Dzimusi, lai nogalinātu. Seriāla "Hanna" recenzija

Ēriks Hellers (Džoels Kinemans), kādas slepenas Rumānijas eksperimentālas organizācijas «Utrax» darbinieks, no iestādes nozog vienu no daudziem desmitiem mazuļu. Nakts aizsegā viņš kopā ar mazuļa māti un savas dzīves mīlestību Johannu ( Džoenna Kūliga) bēg uz dziļākajiem Austrumeiropas mežiem. Viņu auto dzenas pakaļ «Utrax» aukstasinīgā aģente Marisa Vīglere (Mirelle Īnosa). Ērika vadītais auto pakaļdzīšanās rezultātā ietriecas kokos, un Johanna mirst acumirklī. Ērikam izdodas bērnu glābt, uz piecpadsmit gadiem nozūdot Polijas mežos. Viņš ir bijušais militārists, radis nogalināt un izdzīvot. To pašu Ēriks visus šos gadus māca savai izglābtajai audžumeitai Hannai (Ezme Krīda-Mailza), kurai par saviem bioloģiskajiem vecākiem un, vēl jo vairāk, savu izcelsmi, nav ne mazākās nojausmas. Cilvēki ir bīstami, un viņiem nedrīkst uzticēties. Ja vari, bēdz, ja nevari, uzbrūc. Ar šādu mantru Hanna redz pasauli sev apkārt, kaut gan īstās sadursmes ar reālo pasauli viņu vēl tikai gaida. «Utrax», gluži kā medību suņi, no sava upura neatstājas gadiem ilgi, un tas ir tikai laika jautājums, kad viņu aģenti pēdas uzodīs arī Hannai, kura kopā ar Ēriku gatavojas nopietnai misijai. Marisa Vīglere ir jānogalina, taču kādēļ? Un vai aģentes iznīcināšana nozīmēs galu «Utrax»?

Seriāla pirmās sezonas vidū skatītājs tiek iepazīstināts ar iestādes patiesajiem motīviem. Jaundzimušo bērnu mātes paraksta atteikšanās dokumentus un nodod savas atvases ģenētiskiem eksperimentiem. Viņu DNS tiek sakrustoti, un rodas vilka-cilvēka «terminators» jeb militārs cilvēkierocis, lai apmierinātu valdības vēlmes. Hanna, audzināta savvaļā, ir tīrradne. Viņas oža un dzirde ir neparasti asa, viņa spēj ātri skriet un cīnās, kā īstens samurajs, tādējādi kļūst bīstama ne vien sev, bet saviem nelabvēļiem, sevišķi tad, ja Hannas motivācija ir iepazīt sevi. Ēriks un Hanna slepeni dodas uz Berlīni, kur viņi tiekas ar Ērika senajiem biedriem no armijas laikiem, lai kopā nogalinātu Vīgleri. Viņa, distancējusies no «Utrax» laika, dzīvo skaistu dzīvi kopā ar mīļoto vīrieti Parīzē. «Utrax» vairs nepastāv. Kādēļ citādi lai Vīglerei būtu pašrocīgi jānogalina visi jaundzimušie un jāslēpj organizācijas pēdas?

Hanna dzīvo tālāk

Visi ceļi sākas un beidzas ar «Utrax», kas nekad nav beigusi savu darbību, un tas tika slēpts arī no pašas Vīgleres, bet it kā nogalinātie bērni ir dzīvi un veseli. Tās ir meitenes Hannas vecumā, trenētas pakļauties un nogalināt organizācijā, kas no Rumānijas nu ir pārcelta uz Anglijas ziemeļiem. Tās ir Hannas mentālās māsas, viņas bars, kuras vieno kopīga asinsbalss. Tieši samezglotās institūcijas-lojālo darbinieku attiecības Vīglerei liek pārdomāt to, kam viņa pati ir ticējusi. Vai kalpot organizācijai, nogalināt un izpildīt pavēles bija tā vērts, lai iztirgotu savu cilvēcību? Un vai Ēriks, vientuļais, paštaisnais kareivis, jau sākumā nebija nolemts iznīcībai, jo kā viens cilvēks var uzvarēt visas pasaules ļaunumu? Viņa mīlestība Johanna ir mirusi, un to nekas nespēj mainīt, bet Hanna ir gatava dzīvot tālāk. Šie jautājumi, protams, netika izrisināti vienā sezonā, un nākamajā sezonā nonākam turpat, kur sākumā. Tas ir «Utrax», tikai izaudzis par vēl lielāku briesmoni ar vadītāju Kārmaiklu (Dermots Malronijs). Otrā sezona tika laista klajā šī gada vasarā, un tās centrālie varoņi joprojām ir Hanna, Vīglere un centrālais «ļaunais» tēls Kārmaikls. Vai Hanna atgriezīsies «Utrax» un pie savām māsām?

Tie paši džungļi

Vecāku un bērna attiecības ir šī stāsta centrā pat tad, ja seriāls tomēr balstās uz pakaļdzīšanos, iespaidīgām kaujas ainām un slepeno aģentu brutālajām stratēģijām. Skatītāja acu priekšā Hanna izaug par kareivi, viņa ir brīva no cilvēku ietekmes. Kā norāda lomas izpildītāja Ezme Krīda-Mailza, viņas Hannai nav pieredzes ar sociāliem konstruktiem, kas jau bērnības tiek iekodēti bērnos vai no vecākiem, viņu vecvecākiem, no skolas vides, kas ir savā ziņā tādi paši džungļi. Hanna ir tīrradne, viņa ir ne sieviete, ne vīrietis, un šī personības šķautne aktrisei piestāv nevainojami. Krīda-Mailza augusi aktieru Samantas Nortones un Čārlija Krīda-Mailza ģimenē, no tēva mantojusi acīmredzamu mīlestību pret cīņas mākslām. Tēvs aktrisei palīdzēja apgūt cīņu sešas stundas dienā vairākus mēnešus pēc kārtas, un šis ieguldījums atalgojās vizuāli dinamiskās ainās. Hanna dodas pretī apbruņotiem iestādes militāristiem, lauž rokas un raida lodi tiešā trāpījumā. Hannai pilsēta ir meža simulācija. Arī tur, ja tu būsi par vāju vai neapdomīgu, tu tiksi apēsts. Esmu diezgan droša, ka būšu kļuvusi par kaismīgu Kinemana cienītāju, kurš vienkārši ir dzimis, lai spēlētu Ēriku Kelleru. Fiziski piemērots spraigam sižetam, spēcīgs, muskuļots, vīrišķīgs un radis nogalināt, viņš atklāj dziļu pieķeršanos Hannai, viņš ir lojāls Johannai un ar šekspīrisku vērienu vadās pēc galvenā. Atriebt mīļotās sievietes nāvi. Kaut fiziski Ēriks pameta «Utrax», viņa nolemtība liek Ērikam atgriezties.

Ieraudzīt vienam otra nāvi

Rumānija, Polija, Vācija, Francija, Beļģija – šis eiropeiskais vēriens, jo sevišķi, brīnumainās dabas ainas ar bieziem kokiem, ūdenskritumiem un alām, liek patiesi noticēt gan tai vientulības apdvestajai tēva un meitas divbūtnei, gan draudīgajiem «Utrax» aģentiem, kuri ar robotisku vienaldzību un reizēm neizskaidrojamu pakļaušanos autoritātei ir gatavi pārdot dvēseli korporatīvajam «Utrax» velnam. Kaut gan, iespējams, tas ir tikai ieradums, kāds veidojas, ja kalpošana korporācijai ir vienīgais, ko jebkad esi pazinis, un tā ir iezīdusies katrā cilvēka šūnā. Tādēļ Marisa Vīglere kļūst par intriģējošu «iebildi» citādi gludajā spiega-upura uzstādījumā. Viņa ir nogalinājusi «Utrax» vārdā, taču izrādās, ka Vīglere nav vis lojāla iestādes darbiniece mirklī, kad ieslēdzas tik banālā sirdsapziņa. Ir aizraujoši vērot Ērika un Vīgleres satikšanos, kur Ēriks viņu ir sagūstījis kādā Berlīnes pamestajā rūpnīcā. Abu aktieru sinerģija radās jau detektīvseriāla «The Killing» laikā, abiem spēlējot policijas pāriniekus. Tādēļ aktrise Mireile Īnosa pati uzrunāja Kinemanu Ērika lomai galvenokārt tādēļ, ka viņi zināja viens otra aktieriskās nianses. Viņu dueta pamatā ir nevis «kas tiek pateikts un izdarīts», bet «kā». Īnosas varone spētu apmānīt ar vienu smaidu un iznīcināt ar skatienu, viņas balss tonis ir lietišķs, lai neteiktu – strups. Paskatoties uz Vīgleri, visiem viss ir skaidrs pat tad, ja viņai pašai skaidrs nav nekas. Bet Kinemana Ēriks pārsteidzoši salūst mirklī, ko pats ir gaidījis 15 gadus... Viņi abi ir kā svešinieki, kas iemesti katastrofas epicentrā un ir to izdzīvojuši, savām acīm redzējuši viens otra iespējamo nāvi, un tā ir vēl viena mistiskas lojalitātes šķautne, kas seriālā meistarīgi apspēlēta.

Ne tikai labais un ļaunais

Seriāls ir 2011. gadā uzņemtās Džo Raita filmas «Hanna» adaptācija, kur Vīgleri atveidoja Keita Blānšeta, bet Hannu iedzīvināja jaunās paaudzes aktrise Sērša Runena, savukārt Ēriku – Ēriks Bana. Pilnmetrāžas filmā Hanna ieguva ēteriskas, pārlaicīgas būtnes tēlu, tā īsti nesazemējoties ar cilvēkiem. Blānšetas atveidotā Vīglere bija iespaidīgs piedzīvojums, Vīglerei kļūstot teju teatrālai, pārspīlētai, turklāt Blānšeta organiski nespētu tēlot slikti, šāds tēlu risinājums seriālā «neietu cauri», jo ir skaidrs, ka divu un nu jau trešās sezonas garumā izlīdzēties ar plakanisku labā-ļaunā variantu būtu par maz. Tomēr labi ir tas, ka filma iedzīvināja šo brīnišķīgo un mūsdienīgo ideju par jaunas meitenes identitātes meklējumiem nebūt ne sievišķīgā ampluā. Arī jaunākie skatītāji ir pelnījuši redzēt šādas varones lielajos ekrānos, nešaubos, ka arī īstajā dzīvē šādas Hannas uzplauks labdabīgā kareivīgumā, pasaulei liekot ar sevi rēķināties.