaimiņienei, pēc tam paskatījos vēl kādas, un pēkšņi man atnāca apjausma, ka patiesībā daru galīgas muļķības! Esmu cilvēks, kas balsoja par Baidenu, un suns man nav nepieciešams šķirnes pēc. Man ir jāizmanto iespēja glābt kādu pamestu dvēselīti!” atminas Ilze, kura jau pāris gadu "Ulubelē" palīdzējusi patversmes saimniecei Ilzei Džonsonei Borokovai organizēt labdarības akcijas un tāpat kādreiz arī ziedojusi naudas līdzekļus.

“Zvanīju Ilzei, stāstot, ka gribu mazu sunīti, kuru var ņemt lidmašīnā. Pēc dažām dienām viņa man atsūtīja vairākus video ar dažādiem kucēniem. Nupat uz patversmi bija atvesta kaste ar septiņiem kucēniem, ko kāda sieviete atradusi, atstātu pie savām durvīm. Pēc pāris dienām braucu lūkot. Skatoties video, viens sunītis no septiņiem man bija iepaticies, taču tas izrādījās puika. Es gribēju meitenīti. Ieejot aplokā, viens no sunīšiem pieskrēja man klāt, un tā bija maza meitenīte! Viņu nosaucu par Zuzi Floru. Mana Zuzīte,” sirsnīgi stāsta Jurkāne, smaidot piebilzdama: “Kad pirmoreiz Zuze pieskrēja pie manis patversmē un es viņu paņēmu rokās, viņa uzreiz sāka kožļāt manu gredzenu. Ilze Džonsone smējās, ka sunīte pārbaudīja, vai gredzens ir no īsta zelta un vai akmens ir riktīgs, un tad pieņēma lēmumu – jā, šī būs pareizā mamma! Tātad – viņa izvēlējās mani, nevis es viņu!”

“Ļoti, ļoti jauki, ka ir blakus tā dvēselīte”

“Jūtu, ka atmosfēra mājās ir ļoti mainījusies. Tā ļoti pozitīvi. Un tās ir ļoti patīkamas rūpes, ko tagad esmu uzņēmusies, paņemot šo mazo, mīļo kucēnu. Zuzīte ir smukiņa, tāda sievišķīga, ar baltām ķepiņām. Ir ļoti, ļoti jauki, ka ir blakus tā dvēselīte. Viņa jau nepieprasa tik daudz kā cilvēks. Tagad viņa mierīgi guļ, ļoti apmierināta. Dzird manu balsi un ir priecīga. Man ļoti patīk tas suņa prieks,” priecājas Ilze Jurkāne.

Suņuks jaunajās mājās iejuties uzreiz. Ilze Zuzei ierādījusi pašai savu gultiņu uz grīdas, blakus saimnieces gultai, un suņu meitene to respektējot. “Sunim savā gultā kāpt neļauju un neļaušu. Arī dzīvojamajā istabā viņai nav atļauts lēkt uz dīvāna. Virtuvē gan sēdēt dīvānā mana Zuze drīkst,” spriežot, ka teātra izgājienu vietā tagad viņai būs sava kompānija pastaigām dabā, saka Ilze. “Tā kā daudz eju staigāt, man būs kompanjons. Jau drīz, kolīdz Zuzei būs veikta otrā pote, brauksim pie jūras. Man ļoti patīk Kalngalē, kur mīlu staigāt gan gar jūru, gan mežā,” teic Ilze, kura uzskata: “Šāds suns ir lieliski piemērots manam tagadējam dzīvesveidam, taču vislielākais gandarījums man ir par to, ka esmu adoptējusi patversmes dzīvnieku. Tas man personīgi ļoti daudz nozīmē, un vēlos aicināt ikvienu nepirkt dārgus šķirnes suņus, bet gan pameklēt kādu pamestu sunīti vai kaķīti patversmē.”

Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!