Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Toms Norde

Vasara Putniņos. Ciemojamies Jāņa Vimbas ģimenes mājās Krimuldas pusē

Slavenības
5. septembrī 05:23 2020. gada 5. septembrī 05:23
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Ripojot pa gleznaino ceļu, kas ved no Raganas uz Krimuldu, var nokļūt Nacionālā teātra direktora Jāņa Vimbas ģimenes mājā Putniņos. Kamēr abi ar sievu Lieni būvē paši savu māju, viņi katru brīvo brīdi pavada pie vecākiem. Šī ir neparasta vieta – vagās blakus dillēm aug ozoliņi, vīns tiek darīts arī no tomātiem, un gandrīz katrai ēkai dots vārds.

Miera osta

Otrdienas rītā Vimbu mājās saimnieki mūs sagaida ar svaigu piparmētru tēju, kraukšķīgiem gurķīšiem no vecāku dārza un dzeltenu biezpienmaizi no lauku olām. Jūs jau zināt – tādu, kas pati kūst mutē. Mēs sēžam paēnā zem ābeles, puikas, Viesturs un Kārlis, istabā liek lego, pie mammas sāna glaužas mazā Elza, kaut kur klīst Ņaudulis, un uz kādu kumosu no galda cer divi lieli suņi – Lera ar dēlu Rūdi.

Starp darbiem

Lai tiktos ar mums, Jānis nozadzis laiku teātrim, bet pandēmijas laiks esot iemācījis būt elastīgiem. Bieži vien uz darbu nācies braukt arī sestdienās, bet, ja nav bijis ko darīt, pa laukiem varējuši dzīvoties arī nedēļas vidū. Savā ziņā noderējis tas, ka Liene nesen pārtraukusi savas darba gaitas, tāpēc varējusi abiem sākumskolniekiem palīdzēt attālināti pabeigt 1. un 2. klasi. “Nezinu, kā būtu, ja abiem nāktos doties darbos,” spriež Jānis, kurš nekad nav slēpis savus uzskatus, ka sievietei par bērniem un mājas dzīvi jārūpējas īpaši.

Foto: Toms Norde

Putniņu mājas ir celtas trīsdesmito gadu nogalē. To savai ģimenei pēc tipveida projekta sarūpējis kāds aizsargs. Tā bijis lētāk, jo projekts ar tā saukto lāčpakaļu jau bijis gatavs. Tādas ēkas varot redzēt daudzviet Latvijā. Vimbu ģimene te ienākusi deviņdesmito gadu sākumā, kad iegādājušies trīs ceturtdaļas no mājas un apņēmušies rūpēties par saimnieci, kas dažādu vēsturisku notikumu dēļ palikusi viena. Vēlāk Vimbas ieguvuši visu māju.

Jāņa tēvs Imants esot dzimis Abrenē. Kad Padomju Savienība apgabalu atsavinājusi, ģimene pārcēlusies uz Latviju. “Atceros, ka astoņdesmitajos gados bijām uz Abreni aizbraukuši, bet tā vieta bija nopostīta, mājas sabrukušas,” stāsta Jānis. “Pirmos dzīves gadus dzīvoju Raganā dzīvoklī. Tagad tas ir nopietnāks ciemats, bet tolaik lauki vien bija, tikai ar trīsstāvu mājām. Grozies, kurā virzienā gribi, visapkārt traktori, pļaujmašīnas, kombaini. Dārza darbus pazīstu kopš bērnības – audzējām bietes, mārrutkus, kartupeļus, bija arī milzīgs ābeļdārzs – iebraucot Raganā no Rīgas puses, to var redzēt vēl tagad. Arī vecvecāku ģimenes dzīvoja laukos – Alūksnes un Jelgavas pusē, viņiem bija gan lopi, gan dārzs. Esmu absolūts laucinieks un no tā nekaunos,” atzīst Nacionālā teātra direktors.

“Es, var teikt, esmu īsta rīdziniece. Bet, kad sākām ar Jāni draudzēties, pamazām arī es iemīļoju šo vietu,” stāsta Liene. Kad puikas bijuši mazi, Liene labprāt metusies vagā ravēt – lai tiktu prom no bērnu pieskatīšanas. Un ravēt viņai patīkot joprojām. “Nav labākas atpūtas, kā divas stundas pļaut ar traktoriņu; tad visas domas ir tīras, viss sliktais no galvas ārā,” piebilst Jānis.

Foto: Toms Norde

Saimniecība un liktenīgās Dzirnas

“Mums ir neliela saimniecība, tikai septiņi hektāri zemes, tāds četrstūrītis, kas atdalīts no lielā lauka,” saka Jānis. Vimbas vairāk esot dārzkopji. Turētas arī cūkas, vistas, tītari un truši, bet ar liellopiem nekad neesot ņēmušies. Kaķi un suņi esot kā ģimenes locekļi. “Es gan uz dzīvniekiem skatos piesardzīgi, ar distanci. Kad deju studijas Dzirnas vadītājs Agris Daņiļevičs man miglā ar nesedlotu zirgu lika jāt pa pļavu, es, protams, no tā novēlos. Laikam jau ne sasitos, ne nobijos – nekādas traumas nav palikušas, tikai jocīgas atmiņas.”

Liene un Jānis iepazinās Dzirnās. Liene bija viena no zemūdens princesēm slavenajā uzvedumā Mazā nāriņa, kas tika izrādīts Krimuldas vidusskolas peldbaseinā. Viņa gan piedalījusies tajā izrādē, kuru rādīja Ķīpsalā. Ūdenī nav bijis jālien, dejojuši uz platformas.

Interesanti, ka Dzirnu saimnieka Agra Daņiļeviča mājas sauc Putni. Vai viņš šo vārdu nav aizņēmies no Vimbām? Neviens nezina, bet abas mājas atrodas netālu, un Vimbas ar Daņiļevičiem viens pie otra nereti ciemojas – pamakšķerē, parunājas.

Foto: Toms Norde

Lielā saime

“Ja nedēļas nogalēs sabraucam es un abas māsas, tad ir vesels bars. Diviem no mums ir pa trim bērniem, vienai māsai – divi. Kopā esam sešpadsmit – tikai paši tuvākie. Ja vēl iebrauc kāds draugs, tad divi galdi ir par īsu. Pie mazajiem plastmasas galdiņiem ir pilns ar bērniem,” stāsta Jānis. Vai neprasītos pēc plašākām telpām? “Laukiem jau neko lielāku nevajag. Tikai pārgulēt un ārā. Braucam arī ziemā,” piebilst Liene. Labi, ka Krimulda ir tik tuvu Rīgai, var atskriet, īpaši neplānojot.

Puikas laukos nav jāpieskata – uzskata vecāki. “Tāpat nav iespējams viņiem līdzi izskriet,” nopūšas Liene, tāpēc – lai pieskata viens otru! “Reizēm jau kādā ābeles zarā uzkaras, tad jāiet izpestīt.” “Šīs ir puspundurābeles, izskatās nelielas, lai gan ir pieaugušas. Pats stādīju,” lepni dārzu izrāda Jānis.

Foto: Toms Norde

Svēteļi un vistas

Laukā staba galā lielā ligzdā dzīvo stārķu ģimene. Var saskatīt, ka šogad tā ir liela – četri pusaugu putnēni. “Viņi ir mūsu mājas pastāvīgie iemītnieki,” stāsta Jānis. “Laika gaitā ligzda kārtu kārtām bija uzaugusi tik milzīga, ka pirms gadiem trim pati no sava svara novēlās. Labi, ka tas bija vasaras beigās, kad stārķēni jau paaugušies. Māsas vīrs nostiprināja paliktni, un nākamajā gadā viņi sāka būvēties no jauna.”

Vecā ēka, kura izskatās pēc šķūņa, izrādās, ir vecā dzīvojamā māja, kurā kādreiz dzīvojuši cilvēki. Tagad – šika vistu kūts. Otrā pusē ir vistu dārziņš ar ogu krūmiem. Visām ir ļauts ēst ogas, virsējās nolasa saimnieki. Tīklu neliek, izskatoties neglīti. Vimbas dod vanagam, kas vanagam pienākas; aiznesot ne vairāk par vienu vistu gadā. Toties, ja sesks, cauna vai lapsa tiekot klāt, tad gan nokožot visas pēc kārtas. Tā esot iznācis ar tītariem.

Moderns putnubiedēklis

Pie kāpostu lauka var redzēt, ka opis izmēģina jaunu putnubiedēkli, jo no tradicionālajiem putni vairs nebaidoties. Šis izskatās pēc bērniem atņemta pūķa – kā liels putns ar sarkaniem apļiem uz spārniem. Vējš spēj to pacelt jo augstu. Tas biedējot sīkos putnus. Vienu brīdi debesīs var redzēt divus vanagus – īsto un kādu, kurš par tādu tikai izliekas.

Viena pļava atstāta jāņuzālēm – lai meitām ir, no kā vainagus vīt. Jāņu svinēšana esot gada kulminācija, paši lielākie prieki, šogad gan pagājuši nedaudz klusāk. Līgo dienā paši savā sporta laukumā spēlē volejbolu un citas spēles, pie mazā ugunskura notiek danči, bet lielajā tiek sadedzināts viss, kas pa gadu sakrājies. Tas arī palīdzot atrisināt atkritumu šķirošanas problēmu. Lai cik paradoksāli izklausītos, Jānis atzīst, ka laukos piekopt zaļu dzīvesveidu esot grūtāk nekā pilsētā: “Tiešām brīnos par tiem, kuriem tas izdodas!”

Foto: Toms Norde

Lai īstā sajūta!

“Pirms pāris gadu desmitiem iestādīju tādu pīckiņu, un nu sētas vidū ir šis lielais ozols,” lepni saka Jānis. Ģimenes sievietes no tā zariem viņam vij vainagu. Abiem ar Lieni ir Limbažu puses tautastērpi. “Kad uz Jāņiem aicinām ciemiņus, vienmēr lūdzu, lai uzvelk kaut ko tautisku. Ja nav nekā cita, kaut vai baltu kreklu ar rakstainu jostu – lai ir īstā sajūta!” stāsta Liene. Tā kā bērni jāliek pie miera arī Līgo vakarā, pirtī iešanu Vimbas pārcēluši uz Jāņu dienu. Pēc lāvas visi teciņus skrien uz dīķi. Vēlāk visi dodas garā pastaigā pa skaisto Kubeseles dabas taku uz Gauju. Gājiens sākas pie Krimuldas baznīcas un esot aptuveni 40 minūtes ilgs.

Vagas ozoliem

Vimbu “mazdārziņš” izskatās visai iespaidīgi – garas vagas ar cūku pupām, sviesta pupām, lokiem, dillēm, pētersīļiem, kabačiem, ķirbjiem un zirnīšiem. Vienā malā arī arbūzi un melones – eksperimentam. Līdzās lokiem pāris vagās Jānis sastādījis mazus ozoliņus. “Lai ir ko dāvināt un stādīt,” viņš paskaidro. “Tā es palīdzu Latvijā pavairot ozolus.”

Foto: Toms Norde

Kā Brīvdabas muzejā

Vimbas ar savu uzvārdu ļoti lepojas, bet abas Jāņa jaunākās māsas aizgājušas vīru uzvārdos. Interesanti, ka viena ir kļuvusi par Ezeriņu, otra – par Zvejnieci. Putniņu saimniecība mazliet atgādina Brīvdabas muzeju, jo pie senatnīgajām ēkām ir uzraksti –Lapmežciems, Bigauņciems, Ķesterciems, kolhozs “Zelta Zivtiņa”... Tie palikuši no māsas kāzām, kas uzvārdu sakritību dēļ tikušas svinētas ar ūdeņiem un zvejniecību saistītā tematikā. Uz kūpinātavas dižojas uzraksts Dāvanas, uz šķūņa Atskurbtuve, bijušas arī vairākas Pīpotavas. Uz vāgūža sienas ir tādas kā pakavu Saules vai pakavu Austras koki – tie salasīti tuvējos mežos.

Pakavi ir daudz mazāki nekā mūsdienās, tātad arī zirgi bijuši nelieli – spriež Jānis. Viņš noteikti grib parādīt lielgabalu. Kamēr viņš to meklē, Liene meklē bērnus – lai var kopā nobildēties, taču viņi nav sasaucami. Jānis tikmēr ir atradis lielgabalu un lepni rāda – tas izskatās kā no Minhauzena laikiem, jāsēžas tik uz lodes. “To atrada tēvs, te ir pilna zeme – tātad vēsturisks apvidus,” spriež jaunais Vimba.

Foto: Toms Norde

Pašiem savi koki

Visgarām alejai, kas ved uz Putniņu mājām, divās rindās sastādīti jauni kociņi. Lielākais un rindā pirmais esot Jāņa tēva Imanta kastanis. Tālāk – pa kociņam katram mazbērnam, un viskošākā ir Elzas sarkanā kļava.

Aiz muguras – skābētava

Vimbu ģimene ir sasēdusies uz kāpnēm pēc vecuma – Elza, Kārlis, Viesturs, Liene un Jānis. Amizantā ēka kalpo par kāpostu skābētavu. Kad vasaras dārzeņi ir novākti, ir laiks šim rudens darbam – divas telpas pārvēršoties par īstu rūpnīcu. Kundes pie Jāņa vecākiem braucot ne vien no Raganas, bet pat no Rīgas. Katru piektdienu sētā ir mazs tirgus.

Jānis ir iesitis roku vīnu gatavošanā un liek lietā visu, kas pa rokai; mēģinājis pat pēc agrāko laiku metodes to darīt no vecām zaptēm. Pats interesantākais esot iznācis no tomātiem. “Tāds, ka jumtu rauj nost,” smejas abi Vimbas. Šķiedrvielas nostājušās apakšā, un pats vīns pēc krāsas atgādinājis ananasu sulu – blāvi necaurredzams. Kas pagaršojis, nav varējis saprast, kā tas var būt – vīns ar tik pazīstamo tomātu garšu...

Foto: Toms Norde

Sapnis par mājām

Netālajā Raganā Jānis un Liene būvē paši savas mājas Pēčus. Brīžiem traucē naudas, brīžiem laika trūkums, tomēr pirmais stāvs jau ir tapis. Jā, un brīžiem traucē arī tas, ka vecāku mājas tik tuvu, tik ērtas un pierastas. “Bišķīt tāds slinkumiņš uznāk, jo ir jau kur atbraukt...” atzīst Liene. “Pēčos absolūti visu darām paši. Jānis ir gan celtnieks, gan inženieris.”

Kad dodamies prom, Putniņos dzīve turpinās pilnā sparā – bērni šūpojas un tēlo indiāņus, Jāņa mamma dodas pie gurķiem un tomātiem lielajās siltumnīcās, Liene lūko pusdienas, bet Jānis sēdīsies mašīnā, lai dotos uz teātri. Šovasar tur darbs rit pilnā sparā – jāatgūst iekavētais.

Saistītās ziņas

Vimba pusgadu pēc kļūšanas par teātra direktoru: "Varam parunāties kā čoms ar čomu, bet diemžēl pēdējais vārds ir manējais" 1
Ģimenes dzīve – kā kārtīgs rokenrols. Aktieris Vimba par skūpstiem teātrī: "Biju aizmirsis sievu brīdināt..."
"Ojār, piedod, bet tas ir mans diplomdarbs" - saruna ar Nacionālā teātra izrādes ART režisoru Jāni Vimbu


 

Citi šobrīd lasa

“Es nestrādāju pateicību dēļ!” - Roberts Fūrmanis par darbu, skatīšanos nāvei acīs un politiku 3
Īpašums, kurā tika noslepkavots Pāvels Rebenoks, patiesībā bija atpūtas komplekss 15
Itālijā cietumā nonāk talantīga Latvijas mūziķe Dženifere Rumpāne. Ģimene izmisumā 31

Герцогиня Меган возмутила британцев, в телеэфире вынудив Гарри нарушить важное королевское правило 1

Экс-соседка Пугачевой рассказала о гулянках в особняке звезды