"Būšu godīga - pašlaik dzīvoju ļoti pieticīgi," Mirdza Martinsone cenšas vairīt prom bēdīgās domas

Kāda bija jūsu reakcija, uzzinot par Dailes teātra vadības lēmumu sargāt savas lielās zvaigznes – teātra veterānus – un mainīt repertuāru? Faktiski tikāt aizsūtīti mājās...

Teikšu, pozitīvi. Ir patīkami, ka kāds rūpējas. Nekādas negācijas neredzu. Cenšos domāt pozitīvi, arī attiecībā pret teātra vadību. Respektēju to, ko viņi lemj.

Pastāstiet, kā rit jūsu ikdiena šajā laikā?

Dzīvoju patālu no teātra, Pārdaugavā, un, cik vien iespējams, cenšos minimāli uzturēties vietās, kur ir daudz cilvēku. Pārsvarā kārtoju lietas, kas nav nokārtotas mājās, – vēstuļu kaudzes, fotogrāfijas. Un lasu. Daudz lasu. Protams, ir arī mājas rūpes – kaut kas jāpatīra, jāuztaisa ēst. Cenšos vairīt prom sliktās, bēdīgās domas.

Esat izolējusies arī no informatīvās telpas?

Kaut ko jau paskatos TV un kaut ko jau dzirdu. Tiem cilvēkiem ļoti jūtu līdzi. Skaidrs, ka jāievēro tie principi. Maskas lietošana – vai tad tiešām, ieejot veikalā, tas ir tik šausmīgi sarežģīti? Tiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas principiāli to nedara. Viņiem it kā neesot bail. Es masku apzinīgi lietoju, taču tāpat cenšos visu izdarīt ātri, un prom!

Neesat lūgusi savus bērnus nākt palīgā ar iepirkumiem?

Jā, protams, man nepieciešamo piedāvā atnest gan dēls, gan meita. Bet es negribu, ka viņi pārāk uzturas vietās, kur daudz ļaužu. Tālab lielākoties pati cenšos aizstaigāt līdz tuvējam veikaliņam un to maizes šķēlīti vai sviestiņu sev iegādāties.

Būšu godīga – pašlaik dzīvoju ļoti pieticīgi. Tādi apstākļi. Protams, mani aicina arī ciemos, uz pasākumiem, un tur droši vien ir gardum gardie ēdieni... Bet nav lielas vēlmes kaut kur doties.

Apātijā un grūtsirdībā taču, cerams, neesat ieslīgusi?

Būšu godīga, diemžēl ir gan tādi brīži. Šis ir tāds laiks, kad tiešām uznāk. Taču ir cītīgi jāstrādā, lai to grūtsirdību, bezcerību un apātiju atvairītu, kad nāk virsū.

Kāda ir jūsu īpašā recepte, kā sevī uzturat priecīgo noti?

Cenšos to nomāktību uzveikt ar savu iekšējo spēku. Ar vēršanos gan pie latvju, gan Dieva zīmēm. Īstenībā tas viegli notiek – nav tā, ka es kristu izmisumā, kristu ceļos. Saprotu, ka tas kovids ir liels pārbaudījums. Liels pārbaudījums. Tāda nepatīkama nedrošības sajūta mani nepamet jau kopš pavasara.

Interesanti, ka pašā pēdējā brīdī – februāra sākumā, kad koronavīrusa pandēmija plosījās vēl tikai Ķīnā, – biju Maskavā, kinofestivālā, kur piedalījos žūrijā. Festivālu kā atceres notikumu tēvam rīkoja aktiera Tihonova meita, un mani uzaicināja būt žūrijā. Atgriežoties mājās, situācija jau bija mainījusies, un man atlika vien nopriecāties – cik labi, ka es Maskavu paguvu izbraukt!

Kā sanāca vasaru pavadīt? Izdevās izbraukt kaut kur ārpus pilsētas, pabūt dabā?

Nē, visu vasaru nodzīvoju pilsētā. Man lauki ir Latgalē, bet, tā kā mana vecāmāte vairs nav šaisaulē, tad man arī īsti nav, kur doties. Man bija labi tepat Pārdaugavā. Dzīvoju rajonā, kur ir daudz koku, blakus ir Botāniskais dārzs, arī maniem bērniem tur ir dārziņš. Viss bija jauki, viss notiek tā, kā vajag. Tā īpaši neieciklējos uz to, kā man nav un ko gribētu. Protams, būtu laimīga, ja būtu iespēja aizbraukt pie jūras... Bet tikai ne tur, kur ir daudz cilvēku. Bērni parasti saka – visi uz tevi skatās, labāk nekur nebrauksim.

Vai beidzamajā laikā ir sanācis izbaudīt kādus īpašus prieka un laimes brīžus? Nu tādus, kad dvēsele dzied.

Mans prieks ir mani bērni. Dēlam ir ļoti mīļš sunītis, Džeka Rasela terjers. Kad tiekamies, tad man ir prieks garantēts! Suņuks ir tik kārs uz bučošanos! Varu stāvēt kājās, un viņš prot uzlēkt tik augstu, ka tiek mani sabučot!

Protams, būdama aktrise, mierīgi varu tehniski sākt smieties, taču dikti pietrūkst tādas izsmiešanās no sirds, tā, ka asaras līst no smiekliem. Diemžēl nav, par ko smieties. Kādreiz bija tādas filmas, komēdijas ar Luiju de Finesu... Brīnos, kāpēc tagad tādas televīzijā nerāda. Kā ieslēdz TV, tā ekrānā ir vai nu pistole un šaušana, vai asinis. Nu pietrūkst man kaut televīzijā tās humora šalts. Jā, vispār smieklus, prieku – to gribas! Un ne tikai man, vispār cilvēkiem tā šodien pietrūkst.

Salīdzinot ar šo brīdi... Atminaties dzīves posmu, kad vēl ir nācies ieguldīt daudz spēka, lai izturētu, kad ir emocionāli grūti?

Protams, bija puča laiks. Kad griezu rupjmaizīti, žāvēju, liku kulītē un devu līdzi tiem, kas gāja tur...

Bet visgrūtākais laiks bija, kad bija jāspēlē izrādēs tad, kad nomira tēvs, kad nomira māte. Vakarā bija izrāde, un šajos apstākļos darbs prasīja ļoti daudz spēka. Bet var jau būt, ka tad, ja es būtu atteikusies, paliekot mājās raudādama, tās bēdas būtu bijis izturēt vēl grūtāk... Taču man nedeva šādu iespēju. Pateica: “Tev ir jābūt teātrī!” Un tas varbūt arī bija labi, jo tad vismaz uz to laiku es atslēdzos un to izrādi nospēlēju “autopilotā”. Nepaliku ar savu sāpi, vienatnē mokoties. Turklāt jāspēlē bija komēdijas; tās bija tik labi izveidotas, ka es kaut aizmigusi varētu spēlēt un zālē visi smietos.

Vai ar teātra kolēģiem mēdzat sazvanīties?

Diezgan reti. Pat teiktu, ka nē. Kaut kā negribas citus traucēt... Pat neizprotu, ir jūtama vēlme pēc distancēšanās arī galvā. Negribas kādam uzbāzties.

Nospiedoša vientulības sajūta nenomoka?

Par laimi, man ir bērni. Viņi mani “noliek vietā”. Ja redz, ka esmu skumīga vai nomākta, tad saka: “Mammu, beidz, jāsāk domāt pozitīvi!” Tas pozitīvisms, protams, ir jau tāda nodrāzta frāze, tāpēc labāk izvēlos to apzīmēt ar gaišām domām. Tad, kad man nāk vai nu vakarā, vai no rīta tas nejaukais satraukums par to, kā būs šodien, kā būs rīt, kā nākotnē; kā vispār dzīvošu, kā tas viss izskatīsies... To sajūtu uzreiz cenšos nogriezt. Pārslēgties, raidīt tās sliktās, uztraucošās domas prom.

Kas ir tas patīkamais, ko izvēlaties likt vietā?

Cenšos atcerēties labos momentus, skaistās epizodes no savas dzīves – no filmēšanās reizēm, no laika, kad mamma un papus vēl bija, kā kopā jauki pavadījām laiku. Skatos foto albumus un gremdējos siltajās atmiņās.

Arī fanu un pielūdzēju vēstules, ko gadiem esat glabājusi, savu reizi pārlasāt?

Tās ir jau izlasītas, un vairs pie tām nejūtu vēlēšanos atgriezties. Vēstules ir izvēdinātas, izpurinātas, sasietas atpakaļ kaudzītēs. Un tagad atkal ķeros pie citas kastītes – pie zīmītēm, pie vizītkartēm. Tad nu ir pārsteigumi, kādus tik cilvēkus pazīstu! Tā nu mēģinu kaut ko sakārtot.

Un kādu literatūru lasāt?

Tikko jau pa otram lāgam izlasīju grāmatu par Zilākalna Martu. Blakus plauktiņā bija arī Vangas grāmata, un tajā sāku iedziļināties tā ezoteriski. Ļoti bieza grāmata, aizvien to lasu. Kādreiz palasu arī kādu žurnālu. Mani vispār interesē cilvēku dzīvesstāsti – kā viņi ir dzīvojuši, kā tikuši ar grūtībām un sarežģījumiem galā, kādus brīnumus un sakritības pieredzējuši. Šāds saturs dod iedvesmu, spēku un ticību. Ko tik cilvēki nav pārcietuši un pārdzīvojuši, turklāt mīlēja arī citus, nevis naidojās...

Cilvēki arī nevairās pateikt labus vārdus par to, ko esmu darījusi, par filmām; bērni priecājas par manu "Sirsdsmīļo Moniku", savukārt pieaugušie – par "Mirāžu". Un es tik kāpjos atpakaļ, lai būtu tā divu metru distance, bet krievi, kas, protams, ir atvērtāki, tiecas tikt man tuvāk. Protams, labus vārdus saņemu arī no latviešiem.

Cik interesanti! Droši vien kādreiz ar šo zvaigznes statusu – publikas uzmanību un atpazīstamību – bija grūti sadzīvot, taču šajā dzīves posmā tas ir pārtapis par prieka avotu.

Jā. Tas sirdī rada tādu patiesu siltumu. Vakar vai aizvakar gāju uz aptieku. Redzēju, ka iekšā ir kāda vecāka kundzīte, un es izlēmu pagaidīt laukā, lai neveidotu lieku drūzmu. Un tikmēr sanāca vēl cilvēki, kas sāka stāties ārā rindā aiz manis. Un atpazina mani. Kāda teica – jau desmit reižu "Mirāžu" redzējusi, bet katru reizi skatoties kā pirmo!

Uzskatu, ka mana piedalīšanās "Mirāžā" tiešām bija Dieva pirksts... Man pašai ir tādas trīs profesionālās virsotnes – kinofilma "Mirāža", seriāls "Sirdsmīļā Monika" un izrāde "Mīlestības vēstules", ko spēlējam duetā ar kolēģi Juri Kalniņu. Šo izrādi ļoti ilgi spēlējām, un būtu vēl tagad spēlējuši. Vēl marta mēnesī bija plāni, uzaicinājumi, kur jābrauc. Diemžēl viss tika atcelts. Ar Juri jau smējāmies – 100 gadu jubileju varētu nosvinēt ar šo izrādi! Gan mūsu sadarbība ir perfekta, gan skatītājiem tik ļoti patīk. Esam izbraukuši visu Latviju un vēl puspasauli, tostarp Īriju un visu Ameriku, kur spēlējām turienes latviešiem. Ceru, ka būs iespēja spēlēt vēl un vēl.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!