Baisīgi sirsnīga pasaka. Filmas "Raganas" recenzija

Uldis Landmanis

Žurnāls "Rīgas Viļņi"

"Raganas" ("The Witches") ir melnā humora piesātināts, bet sirsnīgs stāsts par zēnu, kurš zaudējis vecākus un 1967. gada beigās dodas dzīvot pie savas mīlošās vecmāmiņas uz Alabamu. Viņi nonāk greznā kūrortā, taču neapskaužamā kārtā ierodas tieši brīdī, kad pasaules Galvenā Ragana uz saietu pulcinājusi domubiedrenes no visas pasaules, lai īstenotu savus ļaunos plānus.

Baisīgi sirsnīga pasaka. Filmas "Raganas" recenzij...

«Raganas» veidotas pēc izcilā britu bērnu literatūras autora Roalda Dāla stāsta motīviem – pazīstamas ir pēc viņa darbiem radītās filmas: «Čārlijs un šokolādes fabrika», «Matilde», «Fantastiskais lapsas kungs», «Lielais draudzīgais milzis». «Ragana», kas ir viens no viņa pretrunīgāk vērtētajiem darbiem, kritizēts par seksismu un mizogīniju, ir jau bijis ekranizēts – 1990. gadā lielajā ekrānā ļaundares tēlā iejutās Andželika Hjūstone, bet viena no lomām tika pat Rovanam Atkinsonam.

Nu šim stāstam pieķēries Roberts Zemekiss – Holivudas specefektu spožais meistars. Un viņa gādīgās rokas virzīta, «Raganu» jaunā versija ir krāšņa un humorpilna, bet vienlaikus arī baisa un neomulīga. Turklāt, tāpat kā ne viena vien no Zemekisa beidzamajām filmām – pārpilna savādām, grūti izprotamām izvēlēm, kas gan vismaz ir atmiņā paliekošas.

Mazie pelēni

Visumā jau filma ir sirsnīga, pat naiva, un stāsts nav sarežģīts. Raganām, kā zināms, bērni nepatīk, un viņu plāni ir noslaucīt mazos no zemes virsas. Galvenajai Raganai šāds plāns ir, bet galvenajam varonim ar draugiem jāpanāk, lai tas nerealizētos. Un panākt to ir grūti tā iemesla pēc, ka bērni pārvērsti par… pelēm. Pēc sižeta un itin primitīvajiem dialogiem gan šķiet, ka lūkojam kādu čehoslovāku pasaku filmu, kuru pirms vairākiem gadiem netrūka LTV brīvdienu piedāvājumā. Bērni pret raganām, labais pret ļauno – tas viss šķiet jau redzēts, vien Zemekisa izpildījumā tas ir krietni krāšņāk, bailīgāk un stilīgāk. Un Dāla stāsts ļauj ar specefektiem izspēlēties pēc sirds patikas, radot pat slavenās multenes «Gardēdis» cienīgas ainas un ļaujot aktrisei Annai Hetevejai parādīt, kādai tad ir jāizskatās īstai ļaunai raganai. Patiešām ļaunai.

Viņas ēnā paliek gan pieredzējušais Stenlijs Tuči, gan tiešām jaukā Oktāvija Spensere, gan filmas galvenā varoņa – mazā Puikas – atveidotājs Džazīrs Bruno. Lai gan vismaz filmas sākumā Bruno un Spenseres saspēle ir tik aizkustinoša, ka šķiet – labāk viņi būtu nospēlējuši divatā kādu melodramatisku filmu par zēnu un viņa vecmāmiņu, nejaucot tur iekšā nekādas raganas un pārdabiskus notikumus.

Var arī nobīties

Filmas spožākā zvaigzne ir neticami enerģiskā Anna Heteveja ļaunās Galvenās Raganas tēlā. Pateicoties Zemekisa un filmas specefektu komandas meistarībai, brīžiem uz viņu skatīties ir tiešām baisīgi – ar Džokera cienīgu smaidu, asiem zobiem, grūti nosakāmu akcentu, kliegšanu un neprātīgu acu skatienu Heteveja panāk to, ka uz viņu skatīties brīžiem kļūst pat neomulīgi. Turklāt Anna jāuzslavē – var just, ka bez specefektiem efekts nebūtu mazāks. Bet, pievienojot raganai piemītošus dotumus – rokas ar vien dažiem pirkstiem, bet kājas vispār tikai ar vienu, milzu mute, kurā, šķiet, šaudās pat vairākas mēles -, rodas jautājums – vai bērnam, kas šo filmu noskatīsies, vēl kādu nedēļu viņa murgos nerādīsies? Katrā gadījumā Andželīna Džolija savā Melnās fejas Malefisentas tēlā Hetevejai var tikai ūdeni pienest. Ja šo tiešām efektīgo ainu, kas liek teju novērsties no ekrāna, būtu vairāk, tad «Raganas» jau varētu vērtēt kā šausmu filmu, bet nu var tikai prātot, kāda vecuma bērni tad ir plānotā šīs pasakas auditorija? Viens gan ir skaidrs – bērni, kas šo filmu noskatīsies, aizmirst to nespēs ilgi.