No viena grāvja otrā
Uz vieglprātīgas dzīves takas Ināra nostājās 16 gadu vecumā, bet pirms tam bija kārtīga meitene, kas labi mācījās un veiksmīgi startēja dažādās zinību olimpiādēs. Kas notika, ka viņa tik pēkšņi mainījās? “Es skolā biju “izstumtā” – neviens ar mani nedraudzējās. Kāpēc? Nezinu. Varbūt tāpēc, ka biju klusa, ļoti, ļoti kautrīga. Varbūt tāpēc, ka man nebija to glaunāko drēbju, modernāko telefonu. Tad es nomainīju skolu, tur iepazinos ar kādu meiteni, bet viņa tusēja pieaugušu vīriešu kompānijā. Es viņai gāju līdzi, man parādījās draugi, kļuvu par “kruto” skuķi. Tā es sāku tusēt. Domāju, ja nepīpēšu un nedzeršu, neviens ar mani nedraudzēsies, ka es viņiem tāda “pareizā” nebūšu vajadzīga,” spriež Ināra, uzsverot: “Tajā kompānijā es vismaz sajutos kādam interesanta.”
Tā viņa nodzīvoja sešus gadus – vienos priekos un izklaidēs. “It kā jau bija forši.
Bet cik ilgi tā izturētu? Vienā reizē pamostos kādā grāvī izvarota vai pat vispār nepamostos.
Diemžēl tusējot es šādas iespējamās sekas neapzinājos, jo tad viss jau bija lieliski, apkārt bija draugi, kuriem šķitu interesanta,” atceras Ināra un it kā taisnodamās piebilst: “Bet ne jau es katru dienu dzēru! Kad nedzēru, graizīju rokas!”
Kāpēc viņa tā darīja? “Nezinu. Laikam jau atkal pietrūka uzmanības. Domāju, ka vēlējos tādā veidā pievērst sev uzmanību. Jā, tie bija traki laiki – vai nu tusējos, vai arī aiz neko darīt graizīju sev rokas. Mamma pat mani vadāja pie psihologiem. Bet es jau neesmu garīgi slima, ar mani viss ir okei. Tagad to atceroties... Ārprāts! Šausmas! Pat smiekli par sevi nāk! Turklāt tas jau nebija tik sen, pirms pāris mēnešiem. Bet nu es jūtos, kā no jauna piedzimusi, kā dzīvojot citu dzīvi, un par iepriekšējo varu pasmieties,” tagad saka Ināra.
