FOTO: ar vilcienu un velosipēdu - tā aktieris Imants Strads mēro tālo ceļo no Valmieras uz darbu Dailes teātrī

Kā raksta žurnāls "Kas Jauns", lai dotos uz darbu, Imants ceļas pussešos no rīta. Vispirms viņš ar velo nominas četrus kilometrus līdz Valmieras dzelzceļa stacijai, kur pulksten 6.44 iziet vilciens uz Rīgu, un jau pēc nepilnas pusotras stundas ir Zemitānu stacijā. Pēc 15 minūšu mīšanās pa Krišjāņa Barona ielu Imants ir Dailes teātrī. “Mēģinājumi parasti sākas pulksten 11, bet es teātrī esmu jau pusdeviņos. Darbinieku kafejnīcā pabrokastoju, iedzeru kafiju, vēl ir laiks sagatavoties darbam. Ja brauktu ar auto, celtos, protams, pāris stundu vēlāk,” nosaka aktieris.

Ar velosipēdu vilcienā

Tad kāpēc Imants izvēlas vilcienu un velosipēdu, nevis brauc ar personisko auto? “Apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Pirmkārt, rīta agrumā, braucot ar velosipēdu, iesildos dienai, tā es pamostos, saņemu mundruma devu. Otrkārt, sēžot vilcienā, atpūtinu acis. Man nav jāiespringst, koncentrējoties uz ceļu. Un trešais – ar vilcienu, protams, ir lētāk, nekā braukāt ar savu auto. Turklāt tagad notiek ielu remontdarbi pie Dailes teātra, un nav, kur auto novietot. Tas būtu pamatīgs čakars – meklētu brīvu vietu automašīnai kaut kur Brasas rajonā, kur nav jāmaksā par autostāvvietu, un tad uz teātri pusstundu ietu kājām,” paskaidro aktieris, piebilstot: “Vilcienā man ir laiks sagatavoties mēģinājumiem, pamācīties tekstus lomām. Man ir laba velosoma, kurā ieiet viss nepieciešamais – arī mapes ar tekstiem. Nav jābraukā ar mugursomu plecos.”

Tiesa gan, kad Dailes teātrī beidzas vakara izrādes, uz Valmieru vilcieni no Rīgas vairs nekursē. Taču Imants jau atradis risinājumu, kā nokļūt mājās: “Varu paspēt uz pēdējo autobusu. Aizminos uz Teiku, kur ir pietura, jo līdz turienei ar velosipēdu ir ērtāk – iet velo ceļš –, turklāt arī biļete no Teikas ir par dažiem centiem lētāka nekā no Rīgas autoostas. Lai velosipēdu varētu vest autobusā, esmu jau iegādājies speciālo pārvalku – velozeķi,” paskaidro aktieris un uz jautājumu, ko plāno iesākt ziemā, nopietni atbild: “No stacijas uz teātri iešu kājām. Man ziemā braukšana ar velosipēdu kaut kā nešķiet pieņemama nodarbe. Tiklīdz uzsnieg sniegs, tā uzskatu, ka ir jāslēpo, nevis jābrauc ar divriteni!”

Nav vienīgais dīvainis

Imants nav aktīvs riteņbraucējs, taču neslēpj, ka ar divriteni braukt viņam patīk. “Man nekad nav bijis sporta velosipēda, es braucu sava prieka pēc. Šo savu “bērītī” nopirku Raganā, tas bija atvests no Holandes. Lūkoju pēc divriteņa, un man acīs iekrita tieši šis, kas bija nomests aiz durvīm, nesaremontēts. Velomeistars no Murjāņiem to saveda braukšanas kārtībā, un nu esmu apmierināts jau astoto gadu.”

Vaicāts, vai ar velosipēdu Rīgā jūtas droši, Strads atbild: “Bērnību pavadīju Rīgā, un man tad divriteņa nebija. Lai gan toreiz automašīnu bija krietni mazāk, ar velosipēdu neviens pa Rīgu nebrauca. Taču tagad velosipēdistu ar katru dienu ir arvien vairāk. Esmu to pamanījis, minoties uz teātri – Barona ielā pat agrajās rīta stundās velobraucēju ir tik daudz, ka atliek vien iekļauties kopējā plūsmā. Vairs nav tā, ka uz velosipēdistu Rīgā skatās kā uz kaut kādu dīvaini.”

Nav naudas jautājums

Imants Strads, kas vairāk nekā 20 gadu bija Valmieras Drāmas teātra aktieris, žurnālam Kas Jauns arī izskaidro, kāpēc pieņēmis Dailes teātra piedāvājumu.

“Te nav runa par naudu! Vienkārši ik pa laikam dzīvē kaut kas ir jāpamaina, lai neiestātos rutīna. Tas noteikti nāks par labu manai profesionālajai attīstībai, tas zināmā mērā ir veids, kā sevi restartēt. Jo, kad viss ir labi, jūties ērti un nevēlies pilnveidoties, un visai ātri šo ērto stāvokli var zaudēt. Tāpēc, lai nekļūtu slinkāks, nepieciešams sevi pabakstīt. Un šādas pārmaiņas ir viens no superīgākajiem veidiem, kā to izdarīt. Ja man būtu 50 gadu, diez vai saņemtos tādam dzīves pavērsienam. Es droši vien mierīgi sēdētu mājās, grauztu ābolus un gaidītu pensiju, izrādēs tēlojot vien vectēvu lomas. Nē, nē, tas nav manā garā, man gribējās citus izaicinājumus! Turklāt Valmieras teātrī šogad nāks iekšā jaunais aktieru kurss. Jauni, talantīgi aktieri – jādod arī viņiem vieta,” pastāsta Imants Strads, piebilstot: “Protams, šī braukāšana uz Rīgu aizņem laiku: uz teātri Valmierā man ceļā pagāja divas minūtes, bet tagad uz darbu Rīgā – divas stundas. Taču tā ir tāda kā sava veida mobilizēšanās, jo vairs nevaru atļauties iziet no mājas dažas minūtes pirms mēģinājumu sākšanās. Bet es jau neesmu vienīgais pasaulē, kurš ceļā uz darbu pavada divas stundas. Pārmaiņas ir vajadzīgas jebkurā gadījumā. Un tās nav vieglas. Bet kurš teica, ka būs viegli?”

Imants Strads neslēpj, ka, saņemot Dailes teātra piedāvājumu, to apsvēris ilgi un pamatīgi. Kādi bijuši galvenie pretargumenti? “Vairāki. Piemēram, tas, ka pieredzējuši kolēģi brīdināja, ka Dailes teātris ir “baigais konveijers”. Es nekad neesmu strādājis tā sauktajā konveijerā. Nu nezinu, varbūt pie Dailes teātra jaunās vadības tā nebūs. Bet, ja būs, nekas – nāksies strādāt arī konveijerā. Un varbūt jau arī strādāju – šobrīd man piešķirtas lomas četros jauniestudējumos. Vai tas ir tas konveijers – nezinu?” nosmejas Imants un, vaicāts, kāpēc viņa dzīvesbiedre Elīna Vāne nolēma nepieņemt Dailes teātra piedāvājumu un palika Valmieras teātrī, smaidot attrauc: “Tas jāprasa viņai pašai. Lai gan – kādam arī jāpieskata mājas, mūsu suns.”