"Visai skarbi gāja," - Dženifere Rumpāne par pārdzīvoto Itālijas cietumā

Kārlis Seržants

Žurnāls "Kas Jauns"

Latvijas mūziķe Dženifere Rumpāne, kas augustā Itālijā tika apcietināta, atgriezusies mājās. Nav gan zināms, vai viss ar to beigsies, jo Romas tiesa lietu atgriezusi izskatīšanai pirmajā instancē. Tikmēr Rumpānes ģimene ļoti nopietni apsver iespēju vērsties ar prasību pret Itālijas valsti, jo uzskata, ka viņiem nodarīts morālais un materiālais kaitējums. Žurnāls "Kas Jauns" iztaujājis mūziķi par pēdējā laikā pārdzīvoto.

Ko īsti atkārtotā tiesa Romā nolēma?

Atzina, ka iepriekšējās instances tiesa ir vainīga pie tā, ka es neesmu brīdināta, ka pret mani ir uzsākts process, kā rezultātā es nevarēju neko ietekmēt un izmantot savai aizstāvībai. Viņiem tagad uzdots noskaidrot, kā tas tā vispār varēja notikt. Mana advokāte teica – tagad tu esi brīva, cietumā tevi neviens vairs neliks. Pilnas patiesības noskaidrošana ir arī manās interesēs, jo ir ļoti daudz neskaidrību.

Es pati pat neatceros, ka būtu kaut kādu atzīšanos parakstījusi, arī paraksts uz tā dokumenta pēc manējā neizskatās.

Mēģināsi no Itālijas piedzīt kompensāciju?

Tas būtu tikai godīgi, jo uz to vedina apstākļi, kādi man tika radīti un kā tas viss notika. Jau sākot ar to, kā mani aizturēja. Nez kāpēc viņi to izdarīja sešos vakarā, kad darba laiks jau beidzies un es pat gribēdama nevarēju cerēt uz kādu palīdzību. Un vēl policisti paņirgājās – tu neuztraucies, tūlīt atgriezīsies atpakaļ –, bet aizveda uz iecirkni un nolika priekšā dokumentu, kas apliecina, ka man gads jāsēž cietumā. Plus vēl nolika uz galda kaudzi citu dokumentu, sakot, ka šie visi ir ātri jāparaksta, citādi nepaspēs mani aizvest uz cietumu, kur būs ērta kamera, līdz ar to būs jāpavada nakts iecirknī kopējā kamerā. Tad vēl pajautāja, vai man ir advokāts, labi zinot, ka astoņos vakarā un svešā valstī man nav nekādu variantu tādu atrast.

Domāju, ka tā arī es tajā apjukumā parakstīju papīru, ka atsakos no vēstniecības palīdzības. Itāļu sarunvalodu es, protams, zinu, bet mācījos taču konservatorijā un juridiskie termini man ir sveši.

Skatīsimies, kā tālāk attīstīsies notikumi, bet uzskatu, ka viņi ir vainīgi pie tās situācijas, kāda izveidojās, un par to ir jāatbild. Tā var notikt ar jebkuru cilvēku – es piecas dienas nevarēju sazināties ar ģimeni, mani vecāki no uztraukuma gandrīz prātā sajuka. Es to tā atstāt negribu, jo ir iztērēta milzīga nauda, pat kredīti ņemti. Romas policijas iecirkņa priekšnieks, kurš atnesa man dokumentus, ka varu braukt prom, arī teica, ka kaut ko tādu redzot pirmo reizi un viņam ir ļoti žēl par notikušo.

Kad izdevās atjaunot sadarbību ar vēstniecību, vai viņi tev palīdzēja?

Jā, tad viņi reizi nedēļā zvanīja – man bija atļautas tikai divas telefona sarunas nedēļā: viena bija ar vecākiem, otra ar vēstniecību. Man grūti spriest, vai viņi savu darbu pildīja, jo nezinu, kādi ir vēstniecības pienākumi un tiesības šādos gadījumos. Bet, jā, apjautājās, vai man ir droši, vienīgi būtu gribējies, lai tiesas sēdē nodrošina tulku, jo man atlika tikai pilnībā uzticēties advokātei.

Kādi ir iespaidi par Itālijas cietumu?

Nebija viegli. Es pat teiktu, visai skarbi gāja. Visi cietumsargi uz tevi skatās kā uz pilnīgu nulli. Visi viņiem ir vienādi – vai tu slepkava, vai kāds maziņš pārkāpējs. No sākuma 14 dienas biju Covid-19 izolācijā viena pati, bet tad piecas dienas nodzīvoju vienā kamerā ar recidīvisti, kura nebija īsti psihiski vesela un visu laiku ārdījās. Dauzīja durvis, raustīja restes, sita galvu pret sienu un beigās vēl iedzēra kaut kādu grīdas mazgājamo līdzekli. Kamēr nāca ārsts (un tas bija diezgan ilgi), es viņai vismaz piespiedu ūdeni dzert un pat elpināju. Pēc tam mani pārveda uz citu stāvu, kur jau varēja iziet no kamerām un tādā lielākā kopējā telpā paskatīties televīziju vai grāmatas palasīt. Svētdienā aizgāju cietumā baznīcā uz mesi un ieraudzīju tur klavieres. Tad nu nākamajā dievkalpojumā nospēlēju viņiem "Pūt, vējiņus!" un arī savu dziesmu "Vai tu jūti ar vārdiem" itāliešu valodā. Daudzas ieslodzītās apraudājās, jo dziesmā ir vārdi par brīvību un laimi.

Kā nokļuvi līdz mājas aresta vietai?

Mani izlaida no cietuma ar desmit eiro kabatā, lai gan, cietumā ieejot, man bija trīsdesmit. Es pat biļeti nebūtu varējusi nopirkt, bet Dieva laime, ka mani pavadīja sociālā darbiniece, kura nopirka biļeti un iesēdināja vilcienā. Telefona simkarte cietumā bija nozagta, tāpēc arī sazināties ne ar vienu nevarēju. Arī to man sagādāja sociālā darbiniece, un es vismaz varēju sazvanīt galvotāju, lai mani sagaida Romas stacijā. Dzīvoklī mani reizi nedēļā policija pārbaudīja, vai esmu uz vietas, bet uz veikalu varēju iet vien noteiktās stundās. Visu laiku biju stresā.

Beigās arī izrādījās, ka mājas aresta galvotājs, dzīvokļa īpašnieks, nav nekāds labdaris, bet tas ir zināms bizness. Viņš pieprasīja samaksu par trim pilniem mēnešiem, lai arī reāli tur uzturējos tikai nepilnus divus mēnešus.

Kā nokļuvi mājās, un kādi ir plāni tuvākajai nākotnei?

Mājās nokļuvu ātri – lidmašīnas biļeti sagādāja mana advokāte. Es lidoju ar tiešo reisu, abās lidostās bija ļoti maz cilvēku, arī lidmašīna bija patukša. Ko tad tagad var darīt? Vispirms man jāizsēž desmit dienu pašizolācijas laiks, pēc tam ir plāns pabeigt to “nelaimīgo” videoklipu, kura filmēšanas dēļ mēs vispār aizbraucām uz Itāliju. Lai arī attiecīgo notikumu dēļ nepaspējām nofilmēt visu, kas bija iecerēts, bet, atrodoties mājas arestā Romā, es visu saliku kopā, un izskatās, ka sanāks – būs citādi, nekā ieplānots, bet būs ļoti interesanti. Pēc tam tikai atliek gaidīt, kad beigsies viss šis kovida radītais trakums, lai varētu nospēlēt ieplānotos un nenotikušos koncertus.

Kas īsti notika Itālijā?

Dženifere Itālijā ieradās 2014. gadā Eiropas izglītības programmas "Erasmus" ietvaros un līdz pagājušajam gadam mācījās Frozinones konservatorijā, kur ar izcilību ieguva maģistra grādu. Līdztekus viņa piedalījās un uzvarēja dažādos konkursos, bija atzīta par otro labāko Itālijas džeza pianisti – bija aktīva, nekur neslēpās un pērn pēc studijām atgriezās Latvijā.

Dzimtenē jauniete uzsāka sadarbību ar pazīstamo otorinolaringologu Dinu Sumeragu, kas beidzis arī Mūzikas akadēmiju un ārpus ārsta darba ir mūziķis un dziedātājs. Augustā viņi kopā nolēma aizbraukt uz Itāliju, lai paņemtu Rumpānes izglītības dokumentus un pie viena nofilmētu videoklipu dziedātājas jaunajai dziesmai. Abi 19. augustā ieradās Santanjello pilsētiņā Neapoles apgabalā un apmetās nelielā klostera viesnīcā. Nevienam prātā nenāca, ka pēc dažām stundām notiks kas neiedomājams. “Pēkšņi piezvanīja no viesnīcas recepcijas un palūdza Dženiferei atnākt uzrādīt dokumentus. Gāju viņai līdzi, bet priekšā jau bija divas policijas brigādes ar divām automašīnām. Policisti pārbaudīja viņas dokumentus un paziņoja – mēs jūs ņemsim līdzi. Nekādus dokumentus gan neuzrādīja, bet teica, lai neuztraucamies, viņa drīz atgriezīšoties,” stāstīja Sumerags. Viņš gribēja braukt līdzi, bet policisti to aizliedza. Sumerags nedaudz pagaidīja, tad tomēr izsauca taksometru un devās uz policiju: “Nonācu pie aizvērtiem vārtiem, un brīdī, kad tie atvērās, lai izlaistu policijas automašīnu, man izdevās ielavīties sētā. Mani pamanīja un jautāja, ko es te meklēju, bet tad tomēr ielaida mani iekšā. Caur stikla sienu redzēju, ka Dženifere asarām acīs sēž un paraksta kaut kādus dokumentus.” Kad Sumerags jautāja, kas notiek, policisti ieteica zvanīt valsts advokātam un iedeva numuru. Sazvanītais advokāts nekādu interesi tūlīt atbraukt neizrādīja un teica, ka varēšot lietai pieslēgties tikai pēc pāris dienām.

Tikai pēc tam, pateicoties advokātei, Rumpānes tuvinieki varēja uzzināt, kas īsti noticis. Izrādās, viņa 2019. gada 15. janvārī, izskatot lietu tiesā, ir aizmuguriski notiesāta par pārkāpumu, kas pēc Latvijas likumdošanas mērauklām uzskatāms par visai nenozīmīgu.

Jurists Gundars Ūdris, kas uzņēmies ģimenei palīdzēt, parādīja šīs tiesas spriedumu. 2014. gada 6. novembrī Rumpāne, tikko Itālijā ieradusies studente, pieķerta sabiedriskajā transportā bez biļetes. Nobijusies, ka konservatorijā var būt nepatikšanas, viņa samelojusi, ka nav līdzi dokumentu, tāpēc aizpildījusi anketu, nosaucot sevi par Annu Ivanovu no Krievijas. Izsaukta policija, un likumsargs paskaidrojis, ka būs jābrauc uz iecirkni, lai noskaidrotu personību. Pēc tā Rumpāne tomēr uzrādījusi pasi un atlaista ar brīdinājumu, lai tā vairs nedarot, – viņai pat nav iedota soda kvīts.

Taču izrādās, ka šāda rīcība, melojot policijai un karabinieriem par savu identitāti, Itālijā ir krimināli sodāms noziegums, un tajā pašā dienā ierosināta izmeklēšana. 2016. gada februārī tā pabeigta, un lieta nosūtīta uz tiesu. Uz sēdi uzaicināts gan biļešu kontrolieris, gan policists, kuri apstiprinājuši notikuma gaitu, un tiesa, uzskatot, ka Rumpānes vaina pilnībā pierādīta, piesprieda viņai 18 mēnešus cietumsoda, samazinot to par trešdaļu – līdz 12 mēnešiem.

Spriedumā atrodams arī teksts: “Konstatēts, ka tiesas dalībnieki tika pienācīgi uzaicināti uz tiesu, taču apsūdzētā neieradās, un, tā kā nav iebildumu vai pieteikuma par alternatīvu procedūru, paziņots, ka lietas izskatīšana tiek sākta apspriešanas formā, pieņemti dalībnieku pieprasītie pierādījumi, saņemta dokumentācija, uzklausīti prokurors un liecinieki.”