"Esmu maksimālists. Ja eju, tad līdz galam," seriāla "Nemīlētie" zvaigzne Edijs Zalaks vienmēr dodas uz mērķi

Kā no Jēkabpils puiša, kurš trenējas kikboksā, kļuvi par aktieri? Lasīju, ka par šo profesiju sapņoji kopš mazotnes, jo gribēji būt kā Džekijs Čans. Bet kāpēc mācīties izvēlējies uzreiz Maskavā?

Skatījos, kādas pasaulē ir labākās skolas, kur var apgūt šo profesiju, un sapratu, ka tas ir Maskavā. Pat amerikāņi, kas mācās Oksfordā, Hārvardā vai Jēlā, aktiermeistarībā ņem triju mēnešu kursus Maskavā.

Iestājoties izturēji milzīgu konkursu. Kas, tavuprāt, bija tava stiprā puse? Droši vien ne krievu valoda...

Es gadu gatavojos tam visam. Programmu – dzejoļus, prozu, fabulas –, kā arī valodu mācījos.

Zini, kāda ir klasiskā atbilde daudziem, stāstot, kā kļuva par aktieri?

Aizgāju līdzi draugam?

Nuja! Maskavā laikam tā, uz dullo, nevarētu, ja saki, ka gadu gatavojies...

Varbūt kāds arī tā ticis tur. Katram jau savs, nav mūsu profesijā pareizās formulas… Ja pārējais ir darbs, tad tomēr talants – pieci procenti.

Nevarētu arī teikt, ka viņiem tavā personā Baltijas tipāžs būtu bijis vajadzīgs, jo drīzāk izskaties pēc dienvidnieka. Kas esi pēc tautības?

Tīrs latvietis. Daudzi tam netic. Vieni mani saukājuši par ebreju, citi – par «čurku». Cik līdz trim paaudzēm savējos zinu, visi latvieši.

Kas bija grūtākais, mācoties Maskavā?

Iestājeksāmeni mēneša garumā. Tas bija viens no grūtākajiem maniem dzīves posmiem. Kopā ar mani stājās apmēram vēl 9000 cilvēku, no kuriem uzņēma tikai 30. Ritms, protams. Spiediens, informācijas un darba apjoms. Pirmo gadu rakstīju vienu vārdu latviski, otru – krieviski. Par laimi, neesmu psihotājs, spēju savākties. Mācījos plānot laiku, tur sporta disciplīna daudz man palīdzēja, jo bez tās nekur. No 30, ko uzņēma, fakultāti pabeidza 21.

Esi vienīgais bērns ģimenē?

Nē, trīs bračkas esam, es – vecākais. Vidējais brālis Verners ir profesionāls futbolists, no 12 gadiem dzīvo prom no mājas. Latvijas izlasē sāka spēlēt, tad Itālijā, Spānijā, Izraēlā. Jaunākajam … ļoti gudra galva, tikko pabeidza vienā gadā 11. un 12. klasi. Pašam ir veiksmīgi biznesi, no kuriem pēdējais ir apavu krāsošana – jauniešiem tagad tāda mode veidot pašiem savu apavu dizainu. Sazvanāmies gandrīz katru dienu, man ar brāļiem ir ļoti labas attiecības.

Mammai droši vien skumīgi, ka visi dēli prom... Katrs profesionāli esat citā jomā. Vai kāds gājis vecāku pēdās?

Jaunākais brālis iet uz to pusi. Mamma ir juriste, tētim – augstākā izglītība ekonomikā, bet viņš visu mūžu par bārmeni strādājis, kas ir viņa sirds darbs. Visi iet nevis uz klubu, bet pie Arvīda, jo viņš visiem ir draugs, psihologs un krusttēvs.

Tava dzīve šķiet liktenīgu nejaušību pilna. Esi stāstījis, ka sev sievu (jā, Edijs nav brīvs!) noskatīji Izraēlā. Kā tas notika?

Bija ziemas brīvlaiks un auksts. Mācījos trešajā kursā. Gribējās pabūt saulē. Gadu vecāks kursabiedrs saka – es rīt lidoju uz Izraēlu, vari pievienoties. Tā nopirku pēdējā brīža biļeti un arī aizlidoju. Vasilisa, kursabiedra bērnības draudzene, tobrīd caur diplomātisko korpusu bija Izraēlā komandējumā. Kā ciemojoties ieraudzīju viņu, tā pateicu – tu būsi mana sieva! Viņa smējās, ka esmu duraks. Bet pēc pāris mēnešiem aizlidoju vēlreiz ciemos, un mūsu randiņš «ieilga». Tā jau septiņus gadus esam kopā.

Kā izlēmāt, kur dzīvot, – Krievijā vai Latvijā?

Man ir paveicies, ka Vasilisa ir «za mužem» šā vārda īstenā nozīmē, uzticas man. Viņa teica – tur, kur tu, tur arī es iešu. Iesākumā dzīvojām Latvijā. Bet bieži saņēmu darba piedāvājumus Maskavā, kur man ir arī aģents, līdz vienu brīdi kļuva sarežģīti izbraukāt. Kad piedzima meitiņa, izgāju kastingu pie Mironova Nāciju teātrī un dabūju lomu izrādē. Tā izlēmām pārcelties uz Krieviju, kur darba tirgus un iespējas nodrošināt ģimeni ir lielākas. Bet nu seriāls vismaz pagaidām mani atvedis atpakaļ uz Latviju.

Pastāsti par līdzšinējo seriālu pieredzi! Tā bija ārpus Latvijas, un pirmā loma – Bēthovens?

Tā bija vasara pēc kāda otrā kursa, man zvana aģente. Tu vari būt pēc pusotras stundas tur un tur? Varēsi nospēlēt četrdesmitgadīgu cilvēku? Nu jā, protams. Tur aktieris, kam bija jābūt, nav spējis ierasties. Tāpēc ekstremāli ātri vajadzēja dabūt citu vietā. Aizskrienu, režisors izbesījies, paskatās uz mani, divdesmitgadīgu puišeli, un saka: «Nu pi..c, i eto budjet Bethoven?» (Smejas.) Tāda bija manis uzņemšana Krievijā. Sagrimēja, un beigās jau nebija nemaz tik slikti.

Latvijā pirmā seriāla pieredze bija «Viņas melo labāk» kā fitnesa trenerim Sandim, ko vajā Ligita (Dita Lūriņa). Krievijā – pāris epizodēs nofilmējos seriālā «ДаЁшь молодЁжь!», tad «Последний из Магикян», «Сто дней свободы»; nesen iznāca filma «Топор» (par karu, pēc reāliem notikumiem, ar Andreju Smoļakovu pārī spēlējām). Arī Latvijā paralēli šis tas bija – reklāmas un tamlīdzīgi. Oi, viena no reklāmām bija paredzēta «Tuc» cepumiem. Izgāju kastingu, 2013. gadā vajadzēja vienu  nedēļu Brazīlijā filmēties, bet mani no mācībām nepalaida. Maksāja 6000 eiro plus visu apmaksāja. Man – studentam! Bet mani nepalaida, tas gan bija abidna.

Kopš tā laika nevari ieēst «Tuc» cepumus?

Varu, šie man ļoti garšo! (Smejas.)

Kā savos bērnos uzturi latviskumu?

Grāmatas lasām, dziesmiņas, piemēram, no «Dzeguzītes» repertuāra klausāmies un dziedam. «Cāļus skaita rudenī» viņiem ļoti patīk. Nav problēmu! Arī runājam latviski. Mihails un Ioanna tūlīt Rīgā sāks iet arī bērnudārzā. Šodien uz vecāku sapulci vēl jāskrien.

Meitiņai vārds no Bībeles. Jūs ģimenē lasāt Bībeli?

Agrāk. Bet šis ir garš stāsts. Īsais: agrāk zināju, ka Dievs ir; pirms pusotru gada sapratu, ka viņa nav, ka pasaule strādā pēc Visuma likumiem. Šajā laikā ļoti mainījusies mana pasaules uztvere un izpratne.

Tagad esi seriāla «Nemīlētie» Artūrs. Labs puisis, kā saki. Bet tomēr... cietumā...

Viņš uzticas cilvēkiem un domā, ka arī cilvēki, kas blakus, ir tikpat uzticīgi un atvērti. Un vēl viņš ļoti mīl savu sievu, kas gan nespēj pret viņu būt tikpat uzticama un saprotoša.

Ar Artūru esat līdzīgi?

Jā, tā ir uzticēšanās cilvēkiem – būt par apkārtējiem labās domās, kas dažkārt mēdz izrādīties par daudz labas… Tāpat esmu maksimālists. Ja eju, tad līdz galam. It visā.

Tagad līdzīgi esat pat ar frizūrām. Lomas dēļ nodzini matus?

Jā, jo manu varoni ieliek cietumā. Tāpēc reklāmu materiālos esmu ar matiem – kā seriāla sākumā, tikai vēlāk vajadzēja nodzīt.

No kādas pieredzes izveidoji savu tēlu?

Kad taisu tēlus, nekad apkārt neskatos – arī lietuviešu seriāla variantu neesmu skatījies, lai neiespaidotos. Pats lasu, iztēlojos, kāds varētu būt viņa domāšanas stils, gaita, žesti, kā viņš apģērbies. Saprotu, ka mati tā jāsaņem, ka somiņa tāda varētu būt, kedas. Saprotu, kādam telefonam viņam jābūt, jo tas ir viņa partneris. Kostīmu māksliniecei jau esmu apnicis ar savu redzējumu, ko un kad vajadzētu. (Smejas.) Diezgan pieskatu to savu tēlu.

Seriāls noteikti būs labs, jo ir lielisks aktieru sastāvs, daudz lokāciju – cietums, dzīvokļi, osta, ielas, restorāni, kafejnīcas, Jūrmalas villa... Milzīgs ieguldījums it visā, ļoti labi pastrādāts!

Filmēšanās Brasas cietumā... Tur biji pirmo reizi? «Rīgas Viļņiem» jau arī bija paredzēts iet un atspoguļot filmēšanu, bet pēc tam, kad tavs kolēģis Kaspars Zāle iemūžinājās ar pliku pēcpusi uz cietuma fona un parādīja to soctīklos, presi vairs tur neielaida...

(Smejas.) Nesaprotu, kāpēc tik saasināta uzmanība tam tika pievērsta. Jā, cietumā biju pirmo reizi, un pirmā diena bija diezgan satraucoša. Tur vēl palikušas šādas tādas cietumnieku mantas – čības, zobu birste, šampūns. Lūgšanas telpā stāv klavieres, gleznas pie sienām, ko paši cietumnieki zīmējuši. Sporta zāle, boksa maiss... Izvadāja mūs pa kamerām. No 1905. gada tur bijis cietums, aizvēra tik pirms pāris gadiem. Tāda aura joprojām. Pirmajā dienā bija uztraukums, bet tad jau pieradu tik tālu, ka guļu uz lāviņas un spriežu: principā nekā traka nav, kā slimnīcā…

Saki, ka tēlus veido pats. Bet kur ņēmi saprašanu par to, kā Artūram izturēties cietumā?

Interesanti, ka seriālā otrā plāna aktieri bija reāli cietumnieki – forši džeki. Viens, kas 15 gadus nosēdējis, bija pieaicināts arī kā konsultants – mācīja, kā čefīru taisīt un dzert, piemēram. Un vēl viens, kas Lietuvā divus gadus bija sēdējis. Pirmajā dienā viņš vēl neko, bet atnāk nākamajā un sajūsmā ziņo par savu atklājumu – šito seriālu visi esot skatījušies Lietuvas cietumā, riktīgi paticis! Un tikai tagad sapratis, ka šis ir tas pats, tikai latviešu variants, kas tiek filmēts. Toreiz cietumā skatījās, tagad pats cietumā filmējas. Rādīja savas čotkas (ko līdzīgu rožukronim), kādas cietumā no maizes uztaisījis, otrs (kas 15 gadus) tādas bija no šķiltavām uzmeistarojis. Visādas nianses uzzinājām, kas palīdzēja tēlam labāk un ticamāk iejusties ieslodzījumā.

Ko zināt par tuvāko nākotni? Ziemu pārlaidīsiet Latvijā?

Jā, pārziemosim tepat, tad redzēs. Vasilisa iepriekš studējusi sabiedriskās attiecības, māk stenografēšanu, bet nu mācās par grafisko dizaineri. Ļoti labi sanāk, un patīk. Tikko saņēma darba piedāvājumu, kas ļauj strādāt attālināti. Cerams, pasaule nomierināsies, pavasarī tad skatīsimies, ko tālāk.

EDIJS ZALAKS

• Dzimis 1991. gada 1. decembrī Jēkabpilī.
• Beidzis Maskavas Dailes teātra (MHAT) skolu.
• Cīņas māksla: no 6 gadu vecuma nodarbojas ar taekvondo, no 15 – ar kikboksu, kļūdams par Latvijas un Baltijas čempionu.
• Precējies. Ģimene: sieva Vasilisa, dēls Mihails (3,5) un meita Ioanna (nupat apritēja 2 gadi).