Viktors Lapčenoks par slavas gadiem, greizsirdību un mīlestību: "Sit mani nost, es ticu liktenim"

Kad Viktors bez aizspriedumiem paņem krēslu, lai nosēstos iepretim Doma baznīcas respektablajām durvīm, pārgalvīgi pārmet kāju pār kāju un ignorē garāmgājēju ieinteresētos skatienus, mākonis virs viņa galvas dungo Dziesmiņu par prieku. Mati balti sirmumā, seja gadu izvagota, bet enerģētika tik dzīvīga kā vasaras diena…

Mēs gribam Viktoru!

– Kamēr citi mēģina sagrābstīt sev popularitāti sociālajos tīklos, pieļauju, tu nedari neko tādu. Bet par tevi tiek rakstītas grāmatas, uzņemtas filmas, tagad būs arī teātra izrāde. Ko domā par to visu?

– Dailes teātrī ir Norai diezgan līdzīga meitene. Kas tāds jau bija…

– Sandija Semjonova filmā par Noru Dārta Daneviča un Niklāvs Kurpnieks jūs spēlēja, arī dzīvē viņi bija pāris. Tu to filmu redzēji?

– Splendid Palace bija pirmizrāde, mazliet paskatījos, bet tur, šķiet, vairāk bija par Jūliju Krūmiņu, to miljonāru. Un man likās, ka tā filma vairāk bija uz mani tendēta.

– Tu atpazīstamību jūti joprojām. Ir sajūta, ka savulaik esi to nopelnījis?

– Tā jau ir – kad sāku uzstāties, pa festivāliem un konkursiem braukāju, arī koncertu bija nenormāli daudz. Domāju, ka ar popularitāti situācija ir tāda – ja vecāki ir mani piekritēji un mājās klausās manas plates vai diskus, tad arī jaunie tos paklausīsies. Starp citu, mani ļoti daudz aicina jauni cilvēki savos tusiņos, draugu pulciņos, viņi saka – mēs gribam Viktoru!

– Ko viņi grib dzirdēt – Vardīti?

– Protams. Arī Pelnrušķīti un nopietnākas dziesmas. Ne tikai joku.

– Tu reizēm viņiem piedāvā arī kaut ko no sava nopietnā vai pusnopietnā repertuāra?

– Es jau pats tās programmas veidoju, un līdzīgi kā savā laikā ar Raimondu grupā Modo pirmā daļa ir nopietnā, otrā – izklaidējošā. Jaunieši ļoti labi uzņem arī nopietnās, Dziesmiņu par prieku daudzi prasa. Reiz biju kompānijā, kur viņi teica – tā ir mūsu mīļākā mūzika, gandrīz kā himna. Ļoti laba dziesma, bet viņu sacītais mani pārsteidza. Neteiksim, ka tur bija tīņi, bet tādi, kuriem pāri divdesmit, trīsdesmit.

Vienmēr esmu teicis – mūzikas gaume ir atkarīga no tā, ko mājās klausās. Var jau gadīties, ka arī pavisam ko citu, piemēram, Līvus, Credo, Pērkonu vai kādus solistus. Cik kolosāli teksti savulaik bija Edgaram Liepiņam  – johaidī! Viņš tik feini mācēja pateikt kaut ko divdomīgu un pasniegt to tā, ka to neuzņēma kā dumjību.

– Viņš mācēja saspēlēt ar publiku, nepārkāpjot ētikas robežas.

– Jā, to robežu, viņš, protams, zināja un neaizgāja galējībās. Šķiet, viņš bija viens no pirmajiem, kas nerātnās dainas skandēja.

– Viņš arī pats sevi cenzēja.

– Bija tādi laiki, ka pilnīgi visu nevarēja atļauties. Lai arī Raimondam daudz ko piedeva, arī viņam ar tekstiem daudz aizliedza, teica – vai nu taisi jaunu, vai dziesmu ņemam nost. Simt punktu, ka arī Liepiņam tā bija. Viņš visu mācēja pasniegt tā, ka neizklausās pēc rupjības. Atceros, Gunārs Rozenbergs varēja lamuvārdus laist kā no automāta – ko tu te nevari nopūst, jopcik! – un vēl ar smagākiem. Bet viņam tas nāca tik brīvi… It kā es būtu teicis – ko tu te, nemāki spēlēt?! Dod, es parādīšu…

– Viņam tas nāca organiski, kā trompetes skaņa. Viņš mācēja muzikāli lamāties.

– Jā. Esmu ievērojis, ka daudziem cilvēkiem tā ir. Ne jau tā, ka viņš nepārtraukti runātu rupjības, bet ik pa brīdim izmet kādu vārdu. Un tad nevar saprast, viņš to rupji pateica vai ne. Klausies – viss tik organiski, forši. Un tajā pašā laikā kādam citam pietiek pateikt vienu necenzētu vārdu, un visi saausās (smejas).

– Bet kā ar tevi? Šķiet, tu vispār nelieto.

– Nē. Lai gan šad tad, krievu armijā, protams, bija. Bet arī tā – normas robežās, trīsstāvīgos nekad neesmu lietojis, nav manā dabā. Citādi jau tu būtu dzirdējusi…

Joka pēc

– Kad auga tavi bērni, viņu draugi runājās ar tevi, izteica kādu komplimentu?

– Nē. Mēs ar sievu bijām mājās, bērniem labāk patika ārpus, savās kompānijās. Mēs arī pie sevis nekādas lielās balles nerīkojām, tikai ģimenes lokā. Ar viņu draugiem – nē.

– Ko vispār bērni ir teikuši par tavu daiļradi? Esi ar viņiem runājis?

– Zini, nē, tā īpaši neesmu tirzājis. Kādas pāris reizes, klausoties vecos ierakstus, esmu prasījis – nu, vai tev patīk? Atbild – jā, jā… Redzi, jaunajiem ir tendence, ka viņi dziesmām neklausās tekstus. Koncertos viņiem vairāk patīk izrāde, kā tagad saka – šovs.

– No dziesmām kādas atsevišķas frāzes paķer?

– Ja vairākas reizes atkārto piedziedājumā, tas iesēžas atmiņā, un viss.

– Repā vārdiem ir liela nozīme, tā ir kā ielas dzeja.

– Godīgi sakot, to maz esmu klausījies, man ne īpaši patīk. Repā jau nevajag balsi, galvenais, lai dikcija ir normāla. Man patīk dziesmas, kurās mazliet pamiksē, to Eirovīzijā diezgan daudz izmanto – parepo, padzied, tad ir melodijas fragmentiņš, atkal parepo. Bet tā ir jaunatnes mūzika.

– Pats joka pēc neesi mēģinājis?

– Reiz televīzijā ierakstījām programmu ar režisori Svetlanu Rudzīti. Tas bija astoņdesmito gadu sākums, kad repa pie mums vēl nebija. Ozols, manuprāt, parādījās tikai astoņdesmito vidū vai vēl vēlāk. Un viņš Latvijā bija pirmais. Lai gan pa radio es šo to jau biju dzirdējis.

– Man senā atmiņā ir, ka tu tā kā rečitē.

– Jā, drusciņ starp notīm speciāli padziedu. Raimonds uzrakstīja pateicīgu meldiņu, atceros, Inversijā tas bija. Jānis Griķis, labs aranžētājs, teica – klau, pamēģinām šādu variantu… Bet cilvēki bija pieraduši pie normāla meldiņa un normāla teksta.

– Taču Jaungada šovos labi aizgāja…

– Tur aizgāja viss! Tajā programmā parādījās Vardīte un Pēc simts gadiem Piebalgā – ļoti labas dziesmas. Parasti bija tā, ka pirms pusnakts parunā, padzied, pajoko, bet pēc tam palaiž jau sagatavotu koncertu.

Dziesmas laiks

– Atpazīstamība tev silda sirdi vai tomēr nogurdina?

– Kā lai saka… Ja mākslinieks apgalvo, ka viņam ir apnicis, domāju, viņš alojas.

– Ja sirdī viņš ir mākslinieks, tad to vajag?

– Nu, kā tad! Tas ir tāpat kā koncertu laikā vai pēc tam pasniedz puķes, aplaudē. Atceros, sākuma posmā bija jocīgi, ka uz ielas pazīst, skatās virsū, veikalā pārdevējas ierauga, aicina pie sevis – ko nu stāvat… Pie sevis domāju – johaidī, kāpēc citus tā nevar apkalpot?

– Jūsu atpazīstamība savulaik bija tik liela, ka Purvciema kāpņu telpā bija rakstīts Nora+Viktors, zinot, ka abi tur dzīvojat.

– Nujā, bet ko lai dara… Vai aizliegt? Tad viņš teiks – ak, ja tu šitā, tad mēs vispār par tevi aizmirsīsim! To jau nedarīja pieauguši cilvēki, bet tīņi, kas ar krāsu flakoniņiem skraidīja riņķī.

– Visu tavu dzīvi izrādē, protams, neielikt, bet kuri būtu tie akcenti, kuriem, tavuprāt, tur vajadzētu izgaismoties?

– Es, protams, nezinu, kā viņi plāno būvēt režiju, bet, manuprāt, sākums ir visinteresantākais. Kā Raimonds man pēkšņi piezvanīja… Es, protams, biju viņu jau redzējis uz skatuves REO (Rīgas estrādes orķestris – S. L.) koncertos. Ievērības cienīgi man šķiet arī tas, kā Raimonds grupā Modo savāca tik spēcīgu brigādi, kas katru dziesmu spēja izcelt īpašos augstumos. Parasti bija tā – viņš atnesa pliku melodiju, muzikantiem tika dotas pamatnotis, un beigās sanāca tā, ka dziesmā viss bija sagriezies kājām gaisā. Nu, gandrīz.

– Radošajā procesā, sinerģijā viss mainījās?

– Jā, jā. Var teikt, ka mēs visi bijām radošā procesa daļa – gan bundzinieks Boldirevs, kurš bija kolosāli saspēlējies ar fantastisko basistu Mitrohinu, gan Zigmars (Liepiņš – S. L.) pienāca, un katrs varēja kaut ko ieteikt.

– Pauls bija ar mieru?

– Tādā ziņā cepuri nost – viņš bija elastīgs. Lai gan bija lietas, par kurām viņš teica – zini, nē... Pēc teksta te nevajadzētu trobeli taisīt, bet tā mierīgāk apspēlēt. Mēs ar Noriņu arī, protams, visu laiku domājām, teiksim, kurš kuru balsi dziedās. No sākuma vienmēr pamēģinājām, kā Raimonds domājis, man pirmo balsi, Norai otro. Ja nebija labi, samainījāmies, un dziesma uzreiz sāka skanēt.

Nejutos apdraudēts

– Kā domā, vai izrādē vajadzētu būt brīdim, kad jūs ar Noru ieraudzījāt viens otru un sākāt dziedāt duetā? Pirmā jūsu kopīgā dziesma bija Savāda vasara?

– Jā, un Ar mani atkal runā kaijas. Sākumā bija forši, uz skatuves bijām sadziedājušies, viens otru jutām no pusvārda, meklējām variantus, kur klusāk, kur skaļāk. No niansēm jau tā dziesma kļūst interesanta. Kā mums no sākuma bija sadzīvot, sevišķi, kad apprecējāmies… Viss bija forši, arī uz skatuves. Bet tad pēkšņi sākās greizsirdība. Ne tikai mūsu starpā radās problēmas, bet arī muzikālajos projektos, sevišķi, kad atnāca Mirdza (Zīvere – S. L.), Aijiņa (Kukule – S. L.), arī beka meitenes kādas solo dziesmas dabūja. Zigmara laikā atnāca Vanzovičs, Siksna vienu laiku. Un Norai sākās nenormālā greizsirdība.

– Viņa cīnījās gan par tevi, gan par savu vietu uz skatuves?

– Par skatuvi, domāju, viņai nebija ko satraukties. Kā viņa izdziedāja tās dziesmas… Paklausies Ķiršu lietu un citas slavenās – viņa ir fantastiska!

– Cilvēks varbūt līdz galam sev nenoticēja…

– Pilnīgi pareizi! Es to, ka kolektīvā parādās kādi jaunie, uzņemu kā pašsaprotamu. Raimonds man rakstīja tādā diapazonā,– gandrīz divas oktāvas.

– Nejuties apdraudēts?

– Nevienu mirkli!

– Tev daba cita?

– Es bieži to nedaru, bet reizēm intereses pēc paklausos, kā agrāk skanēja dziesmas, aranžējumi. Atceros, jau tolaik biju pilnīgi drošs – tā kā es nenodziedās neviens. Jo saproti, kas par lietu – Raimonds rakstīja speciāli man. Viņš zināja, cik augstu es varēšu paņemt, kādas apakšas varu izdziedāt. Mēs gandrīz vai ģimenes draugi bijām, bieži braucām pie viņa uz Baltezeru. Raimonds zināja, ko es varu pacelt.

– Tavu balsi pazina perfekti.

– Perfekti! Un tas ir baigi no svara, ka dziesmu raksta konkrētam dziedātājam. Godīgi sakot, uzreiz es to nesapratu, tikai vēlāk. Kopēt? Okei, bet līdz galam, simtprocentīgi to tāpat nevar izdarīt, jo katram cilvēkam ir sava balss un dikcija. Cik klausos, kā dzied manas dziesmas… man, godīgi sakot, nepatīk (smejas). Tās manī ir dziļi iekšā izdzīvotas.

– Kā tev tagad būs skatīties, kā Andris Ērglis…

– Viņš ir labs dziedātājs, domāju, vismaz ar dziedāšanu tiks galā. Protams, viņš mani nekopēs. Nu, varbūt joka pēc kādu frāzīti paņems… Viņš ir pietiekami saprotošs.

– Ir kādas tavas dziesmas dziedājis?

– Sākumā – noteikti. Visi dziedātāji visu manu repertuāru ir izdziedājuši. Tas pats Busulis – Dainas Avotiņas ciklu. Jaunajā vilnī viņš dziedāja Kad saule no mums novērsās… Es knapi varēju pazīt. Johaidī, viņš tā tur izdarījās! Man liekas, dikti pārspīlēja.

– Ar Andri Ērgli tev ir nācies sadziedāties uz kādas skatuves?

– Protams, gandrīz visos lielajos pasākumos.

– Marija Bērziņa kā Nora viņu, šķiet, aizēnos.

– To arī es saku – viņi ir gandrīz vienāda auguma. Es Mariju nevaru iedomāties… Esmu dzirdējis, kā viņa dzied. Normāli. Bet Noras balsi izdziedāt…

– Kurš gan to varētu. Varbūt Elza Rozentāle…

– Daiga Petkeviča, Noras fane. Viņai ir zemā balss, drusciņ atgādina. Jau no bērnības viņa ir dziedājusi Noras dziesmas. Daigas mamma taču Filharmonijā strādāja.

– Lai cik labs būtu dziedātājs, Raimonds necieš lecīgumu, augstprātību.

– Viņam tas nekad nav paticis.

– Viņš palūdza Norai aiziet no Modo?

– Jā, tam bija sekas. Tur bija Aija, Mirdza, un ar visām man kaut kas tur tā kā esot… To Noriņa pati savā galviņā iedomājās.

– Viņa tur saskatīja…

– …konkurenci. Uz mani (smejas). Viņai nepaveicās ar pirmo vīru, tad ar otru…

– Pag, tu taču biji otrais, ne?

– Jā, jā, es biju otrais. Trešais laikam bija jūrnieks, arī daudz viņi nenodzīvoja, kādus divus trīs gadus.

– Kad satikāties, dziedot Smaidas, arī tas bija zīmīgi.  

– Tas bija pēc baigā laika. Reizēm, kad koncertos ir laba publika, saku – es par katru dziesmu jums varētu kaut ko izstāstīt... Ar Smaidām bija tā. Raimonds vienu dienu zvana – uztaisām eksperimentu, pamēģināsim! Man ir foršs meldiņš, labs teksts par tēva mājām – kā jums ar Noru tagad skan. Tā bija pēdējā reize, kad mēs kopā dziedājām.

– Atceries, ar kādām sajūtām satikāties?

– Tajā laikā jau mums bija normālas attiecības, kopīgos koncertos padziedājām šad un tad.

– Bet neskanēja vairs tā?

– Pēc tik ilga laika… Vispirms Smaidas ierakstījām radio, tad palaidām Mikrofona aptaujā, bet jutu – kaut kas vairs nav tā, kā bija. Gadi astoņi bija pagājuši, varbūt vairāk, kopš nedziedājām kopā. Pirms tam dienu dienā mēģinājām, arī autobusā braucot, savā dzīvoklī Purčikā balstiņās izdziedāt. Kaut kas vairs nebija.

Greizsirdība izdedzina

– Kā tu domā – ir liktenis?

– Jā, sit mani nost, es ticu liktenim!

– Tas nav tavs gribasspēks, ka noturējies un nenogrimi kā Nora?

– Tur gan, jā… Ir gribasspēks. Tas vairs nav liktenis.

– Liktenis dod iespējas – vai nu samtaini grimsti purvā, vai mēģini asiņainiem nagiem izrāpties?

– Teikšu tā – ir baigi svarīgi, kāda sieviete ir blakus. Vai viņa mani saprot vai nesaprot, manu darbu, braukāšanas. Mums ar pēdējo sievu Indru bija daudz kopīgu atspēriena punktu, gandrīz absolūti vienādas lietas dzīvē notikušas.

– Palīdzēja tas, ka viņa bija strādājusi kultūras namā, redzējusi aizskatuvi un zināja, ka māksliniekam vienmēr būs apkārt smukas sievietes?

– Jā, Indra to saprata. Tāpēc šajā jautājumā mums nekādu problēmu nebija.

– Ka viņa tev skrietu pakaļ un uzmanītu, ar ko tu otrā Latvijas malā…

– Vai dieniņ, ar to taču es biju saskāries! Un man tas ļoti nepatika, tāpēc arī noveda pie sliktām beigām. Ir taču jāsaprot, ka cilvēks ir populārs… Nāk meitenīte, grib autogrāfu, puķes iedot – vai es viņu stumšu nost? Bet bija gadījumi, ka es uz skatuves burtiski muku. Skatos, nāk tīnīte ar ziediem, es tieši tajā pusē stāvu, tad lēnām, lēnām aizvirzos aiz Raimonda muguras, lai Nora viņai pirmā trāpās.

– Lai nav skandāla mājās?

– Tā arī bija, Nora kliedza – kas tā tev bija?! Un sākās…

– Droši vien viņu nepazini.

– Maza meitenīte… Bet Nora jau sāk būvēt savu versiju, mēģina iestāstīt – ka tik tur nav kāda sieviete, kāpēc tas bērniņš.

– Filmā mēs to sauktu par kaislīgu mīlestību.

– Bieži esmu dzirdējis no gudriem cilvēkiem, kas par ģimenes lietām lasa lekcijas, ka esot arī otra galējība – ja cilvēks nav greizsirdīgs, tad it kā viss neesot kārtībā. Nezinu, vai, piemēram, Lana – šķiet, viņiem ar Raimondu drīz būs Dimanta kāzas – ko tādu atļautos. No sākuma viņa diezgan bieži braukāja līdzi, visi tajā laikā bijām jauni (smejas). Šad tad aizceļojām uz interesantām vietām, pie Liepājas un Ventspils, uz jūru, zinādami, ka tur ir labi draugi un vienmēr labi uzņems. Bet lai es kaut mājienu no viņas puses būtu redzējis par greizsirdību… Ar Raimondu regulāri pa Krieviju braukājām, katru gadu bijām Maskavā.

– Visas dīvas viņam kājas bučoja.

– Nuja! Pugačovu ieskaitot.

– Varbūt Nora bija tik ļoti skatuves, ne dzīves cilvēks. Dziedot emocijas noderēja, bet dzīvē noēda.

– Jau esmu stāstījis, tik nezinu, vai tika publicēts, ka Nora trīs reizes taisīja cauri. Viņa baidījās – ja sēdēs mājās stāvoklī un pēc tam ar bērniņu, man aste būs gredzenā, aiziet!

– Viņa līdz galam tevi nepazina?

– Laikam riktīgi viņa mani nesaprata.

– Varbūt viņai likās, ka biji vainīgs, ka jūs ar Regīnu, pirmo sievu, nepalikāt kopā?

– Nē, pasarg dievs!

– Nora zināja, ka tas nebiji tu, kurš aizgāja?

– Ar to problēmu nebija… Drusciņ gan ieknāba kādā vietiņā, smadzenēs tas, ka Nora man aizliedza tikties ar meitu (no pirmās laulības, Janu – S. L.). Visi normāli cilvēki taču saprot, ka bērns nav vainīgs. Bet Indra gluži pretēji – dzina pie Janas.

– Tu dabūji pilnīgi citādu cilvēku.

– Jā. Un kā tu šādam cilvēkam vari mānīties? Nezinu, grūti teikt par Noru, tur riktīgam psihologam jābūt. Mājās vienmēr viss bija tīrs, gatavot viņa mācēja, pilnīga idille… Bet, tiklīdz izgājām laukā, kompānijās, kur bija arī meitenes, tā mani bakstīja – ko tu skaties, kas tev tur, vai pazīstama?!

– Visu laiku biji īsā striķītī, nevarēji brīvi justies?

– Lūk, to es nesaprotu... Margarita (Vilcāne – S. L.) man bieži ir teikusi, ka Nora esot mīlējusi tikai mani. Viņas bija labas draudzenes, tāpēc zināja. Bet es nesaprotu – Margarita, ja cilvēks mīl, kāpēc dara pāri? Večiem tā ir smagākā situācija, ka ne par ko visu laiku brūk virsū. Nu, traki, traki… Arī šo momentiņu, nezinu gan, cik lielā mērā, bet varētu iekļaut izrādē.

Ne jau to, ka Raimonds Noru izdzina. Godīgi sakot, bija tā. Viņš mūs iesauca pie sevis darba istabiņā un teica – Nora, ir tāda problēma, man arī ir grūti, bet puiši atsakās strādāt… Viktor, pret tevi nekādu pretenziju. Visi redzēja, ka es tām meitenēm nedrīkstēju iet klāt, parunāt vai ko tādu.

– Bijāt kolēģi, vienā kolektīvā.

– Uzreiz jau skandāla nebija, tikai pēc tam… Drausmīgi. Jau biju apradis, teicu – nu, liecies mierā. Ko es tādu ar viņām varēju runāt. Tu taču esi klāt. Ja tur kas būtu, es to nerādītu atklāti. Esam precējušies, kādi varianti var būt? Nekādi. Bet Nora visu pagrieza pa savam. Raksturs tāds.

– Semjonova filmā bija skarbs stāsts par Noras bērniem… Esi domājis, kādus nospiedumus esi atstājis savējos? Vai viņi vairāk auga Indras gādībā, uzmanības lokā?

– Tolaik, kad viņi auga, es ar grupu pa Krieviju un ārzemēm vairs nebraukāju, pārsvarā koncertēju Latvijā, tāpēc ilgi prom no mājām nebiju. Gadījās kādas tūres, bet tikai trīs četras dienas. Arī tad vienmēr sazvanījos – kā iet, kā bērniņiem? Kad biju mājās, ar viņiem ņēmos, ziemā uz mežu gājām, Zolitūdē pāri sliedēm. Autiņus mazgāju, jo nebija maināmo kā tagad. Darīju visu, kas tēvam ir jādara.

– Tev viņi piedzima ne pavisam agrā jaunībā, bija jau pie četrdesmit?

– Jā, un Indriņai arī… Mums ir septiņu gadu starpība.

– Kādreiz Jānim Paukštello prasīju, vai nav grūti, jo bērni jau nopietnā vecumā, un viņš atbildēja – es to vieglumu esmu atēdies. Priecājās, ka beidzot ir, par ko rūpēties, kaut nakts vidū jāceļas.

– Jā, arī es cēlos.

– Novērtēji bagātību, kas tev tika dota kā otrā iespēja.

– Tieši tā. Un tas man palīdzēja tikt no zaļā pūķa vaļā. Tagad divi mūsu bērni ir jau precējušies, mazmeitiņa šogad piedzima.

– Tev pagaidām ir tikai viens mazbērniņš?

– Jā. Pirmais apprecējās jaunākais puika, pēc tam meitiņa, un viņai pēc gada piedzima. Beātei, šķiet, būs pieci mēneši.

– Varbūt tas, ka bērni vēlāk piedzima, tev deva jaudu, ka tik ilgi turi, uzstājies.

– Jā, vēl joprojām uzstājos gan korporatīvajās ballītēs, gan koncertos, kur ir daudz dziedātāju.

Zāle aug griezdamās

– Mājās vingrini balsi?

– Kad sākās pandēmija, un pilnīgi viss bija aiztaisīts ciet, ļāvu balsij atpūsties. Kad sāka atcelt ierobežojumus, gadījās tā, ka ir pat trīs darbiņi no vietas, pa divām, reizēm trim stundām jādzied. Pirms katra darbiņa, braucot mašīnā, izmantoju tehnoloģiju, kā iedziedāties. Tā nāk no mana pirmā pedagoga, kurš ulmaņlaikos bija izgājis Itālijas skolu. Jau REO laikā es pirms katra koncerta veicu balss iesildīšanās vingrinājumus.

– Foršs mantojums.

– To vienmēr salīdzinu ar sportu. Viņi jau arī nedara tā, ka noģērbjas un tūlīt skrien 100 metrus.

– Tad pārraus visus muskuļus.

– Pilnīgi pareizi. Un arī balss saitēs ir muskulīši, tie tāpat ir jāizvingrina.

– Paulam sirdssāpe ir koncertzāle – ko tu par to domā? Dzīvo līdzi vai tev ir nostāja – lai viņi ņemas?

– Tur jau tā lieta, ka jaucas politiķi, tad nāk cēlāji, un katrs grib dabūt kumosiņu sev. Izdomājuši būvēt tur, tad kāds ir pret… Tas, ka koncertzāli vajag, ir viena lieta, bet kas notiek pirms būvēšanas… Tāda cepšanās, šausmas!

– Katrs rauj deķi uz savu pusi.

– Dabīgi. Katrai partijai savi parādi jāatdod. Vai celtnieku organizācijā kāds čoms, tam vajag labāko kumosiņu. Ir dzirdēts viss. Tas man nepatīk.

– Uz kādas no jaunajām, smukajām skatuvēm esi padziedājis?

– Vienīgi Lielajā dzintarā Liepājā neesmu bijis. Ir dziedāts Gorā, Cēsīs, Ventspilī… Tagad jau daudzas lielākās pilsētas ir sabūvējušas labas akustiskās koncertzāles, aparatūra par Eiropas naudu sapirkta.

– Tu dzīvo pa savu māju Garkalnē…

– Jā. Ja uznāk luste, kaut ko padaru. Zāle regulāri jāpļauj (smejas). Šogad aug griezdamās, nezinu, kāpēc. Gandrīz katru otro nedēļu. Šausmas.

– Cerēsim, ka tevi uz izrādi uzlūgs…

– Viņi grib, lai beigās nodziedu Mēmo dziesmu.

– Ar tukšu krēslu uz skatuves to dziedāji.

– Tas bija vienā jubilejas reizē, šķiet, kad palika sešdesmit. Mēģinājuma laikā nez kāpēc viens krēsls tur stāvēja, man iešāvās prātā tāda doma... Novietoju skatuves dziļumā, lai par daudz nekrīt acīs, uz dziesmas beigām to izgaismoja no augšas krītošs stars. Jau biju sagatavojis rozīti, to noliku uz krēsla.