Māris Grigalis: "Man ir 43 gadi - nu, kad vēl labāk priecāties par saviem bērniem, ja ne šajā vecumā?!"

Māra dienvidnieciskā daba izpaužas dažādi – viņš vienmēr ir atvērts un saulains, taču glabā sevī arī citu daļu. Viņš ir kā ezers ar diviem pamatiem. Viens ir labi pārskatāms, tajā pat rotaļājas saules gaisma un var redzēt sīkas zivteles ņirbinām spožās muguriņas. Taču zem tā ir cita pasaule – ar vēsākiem ūdeņiem un tumšāku dzelmi…

Mēs baudījām viens otru

– Pārmaiņu laiks sabiedrībā un televīzijā – kā tev tajā bija?

– Ja raugos no ģimenes skatpunkta, tas laiks bija interesants, piedzīvojumiem un pārmaiņām bagāts, turklāt pozitīvā nozīmē. Nebūšu oriģināls, sakot, ka daudz laika pavadījām kopā – kā dienu iesākām, tā vakarā gājām čučēt. Bet darba lietās, protams, ierobežojumi un distancēšanās lika ļoti daudz ko pārdomāt. Nedrīkstēja būt tik tuvu viens otram studijā, arī radio. Tad gan jutos mazliet tādā ārkārtas stāvoklī.

– Tev darbs turpinājās…

– Paldies dievam, gan televīzijā turpināja darboties informatīvie raidījumi, gan arī mans Radio Star FM ēters. Labi, jo tas tomēr uzturēja darba ritmu. Bet mums sanāca tā, ka, pirms pasludināja ārkārtējo situāciju, nedēļu bijām Ēģiptē. Labi, ka paguvām atgriezties, taču uz divām nedēļām iesēdāmies karantīnā. Tā kā mums ir māja un pie tās plaša teritorija, tur varējām dauzīties un priecāties, un mums tas laiks nāca tikai par labu. Mēs baudījām viens otru. Vienīgais, ka pārtiku un citas nepieciešamās lietas radinieki pieveda kastēs, kuras nolika pie vārtiem. Tad nu gājām saņemt.

– Tādu eksotiku arī izbaudījāt.

– Tiešām izbaudījām, ka visi no mums slēpās pa gabalu. Tas bija ļoti interesanti. Ne visiem ir izdevies to piedzīvot.

– Pēc intensīvas slodzes, kad visu laiku esi bijis vairākos darbos, reizēm no laukiem pat divas reizes dienā braucot uz Rīgu.

– Tas bija diezgan laikietilpīgi. Bet bērni jau kopš marta bērnudārzā nav bijuši. Ar sieviņu nolēmām, ka nelaidīsim līdz pat septembrim, lai puikas bauda vasaru un atpūšas. Augustā gaidām ģimenes pieaugumu, līdz ar to mums daudz interesantu notikumu vēl priekšā.

– Pabeidzāt māju, pagājušajā vasarā pielikāt plāksnīti Sapņi…

– Ir iekopts dārzs, jau novākta pirmā gurķu raža, tagad gaidām tomātus, arī kartupeļi sastādīti, katram puikam sava zirņu dobe.

– Par ko jārūpējas. Ravē?

– Jā, iet un darās… Mācām viņus ravēt un vispār – kāds tad izskatās tas zirnis un gurķis. Tā ir mūsu ikdiena. Ar to dienu sākam, vadām tādu lauku dzīvi.

– Tu atskrien uz Rīgu un paķer arī pilsētas dzīvi. Kā jūti – Zanei tās nepietrūkst?

– Zini, nē, jo mēs esam tādi… ļoti pašpietiekami, ar savu ģimenes burvību. Tieši otrādi – viņai tas klusums, kas riņķī, tagad ir jo vairāk vajadzīgs. Puncītis aug arvien lielāks, un vajag mieru, lai ir drusciņ citādi, lai viss nav ņigu ņegu, pa labi, pa kreisi… Tur putni čivina, stārķis lido garām, stirniņa aizskrien.

– Ko sola stārķis?

– Nu, stārķis jau, redz, sola… To es negribētu atklāt. To zinām tikai mēs un turam noslēpumā. Kad nu viss būs noticis, tad arī redzēs.

– Bet ar diviem puikām,  sešus un četrus gadus lieliem…

– Jā, Mārcim ir četri gadi, Kristeram seši.

– …tāds klusums un miers nesanāk.

– Vispār nav. Kā acis vaļā, tā… Abi ļoti enerģiski, skrien, ir haotiski, bet tajā vecumā jau tā ir. Lielais puika pirms nedēļas salauza roku. Tagad skrien, bet ar ģipsi.

– Tas ir vēl trakāk, esmu redzējusi, kā vecāki pārdzīvo.

– Tas bija liels pārdzīvojums mums ar sievu. Viņš pirmoreiz bija sporta nometnē, te pēkšņi zvans – brauciet, jo tāda ķibele gadījusies… Pilnīgi nejauši izkritis no šūpolēm, neviens nevarēja ne paredzēt, ne izvairīties. Tas bija pirmoreiz mūžā, un kaut ko tādu es vairs negribu piedzīvot. Un ceru, ka nebūs. Bet cepuri nost – kad saskāros ar to, kāda ir sistēma Bērnu slimnīcā, kāda attieksme… Vēlreiz gribu teikt lielu paldies visiem dakteriem! Tik pretimnākoši, mobilizēti, viss tik sakārtots. Vairs nav kā manā bērnībā.

Ar 15 dāmām – prieks un laime!

– Daudziem kā dzelonis iedūra sirdī raidījuma 900 sekundes pārformēšana. Kā tiki tam pāri?

– Redz, mēs tā komanda, pamatsastāvs, palikām, līdz ar to tas tik ļoti neietekmēja mūsu darbību.

– Var teikt, ka tikai dekorācijas mainījās?

– Jā, un raidlaiks, tagad sākam sešos no rīta, mazliet agrāk nekā pirms tam. Ir Kristīne Garklāva, Tālis Eipurs, Kaspars Dvinskis. Tāda komanda bijām arī LNT laikā.

– Mazliet nejuti šūpojamies zemi zem kājām? Šķiet, vienu brīdi bija runa, ka arī tu iesi prom.

– Teikšu atklāti, 15 gadu laikā LNT esmu piedzīvojis ļoti daudz. Mani šis pārmaiņu laiks mudināja atskatīties, ko esmu ieguvis no televīzijas. Saskaitīju, ka esmu vadījis 145 šovu tiešraides. Viss sākās ar Maksimālo lidojumu, Zvaigžņu lietu, tad bija Zelta talanti, Mazo dziesmas Latvijai, Okartes akadēmija, raidījumi Tautas balss, LNT brokastis, Māju sajūta un laika ziņas. Ar kādām 15 dāmām esmu vadījis raidījumus: Diānu Zandi, Dagmāru Leganti, Annu Lieckalniņu, Žaneti Skaruli, Elīnu Doļģi, Ainu Poišu, Lieni Bērziņu, Gundegu Skudriņu… Man ir bijis tas prieks un laime.

– Foršas dāmas. Tagad gan visas prom no televīzijas, bet tu joprojām – cilvēks mēbele.

– Jā, vai ne… Tiešām esmu piedzīvojis laiku, par kuru jāsaka paldies. Agrāk tās bija tiešraides, viss dzīvs, tagad jau ļoti maz kas tāds ir.

– Bet tu esi tiešraidē…

– Jā, taču visi šovi tiek ierakstīti.

– Bija rakstīts, ka Daina Lipiniece tagad strādājot burgernīcā. Esi iedomājies, ka tu dzīvē varētu ko tik krasi mainīt?

– Es iedomājos, ka varētu ar lauksaimniecību nodarboties. Noteikti. Mums tagad to atļauj zeme, pie mājas vēl vienu hektāru piepirkām. Es pilnīgi noteikti apsveru tādu domu. Man tas liekas apsveicami. Ja paskatāmies, šodien daudzi nodarbojas ar ko tādu. Zigmars Liepiņš, piemēram, tomātus audzē.

– Gatis Gāga – ābolus.

– Jā. Domāju, ka laiki mainās, un arvien vairāk cilvēku sapratīs, ka urbānā vide, pilsētas dzīve nav tas, no kā gūsti kaifu. Varbūt es ar vecumu kā citādi raugos. Man patīk, ka varu nolikt piepūšamo baseinu pie mājas, tur bērni plunčājas, priecājas, varu ugunskuru iekurināt, kur un kad gribu. Pirms pāris dienām, piemēram, čuguna katlā zupu vārījām. Bērni kurina stiebriņus. Kaut kā tā jūti to gandarījumu un prieku.

– Mājvārdu paši izdomājāt?

– Vietai jau bija nosaukums Sapņi, līdz ar to arī mājai to piešķīrām.

– Ļoti romantiski.

– Jā. Gan mēs esam tai vietai kā radīti, gan mums tā vieta ir atnākusi tieši tad, kad tai bija jāatnāk. Arī rocība, kā viss nāca, kā tika ieguldīts, lai nekā netrūktu. Šodien var arī nebūt elektrības – iededzini svecīti, iekurini ugunskuru un sildies. Neesi atkarīgs no apstākļiem, kādus pēdējā laikā esam izdzīvojuši. Kaimiņos ir cilvēki, kas audzē hektāriem kartupeļu, kāds vēl kaut ko, lauku burvība tajā arī slēpjas – ka esi pašpietiekams. Un daudzas lietas tev nemaz nevajag.

– Ir bagātā Zemgale ar labu zemi.

– Sieva šodien atsūtīja ziņu, ka esot iemarinējusi pirmos gurķus, desmit burkas. Nav tā, ka to baigi vajag, lai ziemā būtu, vienkārši tā ir bauda, vari kaifot, ka tas ir tavs. Kad bērns dārzā norauj savu gurķi, nomazgā un turpat apēd – nu, fantastiski! To no savas bērnības atceros. Šodien tā ir ļoti liela privilēģija, ka cilvēks tā var.

Grūti apstādināt

– Tev joprojām ir režīms, ka uz darbu brauc gan no rīta, gan vakarā?

– Vairs ne, jo televīzijas vadība izdomāja, ka vakarā laika ziņas vadīs citi puiši. Mans ir 900 sekunžu rīts, kurā esam divi – Mārtiņš Spuris, jauns, uzņēmīgs džeks, un es. Pēc laika ziņām man uzreiz ir Radio Star FM trīs stundu raidījums Otrais cēliens – no desmitiem līdz vieniem.

– Tev savās trīs stundās jābūt pozitīvam – tas pieder pie profesionālisma? Vai arī tas nav obligāti?

– Nē… Pirms desmit gadiem man bieži jautāja – kur tu smelies enerģiju? Mana atbilde ir vienkārša – esmu tādas dabas cilvēks. Skatos uz bērniem un jūtu, ka viņi ir mans spogulis, tādi paši – grūti apstādināt.

– Agrāk par sevi un vecākiem teici, ka esat temperamentīgi kā tabasko.

– Tā ir vēl šobaltdien. Tētim tuvu 80, bet brauc zvejot, mamma šiverē pa dārziem Krāslavā, ar puķēm ņemas, arī ļoti enerģiska, un tas dod dzīvību. Paskatos uz publiskām personām, mūsu cienījamo Maestro Raimondu Paulu – skat, cik viņam enerģijas! Gatavs katru vakaru sniegt koncertus, braukt pie cilvēkiem, runāties, uzspēlēt… Tas kurbulis griežas.

– Iedomājies – ja tev ģimenes dzīve būtu sākusies desmit gadus agrāk?

– Tas ir neiedomājami, jo tad es tam vēl nebiju gatavs. Ne morāli biju nobriedis, ne materiāli. Man no laika gala ir bijis uzskats, ka par ģimeni, kura ir ap mani, es gribu būt arī finansiāli atbildīgs. Nevis sākumā darīt un pēc tam domāt. Varbūt tāpēc arī ģimenes pieaugums, jo redzu, ka tas dara mūs laimīgus. Es abiem puikām mācu – tagad, džeki, mūsu būs vairāk, mazs bēbis, un mammai un tētim vajadzēs palīdzēt. Arī viņos vajag ielikt to atbildību.

– Jo gribi viņus izaudzināt ar to labo, kas ir tevī?

– Nuja. Un to var panākt ar daudzām lietām – gan lauku būšanu, gan suņuku, ko esam paņēmuši. Viņam jau gads, Čipiņa, špics. Puikas rūpējas, ved ārā, reizēm žmurga par daudz, mīļo… Tā puikas arī mīlestību uz dzīvnieku iemācās – ļoti svētīgi un labi. Man šķiet, mēs ieturam pareizu virzienu.

– Tu viņus esi padarījis par lauku puikām, jo citu māju jau jums nav?

– Ir dzīvoklis Mārupē, bet sanāk, ka jau pusgadu dzīvojam tikai laukos. Dzīvoklis ir palikšanas vieta, ja man vajag pirms vai pēc darba iebraukt. Sieva ar bērniem pārsvarā ir mājā pie Dobeles.

– Bet skolas?

– Domāju, būs Mārupē, tur arī bērnudārzs.

– Tad jūs ar vienu kāju tomēr tur.

– Sākās ar to, ka uz māju braucām nedēļas nogalēs, darba dienās viņiem savas lietas. Sieviņa tagad ar mazo bēbi varbūt vairāk būs pa māju, es puikas ņemšu no dārziņa, būs jāveic loģistika, jāplāno, kā izvadāt no bērnudārza uz pulciņiem, tad mājās.

– Agrāk tev gandrīz katru nedēļas nogali bija vai nu Berlīne, vai Spānija…

– Jā, tas kādreiz mums ar sieviņu bija. Tagad arī viņai saku – mums nekas neapstāsies, drusku pagaidīsim, lai bēbis paaugas, un pavisam noteikti ceļosim.

– Esat kaut kur bijuši četratā?

– Martā bijām Ēģiptē. Februārī ar mašīnu uz Vāciju.

– Ko pieredzējāt, redzējāt? Ir viegli, grūti ar bērniem?

– Diezgan sarežģīti. Lai gan puikas labi izturēja braucienu mašīnā, jo lielākoties braucām nakts stundās, līdz ar to viņi ceļu nočučēja. Bet tas, ka Berlīnē ir jāzina arī bērnu spēļu laukumi un citas iespējas, ko viņiem darīt… Jo viņiem absolūti neinteresē kādi vēsturiski objekti, vairāk zooloģiskais dārzs un kur pavingrot. Kad to visu izčeko un saplāno, ir vieglāk. Tāpat arī tuvajos braucienos pa Latviju – vienalga, kur braucam, rēķināmies, ka vajadzēs paēst, vēl kaut ko…

Esmu tētis, ne vectētiņš

– Cik laika tev sanāk radošajam darbam?

– Sanāk. Pasākumu ir daudz. Tikko Ilūkstē bija koncerts jāvada, Jēkabpilī pilsētas svētki.  Noslogojums liels. Arī kāzas.

– Ko kāzās saki jaunajiem? Tu viņu dzīvē esi svarīgs cilvēks.

– Zini, es vairāk no malas. Taču, saskaroties ar reālo ģimenes dzīvi, es varētu teikt – galvenais, lai attiecībās valda harmonija, uzticieties viens otram, rēķinieties, ieklausieties un neko neielaidiet, tad viss būs kārtībā. Kā mēs ar sievu – līdzko kas tāds ir, uzreiz izrunājam; čik, pik, mums viss skaidrs, kārtībā.

– Jau attiecību sākumā vienojāties, ka tā darīsiet?

– Esam tādas dabas cilvēki – nepatīk turēt sevī kaut ko ļoti ilgi, nestāstīt. Mēs izrunājam visu. Tā tomēr ir mūsu dzīve, kopā veidojam. Tas ir svarīgākais. Jo kas tad vēl? Kopā taču mēs pa dzīvi ejam.

– Tomēr esat dažādas dabas cilvēki – Zane, šķiet, ir daudz mierīgāka par tevi.

– Jā. Viņa varbūt vairāk ir mājas cilvēks. Es esmu tas, kuram jāskrien, jāstrādā, jāņemas un kurš pēc tam atkal ir mājās, kaut kā tā…

– Kā juti, ka viņa ir tas cilvēks, kuru tev vajag?

– Pirmajā reizē, kad satikāmies un kafiju iedzērām, notika pirmās sarunas, man patika viņas kautrība un miers. Viņa nebija pārmālējusies, pārspīlējusi, un tas bija tieši tas, pēc kā nojautu – cilvēks ir normāls, vienkāršs, ar viņu ir viegli komunicēt. Un viņš negaida brīnumus – tas man bija ļoti svarīgi.

– Bet tu viņu tomēr pārsteidzi – aizvedi uz Berlīni, šķiet, jau pirmajā vai otrajā randiņā.

– Jā, tur es jau sāku izpausties… protams! Uz Berlīni, tad braucām uz Spāniju, lidojām uz Grieķiju, pēc tam bija Amerika, Lasvegasa… Izdomāju, ka viņu bildināšu pie Lielā kanjona Arizonā, skaista vieta, nejauši atradu gredzentiņu…

– Zem akmens?

– Jā, jā… Pāris gadu pēc apprecēšanām mēs vēlreiz turp aizlidojām. Kristeriņš bija piedzimis, viņu uzticējām omei un opim. Lasvegasā noīrējām mašīnu un aizbraucām uz Arizonu, lai jau kā vīrs un sieva izstaigātu vietas, kur guvām pirmos iespaidus, emocijas, kad jautāju, vai viņa būs piekritīs ar mani precēties.

– Tas varētu būt skaists videoklips – tu uzraksti dziesmu sievai uz desmit gadu kāzu jubileju un uzfilmē pie Lielā kanjona…

– Esmu apsolījis gan sievai, gan puikām. Jau sāku džindžināt, ka mēs turp lidosim, rādīšu vietu, kur bildināju viņu mammu.

– Tiešām, tu varētu uzfilmēt kaut ko?

– Es varētu. Jau esmu sev apsolījis, ka uztaisīšu mazus videoklipus ar puikām. Instrumentālus skaņdarbus, kuros kādus motīvus ierunā mani bērni, YouTube jau var apskatīt.

– Tas ir tāds kā mājas video, tomēr tu dalies ar sabiedrību.

– Lai paliek YouTube, tad nekur nepazudīs. Mājās kompī te ir, te nav…

– Tev pietiek savas vienatnes ar radošo darbu? Māki sev noķert kādas vēlas stundas vai agras?

– Nereti ir tā, ka puikas un sieva aiziet gulēt, un tad man atnāk vaļā. Vajag pāris stundu, kad varu uz austiņām klimperēt, kaut ko ierakstīt vai skatīties koncertus YouTube vai ko citu. Tas ir laiks man.

– Cilvēks jūt, ka enerģijas apkārt piegulušas un var uzelpot, padomāt…

– Man galvenais ir, lai ģimenei viss būtu kārtībā. Zinu, ka pirms stundas mājās bijis baigais tracis, bet pozitīvs, jo puikas ir veseli, priecīgi, nevar nomierināties, jo uzvilkušies. Viņi šiverē, ņemas, kariņus vai policistus spēlē. Kad pēc tam ir miers, tu nopūties – oh, pirms pusstundas bija baigais bardaks… Ne trakomāja, bet tāds patīkams trakums.

– Varbūt to dod briedums – spēt priecāties arī par to trakumu?

– Droši vien. Man ir 43 gadi – nu, kur vēl labāk priecāties par saviem bērniem, ja ne šajā vecumā?! Es negribu piedzīvot to, ka man skolā būs jāsaka – es neesmu vectētiņš, bet tētis. Savu bērnu vecāku sapulcē, piemēram. Ceru, ka esmu ielēcis vilcienā, kad par vecu mani vēl nevar saukt.

– Un tevī ir temperaments, jaunības draivs.

– Ceru, ka to nepazaudēšu līdz pat 97 gadu vecumam!

Dinozauriņa kostīmā

– Tu visu profesionālo dzīvi esi gan darba ņēmējs, gan pats sev saimnieks, jo tev ir arī uzņēmums. Domāju, vai tu tāpēc kā citādi izturies pret darba devēju? Teicis ka esi instruments, ar kuru viņš var pelnīt naudu, un esi arī izstudējis uzņēmējdarbību.

– Šodien es uz to skatos citādi, domāju, ka esmu pieaudzis, nobriedis tiktāl, lai saprastu, ka manī pašā ir vērtība. Līdz ar to es nevaru būt tikai instruments, ar mani jārēķinās arī kā ar cilvēku. Domāju, to es ar savu darbu, lielo pieredzi esmu iemantojis. Ja mani aicina uz pasākumu, sākumā izvērtēju, vai to gribu, vai man to vajag, vai gūstu no tā gandarījumu, vai tur būs savstarpēja mijiedarbība, kaut kas foršs. Ja to daru tikai tāpēc, ka man kāds saka…

– …vai naudas dēļ…

– Jā, tad es varu pateikt arī nē.

– Tā mēdz būt?

– Es atsaku, protams! Ja man šodien piedāvātu uzvilkt gurķa tērpu un būt par gurķi kādā pasākumā, es droši vien teiktu – paldies, nē. Bet pirms padsmit gadiem tas varbūt ietu cauri.

– Kādreiz esi bijis gurķis, cālis…?

– Nē, es biju dinozauriņš.

– Beidz! Ar smagu asti…

– Nav tālu jādomā, kuram zīmolam tas bija simbols.

– Dino Zoo?

– Jā, bet tas bija sen, pirms gadiem divdesmit.

– Droši vien arī tādu pieredzi vajag.

– Noteikti! Tam jāiet cauri, jo kā citādi sapratīsi, kā ir stundu vai divas tajā švammē sēdēt un ka cilvēki arī tā pelna naudu.

– Pie lielveikala saulē stāv, aicina iekšā apēst čikenu...

– Piemēram. Bet es 15 gadu vecumā Centrāltirgū zemenes tirgoju, tāpēc ļoti labi zinu arī to pusi. Un tā ir pieredze – esi švammē, zemenes tirgo, esi viesmīlis vai autobusa šoferis… Tas vēlāk dzīvē noder. Kā šoferis tu komunicē ar pasažieriem, tie ir sveši cilvēki, un varbūt tev pēc tam dzīvē būs vieglāk kādas lietas nokārtot, uz ielas paprasīt, kur ir tas vai tas. Cits varbūt pusi dienas meklēs, jo neuzdrošināsies, viņam nebūs pieredzes svešam kaut ko uzprasīt.

Ar ģimeni baudā un bardakā

– Vai tev nepietrūkst kādas pārgalvības devas?

– Laikam ne, jo apzinos, cik svarīga ir mana loma ģimenē. Sāku drusciņ domāt līdzi lietām, jo uz maniem pleciem tomēr balstās arī mana ģimene.

– Tu nedrīksti riskēt ar sevi, uzsēsties uz moča un drāzties kaut kur?

– Nu jā. Droši vien ar vecumu ir nākusi tā apzināšanās, ka var arī neskriet tik ātri. Tiešā un pārnestā nozīmē. Nevajag.

– Vai tu to dabū kādā citādā veidā?

– Noteikti. Varu teikt, ka man nav daudz draugu, ar kuriem sazvanīties vai pavadīt nedēļas nogali. Mani labākie draugi ir ģimene, un vislielāko adrenalīnu es varu dabūt ar dēliem. Domāju, ka ar katru gadu tā būs arvien vairāk. Jau tagad sešgadīgajam ir gan kvadricikls, gan citas izpriecas, jārāpelējas, jākāpj uz jumta, un tas dod adrenalīnu. Ar sievu mums ir citas lietas – gatavošana virtuvē, ļoti interesanti, aizraujoši. Nav vairs tas vecums – ir labākais čoms, un ar viņu dari visādus sūdus pēc kārtas. Šodien tā ir ģimene, ar kuru vari taisīt gan bardaku, gan baudīt dzīvi.

– Tad Sapņos nedēļas nogalēs nesabrauc pilns ar cilvēkiem?

– Mums arī nepatīk, izvairāmies no kolektīvām saiešanām, jo gribam baudīt savu ģimenes burvību. Pa nedēļu strādāju, un, kad atbraucu mājās, man gribas laiku pavadīt ar savējiem, nevis ar vēl kādām četrām ģimenēm. Tad vairs nevari pilnvērtīgu sajūtu dabūt – ne tu no bērniem, ne bērni no tevis –, jo, rūpējoties par visiem, esi aizņemts ar citām lietām. Protams, ir svētki, kad sabrauc, bet mēs pēc tā ļoti neraujamies. Esam pašpietiekami, aizbraucam, kur tiešām gribas, bet kur nav jābūt tāpēc vien, ka visi brauc.

– Tev nevienu brīdi nenācās domāt, ka draugi atkrīt?

– Nē. Skatos, arī maniem jaunības draugiem labākie draugi ir viņu ģimene. Nu, kam tad vēl interesēs tas, ko dari, tava veselība? Nevienam. Ļoti labi zinu – ja es to gribētu, varētu no rīta iekāpt lidmašīnā un aizlidot uz Berlīni uz divām dienām.

– Zane tevi palaistu?

– Stāsts pat nav par palaišanu, mums ģimenē vispār nav tāda uzskata – palaist, nepalaist. Jo mēs cienām viens otra lietu.

– Vajadzību?

– Jā, vajadzību.

– Tu uzticies – ja cilvēks saka, ka viņam tā vajag, tad lai dara?

– Bet man nevajag. Ja vajag – nu, lidojam, laižam! Varbūt tagad ne, izdomāsim pēc nedēļas vai pāris… Man liekas, tas ir galvenais. Kļūda, šķiet, ir tajā, ka cilvēki sāk viens otru ierobežot. Un tad uzreiz parādās kādi draugi, iegansti, lai aizbrauktu, jo tur taču kaut kas kaut ko… Sākas tāda nevajadzīga putras vārīšana, kas beidzas ar lielu ķibeli ģimenē.

– Var teikt, ka tu savus sasniegumus būvē ģimenē. Tiekamies apmēram reizi piecos gados, bet darbā tev visu laiku ir viens un tas pats – esi laika vecis, radio dīdžejs, tev ir uzņēmums, kas apkalpo pasākumus un kurā tu producē mūzikas lietas… Es visu nosaucu?

– Jā, tās ir pamatlietas.

– Tev nekādus baigos uzrāvienus negribas – ne savā uzņēmumā paplašināties, ne savu raidījumu televīzijā? Ambīciju trūkums?

– Nē, es tev pateikšu par to uzrāvienu… Lielākā ambīcija, kas man bijusi, – uzcelt māju. Nu tas ir izdarīts. Nākamais mērķis, ko ļoti gribas, ir pirtiņa blakus.

– Tu savu Everestu būvē līdzenumā Auros…

– Jā. Jo man nevajag kalnus gāzt, desmit uzņēmumus, ņemties un darīties. Man tas tā…

– Tev pietiek, vari visu nodrošināt un pat negribi sašūpot kuģi, jo, nedod dievs, kaut kas atkritīs?

– Nē, no tā es noteikti nebaidos, jo dzīvē ir ļoti daudz visādu iespēju. Galvenais ir tās izmantot, ķert aiz astes.

– Tu tā dari?

– Noteikti. Es izanalizēju. Ja man ir kāds piedāvājums, es domāju, izsveru. Iespējas atnāk, tikai atver rokas plati, nevis griez muguru – tas ir mans dzīves uzskats. Un nepieņem pārsteidzīgus lēmumus. Tā laikam ir dzīves skola, ka man liek bišķīt padomāt.

– Lai cik karstasinīgs būtu, tevī tomēr ir viedums – kaut reizi nomērīt?

– Jā, beidzot tas ir atnācis.