Viņas grāmatu par Pepiju atteicās izdot - jeb Astrīdas Lindgrēnas dzīve, spozme un attiecības

Rakstniece, kura dāvājusi bērniem burvīgo tēlu Karlsonu, prātvēderu Lennenbergas Emīlu un ekstravaganto Pepiju Garzeķi, ir mīļa bērniem visā pasaulē. Grūti atrast ģimeni, kur bērnībā nebūtu lasītas Astrīdas Lindgrēnas sirsnīgās un aizraujošās grāmatas. Zviedru rakstniecei kā nevienam citam izdevies ielūkoties bērnu dvēselēs un atrast ceļu uz mazo lasītāju sirdīm. Savās grāmatās viņa vienkāršiem vārdiem izstāsta par mazo cilvēku lielākajām problēmām un bailēm, pie reizes atgādinot pieaugušajiem to, ko viņi paši reiz ļoti labi zināja, bet, gadiem ejot, ir aizmirsuši. Rakstniece dzīves laikā sarakstījusi 34 stāstu grāmatas un 41 bilžu grāmatu, kas kopā izdotas vairāk nekā 165 miljonos kopiju un tulkotas vairāk nekā 100 valodās.

Uzaugusi mīlošā ģimenē

1907. gada 14. novembrī netālu no zviedru pilsētas Vimmerbijas pasaulē nāca Samuela Augusta Ēriksona un Hannas Jonsones meita Astrīda Anna Emīlija Ēriksone. Nākamās rakstnieces bērnība pagāja zemnieku saimniecībā. Daudzas Lindgrēnas grāmatas ir balstītas uz viņas ģimeni un bērnības atmiņām, kā arī dabas mīlestību.

Ēriksonu ģimenē valdīja mīlestība un saticība. Astrīdas vecāki iepazinušies vietējā tirgū, kad Hannai bija tikai septiņi gadi, bet Samuelam – 13. Bērnu dienu draudzība pāraugusi simpātijās, bet vēlāk – mīlestībā. Viņiem piedzima četri bērni: pirmdzimtais – dēls Gunnars, kurš kļuva par Zviedrijas parlamentārieti, un trīs meitas – Stina, Ingegerda un Astrīda. Nākamā rakstniece bija vecākā no māsām.

Bērni palīdzēja vecākiem mājasdarbos, bet brīvajā laikā skraidīja pa zemnieku saimniecību, meklējot piedzīvojumus. Pēc Astrīdas pašas domām, ģimenē valdījusi pārsteidzoši sirsnīga atmosfēra. Vecāki nekautrējās ģimenē izrādīt maigas jūtas, kas zemnieku vidē tolaik bijis retums.

Mazajai Astrīdai ļoti paticis no vecākiem klausīties folkloras stāstus un leģendas. Meitene vēl pati nemācēja lasīt, kad pirmo reizi draudzenes mājās izdzirdēja pasaku, ko lasīja no grāmatas. Astrīdai tik ļoti patika šī grāmatas uzburtā cita realitāte, ka viņa vēl ilgi nespēja atgriezties ierastajā ikdienā. Drīz vien Lindgrēna pati iemācījās lasīt, un tā uz visiem laikiem kļuva par viņas mīļāko nodarbošanos. Jau pamatskolā topošā rakstniece demonstrēja savas literārās dotības, un viņu jokojot dēvēja par Selmu Lāgerlēvu – tautieti un pirmo Nobela prēmijas laureāti literatūrā.

Ārlaulības dēls no precēta priekšnieka

Pēc skolas absolvēšanas 16 gadu vecumā Astrīda iekārtojās darbā vietējā avīzē, turpat Vimmerbijā. Astrīdai izveidojās dienesta romāns ar precēto avīzes galveno redaktoru Akselu Blumbergu. 18 gadus vecumā jauniete palika stāvoklī no redaktora, kurš bija 30 gadus vecāks par viņu un tobrīd šķīra savu laulību. Runā, ka Blumbergs piedāvājis meitenei viņu precēt. Taču, ja laulības šķiršanas procesa laikā tiesa uzzinātu, ka Blumbergs krāpis sievu Olīviju, viņa bankas konts kļūtu tukšs… Astrīda atteikusies no precību priekšlikuma un pārcēlusies uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, lai nozustu miljonu pilsētā, kur neviens viņu nepazīst. Paralēli viņa sāka skoloties, lai kļūtu par mašīnrakstītāju un stenogrāfi (vēlākos gados lielākā daļa rakstnieces grāmatu manuskriptu uzrakstīti stenogrāfijā). Kad pienāca laiks laist pasaulē mazuli, Astrīda devās uz Kopenhāgenu, kur tolaik drīkstēja bērna tēva ailīti dzimšanas apliecībā atstāt tukšu. Tur piedzima viņas dēls Larss, kuru jaunā māmiņa, dzīves apstākļu nomocīta, izvēlējās atdot aprūpē audžuģimenei. Astrīdas iztika bija visnotaļ pieticīga, taču no esošā mazumiņa viņa centās ietaupīt, lai varētu braukt uz Kopenhāgenu un cik vien bieži iespējams tikties ar Larsu. Parasti tas notika nedēļu nogalēs, kad lielāko daļu laika topošā rakstniece pavadīja vilcienā turp un atpakaļ. Kad Larss bija jau piecus gadus vecs, Astrīdai izdevās dēlu pārvest mājās. Sākotnēji par dēlu rūpējās Astrīdas vecāki, kamēr viņa pati spēja nodrošināt iztiku, lai varētu audzināt bērnu Stokholmā.

Pepiju izdomāja meita

1932. gadā – 25 gadu vecumā – Astrīda apprecējās ar savu darba devēju Nilu Stūru Lindgrēnu (1898-1952), kurš viņas dēļ pameta savu sievu. Trīs gadus vēlāk pasaulē nāca Lindgrēnas otrais bērns – meita Kārina, kura vēlāk kļuva par tulkotāju. Nils oficiāli adoptēja Astrīdas ārlaulības dēlu un deva viņam savu uzvārdu. Dzīvesbiedri laimīgā laulībā nodzīvoja 20 gadu, līdz viņus šķīra vīra nāve.

Pēc pieciem laulībā nodzīvotajiem gadiem Astrīda kļuva par mājsaimnieci. 1941. gadā ģimene, kurā auga jau divi mazi bērni, pārcēlās uz dzīvokli Stokholmā, no kura logiem bija redzams gleznainais Vasa parks. Tieši šeit rakstniece sarakstījusi visas savas grāmatas. Literātes gaitas Astrīda sāka ar nelielām pasakām un īsiem stāstiem ģimeņu un bērnu žurnāliem.

Rakstniece intervijās atklājusi, ka pirmo grāmatas varoni, kolorīto Pepiju izdomājusi, pateicoties mazajai Kārinai. Meita bija pieradusi pie mammas stāstiem pirms gulētiešanas, bet reiz viņa saslimusi ar plaušu karsoni, jutusies ļoti slikti un palūgusi mammu izdomāt kādu jaunu stāstu. Karina absolūti negaidīti viņai pavaicājusi: «Mammu, pastāsti man par Pepiju Garzeķi!» Un tā Lindgrēnai nācies sacerēt stāstu par meitēnu ar amizanto vārdu. Tā bija Kārina, kas izgudroja varones vārdu. Astrīda izpildīja meitas vēlēšanos un sacerēja viņai pasaku par Pepiju Garzeķi. Kārinai šis stāsts tik ļoti iepatikās, ka mammai nācās to turpināt vēl desmitiem nākamo vakaru.

Šajā laikā Astrīdas Lindgrēnas domas aizņēma diskusijas par jaunās paaudzes pareizu audzināšanu. Viena sabiedrības daļa iestājās par cieņu pret bērna personību un nepieciešamo rīcības brīvību, turpretī otra – par klasisko, puritānisko audzināšanu un brīvības ierobežošanu. Audzināšanas ziņā Astrīda atbalstīja brīvi domājošo sabiedrības daļu, kas redzams arī Pepijas rakstura iezīmēs.

Grāmatu par Pepiju atsakās izdot

Katrs nākamais stāsts par brīvību mīlošo rudmati krāsainajās zeķēs prasīt prasījās pēc turpinājuma. Piecu gadu laikā mazie stāsti par Pepiju kļuva par grāmatas cienīgu saturu. Kad Lindgrēnas meitai bija desmit gadu, mamma dzimšanas dienā pasniedza īpašu dāvanu: vairākus no rokrakstā pierakstītajiem stāstiem par Pepiju viņa bija ilustrējusi un pārvērtusi grāmatā.

Otru kopiju viņa nolēma aizvest un parādīt lielās zviedru izdevniecības «Bonnierkoncernen» bosiem. Taču izdevējs nesteidzās drukāt grāmatu par brīvdomātāju Pepiju, kas neatbilda klasiskajam bērnu literatūras varonim. Pēc apdomāšanās izdevniecība atgrieza Astrīdai manuskriptu. Lindgrēna jutās nomākta, taču nepadevās. Viņa redzēja, kādu iespaidu šis stāsts atstāja uz pašas meitu, un bija apņēmības pilna turpināt rakstīt bērniem.

1944. gadā rakstniece uzzināja par konkursu, kuru rīkoja jaundibinātā izdevniecība «Raben & Shegren». Konkursantiem bija uzdevums sarakstīt grāmatu meitenēm. Izdevēji apsolīja publicēt trīs labākos darbus. Lindgrēna žūrijai iesniedza romānu «Brita-Marija atver savu sirdi» un ieguva otro vietu. Tā aizsākās viņas radošā biogrāfija.

Pēc gada izdevniecība «Raben & Shegren» piedāvāja Lindgrēnai darbu. Rakstniece ar prieku pieņēma šo piedāvājumu un kļuva par bērnu literatūras redaktori. Viņa šajā amatā nostrādāja līdz pat 1970. gadam, aizejot no tā vien pensijas vecumā.

Pepija Garzeķe kļūst par fenomenu

1945. gadā, kad rakstniece sāka strādāt izdevniecībā, «Raben & Shegren» publicēja pirmo grāmatu par Pepiju. Šis stāsts tik ļoti iepatikās mazajiem zviedriem, ka grāmatu izpirka vienā acumirklī. Drīz vien stāstu jau tulkoja vairākos desmitos citu valodu un tiražēja vairākos miljonos eksemplāru visā pasaulē. 1946. gadā un 1948. gadā mazie lasītāji sagaidīja turpinājumus par Pepijas Garzeķes piedzīvojumiem.

1946. gadā rakstniece mazos lasītājus iepriecināja ar piedzīvojumu stāstu par zēnu Kalli Blūmkvistu, kam vēlākos gados sekoja vēl divi turpinājumi. Piecdesmitajos gados Lindgrēna sarakstīja triloģijas «Mio, mans Mio» pirmo daļu. 1955. gadā parādījās pirmā no trim grāmatām par «vīrieti labākajos gados» – Karlsonu, kas dzīvo uz jumta. Karlsona fenomens popularitātes ziņā pat pārspēja Pepiju. Laikposmā no 1963. līdz 1986. gadam rakstniece bērniem radīja sešu grāmatu ciklu par mazo palaidni ar lāga dvēseli Emīlu Svensonu. Astoņdesmito gadu sākumā miljoniem bērnu iemīlēja Lindgrēnas jaunāko fantāzijas stāstu par Ronju laupītāja meitu.

Astrīda Lindgrēna dzīves laikā saņēmusi visas iespējamās balvas literatūrā. 1958. gadā viņai pasniedza Hansa Kristiana Andersena medaļu, ko pielīdzina Nobela prēmijai bērnu literatūrā.

Kad mūžībā aiziet vistuvākie

1952. gadā nomira rakstnieces vīrs. 1961. gadā mūžībā devās viņas mamma bet astoņus gadus vēlāk – arī tēvs. Traģisks Astrīdai izvērtās arī 1974. gads, kad uz mūžu aizgāja viņas brālis un bērnības draugi. Nākamā nelaime rakstnieci piemeklēja 1986. gadā, kad nomira viņas dēls Larss.

Lindgrēna bieži domāja par noslēpumaino aiziešanu citā pasaulē, taču atšķirībā no vecākiem, pārliecinātiem luterāņiem, kuri ticēja mūžīgai dzīvei, Astrīda bija agnosticisma piekritēja (filozofisks uzskats, ka dažu pieņēmumu patiesums vai aplamums nav un nevar būt zināms). Rakstniece mūžībā devās 2002. gada janvārī, kad bija jau sasniegusi 94 gadu vecumu.