Izaugsme sev un bērniem par godu - saruna ar seriāla "Emī un Rū" veidotāju Martu Selecku
Televīzijas režisore Marta Selecka rada saturu dažāda vecuma gaumēm, nebaidoties atzīt, ka tieši abi dēli liek viņai pieņemt kārdinošus izaicinājumus. Jaunākais – «Tet» vilinošais piedāvājums veidot seriālu «Emī un Rū» bērniem ar 3D animāciju un trijiem aktieriem. Par to un ne tikai saruna ar divu dēlu mammu, kuras mūžīgais dzinējs ir pašas bērni.
Tā kā sākas jauns mācību gads, pirmais jautājums – kas jauns tavu bērnu dzīvē?
Jā, Knuts sāk jaunas savas dzīves gaitas Āgenskalna Valsts ģimnāzijā 7. klasē. Beidzot Valda Zālīša sākumskolu, bija jādomā, kur mācīties tālāk. Vēl viena jauna pieredze – tagad būs jābrauc ar sabiedrisko transportu no centra uz Pārdaugavu. Līdz šim kājām vienmēr gāja uz skolu. Tā ir laba skola, tajā māca brīnišķīgā latviešu valodas skolotāja Iveta Ratinīka, un mēs priecājamies, ka Knuts tur tika iekšā.
Paralēli tava puikas skolas gaitām, sākot no 26. augusta, varam sekot līdzi arī jaunam detektīvseriālam «Emī un Rū». Vai tas arī tapa par godu vecākajam dēlam?
Tas drīzāk tapa sākumskolai vai bērnudārza pēdējām grupiņām par godu. No «Tet» nāca piedāvājums veidot jaunu seriālu bērniem jaunā pakāpē ar 3D animāciju, trijiem aktieriem. Sižets – vizuāli ļoti bagāts. Tā bija viena no trakākajām vasarām manā dzīvē kopā ar lielisku komandu, kurai ir vīzija, kas būtu jārāda bērniem.
Esmu pret tīru izklaidi bērnu saturā, tāpēc tas bija zināms izaicinājums salikt kopā izklaidējošo elementu ar izglītojošo.
Galvenā doma – lai bērni gūtu jaunas zināšanas un izmantotu tās tālāk savā dzīvē. Seriālā iekļauti elementi no dabaszinībām, matemātikas un citiem mācību priekšmetiem. Mums ir ļoti sīva valodas kontrole – varoņiem ir jārunā ļoti precīzā latviešu valodā... Bez nevajadzīgiem anglicismiem vai iestarpinājumiem. Tā ir tāda ļoti dzidra valoda. Ir būtiski, lai bērni dzird, kā jārunā pareizi.
Mūsu detektīvaģentūras galvenie varoņi Emīlija un Rūdis risina visdažādākos pasaules glābšanas uzdevumus, un viņiem palīgā steidzas digitālais tēls Palauzis. Viņš liek abiem jauniešiem, piemēram, meklēt iespējas samazināt paaugstinātu plastmasas atkritumu līmeni apkaimē un novērst darbaroku trūkumu dzīvnieku patversmē.
Kadri no detektīvseriāla “Emī un Rū” filmēšanas
Kadri no pašmāju detektīvseriāla “Emī un Rū” filmēšanas.
Kā aktieri jūtas animācijas seriālā?
Ir prieks strādāt ar aktieriem, kas tevi saprot no pusvārda. Gan Ance Strazda, gan Rihards Zeļezņevs bieži vien paši piedāvāja dažādas variācijas, kā izspēlēt ainas. Šis darbs atšķiras no tā, ko es daru ikdienā Vides filmu studijā, jo tur vairāk darbojos ar dokumentālā žanra raidījumiem. Šeit darbošanās par labu bērniem sniedz tādu pilnīgu brīvību, interesi par jebko. Vēlamies bērnus iedvesmot uz labiem darbiem, ka arī viņi var kaut ko mainīt gan sevī, gan sabiedrībā sev apkārt.
Kā tev vispār sākās šī aizraušanās ar bērnu būšanu?
Iespējams, katrā ģimenē agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad rodas apstākļi, ka bērnam beidzot atļauj kaut ko paskatīties televīzijā. Sapratu, ka manam divgadniekam vispār nav, ko redzēt tajā ekrānā, tur viss ir slikti. Bet, ja ļauj skatīties to, kas ir, tas vienalga nostiprinās apziņā. Secināju, ka es pati varu ko mainīt un bērniem piedāvāt izveidot tādu saturu, kas man kā mammai būtu mazākais ļaunums. Tā par godu mazākajam Gustiņam dzima «Tutas lietas». Tas ir arī tāds «televīzijas» audzināšanas rīks, palīgs mammām. Kad man vajag, piemēram, izmazgāt matus, varu iedot tajā brīdī uz piecām minūtēm mazajam rīku rokās, lai paskatās «Tutas lietas». Puika aug lielāks, un arī «Tutas lietas» kļūst arvien nopietnākas. Ja sākumā Tuta cēla tornīšus un runāja, kādā krāsā ir klucīši, tad tagad mums jau ir krietni nopietnāki sižeti – kad lapsa kļūst neredzama, vai Tuta nonāk senajos laikos. Mēs augam kopā ar mūsu bērniem. Pirmā sezona bija paredzēta pavisam maziem bērniņiem.
Ko plāno tālāk?
«Tutiņai» būs jaunā sezona. Vinnējām NEPLP sabiedriskā pasūtījuma konkursu par diasporas tematiku. Mūsu raidījumu latviešu bērni labprāt skatās arī ārzemēs, jo Tuta ir latviska – viņa nekad nesaka čau, viņai nav neviena nepareiza vārda un locījuma. Ērts veids, kā mācīties latviešu valodu. Mums bija tāda sērija, kur Tuta skaidro, kāda ir atšķirība starp č un ķ burtu. Biju vienā diasporas seminārā, kur runāja par to, ka ārzemēs bērni neatšķir č un ķ burtus. Raidījuma būtība – tas ir mīļš un izglītojošs ekrāna saturs pašiem mazākajiem, viņiem saprotamā valodā par interesantām un noderīgām tēmām. Galvenās varones lomā iejutusies aktrise un mamma Liene Sebre.
Savukārt raidījums «Literatūre» gan ir adresēts tādiem kā tu – kam patīk lasīt?
Gustiņš bija pavisam mazs, kad aizbraucām ceļojumā uz Korfu salu Grieķijā. Knutam ļoti patīk lasīt, un viņam līdzi bija Džeralda Darela grāmata «Mana ģimene un citi zvēri», kuras darbība notiek tieši tur. Knuts lasīja un smējās, mēs lasījām un smējāmies, un beigās sanāca, ka ceļojām pēc grāmatas – apmeklējām tajā aprakstītās vietas. Tā man radās ideja, ka šis būtu lielisks televīzijas raidījuma formāts. Uzrakstīju projektu Kultūrkapitāla fondam, un to uzreiz atbalstīja.
Turklāt es iepazīstos ar jauniem rakstniekiem, viņu darbiem un zinu, ko varētu paņemt savos bērnu projektos. Es varu piesaistīt patiesi labus autorus, jo viņus iepazīstu šajā projektā. Piemēram, lielai daļai no «Tutas dziesmām» tekstus rakstījis brīnišķīgais dzejnieks Kārlis Vērdiņš. Emī un Rū scenāriju autore ir izcilā rakstniece Ieva Melgalve. Šādā ziņā literatūras projekts arī bērnu projektu «parauj» tālāk. Veidojot jauno seriālu, rēķinājos, ka bērnam nepieciešams pārslēgt uzmanību no vienas lietas uz citu… Gari dialogi ātri nogurdina. Tādēļ tajos jābūt kustībai un starpspēlēm. Turklāt, skatoties mūsu veidotos projektus, nav nepieciešams obligāti sēdēt pie televizora ekrāna. Visi formāti ir paredzēti arī planšetēm un viedtālruņiem.
Vēl viens tavs mīļraidījums ir «Te», kur šajā sezonā esi pievērsusies pagātnei.
Man patīk, ka «Te» esam trīs komandas, un katra veido savu daļu kopējā 52 minūšu stāstā. Man un Dacei (Salnājai) šajā sezona uzticēta vēstures sadaļa «TE BIJA». Jau nofilmējām nesenās vēstures ainiņas – Baltezerā piesaistīja skaistas bērnības atmiņas par meksikāņu seriāliem un kā tie ietekmējuši toreizējo apbūvi Baltezerā. Citā no stāstiem ar vēsturnieku Andri Tomašūnu braucām ar laivu pa Lielupi un runājām par vecajiem ūdens ceļiem. Kādreiz jau bija tādi laiki, ka nebija ne šosejas, ne dzelzceļu... Tikai laivās. (Romantiski smaida.)
Kā šajā «trakajā» vasarā pamanījies atrast laiku ģimenei, ko esi redzējusi par spīti kovidam?
Esmu no cilvēkiem, kas fano par Latvijas vasaru, un tas tiešām ir vienīgais gadalaiks, kad var tā, no sirds, izdzīvoties. Ir silti. Šogad daudz sanāca dzīvoties pa Kuldīgu, kur mums ir tāds projekts «Brīvdienu māja», pie kā mēs arī aktīvi darbojamies. Šobrīd Kuldīgā saskaņojam projektus, norit pirmsbūvniecības etaps. Ģeogrāfiski sanācis tā, ka manas dzimtas lauki ir starp Jēkabpili un Līvāniem, bet vīratēvs savukārt ir Raunā. Tāds mūžīgais trijstūris, kas jāizbraukā. Trīs punkti Latvijā.
Garlaicīgi nav. Un kā ar trijiem vīriešiem ģimenē?
Visu laiku sūdzos savām draudzenēm, cik man ir grūti (smejas).
Tā ir tāda baigā puiku enerģija. Vīrs ir ļoti vīrišķīgs, un puikas arī, katrs velk uz savu pusi. Puiši ir puiši. Viņiem vajag tādu dauzīšanos.
Nebaidīja, ka viņiem tāda – 10 gadi! – starpība?
Es pati esmu no piecu bērnu ģimenes un esmu redzējusi visādas starpības. Man liekas – nav nekāda vaina. Knuts uztvēra brāli kā jaunu mīluli ģimenē. Vairāk jau tagad tas mazais bukņī to lielo. Daudzās intervijās esmu teikusi, ka uz audzināšanas jautājumu īpaši neiespringstu. Kā mana mamma saka – mēs, viņas pieci bērni, paši izaugām. Gusts iet Montesori dārziņā, un man patīk, ka ļoti daudzas lietas viņiem liek tur pašiem darīt. Vakar mazais atnāca mājās, izskrūvēja istabā spuldzi un paziņoja, ka vajag nomainīt. Es atkal varbūt tieši bremzēju ar to savu sargāšanu. Vīrs tieši saka – ir jāļauj puikām būt puikām.
Nevaru nepavaicāt tavas domas par pašreizējo situāciju izglītības jomā Latvijā?
Ja tev ir labi skolotāji, tad patiesībā tu esi loterijā vinnējis. Varbūt daudzi man nepiekritīs, bet es kritiski skatos uz mūzikas skolām un to veidu, kā viņi māca bērnus. Ļoti daudz no iepriekšējiem laikiem saglabājies. Ļoti ātri iedzen bērnos riebumu pret mūziku.
Tā kā Knuts mainīja skolu, bija jāaiziet arī no mūzikas skolas (ģeogrāfiski patālu), bet es uzskatu, ka nav pareizi, ja kaut ko pamet vai atstāj. Puika gan izskatās laimīgs. Kad es mācījos mūzikas skolā, biju ļoti netalantīga. Bet vecāki spieda pabeigt. Tagad es domāju – ārprāts, ko es darītu, ja man nebūtu mūzikas skolas izglītības.
Šogad mēs ar «Tutas lietām» dabūjām «Zelta mikrofona» balvu par labāko bērnu albumu. Apsteidzām pat Uldi Marhileviču un citas Latvijas mūzikas zvaigznes. Mani ļoti iedvesmo mūzikas radīšanas process – laikam varētu caurām dienām sēdēt un kopā ar komponisti Lauru Polenci runāt par modulācijām un rečetatīviem un piedalītes mūzikas sacerēšanā bērnu raidījumiem.
Bet es zinu, ka tev padomā vēl citi izaicinājumi!
Jā, «Tutas lietām» tiks izdota arī jauna grāmata, «Hanzas Peronā» izpārdoti 5 (!) Tutas koncerti, un vēl mēs domājam par jaunu raidījumu «Literatūra sākumskolai», kuram gan vēl nav īstais nosaukums atrasts. Tas būtu projekta «Literatūre» paplašinājums, kas veltīts jaunāko klašu skolēniem un viņu lasīt(ne)gribēšanai :)
Materiāls tapis sadarbībā ar «Tet»
