Latvijā reiz tik populārā dziedātāja Agnese jau desmito gadu dzīvo ASV un saka: "Situācija tur ir kļuvusi pavisam nopietna”
“Man šķiet, ka es ar Covid-19 saslimu jau pavasarī,” domā savulaik populārā dziedātāja Agnese, kura jau desmit gadu dzīvo ASV. Viņa žurnālam "Kas Jauns" stāsta, kāda situācija ar koronavīrusu ir pilsētā, kurā dzīvo.
Agnese Linarts ar vīru un bērniem mitinās vienā no Masačūsetsas štata galvaspilsētas Bostonas priekšpilsētām. Šī pilsēta ir samērā liela, ar 30 000 iedzīvotāju. “Mēs laikam bijām viena no pirmajām pilsētām Masačūsetsas štatā, kur saslima visa mērija. Tas bija pavasarī – visa pilsētas vadība kopā bija kādā pasākumā, kurā bija viens saslimušais, kas tad arī inficēja visus pārējos. Tas bija komiski, ka visa mērija devās karantīnā,” atceras Agnese.
Ar māsu nevarēja satikties
Stāstot par situāciju savā štatā, Agnese atzīst, ka tagad tā kļuvusi pavisam nopietna. “Pēdējās nedēļās ir jau ap 4000 pozitīvo gadījumu ik dienas, bet visā ASV tie ir jau simtiem tūkstoši. 26. novembrī bija Pateicības diena, kas amerikāņiem ir nozīmīgākie ģimenes svētki, un tieši pirms Pateicības dienas gubernators aizliedza ceļot ārpus štata robežām. Proti, tas nozīmē, ka, iebraucot no citiem štatiem Masačūsetsā, jādodas 14 dienu ilgā karantīnā,” stāsta Agnese, sakot – bija iecerēts, ka uz Pateicības dienu pie viņas ciemos atbrauks māsa ar ģimeni, kura dzīvo kaimiņu štatā. “Neatbrauca. Jo negribas taču maksāt 500 dolāru sodu. Bet nekas, cerams, ka uz Ziemassvētkiem ierobežojumi tiks mazināti un tad varēsim satikties,” pasmaida Agnese un, vaicāta, cik nopietni Amerikā kontrolē drošības noteikumu ievērošanu, atbild: “Neesmu pamanījusi, ka kāds baigi neievērotu. Neviens jau negrib riskēt, jo tomēr visi cenšas sejas maskas valkāt un ir gatavi ziņot par aizdomīgu rīcību attiecīgām iestādēm. Par to var ziņot jebkurš – gan garāmgājējs, gan kaimiņš. Ir gadījumi, kad jaunieši nelegāli uzorganizē mājās ballītes, kā dēļ tiek aizvērtas skolas, jo ir saslimušie. Esmu gan pamanījusi, ka beidzamajās nedēļās palielinājies arī policistu skaits. Laikam jau viņi kontrolē, vai nav kāds iebraucis no kaimiņu štatiem un neievēro karantīnu.”
Runājot vēl par ierobežojumiem, Agnese stāsta, ka liela daļa kafejnīcu ir slēgtas, strādā tikai tie restorāni, kuriem ir plašas telpas un kuri var nodrošināt nepieciešamo distanci starp galdiņiem. Savukārt smalkmaizīšu beķerejas savu produkciju pārdod tikai līdzņemšanai. “Vairāki slaveni restorāni aizvērušies pavisam. Pat tādi, kas bija jau kā Bostonas vēsture. Toties strādā frizētavas. Nesen aizvedu puikas apgriezt matus, pamanīju, ka katra friziera darba vieta norobežota ar plēves aizslietni, savukārt māsa stāstīja, ka dāmām matus vairs ar fēnu nežāvē – tikai nogriež, nokrāso... Mājās jāiet slapju galvu,” zina teikt Agnese.
Pastaigājas pa dabas parkiem
Viņa stāsta, ka dienas tiek pavadītas, bez vajadzības no mājām ārā neizejot un publiskas vietas neapmeklējot. Turklāt visur obligāti jālieto sejas maska. “Patiesībā pie visiem šiem ierobežojumiem esam jau pieraduši, un neviens te par masku vilkšanu “necepas”. Tāda sajūta, ka vismaz Masačūsetsas štatā maskas izmanto praktiski visi. Laikam jau tāpēc, ka cilvēki šeit ir izglītoti medicīnas jautājumos, jo te ir gan Hārvarda universitāte, gan Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts, gan arī bāzējas daudzi pasaulē vadošie farmācijas un medicīnas uzņēmumi,” stāsta Agnese, piebilstot: “Es brīnos par Latvijas sievietēm, kurām manikīra pakalpojumu liegšana bija gluži vai pasaules gals. Vai tiešām tas pandēmijas laikā ir dzīvībai tik svarīgs jautājums? Bez tā gan var iztikt. Vienīgi traki ir tas, ka cilvēki paliek bez darba. Šādā situācijā valdībai vairāk ir jādomā, kā palīdzēt cilvēkiem, izmaksājot pabalstus.”
Brīvajā laikā Agnese ar ģimeni pēc iespējas vairāk cenšas doties pie dabas. “Tas ir vienīgais, kas te glābj. Jo cita, ko darīt, nav! Nekas taču nenotiek! Pavasarī pat šīs pastaigu iespējas tika ierobežotas līdz pat jūlijam. Mums štatā ir daudz dabas parku, katru dienu centāmies uz kādu aizbraukt, pakāpt kalnos, parāpties klintīs. Atbilstošs apģērbs mugurā un – aiziet! Mums jau bija pat doma iziet kādus grūtākus maršrutus Vašingtona kalnos, kas atrodas blakus, Ņūhempšīras štatā, taču tagad liegts izbraukt uz citiem štatiem,” stāsta Agnese, piebilstot, ka ar bērniem regulāri braucot pie vīra Aivara vecākiem, kas dzīvo pie okeāna: “Mēs dzīvojam pilsētā, dzīvoklī, bet tur tomēr ir māja, bērni var padzīvoties ārā, svaigā gaisā.”
Bērniem skolās jānēsā sejas maska
Agnese Linarts nu jau sesto gadu ir Bostonas latviešu skolas direktore. Šajā skolā mācās ap 30 bērniem no četru gadu vecuma līdz 8. klasei un visas mācības ir latviešu valodā.
Agnese stāsta, ka pavasarī viņas skolā mācības notika attālināti ar interneta platformu starpniecību, bet kopš rudens jaunāko klašu audzēkņi satikās ik pēc divām nedēļām. “Tā, lai drošības pēc vismaz ir 14 dienas starp satikšanās reizēm,” paskaidro skolas direktore, stāstot, ka mācības notika ārā, svaigā gaisā. “Sapirkām speciālu ekipējumu, lai bērni varētu mācīties ārā. Taču tagad līdz ar jaunajiem ierobežojumiem atkal visiem nodarbības notiek attālināti. Jo pēc jaunajiem noteikumiem ārā var pulcēties līdz 25 cilvēkiem, bet telpās – līdz 10, turklāt vienas ģimenes locekļi.”
Bet kā ar mācībām pārējās skolās? “Mūsu pilsētā mācības notiek daļēji attālināti. Tas nozīmē, ka divas dienas nedēļā bērni iet uz skolu, bet trīs dienas mācās no mājām. Labi, ka visu laiku nav mācības attālināti, jo maniem puikām gribas iet uz skolu – tur viņiem ir draugi. It sevišķi vecākajam. Jaunākais gan vēl īsti nepaspēja ar kādu sadraudzēties, jo sāka apmeklēt skolu pērn, bet pēc pusgada jau sākās lokdauns un mācības notika attālināti. Toties šajā visā ir arī pozitīvā puse – abi mani dēli vismaz pieraduši būt ikdienā kopā, viņi kļuvuši par īstiem draugiem. Un tas ir forši,” atzīst Agnese, sakot, ka skolā bērniem visu laiku jāuzturas maskā. Esot gan speciāli “masku starpbrīži”, kuros, ievērojot nepieciešamo distancēšanos, skolasbērns sejas masku var uz brītiņu noņemt: “Protams, bērniem ir grūti, bet ko citu darīt, vīrusa izplatība jāsamazina. Mēs ik nedēļu saņemam ziņojumu no pilsētas skolu superintendanta, kurš pavēsta, cik Covid-19 pozitīvo gadījumu ir katrā pilsētas skolā. Mūsu bērnu skolā pagaidām nav bijis neviens gadījums. Paldies Dievam! Jo es pamatīgi uztraucos.”
Pabalsts katram pilsonim
Un kā ar ekonomiskajām problēmām? “Traki! Mūsu štatā daudzi pazaudējuši darbu, arī starp maniem paziņām latviešiem. Bet labi, ka vismaz ir pabalsti. Tas ir vienīgais, uz kā šādi cilvēki turas, taču jāsaprot, ka pabalsti arī nebūs mūžīgi.
Patīkami bija arī tas, ka pavasarī ASV valdība un prezidents Donalds Tramps garantēja lielākajai daļai ASV pilsoņu pabalstu – vidēji 1200 dolāru.
Katram pieaugušajam ap 1200, katram bērnam 500 dolāru – valdība garantēja šo vienreizēju pabalstu, par kura izlietošanu nevajadzēja atskaitīties. Piešķirtā summa nebija liela, bet tik un tā daudziem tas bija nozīmīgs atspaids. Tiek apspriests, ka tagad šāds čeks tiks izsniegts vēlreiz,” stāsta Agnese, sakot, ka viņas pilsētā joprojām ikviens var pieteikties uz bezmaksas maltīti, tagad arī bērniem skolās piešķirtas brīvpusdienas, kas līdz šim nav bijis.
“Šādas bezmaksas pusdienas būs garantētas līdz pat Jaunajam gadam, mūsu pilsēta kā pozitīvs piemērs pat tika pieminēta plašsaziņu līdzekļos. Tas ir mīļi, ka mūsu pilsēta domā par saviem iedzīvotājiem. Piemēram, arī es šīs bezmaksas pusdienas esmu dažreiz paņēmusi. Tas bija pavasarī, kad bērni mācījās no mājām, tad, lai nebūtu visu laiku jāstāv pie plīts, pieteicos pusdienām. Tas bija ļoti liels atvieglojums vecākiem, kuri strādāja no mājām un vienlaikus bija kopā ar bērniem,” atceras Agnese.
Latviete arī uzsver, ka šajos grūtajos laikos Amerika ir ļoti vienota. “Amerikā cilvēki cenšas cits citam palīdzēt. Tiem, kam ir tāda iespēja, labprāt padalās ar citiem.
Ir speciālas vietas, kur var veikt ziedojumus, un daudzi to arī dara. Arī vīram darbā darbinieki var ziedot tā sauktajai ēdienu bankai – cilvēkiem, kuriem pašiem ir finansiālas grūtības ar pārtikas iegādāšanos.
Savukārt veikalos ir speciālas ziedojumu kastes, kur pircēji var ievietot nopirktos produktus. Ikviens var nopirkt jebko un ziedot, un tad labdarības organizācijas to sadala tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Domāju, ka šādas ziedojumu kastes varētu ieviest arī Latvijā,” uz labdarību aicina Agnese Linarts.
Izslimojusi Covid-19?
Agnese cer, ka drīzumā stāvoklis valstī uzlabosies, citādi cilvēkiem būs vēl grūtāk ar iztikšanu. “Visi jau gaida vakcīnas. Mēs gan jau rindā uz tām būsim vieni no pēdējiem, bet nekas,” pasmaida Agnese, sakot, ka viņa ar vīru, iespējams, ir jau izslimojuši šo koronavīrusu.
“Februārī man vienu dienu pazuda oža. Es mizoju sīpolus un pilnībā neko nejutu. Divas naktis jutos, it kā tūlīt, tūlīt nomiršu. Man bija šausmīgi grūti elpot, apgūlos tādā pussēdus stāvoklī. Kā tagad atceros, ka Aivaram pat teicu – man ir bail aizmigt, jo baidījos, ka vairs nepamodīšos. Ka vienkārši nosmakšu no tā, ka man nav ko elpot. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz šīs sajūtas atgāja. Savukārt Aivars ļoti ilgi klepoja – vairākus mēnešus, līdz pat aprīlim klepoja tā, it kā visas iekšas rautu ārā. Turklāt mēs netikām pie ārstiem, jo visas uzņemšanas nodaļas bija ciet, tajās uzņēma tikai smagi cietušos. Kad jūnijā telefoniski runājām ar mūsu bērnu dakteri un visu šo stāstījām, viņš noteica, ka, visticamāk, mēs esam Covid-19 izslimojuši. Viņš gan arī piebilda, ka pēc kāda laika mēs atkal varot saslimt, jo imunitāte pret šo vīrusu saglabājas tikai dažus mēnešus,” nosaka Agnese.
Citas interesantākās ziņas un notikumus skatiet žurnāla 'Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
