"Esmu dzīves baudītājs," - Juris Kulakovs atradis savu miera ostu

Kā tu jūties Kundziņsalā? It kā esi pilsētā, bet pārbrauc pāri tiltam un nonāc pilnīgos laukos…

Ļoti labi jūtos, kā es pats saku – te visi iedzīvotāji ir kundziņi un kundzītes. Miers un klusums, putniņi čivina, abiem suņiem ir, kur izskrieties. Tā ir īpaša vide, sava republika – visi iedzīvotāji cits citu pazīst un uzpasē, te reāli darbojas neighborhood watch jeb tā sauktā kaimiņu uzraudzība. Mēs reiz ar savu draugu Kristapu Grasi sarunājām, ka es aizdošu viņam vienu no savām automašīnām, iedevu atslēgu, un šis mierīgi sēžas iekšā. Kaimiņš uzreiz bija klāt – kas tu tāds esi un kas tev atļāva?

Kā tu pārciet Covid-19 laiku, sevišķi to posmu, kad pilnīgi viss bija aizliegts?

Es neparakstīju to petīciju Kultūras ministrijai – "Par neatgriezeniskiem zaudējumiem izklaides industrijā" –, jo kam tad tajā laikā nebija zaudējumu? Ieguvēji bija tikai griķu un tualetes papīra tirgotāji, alkohola, protams, arī. Radošo darbību šī kovidhistērija neveicināja, jo visi vasaras koncerti tika atcelti. Valsts kultūrkapitāla fonda izsludināto atbalsta stipendiju krīzes skarto mākslinieku atbalstam, tūkstotis eiro ar kaut ko, – to gan es saņēmu. Toties uzlaboju orķestra partitūras savai kantātei "Tēvzemei un Brīvībai" – domāju, ka īstā vieta, kur to atskaņot, būtu valsts svētkos pie Brīvības pieminekļa. Šogad atcēla, varbūt nākamgad sanāks.

Tu pieminēji alkohola tirgotājus. Tevi dzīve arī ir diezgan pa viļņiem pamētājusi… Kā šobrīd tiec galā ar zaļo pūķi?

Pūķi var uzvarēt tikai pats – tā ir paša griba un paša lēmums. Neviens – ne mediķi, ne sieva, ne mīļākā – nepalīdzēs, ja pats šo lēmumu nebūsi pieņēmis, apzinoties, ka tas tev dzīvē traucē. Es esmu dzīves baudītājs un arī gardēdis, taču man ir bijuši arī absolūti atturības periodi.

Es esmu savulaik piedzīvojis situācijas, ka pirksti vairs neklausa un nekustas. It kā jau nekādas muļķības uz skatuves neesmu sarunājis vai sadarījis, bet ir bijušas reizes, kad neesmu bijis līmenī, un par to man ir kauns. Šobrīd manī ir pozīcija un apņēmība, ka tas ir nepieļaujami.

Atceroties to trako Ogres koncertu, pēc kura jaunieši demolēja vilciena vagonus, – vai pašam nebija sajūta, ka tur visiem apziņa ir paplašinājusies un kaut kas tāds varētu arī notikt?

Principā galīgi nē, jo pats koncerts ne ar ko neatšķīrās, vienīgi varbūt ar skatītāju skaitu – parasti brīvdabas koncertos vidēji bija kādi trīs tūkstoši, Ogrē bija pieci. Daudzi bija braukuši no Rīgas, lielākā daļa bija skaidrā, jo alkoholu dabūt bija diezgan problemātiski. Bija man stipras aizdomas, ka tā bija organizēta provokācija, jo esmu lasījis Latvijas laikā izdotu grāmatu "Pūļa psiholoģija", un tur smalki aprakstīts, kā daži profesionāli cilvēki to var izdarīt. Cilvēki bija nedaudz iekarsuši, noteikti dziedāja, un tad kāds izlēma – lūk, šitā lampa mums traucē. Un tad jau aiziet – laužam krēslus un raujam nost gleznas.

Ir jau gan tā leģenda, ka, drusku iedzerot, mūza atnāk un dziesmas rakstīt vieglāk.

Nē, noteikti nē, tas ir ļoti banāls priekšstats. Mans uzskats ir, ka mūzika nāk no augšas, tā ir garīgā sasaiste ar Visuma saprātu, un no turienes arī atlido apskaidrība. Tas, ka alkohols nelielos daudzumos paplašina apziņu, jā, tam es varētu piekrist, bet visādi citādi tas nepalīdz.

Par koncertiem runājot – kāpēc "Pērkons" izvēlējās tieši šo mūziku, kas dzirdama jaunajā koncertprogrammā?

Īstenībā šāda koncerta ierosinātājs bija Imants Parādnieks, kas, noklausoties "Kā jūra, kā zeme, kā debess", mūs ļoti cītīgi uz to sāka pierunāt. Labprātīgi "Pērkons" diez vai būtu uzņēmies restaurēt skaņdarbu, kas radies pirms 35 gadiem. Un mums gāja diezgan skarbi. Notis tika meklētas pa malu malām, jo no tiem laikiem saglabājušās tikai ar roku rakstītās. Skaņdarbs ir gana komplicēts, faktiski tā ir akadēmiskā mūzika, kas radīta pie klavierēm. Tikpat labi to varētu atskaņot klavieru pavadījumā, ar solista balsi un korīti, tikpat labi to var noinstrumentēt arī simfoniskajam orķestrim – tur nevienā brīdī nav brīvas improvizācijas. Mēs to tomēr paveicām un pirmo reizi nospēlējām 25. jūlijā Popē – festivālā "Vārti".

Jāteic, ka sen grupa "Pērkons" pirms koncerta nebija tik ļoti uztraukusies. Savus hitus mēs, protams, varam nospēlēt aizvērtām acīm, bet šis ir patiešām sarežģīts materiāls. Arī manu rokoperu "Čigāns sapnī", ko savulaik Daugavpils teātrī spēlēja Latgales supergrupa "Elpa", mēs paši nekad neesam spēlējuši. Ir taču forši pārsteigt klausītājus ar ko tādu, ko no mums neviens negaida.

Vai uz skatuves bija viss "Pērkona" sastāvs?

Jā, bijām gandrīz pilnā sastāvā, ieskaitot mūsu trešo dziedātāju Nauri Puntuli, kas šobrīd ieņem ļoti atbildīgu amatu. Nebija tikai mūsu oriģinālais bundzinieks, kurš pēc ilgāka pārdomu brīža nolēma mums nepiebiedroties. Es tradicionāli esmu visu bundzinieku bieds ar ļoti augstām prasībām, jo pats ļoti labi to amatu pieprotu. Ja viņi kaut ko neizdara, kā man vajag, es vienkārši uz viņiem skaļi kliedzu – viņš varbūt izdomāja, ka nebojās sirdi un dvēseli.

Koncertā skanēja arī 30 gadu vecs sintezators "Yamaha DX7 II FD". Kas tajā ir tik īpašs?

Tas ir ļoti īpašs sintēzes princips. Savulaik tas sintezators “uzspridzināja” pasauli – tam ir 32 algoritmi ar tik daudz iespējamām variācijām un visai sarežģītu programmēšanu, ka es pa šiem gadiem pat neesamu to izkodis līdz galam. Viens no tiem, kam tas ir izdevies, ir Braiens Īno.

Es pat teiktu, ka nav neviena kaut cik nozīmīga astoņdesmito gadu ieraksta, kur šis sintezators nebūtu izmantots. Ja parasti pasaulē konkrētu sintezatora modeli tirgoja 10–20 tūkstošos eksemplāru, tad šis aizgāja 200 tūkstošos. Instrumentam ir īpašs dzidrums un skanējums, un skaņas, ko no tā var izvilināt, neviens cits atkārtot nevar. Latvijā vēl tāds tolaik bija Imantam Kalniņam, kad viņš iestartēja grupu "Turaidas roze". Zinu, ka pirms kāda laika viņš savu sintezatoru notirgoja, bet nepagāja necik ilgs laiks, kad viņš sailgojās pēc tā, vietnē "eBay" sameklēja un nopirka tādu pašu vietā.

Kā astoņdesmitajos gados pie tāda varēja tikt?

Sintezators ir grupas "Pērkons" īpašums, tāpat kā lielākā daļa citas aparatūras. Mēs nebijām valsts maizē pie Filharmonijas vai kur citur un jau tolaik darbojāmies tirgus ekonomikā uz saimnieciskā aprēķina principiem. Visu, ko mēs par koncertiem nopelnījām, dalījām uz pusēm – viena puse aizgāja algās, otra instrumentu fondā. Šis arī bija visdārgākais pirkums, maksāja virs diviem tūkstošiem dolāru. Kaut arī oficiālais dolāra kurss bija 60 kapeikas, reāli tas maksāja septiņus rubļus, tāpēc cena bija 15 tūkstoši padomju rubļu – par to tolaik varēja nopirkt divas jaunas automašīnas. Manai mammai skolotājai alga bija 130 rubļi mēnesī. Braucām uz Maskavu pie spekulantiem, nezinu, kas tie bija – jūrnieki vai diplomātiskais korpuss, bet tādas mantas varēja dabūt tikai tur.

Vai pats maz atceries, cik sintezatoru tev dzīvē bijis?

Ļoti daudz. Caur manām rokām ir gājuši gandrīz visi instrumenti, kuri konkrētajā laika posmā ir skaitījušies labi, un arī tagad vēl vismaz kādi padsmit ir – neesmu skaitījis. Katrs man ir ar kaut ko īpašs – katrā gadījumā, tos pērkot, man vienmēr galvenā doma ir bijusi par to, ar ko tas man varētu būt noderīgs. Man ir gan universāli ekonomiskās klases, gan ekskluzīvi specifiski dažādu firmu ražojumi, kuros ir baigi jāiedziļinās, lai pilnībā izprastu to loģiku.

Pēc Ogres koncerta "Pērkonu" uz diviem gadiem aizliedza. Kā tajā laikā saimnieciskā aprēķina kolektīvam bija ar izdzīvošanu?

Tas bija ļoti smagi, kādu laiku pārtiku no vecāku dārza kartupeļiem, bet tad man atkal paveicās. Atskanēja telefona zvans: “Vai komponista dzīvoklis, te viens aktierītis zvana!” Tas aktierītis bija Edgars Liepiņš, un tas izvērtās par "Pasmaidi, sirds gaiša kļūs" 300 koncertiem. Spēlējām mēs tur trijatā, un, lai arī Liepiņš jau bija uzsācis sadarbību ar kādu lauku kapelu, viņam tomēr gribējās kaut ko ekstremālāku. Līdz tam mēs domājām, ka esam baigie ekstremāļi, taču izrādījās, ka līdz Edžum mums ir tālu. Pēc tam arī turpinājām sadarbību koncertturnejā "Ārprāts ’88", kur es piedalījos ar savām dziesmām un arī kā bundzinieks. Vēlāk jau viņa 60 gadu jubilejas koncertā Mežaparka estrādē gan skanēja visas manas dziesmas.

Kādi plāni pēc šiem koncertiem?

Mums tuvojas 40 gadu jubileja, un droši vien vienu ekskluzīvu koncertu šajā sakarā mēs uzrīkosim. Tas būs Mākslas akadēmijas Lielajā aulā – vietā, kur tas viss reiz akadēmijas karnevāla laikā arī sākās. Vai mēs uzrīkosim turneju, nezinu, bet uzaicinājumu ir pietiekami daudz. Nupat nospēlējām Latvijas Universitātes Aristoteļa svētkos. Tas ir apbrīnojami, ka jaunā paaudze, kas pēc gadiem ir mūsu mazbērnu vecumā, joprojām ir sajūsmā par mūsu koncertiem un dzied līdzi mūsu dziesmām – tas ir ļoti patīkami.

Kā tu salīdzinātu "Menuetu" ar "Pērkonu"?

Es ārkārtīgi augstu vērtēju "Menuetā" pavadīto laiku un Imanta Kalniņa mūziku, jo uzskatu viņu par vienu no maniem netiešajiem skolotājiem. Tiešā veidā mūsu ceļi mācību laikā nekrustojās – mans klavieru skolotājs ir Raimonds Pauls, kompozīciju mācīja Pēteris Plakidis. Doma par "Pērkonu" atnāca, jo man šķita, ka "Menuets" man ir par mierīgu un pieklājīgu, bet man pašam gribējās kaut ko trakāku, roķīgāku un ellīgāku.

Kā pavadi savu ikdienu?

Ko komponists var darīt? Sēžu pie saviem instrumentiem un mēģinu izvilināt no tiem kādas sakarīgas skaņas. Bez tā, kamēr sieva Laura ir darbā, man jāuzņemas atbildība arī par diviem suņiem. Viņa darbojas organizācijā "Dzīvnieku draugs", abi suņi mums ir no patversmes. Lielākais, vārdā Spartaks, patversmē nokļuva tāpēc, ka jau četru mēnešu vecumā bija liela suņa augumā un pastaigas laikā savu saimnieci – vecu kundzi – bija nogāzis zemē. Izskatās viņš ļoti milzīgs un draudīgs, sevišķi, ja vēl ilkņus parāda, bet patiesībā ir baigais mīlulis un miera mika. Mazā vilcenīte ir Lauras audzināta – iepriekšējā saimniece viņu bija turējusi dzīvoklī un neveda ārā, tāpēc sunene joprojām ir ļoti bailīga un svešiniekiem neuzticas.

Sētā pamanījām vienu interesantu mašīnīti, ar tādu savās komēdijās par žandarmiem savulaik mīlēja braukt leģendārais komiķis Luijs de Finess. No kurienes tev tā?

Šī man dzīvē ir jau trešā "Citroen 22 CV6". Savulaik tāda piederēja vienam manam draugam – kad tajā iesēdos, uzreiz iemīlējos.

Nu kaut kas tajā autiņā no franču šarma ir. Pirmo es iegādājos pats, pēc tam otru man atdeva drauga Graša mamma Lolita, jo bija iegādājusies jaunu autiņu. Šī ir manas sievas īpašums, un to esot restaurējis pats Jāzeps Kūlbergs – viņa to mīļi sauc par Pīlīti, un, protams, taupot mēs ar to ikdienā, sevišķi ziemā, nepārvietojamies. Bet vasarā, tad gan – varam tai noņemt arī daļu jumta, un tad jūtamies kā tādā kuprainā kabrioletā.

Citas interesantākās ziņas un notikumus lūkojiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!