Avantūra, vārdā "Aģentūra". Jaunā Rīgas teātra seriāla recenzija
Šis rudens ar seriāliem ir pārsteidzoši bagāts. Nešaubīgi ar vislielāko intrigu no visiem bija apvīta «Aģentūra» gan savas skatījuma cenas, gan negaidītās radošās komandas dēļ. Jau viss, kas par jauno seriālu bija zināms pirms tā redzēšanas, viennozīmīgi ļāva «Aģentūru» dēvēt par gada avantūru Latvijas kultūrā.
Šajā pavasarī, kad visus teātrus pirmo reizi aizvēra pandēmija, noteikti visneordinārāko darba turpināšanas veidu izvēlējās Jaunais Rīgas teātris jeb tautā pazīstams vienkārši kā JRT.
Teātra mākslinieciskais vadītājs, mūžam jaunus ceļus meklējošais, pasaulslavenais teātra režisors Alvis Hermanis paziņoja, ka bez iepriekšējas pieredzes kino filmēs seriālu. Teātris gandrīz pats saviem spēkiem dažu mēnešu garumā rada stāstu, un to uzreiz nofilmē tādā tempā, kā tiktu veidota izrāde. Lai gan kino un teātrim ir gana daudz kā radniecīga, tomēr radīt izrādi vai filmu/seriālu ne tuvu nav viens un tas pats. Pat, ja tu esi pasaules līmeņa teātra režisors, tas vēl nenozīmē, ka spēsi tā vienkārši uzreiz mesties iekšā filmēšanā un tikt galā ar citas mākslas paņēmieniem. Turklāt bez pieredzes bagātas komandas aizmugurē, kura pārzinātu kino tapšanas likumus. Vai nu pie vainas bija mana skepse pirms tam, vai tiešām mēs varam būt liecinieki brīnumam mūsu TV un datoru ekrānos.
«Aģentūra», kas tapusi, nepakļaujoties nekādiem industrijā pieņemtiem loģikas likumiem, varētu būt droši saucama par vienu no visu laiku labākajiem Latvijas seriāliem.
Tajā vienlaikus, protams, ir viss, kāpēc cilvēki tik ļoti iemīlējuši JRT un tā aktierus. Tomēr, tā kā tas šoreiz ir ekrāna, nevis skatuves versijā, tam piemīt īpašs svaigums, rotaļīgums un jaunatklāsmes prieks, kurā dalās aktiermeistarības lielmeistari plecu pie pleca ar visjaunākās paaudzes aktieriem.
Kopā ar jauno aktrisi Lolitu Stūrmani mēs iesoļojam «Aģentūras» sižetā. Viņas atveidotā Līva ir pandēmijas aviokrīzes dēļ atlaista stjuarte, kura, pateicoties veiksmīgām sakritībām, iegūst darbu reklāmas aģentūrā par sekretāri. Gana ātri un mazliet nepelnīti noslēpumainais Līvas tēls nonāk dziļi otrajā plānā, un mēs ienirstam «Aģentūras» reklāmistu tēlos un intrigās, kur katrs no tēliem ir košs, ar savu dīvainību, sāpi un sirsnību. Vienlaikus iepazīstot reklāmas vides ikdienas nežēlīgo un mazliet absurdo ikdienu, uzzinām, ka šis melnbaltais stāsts nebūs tikai sadzīves drāma par cilvēkiem vidē, kas daudziem varētu šķist mīklaina un nepazīstama. Pavisam nesen mistiski pazudusi aģentūras iepriekšējā sekretāre Marta. Tas noticis viņas kāzu laikā. Kāzu, kuras notikušas uz darbavietas jumta un kur viesi bijuši tikai Martas kolēģi. Jaunā sekretāre ir gluži vienkārši izkūpējusi gaisā, kā saka daži no kolēģiem. Drīz aģentūrā ierodas izmeklētāja, pazudušās meitenes dvīņumāsa, un turpmāko sēriju gaitā aizdomu ēna slīd no viena darbinieka uz otru.
«Aģentūras» autori balansē starp nesteidzīgu detektīvu un pusmūža krīzes ēnā esošu reklāmistu dzīves kolīzijām. Tomēr, lai kura stāsta vai noskaņas puse tiktu izgaismota, vienmēr neiztrūkstoša ir ironija un humors. Jevgēnija Isajeva atveidotais kriminālizmeklētājs ir gluži kā izkāpis no neveiklo, tuklo policistu filmām, tomēr sprēgā ar intelektu un gaišredzīgu attapību, kamēr elegantie un iznesīgie reklāmisti brīžiem nespēj tikt galā ne tikai ar pašu dzīvēm, bet pat cīsiņu reklāmu saukļiem. Jā, tie, kas sūdzas, ka Latvijas kino un TV ir par maz humora, beidzot būs sagaidījuši veldzi. Un tie, kuri stāsta, ka latviešu aktieri ekrānā ir pārāk teatrāli, būs sagaidījuši vērā ņemamu pretargumentu (paradoksāli, ka to radījuši teātra aktieri kopā ar teātra režisoru).
Bezprecedenta seriāls
Protams, daudzus biedēs seriāla cena. Nē, tas nav aplūkojams nevienā no video straumēšanas platformām līdzās citiem seriāliem un filmām. Tam ir pašam sava vietne, kurā to var noskatīties par 50 eiro. Jā, diezgan mulsinoša cena, zinot, cik vidēji maksā platformas mēnesī, kurās atrodami desmitiem seriālu visdažādākajām gaumēm. Pats JRT šo salīdzina ar pāris teātra biļešu cenu, bet vai šis skaidrojums padara vēlmi norēķināties vieglāku? Tas noteikti ir labs atgādinājums tam, cik tiešām izmaksā mākslas tapšana, pat ja tā ir liekama mazbudžeta plauktiņā.
Skatītāju, kritiķu un profesionāļu domas gan krasi dalās par jaunā seriāla kvalitātēm, tomēr pretēji viedokļi vienmēr ir interesantāki par vienbalsīgu, pieklājīgu remdenumu. Manuprāt, galvenā panākumu atslēga ir nenoliedzamais «Aģentūras» svaigums, kas apvienojas ar Jaunā Rīgas teātra unikālo toni, tomēr maldīgi būtu panākumu laurus likt tikai režisora Hermaņa un slaveno aktieru galvās. Gana pārliecinošu vadmotīvu viscaur seriālam ir palīdzējis noturēt arī rakstnieks, šajā gadījumā scenārists, Jānis Joņevs. Par seriāla vizuālo pusi atbild režisors ar bagātīgu reklāmista pieredzi Mārtiņš Grauds. Runājot par vizuālo pusi, nedrīkst nepieminēt šī seriāla kameras operatorus, kuri tikko nākuši no kinoskolas sola. Ar TV seriālam neapšaubāmi niecīgo budžetu viņi mācējuši eleganti diriģēt kameras, parādot būtisko un par nesvarīgu padarot jebko, kas varētu vērst uzmanību pieticīgajam budžetam. Svarīgi piebilst, ka šis seriāls ir uzņemts melnbalts, bet šoreiz šis paņēmiens nekļūst par pašmērķīgu stilošanu vai vīzdegunīgu snobismu. Izvēle strādāt melnbalti ir viena no galvenajām panākuma atslēgām, jo koncentrē uzmanību uz aktieriem, atbrīvojoties no nesvarīgām vides detaļām.
Nav nekas oriģināls dziedāt slavas dziesmas tādiem aktieriem kā Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš vai Elita Kļaviņa, tomēr šie jau tik labi iepazītie aktieri «Aģentūras» desmit stundu garumā patiešām spēj parādīties gluži kā no jauna. Viņi izspēlē savā meistarībā vēl neiepazītas smalkas šķautnes un atklājas vēl neredzētā komismā, traģismā, parādot mums raksturus, kas slēpjas aiz ikdienišķām maskām. Nav viegls uzdevums jaunajam aktieru kursam turēties viņiem blakus plecu pie pleca. JRT patlaban audzina jauno aktieru maiņu – viņus visus redzam lielākās vai mazākās lomās stāsta gaitā. Daži no viņiem piesaka potenciāli spožu talantu apjomīgās lomās (izceļama jaunā aktrise Marta Jančevska) ar gana lielu ekrāna laiku, kamēr pāris citi, kam jātiek galā ar mistikas apvītu personību atveidošanu, vēl ir pilni ar studentu stīvumu. Tomēr par agru uzbrukt ar slavas solījumiem nākotnē vai nopelšanu. Viņi vēl ir studenti, turklāt teātra studenti.
Process, kas svarīgāks par rezultātu
Protams, neierobežotā neatkarība un ātrais tapšanas temps nav palicis bez sekām. Blakus turpat vai ģeniālām ainām gadās pa kādai daļai ar tukšu muldēšanu vai jauno studentu organikas trūkumu, pie kuras vainīgi, iespējams, ir ne tikai jaunieši, bet arī tikai pie teātra valodas pieradušais režisors. Tas neizbēgami rada bedres līdzi pārdzīvošanā vai gaumīgajā kopīgajā bildē. Tomēr kopīgā bilde nav notverama uzreiz. Tā veidojas no daudzām, mazām notikumu saliņām. Loģiski, ka visas šādas ainas nav vienlīdz meistarīgas un vājākās no tām sākotnēji var šķist liekas. Tomēr «Aģentūras» gadījumā būtu vērtīgi vēlreiz visu pārdomāt pēc noskatīšanās un apjaust, ka bez sākotnēji šķietami liekā nebūtu iespējams iztikt.
Augot seriālu popularitātei un tādējādi arī industrijai visā pasaulē, mēs arvien biežāk varam sagaidīt arī neatkarīgus projektus šajā mākslas formā. Mākslās, kas ir lielas industrijas, neizbēgami veidojas dažnedažādi neatkarīgi mēģinājumi, kas meklē jaunus ceļus. Turklāt tas ir ne tikai loģiski, bet pat ļoti vajadzīgi un veselīgi. Bieži jaunie seriāli, kas nāk no lielajām studijām, ir labi aprēķināti, un nereti tiem pietrūkst dzīvības dzirksts, jo caur uzmanīgo aprēķinu un vēlmi izpatikt miljoniem skatītāju tiek pazaudēts svaigums, un pat pārsteigumi tajos var izskatīties izskaitļoti. Patiess prieks, ka eksperiments seriālos ir noticis arī pie mums.
Par atšķirīgu šis seriāls uzskatāms kaut vai tamdēļ, ka to nebūt nevajag ātrā tempā iztriekt pāris vakaros. Tas ir baudāms nesteidzoties, lai kopā ar «Aģentūras» varoņiem pārdomātu lielos un neatbildamos dzīves jautājumus. Uz tiem atbilde nav svarīgākais, tāpat kā šī seriāla detektīva atrisinājums. «Aģentūras» gadījumā process ir svarīgāks par rezultātu.
