"Spēlēt ļauno ir nogurdinoši un psihiski grūti," - aktieris Jurijs Djakonovs par savām lomām, kino un pandēmiju

Nu Djakonovs ir atgriezies. Viņa varonis ir tāds pat dzīves sists pabērns, taču citā treniņtērpā un aiz restēm – straumēšanas platformas Go3 seriālā "Tunelis"!

Vai tavs jaunais varonis viņam līdzinās? Šķiet, tāds pat bandīts vien ir...

Ceru, ka nelīdzinās. Cenšos, lai tā nebūtu. Žora «uz papīra» – scenārijā – nebija tāds, kādu viņu beigu beigās uztaisīju. Apzināti gribēju panākt to, lai visi šo tēlu ienīst. Bieži šo stilu nepiekopj. Ar «Tuneļa» varoni… Sapratu, ka man piedāvāja šo lomu tāpēc, ka vajadzēja ko līdzīgu. No vienas puses, būtu vieglāk nospēlēt tādu pašu, bet, no otras puses, man kā aktierim tas nav interesanti, kā arī tas nav atbildīgi pret skatītājiem – kāpēc viņiem atkal jāskatās tāds pats? Domāju, gan vizuāli, gan rakstura ziņā mans jaunais varonis tāpat nebūs patīkams tips, bet ceru, ka nepatīkams citādāk nekā Žora. Salīdzinot ar «Nemīlētajiem», te būs krietni vairāk epizožu, kurā varēs par manu tēlu spriest ne tikai pēc viņa darbībām.

Kāds bija režisora iecerētais Žora - cilvēciskāks?

Viņš bija cilvēks dotajos apstākļos, mana vēlme bija caur viņu ienest nelielu izklaides elementu, ar katru ainu saprast, kā vēl varu viņa raksturā atklāt ko pretīgu.

Jāteic, ka tas ir labi izdevies, jo Žora bija tik spilgts, ka mēs – skatītāji – nespējām noticēt, ka viņa vairs nebūs…

To, kāds Žora būs, izdomāju jau tad, kad biju tik pirmās sērijas izlasījis. Jā, tas bija riskanti, jo varēja taču gadīties, ka beigās viņš izrādās foršs cilvēks. Paļāvos, ka tādus varoņus, kas parādās epizodiski, var daudz drošāk improvizēt.

Mēdz teikt, ka aktierim interesantāk spēlēt ir tad, ja tēls piedzīvo izaugsmi, kas Žoras gadījumā nenotika – pat neuzzinājām, kādēļ viņš tāds «izaudzis».

Kā kuru reizi. Vēlme pārāk iedziļināties tēlā un centieni viņu izprast, manuprāt, ir mūsdienu kino kaite. Nezināmais faktors bieži tēlā ir pievilcīgāks.

Vai ļaunos tēlus tev vairāk patīk spēlēt?

Teiktu, ka pēc Žoras ir čupa piedāvājumu iet pa līdzīgu ceļu. (Smejas.) Vēl nesen – pirms gada – to ļoti gribēju, domāju – būtu forši paspēlēt kādu ļaunu džeku. Nu sāku domāt, ka tas ir ļoti nogurdinoši, emocionāli un psihiski grūti, es to izbaudīju, tagad varētu ko citu.

Jāatzīst, ka pēc seriāla «Viss pa jaunam» mācītāja tu šādu varoni biji pelnījis. Kā tavam jaunajam tēlam vārds?

Vilis.

Nopietni?

(Smejas.) Jā, jā, man arī no sākuma Vilis asociējās pilnīgi ar citu «bildi».

Pieļauju, ka taciņu uz režisora Raimunda Baņoņa sirdi iemini tieši ar lomu viņa pirmajā seriālā «Nemīlētie», tāpēc pat provēs nevajadzēja piedalīties.

No sākuma man piedāvāja un es pats gribēju spēlēt citu varoni, bet vecuma vai citu apstākļu dēļ secinājām, ka Vilis man būs labāks.

Atšķirībā no iepriekšējā seriāla «Tunelī» tev kā aktierim ir arī īsta cietuma pieredze. Pirmo reizi filmējies šādā vidē?

Esmu bijis sieviešu cietumā – spēlējis izrādi, esmu gājis runāt ar ieslodzītajiem Daugavpils cietumā, kad gatavojos izrādei. Kaut kāda pieredze ir sanākusi, bet filmēšanās cietumā bija pirmo reizi.

Pats esi kādreiz nonācis likumsargu redzeslokā?

Šis tas ir bijis, bet ne tik traks, lai piedzīvotu ko līdzīgu manu varoņu likteņiem. Lai cik tas smieklīgi nebūtu – viena no pieredzēm saistīta ar optikas veikala reklāmu, kas izvērtās visai provokatīvā akcijā – man vajadzēja izbraukt uz Valdemāra ielas ar gultu, ģērbtam pidžamā un dzert šampanieti. Izveidojās sastrēgums, paspējām aiztīties, pirms atbrauca policija. Bet, kad video tika nopubliskots, tas viss nonāca līdz tiesai. Pirmo reizi mūžā biju tiesā.

Kā gatavojies jaunajai lomai? Skatos, Andris Bulis bārdu atlaidis. Ko tu?

Tas varētu būt labs uzdevums skatītājiem – esmu ieviesis vienu knifu, lai pamainītu savu vizuālo izskatu. Niansīte, ko ne tik viegli pamanīt, bet – jā, gribu ieintriģēt, lai kāds atrod, kas tas ir! Un tie nav tetovējumi, kas arī tur būs. Tas ir viens. Otrs – tā loma ir gana liela, tāpēc man bija garš tās sataustīšanas process – kādas īpašības tēlam piešķirt, cik daudz humora… Trešais – paveicies, ka «Tunelī» ir diezgan daudz kautiņu ainu, tā man šķiet laba pieredze. Reizēm nācu mājās ar zilumiem, skrāpējumiem, kaut ko izsistu vai samežģītu.

Tev pašam nav tetovējumu?

Nē, ik pa laikam domāju par to, bet tad man paliek žēl grimētājas. Viņām tāpat ir daudz darba. Bet varbūt tas ir tikai attaisnojums, varbūt es vēl nobriedīšu. Kad trenažieru zālē uzkačāšos līdz tādam līmenim, lai pats sev patiktu, tad būs drošāk to darīt. (Smejas.)

Minēšu tēla knifiņu – tās būs lēcas? Mainīta acu krāsa?

Nē, kaut kas cits… Es teiktu, mans individuālais izgudrojums; gribētos personīgi apsveikt to cilvēku, kurš to sapratīs.

Skatītāji pārsprieda, ka Žoram vajadzēja ļaut vismaz lamāties dzimtajā valodā – krieviski, jo bandīti diez vai grib izdabāt kādam, cenšoties runāt valsts valodā. Vai un kā tu pats izjūti valodu kā savas profesijas instrumentu? Jo no malas šķiet, ka tevi kā aktieri latviešu valoda bremzē, neļauj spēlēt ar to jaudu, ar kādu varētu.

Jā, bremzē, jo man ļoti ilgas un garas sekundes aiziet uz to, lai saprastu, kā tagad pareizāk būtu kaut ko pateikt. Bet man patīk ar to cīnīties. Šis ir labs izaicinājums un savā ziņā (lai arī stulbi vai naivi izklausās) – solidaritāte ar kolēģiem. Ar to saskāros arī šovasar, pie Nastavševa iestudējot «Trīs māsas» «Hanzas personā». Spēlējām divās valodās: kas latvieši – latviski, kas krievi – krieviski. Lūdzu, lai varētu spēlēt vismaz bilingvāli, jo konstatējām, ka Čehova krievu valoda izklausās daudz sulīgāk, negribēju izcelties uz kolēģu fona tikai ar to, ka asprātīgāk kaut ko varu pateikt, ir jau arī citi instrumenti, ko aktieris var izmantot.

Bet taisnība – izbaudu tos retos mirkļus, kad varu brīvi orientēties tajā, ko saku. Tā ir ļoti patīkama sajūta, jo, ja nav jāiespringst par valodu, iekšā atveras daudz citu failu, aktieriskais potenciāls.

Kāda ir tava ikdienas sarunvaloda veikalā, piemēram?

Paskatos, kāds vārds ir pārdevējam uz šiltītes, un tādā valodā arī cenšos uzrunāt – tā cilvēka dzimtajā valodā. Ja ir vēl cita tauta, piemēram, kebabnīcā, pārslēdzos uz angļu valodu, lai cilvēkiem ir komfortablāk.

Kādā vēl valodā runā?

Daugavpils teātrī vienu lomu latgaliski esmu nospēlējis.

Tā kā nesen centos izlasīt tekstu latgaliski, bet, par ko biju pārsteigta, mute neklausīja, saprotu, cik tas ir grūti!

Man ļoti palīdzēja teātra kolēģi, katru vārdu skaidroja, ko tas nozīmē. Daudz ko tīri fonētiski mācījos.

Šovasar kopā ar Jāni Skuteli LTV projektā apbraukāji Latvijas vietas. Vai arī pašam tas izvērtās kā jauns pieredzējums un piedzīvojums?

Jā, mēs ceļojām pa īstam un mūsu piedzīvojumi ārpus kadra bija tikpat dīvaini, cik kadrā, pat ja ne dīvaināki… Slavenais busiņš «Latvija» pēc ļoti garas maiņas, kad visi bijām absolūti nekādi un knapi turējāmies kājās, braucot no Dobeles Elku kalna, ielidoja grāvī. Stundas piecas mēģinājām dabūt ārā, zinot, ka jau pēc sešām stundām ir nākamā filmēšana. Kad visi evakuatori atteicās tik tālu braukt, četros no rīta atradām vietējo traktoristu – smaidīgu vīru, kas ne tikai izvilka busiņu, bet arī sačinīja starteri, liels viņam paldies! Tādi ir latviešu varoņi! Kopumā šis projekts atstājis foršu sajūtu, filmēšanas komanda kā ģimene bija kļuvusi.

Kā pavadīji vasaru ar savu ģimeni?

Godīgi sakot, daudz strādāju arī vasarā, tāpēc, šķiet, ar ģimeni nemaz neiznāca pavadīt laiku kopā tik daudz, cik ar Skuteļa komandu.

Izklausās, ka tu par darba trūkumu sūdzēties nevari.

Jā, un man nedaudz kauns par to, jo tagad ir modē šo gadu ienīst. (Smejas.) Seriāli ir nozare, kurā skatītāju reitingi aug, jo tā ir palikusi viena no nedaudzām izklaidēm.

Pieļauju, ka kovids arī filmēšanas procesā ieviesis neērtības?

Uz testa nodošanu gāju kā uz darbu. Pirms filmēties, mums regulāri vajadzēja nodot analīzes. Lai ir drošība. Ja viens cilvēks dabū, tad visa filmēšana, kas diezgan dārgs process, ir apdraudēta.  Nekas cits jau neatliek… Realitāte jāpieņem tāda, kāda tā ir, to arī ieteiktu citiem.

Godīgi sakot, tā ir bijis vienmēr – dzīve ir mainīga un neprognozējama. Ja kāds domā, ka tā nav, tā ir ilūzija.

Kāds būtu tavs plāns B, ja zustu iespēja strādāt šovbiznesā?

Tāds «ļoti plāns» B būtu kāda sfēra, kurā varētu sniegt palīdzību cilvēkiem, kam ir kādas traumas – caur masāžu, meditāciju vai psiholoģisku palīdzību.

JURIJS DJAKONOVS

• Dzimis 1986. gada 29. maijā Jelgavā.
• Diplomēts režisors ar maģistra grādu, neatkarīgs aktieris.
• Cīņas māksla: pamatskolā gājis karatē.
• Lomas ekrānā: «Svingeri», «Viņas melo labāk», «Viss pa jaunam!», «Sarkanais mežs», «Nemīlētie», «Tunelis».
• Bērni: Miroslavs (4 gadi) un Jaroslava (3 gadi).