Dzīve 64 laukumiņos. Seriāla "The Queen's Gambit" recenzija
Tūlīt pēc nākšanas klajā strauju skatītāju sajūsmu visā pasaulē izpelnījies seriāls "Dāmas gambīts" ("The Queen's Gambit") par šaha brīnumbērnu Elizabeti. Izskatās, ka jaunais seriāls ir viens no "Netflix" veiksmīgākajiem trāpījumiem šajā gadā, jo skatītāju vērtējumi ir neticami augsti un jaunā seriāla saturs ir sarunu temats gan digitālajā vidē, gan klātienē. Tāpēc seriālu nedrīkstam ignorēt arī mēs un nepieciešams tajā rūpīgāk ielūkoties.
Laikā, kad galda spēles aktīvi spēlē ne tikai bērni, tieši «Netflix» seriāls «Dāmas gambīts» ir raisījis daudzos interesi par spēli, kuras saknes ir vairāk nekā tūkstoš gadus senas. Tomēr raizēm nav pamata, ja no šaha nesaprotiet neko, jo ne jau par spēli un koka figūriņām vēsta šis septiņu sēriju miniseriāls. Viskodolīgāk «Dāmas gambītu» būtu dēvēt par biogrāfisku pieaugšanas stāstu ar sporta drāmas elementiem. Drāmas galvenajai varonei ir uzkrauts ne tikai smags liktenis dzīves sākumā, bet ir arī ģēnija smadzenes, kuras dzīvi nebūt nepadara vieglāku.
Galvenā varone Elizabete jeb vienkārši Beta Harmone deviņu gadu vecumā zaudē savu māti autoavārijā un nonāk kristiešu meiteņu bērnu namā. Viņa jau savā agrīnajā vecumā izrāda priekšzīmīgas spējas matemātikā, bet vairāk par visu viņu interesē spēle, kuru pagrabā vienatnē pats ar sevi spēlē nerunīgais skolas saimnieciskais darbinieks. Mazajai meitenei izdodas pielauzt nekomunikablo onkuli pamācīt viņu spēlēt. Viņa spēli apgūst pārdabiskā ātrumā, un jau drīz uz viņu pagraba šaha spēļu vietu tiek uzaicināts vietējās šaha skolas prezidents, kuru Beta apspēlē, aci nepamirkšķinot. Tomēr jau savā bērnībā Beta atklāj ne tikai savus talantus un mātes atstātās smagās psiholoģiskās traumas, bet arī atkarību no trankvilizatoriem, ar kuriem pēc tā laika medicīnas ieražām tiek baroti visi bērnu nama bērni. Pusaudžu vecumā Betu adoptē nelaimīgs amerikāņu mietpilsoņu pāris. Lai gan sākumā ģimene nešķiet īpaši labāka vide nekā bērnu nams, Betai izveidojas cieša saikne ar savu jauno māti. Abas atšķirīgās sievietes kļūst drīzāk par draudzenēm vai māsām. Vairākus gadus Beta šahu spēlē tikai savā galvā un lasa par to, līdz brīdim, kad viņai izdodas pieteikties Kentukī štata atklātajam turnīram. Tā sākas straujais ceļš uz šī sporta visaugstākajām virsotnēm.
Betas biogrāfija ir iztamborēta ar tādu precizitāti un smalkumu, ka jau pēc pirmajām divām sērijām rodas vēlme pārbaudīt, vai šāda Beta Harmone maz ir eksistējusi. Izrādās, «Dāmas gambīts» nav kārtējais patiesos notikumos balstītais stāsts, bet gan romāna adaptācija, un Betas tēls tikai attāli ir iedvesmots no dažām tā laika spēcīgākajām sieviešu šahistēm. Tomēr par to nerodas nekāds rūgtums. Labiem stāstiem piemīt unikāla īpašība, ka tie top patiesi un īsti ar to vien, ka tiek izstāstīti. Cilvēku dzīvesstāsti, kas dažreiz tiek dzirdēti, mēdz šķist neticamāki par samudžinātākajām filmām, un it nekas «Dāmas gambītā» neliek apšaubīt, ka kaut kas no notikumiem varētu būt noticis ar kādu jaunu meiteni.
Ģēnija nasta
Kinofilmās biogrāfijas ļoti bieži šķiet pārāk saspiestas un pārāk steidzīgas. «Dāmas gambīts» varētu industrijai pamācīt to, ka tieši TV seriālu daudz garākā metrāža ir laba iespēja stāstīt par rakstura attīstību daudzu gadu garumā. Seriāls cilvēka dzīvesstāstam dod iespēju izvērsties un nesteidzīgāk pievērsties detaļām, no kurām veidojas jebkura indivīda mēneši un gadi. «Dāmas gambīta» sakarā svarīgi atcerēties, ka tā līdztekus biogrāfiska tipa darbam ir arī pieaugšanas filma, jo talantīgā šahiste Beta pat seriāla finālā ir ļoti, ļoti jauna. Šķietami nobriedušu viņu padara smagā dzīves pieredze un tas, ka jau kopš pusaudzes vecuma viņa pie šaha galda spēlē un uzveic pieaugušus vīriešus. Viņa jau 20 gadu vecumā ir izdzīvojusi to, ko daži pat nepieredz visa mūža garumā.
Jaunais seriāls īpašās niansēs pievēršas sievietes tapšanas un pieaugšanas niansēm visā tā spektrā – gan psiholoģiskajā, gan fiziskajā. Lai gan Betu dzīve ir stipri traumējusi jau kopš pašas bērnības, un par to mums atgādina atmiņu ainas katras sērijas ievadā, tomēr šo seriālu pavisam noteikti nevajadzētu uztvert par drūmu. Ticiet man – drūmi seriāli, pat ja tie būtu pirmklasīgi, tik strauji un plaši neiemantotu skatītāju mīlestību. Ar vieglumu mēs dodamies cauri Betas dzīvei, kur neiztrūkst arī komiskā un sirsnīgā. Ļoti svarīgi, ka neviens cilvēks, ko viņa satiek, nav tikai balts vai melns kā šaha dēlīša laukumiņi. Varbūt daži ir stiprāki, daži –vājāki, daži – simpātiskāki, citi – nepatīkamāki, bet tajos visos atspoguļojas cilvēku raksturu daudzpusība un īstums. Daudz ir redzēti kinostāsti par bāreņiem, tāpēc, nonākot bērnunamā, pārņem sajūta, ka tūlīt mēs cietīsim no iestādes personāla, tomēr «Dāmas gambīta» veidotāji ar šaha zirdziņa eleganci spēj pārlēkt pāri stereotipiem.
Stāsta centrā viscaur seriālā ir sievietes. Lai gan jāatzīst, ka patlaban tieši šādi stāsti ir nākuši modē, tomēr jaunā «Netflix» darba gadījumā iztiekam bez uzpūstas kalpošanas politkorektumam, kā tas, piemēram, bija viņu samērā neveiksmīgajā pavasara seriālā «Holivuda». «Dāmas gambīts» vienlaikus ielūkojas 60. gadu ASV un pasaulē nospiesto sieviešu dzīvēs, bet pirmajā plānā visam ir cilvēcīgums un vērtības. Jā, tā ir jaunas meitenes pieaugšana pasaulē, kurā uzskata, ka sievietes galvenā loma ir būt smaidīgai nama mātei, nevis šaha čempionei, bet daudz vairāk tas ir stāsts par kaislību pret to, ko tu dari dzīves grūtību pārvarēšanai un to, ka robeža starp ģenialitāti, ārprātu un vājumu ir trausla. Pēdējā tēma varbūt mums visiem nav tik personīgi pazīstama, bet tāpēc jau skatāmies ekrāna stāstus, jo tie mums ļauj tuvplānā palūkoties uz cilvēku, kura talanta apmēri ir tādi kā nevienam no mums.
Šahs kā dzīve
Dāmas gambīts» gan neizbēg no problēmas, kuru var pārmest lielai daļai seriālu. Arī šī miniseriāla vidusdaļā, šķiet, iesprūstam nebeidzamā šaha turnīru virtenē un cilvēciskā stāsta līnija neattīstās. Tomēr acis vienmēr var baudīt 60. gadu tērpus, interjerus, frizūras, automašīnas... «Netflix» labi zina, uz ko cilvēkiem ir patīkami skatīties, un viņi nekautrējas skatītājiem sagādāt šo baudu savos lielbudžeta darbos. Galvenā varone Beta ir no amerikāņu hipiju paaudzes, un, lai gan viņa nav puķu bērns, tomēr mūzika un dzīves stila brīvība neatstāj neskartu arī viņu un seriāla brīnišķīgo skaņu celiņu.
Biogrāfiskos stāstos vienmēr viens no atbildīgākajiem darbiem ir un paliek uz aktieru pleciem, kuriem galvenā varoņa dzīvesstāsts ir jānospēlē kameru priekšā. Betas lomā neapstrīdami fascinējoša ir jaunā aktrise Anja Teilore Džoja. Jauno amerikāņu aktrisi ar argentīniešu radurakstiem gan par iesācēju grūti saukt, jo viņa ātriem soļiem tuvojas zvaigznes statusam. Skaidrs, ka ar šo lomu viņa tikai apliecina savas arvien pieaugošās slavas pamatotību. Viņa iznes ne tikai sarežģītās varones psiholoģisko trauslumu un spēku, bet prot to darīt ar absolūti sievišķīgu vieglumu un eleganci, gan bīdot pa spēles laukumu šaha figūriņas, gan cīnoties ar savām romantiskajām jūtām.
«Dāmas gambītu», iespējams, jau tagad var atzīt par vienu no spilgtākajiem šī gada daudzsēriju stāstiem, pat ja atsevišķos mirkļos būtu gribējies vairāk oriģinalitātes no autoru puses. Atliek tikai katram no mums mesties šajā 60. gadu šika apvītajā piedzīvojumā, kas meistarīgi spēj sniegt interesantu sižetu, tajā pašā laikā atveidojot sarežģītu raksturu anatomiju labu aktieru izpildījumā. Galu galā varbūt arī jūs pēc šīm septiņām sērijām gribēsiet atrast šaha dēlīti un atkārtot vai izmēģināt šo spēli, kuru daudzi pat salīdzina ar dzīvi.
